Monthly Archives: jūnijs 2013

Izgāju vilties sabiedrībā

Es ne pārāk izbaudu atrašanos sabiedriskās vietās, taču gadījumos, kad tomēr saņemos uz brīdi atstāt romantisku mieru un klusumu, atrādot probācijas dienestam, ka spēju būt sabiedriski nekaitīgs, es mēdzu noklausīties svešu cilvēku sarunas, jo būsim reāli – citi cilvēki ir interesantāki. Es par savām problēmām zinu pietiekami. Ir novērojamas arī zināmas tendences, tāpēc riskēšu ar vidējā modernā censoņa skatījumu uz dzīvi:

“Labdien. Vēlējos izteikt absolūti nekam nederīgu viedokli par tematu, kurā manu kompetenci veido vien pašpasludināta eksperta statuss un neticami augstais ego, kas no tā izriet. Es dalīšos viedoklī par kādu globāli sensitīvu tematu, izmantojot pēc iespējas modernākus vārdus, tādējādi paaugstinot teksta kredibilitāti un radot iespaidu, ka tajā lieliski orientējos.

Neko konkrētu sasniedzis gan neesmu un mana pieredze ir vien spilgtu nākotnes plānu stadijā, taču ar cinismu un diršanu, domājams, mūsdienās varu sasniegt karjeras spicīti. Galu galā esmu potenciāla koncentrāts, turklāt sociālajos tīklos (jeb kā es teiktu – soctīklos) sekoju dažiem populāriem cilvēkiem. Manuprāt, viņi klusībā lasa visus manus tvītus un visticamāk sajūsmā aiztiek sevi vietās.

Nē, darbu ieguldīt nav manos plānos, kā arī izglītība Latvijā ir apšaubāma. Nevaru saprast vai vispār šeit ir kāds, kurš būtu gana kvalificēts, lai varētu mani mācīt. Regulāri sūdzos par to, ka darba tirgus ir reāli nolaists un vispār nav nevienas vakances. Vismaz ne tajā nozarē, kura es gribu – reklāma, mēēdiji, soctīkli… Visos posteņos ir iekārtojušies kaut kādi cilvēki, kuri, manuprāt, neko nesaprot, bet kaut kā paveic savu un saņem algu. Atšķirībā no manis. Nesaprotu kāpēc tā, jo, kopš man aizvakar apritēja 19, saprotu, cik ļoti esmu pieaudzis un uzkrājis dzīves pieredzi. Dažas no dzīves pamācībām un atziņām var atrast manā blogā. Paralēli tam visam, mani reāli uztrauc, ka jaunieši Latvijā nedomā par savu nākotni.”

Pilnīgi nesaistīti – es reizēm vēlos kaut būtu nedaudz kaitīgāks sabiedrībai.

Paskaties uz šo vīru! Viņam ir viss! Pīpe, saprāts, brilles, doktora grāds, žakete un nauda, ko investēt lietās. Un viņa dzīve neaprobežojas pie twitter sekotāju skaita. Viņš ir bijis melnstrādnieks, kolēģis un tagad ir īpašnieks. Viņš ir strādājis, nopelnījis un tagad bauda. 

Līgo ellē

„Es taču esmu lielisks, kad cilvēki vienreiz to sāks novērtēt? Viņi paši nesaprot, ko palaiž garām…” atlaidies sava stiklotā biroja puffā, es gandrīz aizrijos ar latti, pamanot tāfeli, uz kuras ir uzzīmēts kalendārs. Tuvojas Jāņi. Iespējams, es vēl neesmu gana moderns, taču aizvien cieņā turu tradīcijas. Uz brīdi manī pamostas dvēsele, kura liek sajust, ka bez latviskā ne šur, ne tur.

Spilgtā atmiņā turu pagājušos svētkus, kad no svaigi plūktiem ozolzariem uzpinām vainagus un sagatavojām lielāko ugunskuru piepilsētā, kaimiņu mājas atstājot pa gabalu mirdzam oranžīgā atblāzmā.

Tad mēs ķērāmies pie visa latviskā. Visu pirms mēs nodirsām kaimiņu, kura mājai bija jauns jumts. Izdomājām, kur un kā viņš, pimpis jobanais, būtu varējis sev norakstīt piķi. Kaut kas mācēja arī teikt par viņa ģimenes problēmām un lielveikalā dzirdētu strīdu ar sievu. Gan jau viņš dzīvo nelaimīgs.

