Monthly Archives: maijs 2013

Eu, nu!

Jau rakstījām, ka publicēsim mūsu pastkastītē nejauši iebirušus e-pastus un tiem sekojošās atbildes. Šoreiz mums atrakstījusi Baiba (uzlīmes bilde sabojāta apzināti).

Ja nu kādam nejauši gadās nospert svešu nosaukumu, tad joprojām iesakām to pēc iespējas ātrāk mainīt, jo – nekad taču nevar būt drošs, ka likumdošanu zinošs asprātis nevērsīsies ar sūdzību Konkurences padomē.

Uzlīme pielikumā :)


Baiba ******

maza piebilde, ja nav par vēlu : izprintēt vajag pavisam vnk uz parastas lpp, nevis kā uzlīmi.

Baiba ******

Principā ir mazliet par vēlu – mēs jau pasūtijām uzlīmju druku.
Mēs taču bijām vienojušies par 5000 uzlīmēm, uzlīmētām uz standarta alus kausu palikņiem?
Arī lokomotīves aplīmēšanas darbi jau ir sākušies un sociālo mediju eksperti jau grasās sākt “Uzlīmē aktīvi pa dzīvi” reklāmas kampaņu delfu un tvnet komentāros.

Jūsu radošā Triecienbrigāde CEHS.LV

Būs notikusi kļūda ar e-pastiem, jo manis sūtītais fails neattiecas un Jūsu minētajiem drukas pasākumiem.

Baiba ******

Kā neattiecas? Bet palikņi? Uz lokomotīve …
Un vispār, ja tā, tad apsvērsim iespēju ar jums turpmāk nesadarboties!

Jūsu radošā Triecienbrigāde CEHS.LV

Tas nav domāts pa lokomotīvi, palikņiem, bet par uzlīmi, ko nosūtīju vakar , kas jau tika izdarīts. Viss iepriekšējais , kas runāts ar maniem kolēģiem ir  spēkā, bet vakardienas viena izlīme, kas bija pielikumā jau ir nokārtota.

Baiba ******

Ok, sarunāts!

Jūsu radošā Triecienbrigāde CEHS.LV

Latviešu tradīcijas un paražas ir lūzušas

Jau vēstīts, ka portāls Cehs.lv ir veicis socioloģisku pētījumu, kurā lielākā sabiedrības daļa (proti, deviņi no desmit aptaujātajiem) ir paudusi neapmierinātību un sašutumu par diriģenta Māra Sirmā paziņojumu – alkohola lietošana Dziesmu un deju svētku laikā traucē un būtu aizliedzama. Tā kā vienmēr esmu uzskatījis sevi par vājo aizstāvi un inteliģences mugurkaulu, arī šoreiz es nostāšos mazākuma pusē un teikšu skaļu „Jā! Jā, Māri, tā ir!” Taču tas nebūt nav viss. Ar grāmatu kluba biedriem apspriedāmies arī par citām senām latviešu tradīcijām, svētkiem un publiskiem pasākumiem, kuros prasītos pēc stingrākas nostājas, tāpēc nāku klajā ar sekojošiem ierosinājumiem, kuri, ceru, taps sadzirdēti un ņemti vērā.

Mārtiņdiena
Pēc ilgākas diskusijas ar PETA pārstāvjiem, nonācām pie kopēja lēmuma – Mārtiņdienā gaiļa kaušana tomēr ir absurda un neētiska. Kā izteicās Mārtiņdienas fanāts un vēsturnieks Mārtiņš Mārcis Vasiļjevs: „Ar gaiļa asinīm apslacīta zirga kreisā pakaļkāja, saskaņā ar latviešu tradīcijām, nodrošina kumeļa veselību nākamajai sezonai. Taču nav skaidra informācija vai šādu efektu nevar panākt praktiski jebkuras dzīvnieka asinis. Kāpēc tieši gailis? Vēsture klusē.” Eksperimentālos nolūkos nākamajā Mārtiņdienā novērosim vai gadījumā šo pašu funkciju neveic arī melnā stārķa un brūnā lāča asinis.

