Līgo ellē

„Es taču esmu lielisks, kad cilvēki vienreiz to sāks novērtēt? Viņi paši nesaprot, ko palaiž garām…” atlaidies sava stiklotā biroja puffā, es gandrīz aizrijos ar latti, pamanot tāfeli, uz kuras ir uzzīmēts kalendārs. Tuvojas Jāņi. Iespējams, es vēl neesmu gana moderns, taču aizvien cieņā turu tradīcijas. Uz brīdi manī pamostas dvēsele, kura liek sajust, ka bez latviskā ne šur, ne tur.

Spilgtā atmiņā turu pagājušos svētkus, kad no svaigi plūktiem ozolzariem uzpinām vainagus un sagatavojām lielāko ugunskuru piepilsētā, kaimiņu mājas atstājot pa gabalu mirdzam oranžīgā atblāzmā.

Tad mēs ķērāmies pie visa latviskā. Visu pirms mēs nodirsām kaimiņu, kura mājai bija jauns jumts. Izdomājām, kur un kā viņš, pimpis jobanais, būtu varējis sev norakstīt piķi. Kaut kas mācēja arī teikt par viņa ģimenes problēmām un lielveikalā dzirdētu strīdu ar sievu. Gan jau viņš dzīvo nelaimīgs.

„Klau, Mārci, apgriez, lūdzu, gaļu, citādi dabūsim ēst ogles,” kāds pastarpināti iesaucās.

Tad mēs pārgājām uz vēlēšanām. Secinājām, ka visi jau zog – bez izņēmumiem – taču, ja paši būtu pie varas, tad visticamāk rīkotos tāpat. Tā kā neviens no mums nav, tas nemaina faktu, ka visi deputāti ir bezgoži un, protams, pimpji.

„… vai tie dzēēra, vai tiee ēda līīgōoo”, mēs sešbalsīgā kanonā kliedzām. No kaimiņu mājas atskanēja draudzīgs:
– „Sveiciens līgotājiem!
– „Heihei, kamiņ, nenodedzini savu jauno jumtu, haha!
„Paldies, veči, priecīgi Jums arī!”
„Kāds jauks zellis,” viens no mūsu bariņa piemetināja. „Nudien.”

Pimpis ir arī kāds draugs, kurš pirms gada uzsāka veiksmīgu biznesu un ir lieliski nostabilizējis savu dzīvi. Bijām labi čomi vairāk kā 20 gadu, taču tikai pēc tam, kad viņš sāka pelnīt vairāk par mani, sapratu, kāds lohs patiesībā ir vienmēr bijis, tāpēc arī šogad uz mūsu ballīti nav lūgts. Un arī tāpēc, ka atteica, jo ir devies atvaļinājumā uz Austrāliju.

„Hei, vīri! Saderam, ka neviens no Jums nevar pārlēkt pār ugunskuru kails?”

Nav jau viegli šeit dzīvot, nav… Viens no jāņotāju biedriem dalījās kādā patiesā veiksmes stāstā. Viņam viens radinieks bija devies peļņā uz Īriju un fabrikā no šķirotāja uzdienējies par šķirotāja uzraugu. Viņš vairs nedalot istabu ar 12 lietuviešiem, bet kādu ģimeni no Polijas. Kaut kad esot teicis, ka dzīvē nekad nav klājies vēl labāk, un par atgriešanos i nedomājot, turklāt arī vārdu ir pielāgojis, lai Rumānijas kolēģiem vieglāk izrunāt. “Gunthar Birch (Dublin)”, vēsta viņa profils sociālajā tīklos.

Kādu brīdi klusējām. Klausījāmies ugunskura gruzdēšanā. Sāka jau pienākt rīts, un drēbes neatgriezeniski smirdēja pēc dūmiem, izelpā jūtams izgaisis līgo gars. Paraudzījos uz priekšu un teicu: „nu jā… jāpagaida jau vēl kāds brītiņš. Gan jau kāds visu nokārtos.”

  1. Kārtējo reizi pārņirdzos, jo tik ļoti melni patiesi :D

Atbildēt LoyC ¬
Atcelt atbildi