„Klau, Mārci, apgriez, lūdzu, gaļu, citādi dabūsim ēst ogles,” kāds pastarpināti iesaucās.

Tad mēs pārgājām uz vēlēšanām. Secinājām, ka visi jau zog – bez izņēmumiem – taču, ja paši būtu pie varas, tad visticamāk rīkotos tāpat. Tā kā neviens no mums nav, tas nemaina faktu, ka visi deputāti ir bezgoži un, protams, pimpji.

„… vai tie dzēēra, vai tiee ēda līīgōoo”, mēs sešbalsīgā kanonā kliedzām. No kaimiņu mājas atskanēja draudzīgs:
– „Sveiciens līgotājiem!
– „Heihei, kamiņ, nenodedzini savu jauno jumtu, haha!
„Paldies, veči, priecīgi Jums arī!”
„Kāds jauks zellis,” viens no mūsu bariņa piemetināja. „Nudien.”

Pimpis ir arī kāds draugs, kurš pirms gada uzsāka veiksmīgu biznesu un ir lieliski nostabilizējis savu dzīvi. Bijām labi čomi vairāk kā 20 gadu, taču tikai pēc tam, kad viņš sāka pelnīt vairāk par mani, sapratu, kāds lohs patiesībā ir vienmēr bijis, tāpēc arī šogad uz mūsu ballīti nav lūgts. Un arī tāpēc, ka atteica, jo ir devies atvaļinājumā uz Austrāliju.

„Hei, vīri! Saderam, ka neviens no Jums nevar pārlēkt pār ugunskuru kails?”

Nav jau viegli šeit dzīvot, nav… Viens no jāņotāju biedriem dalījās kādā patiesā veiksmes stāstā. Viņam viens radinieks bija devies peļņā uz Īriju un fabrikā no šķirotāja uzdienējies par šķirotāja uzraugu. Viņš vairs nedalot istabu ar 12 lietuviešiem, bet kādu ģimeni no Polijas. Kaut kad esot teicis, ka dzīvē nekad nav klājies vēl labāk, un par atgriešanos i nedomājot, turklāt arī vārdu ir pielāgojis, lai Rumānijas kolēģiem vieglāk izrunāt. “Gunthar Birch (Dublin)”, vēsta viņa profils sociālajā tīklos.

Kādu brīdi klusējām. Klausījāmies ugunskura gruzdēšanā. Sāka jau pienākt rīts, un drēbes neatgriezeniski smirdēja pēc dūmiem, izelpā jūtams izgaisis līgo gars. Paraudzījos uz priekšu un teicu: „nu jā… jāpagaida jau vēl kāds brītiņš. Gan jau kāds visu nokārtos.”

Kluba “Piens” noslēpums

Dzīvnieku patversmes romāns

Reizi trīs mēnešos dodos uz dzīvnieku patversmi. Nu jau tas kļuvis par tādu kā sava veida rituālu, neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Varētu pat teikt – nepieciešamību. Pienāk algas diena, un apzinos, ka esmu finansiāli nobriedis kārtējā mazā murrātāja glābšanai no pelēkās un aukstās patversmes, kur tam vienmēr pietrūkusi mīlestība un glāsti. Katru reizi izvēlos citu patversmi, jo uzskatu, ka ikkatrs kaķis ir pelnījis cerību. Turklāt – tādējādi varu savaldzināt arvien jaunas sievietes.

Es ierodos agrā pēcpusdienā, smaidīgi sveicinu patversmes darbinieci un saku: „Esmu ieradies izvēlēties kaķēnu”. Šķiet, jau pirmais teikums padarījis viņu miklu. Mirkli vēlāk mēs kopā nesteidzīgi apskatām visus mazos dzīves pabērnus – nevēlos sasteigt savu izvēli. Nekad neizvēlos melnu kaķi, jo esmu nedaudz māņticīgs, savukārt baltā krāsa man vienkārši nepatīk. Lielākajā daļā gadījumu izvēle krīt par labu rudam kaķim, jo – tā kā tas ir neglīts, ir lielākas cerības, ka tas mani iemīlēs jau pirmajā tikšanās reizē.

„Šo!”, es iesaucos. „Saukšu Tevi par Tīģeri! Nu, kurš ir mans mazais Tīģerītis, ko? Kurš ir mans mazais Tīģerītis? Jāā – TU esi mans Tīģerītis”. Ir skaidrs, ka mīlestība ir abpusēja. Mazais, sarkanais pipars jau sen bija gaidījis brīdi, kad kāds viņu atbrīvos no šī cietuma. Beidzot tas būs noticis.

Redzot, cik labi saprotamies, patversmes darbinieces smaids paliek vēl platāks, ir pavisam skaidrs – šovakar viņa būs mana. Aizpildot papīrus mēs turpinām pļāpāt un es nogaidu īsto brīdi. „Visi papīri ir sakārtoti – Jūs varat vest Tīģeri mājās”, viņa pārliecas pār galdu tā, ka kuplās krūtis teju vai izlec ārā no ietvariem, ar pirkstu pakasa kaķa kaklu un klusi iekunkstas: „Murrrrr…”

„Tātad kaķis tagad ir mans, vai ne?”

„Jā, visi papīri ir kārtībā…”

„Skaidrs. Tad, lūdzu, iemidziniet to. Iemidziniet to pretīgo rižiku!”

Mājās devos viens un mierīgs, jo zināju, ka pēc trim mēnešiem varēšu to atkārtot.

Mīlams un mīlošs, bet labāk nē

Man patīk nodoties laiskai dzīves baudīšanai, it īpaši vasaras siltajos mēnešos. Kaut arī romantiska gulēšana pļavā man asociējas ar skudrām, ērcēm un visu, ko no tām var saķert, es tomēr mēdzu saulei atrādīt savu labi trenēto un iecepināto sešpaku, iedzerot kādu vēsāku dzērienu un domājot labas replikas, ko izmest pidarasiem ikdienišķās situācijās. Idilli uz brīdi pārtrauca absolūta bezkaunība. Pagalmā bija iemaldījies nezināmas izcelsmes kaķis, kurš spītīgi un drosmīgi spēra soļus manā virzienā.

Pajāt, es šādām situācijām esmu sagatavojies. „Cui!” es uzsaucu savam trenētajam sargsunim, kurš, nepagodinot mani ar uzmanību, turpināja gulēt. „Simt’ punkti varu pa peļu junkuriņu trāpīt ar jēpīti,” sniedzoties ābeles zara virzienā nodomāju, īsi pirms atskārtu skaudro patiesību – jēpīši vēl nav nogatavojušies. Velns, viņi pat īsti ziedēt nav sākuši, kamēr es te stāvu un kuru katru brīdi nonākšu konfrontācijā ar nevēlamu dzīvnieku. Es biju sprukās.

Man nebija ne jausmas, ko viņam teikt, kā uzņemt un kā atvadīties. Taču viņš mani patīkami pārsteidza ar izrādīto iniciatīvu. Atnāca, nostājās priekšā, apsēdās un skaidri lika noprast: „es esmu ieradies, es te tagad pabūšu, viss kārtībā –visu kontrolēju.” Nav jau tā, ka man nebūtu stingrs mugurkauls, taču es atbildēju ar „dovoj, gribi padzerties un palikt pa nakti?

Mēs kādu laiciņu izbaudījām divvientulību. Apmainījāmies ar pieklājības žestiem un kopumā labi pavadījām laiku. Es teju vai aizdomājos – varbūt man tiešām vajag kaķi. Varbūt viņš ieradās, jo ir man nepieciešams? Turklāt šis noteikti nav sliktākais variants. Glīts, kopts, gudrs un nevienam nepieder. Varbūt pieder. Kā uz to skatās. Taču šāda doma manī dzima.

Pavadījis vēl nedaudz laika viņa sabiedrībā, sāku atcerēties – kur un kāpēc palika iepriekšējais. Visas problēmas – neizpratne, raksturu nesaderība, runču laiks, laika un gribasspēka trūkums minimālo prasību izpildei, stulbas un dārgas mantiņas, tā neticamā iedomība, kas ar laiku spraucas pa visām malām, un galu galā apziņa – tas viss ir velti. Varbūt kādam tas aizpilda emocionālo lauciņu. Man nē. Man nepatīk, kad manā emocionālajā lauciņā kāds atļaujas dirst.

Laiks dziedējot lietas. Jā. Un tas ir bīstami, jo rētas kalpo par piemiņas zīmi sliktai pieredzei. Tām nevajadzētu sadzīt, lai nekad nepiemirstos pieļautās kļūdas. Lai iesāpas katru reizi, kad baltajā maisiņā guļošais brendija stikla ietvars atsitas pret kāju, nakts tumšajā pusē slīdot mājup no vienīgās uzticamās vietas – diennakts benzīntanka.