Jāņi (vasaras saulgrieži)
Gadiem ilgi neatņemama svētku sastāvdaļa ir bijusi jāņuguns dedzināšana, taču, manuprāt, tā ir pārvērtēta. Tradicionāli ugunskurs no saules rieta līdz saules lēktam ir saistīts ar spēka un auglības iegūšanu jāņuguns apspīdētajiem ļaudīm un laukiem. Reāli domājot – kas tā par huiņu?! Turklāt medicīnas centri katru gadu saņem neskaitāmus izsaukumus, kas saistīti tieši ar ugunskurā gūtajām traumām. Aizliegt ugunskurus. Neesam taču piromānu un svilinātāju tauta, vai ne?

Kūlas svilināšana
Šajā sakarā radikālu ieteikumu nav.

Jaunais gads
Apvienojot Māra Sirmā ieteikumus par Dziesmu svētkiem un manus ieteikumus par Jāņiem, manuprāt, ir visai skaidrs, ka jaunajā gadā iztiksim bez alkohola, bez pirotehnikas un liekiem paskaidrojumiem. Taču ne vārda par gaiļa kaušanu vecgada naktī.

Lieldienas
Apsverot Lieldienu reliģiskos faktorus, aicinu atteikties no olu krāsošanas un to sišanas, turklāt ir pamats aizdomām, ka šos svētkus mārketinga nolūkos ir iedibinājusi Latvijas olu ražotāju asociācija.

Praids
Kaut arī sākotnēji nebiju plānojis sniegt ieteikumus Praida norisei, tā rīkotāju pārstāvji ar mani sazinājās: „Čivz Senci, no sašutušajiem Latvijas olu ražotāju asociācijas pārstāvjiem nejauši padzirdējām ziņu par paredzētajām izmaiņām Lieldienās. Vēlējos vaicāt – sakarā ar to, ka šī tradīcija paliek brīva, varbūt olu krāsošanu un sišanu kontekstuālā līmenī varētu uzturēt mēs? =)” Šis jautājums vēl tiks izskatīts.

Festivāli
Importa un pašmāju māksla un kultūra ir nozīmīga latviešu tautas izglītošanās sastāvdaļa, taču ēverģēlību potenciāls šādos pasākumos novērš jauniešu uzmanību no tā, kas patiesi svarīgs – kvalitatīvs melanholiskais baudījums un emocionālais lādiņš, tāpēc, apsverot visus faktorus, aicinām aizliegt kopoties (t.i. grūsties) telšu pilsētiņā vai festivālu teritorijā. Izņēmums ir festivāls “Pestivāls”, jo tur gluži vienkārši nav ar ko grūsties.

Neņem mutē svešu

Nupat izvirda kārtējais vulkāniņš “Pasažieru vilciens VS Valsts valodas centrs”. Ja kāds nezina par ko ir runa, tad Valsts valodas centrs (VVC) aizliedz tulkot sekojošos vārdus vilciena stacijās Jūrmalā: Atiešana (Departure), Maršruts (Route), Ceļš (Platform), Vilciena numurs (Number), Pienākšana (arrival).

Varētu saprast, ja šai nostājai būtu likumisks pamatojums, bet nē: “VVC, komentējot savu nostāju, norāda, ka nav runa par vārdu skaitu, bet par principu. Likuma paredz, ka ir jāpalielina valsts valodas lietojums un integrācijas loma. “Tas nav iespējams, ka tagad visās mazās dzelzceļa stacijā, lidostās, autoostās, tajā skaitā ar Daugavpilī, būs šiet attiecīgi vārdi krievu un angļu valodā, un sazin’ kāpēc, ne, piemēram, vācu,” skaidro VVC Valodas Kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis.“

Nu bet protams, protams, runa ir par principu. Par “iedosim mazo pirkstiņu, paņems visu roku” principu, jeb, vispirms vilciena stacijās būs informācija svešā mēlē, beigās jau vilciena maršruts vedīs Rīga – Sibīrija. Kārtējo reizi tiek žonglēts ar irracionāliem principiem un nepamatotiem izteikumiem. Un, ja jau runa ir par principiālu pieeju valsts valodas lietojuma palielināšanai un integrācijas lomai, tad man arī ir ne viens vien ieteikums:

Pirmkārt, atšķiram Valsts valodas likumu un 5. pants vēsta: “Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.” Tātad, latgaliešu valoda joprojām ir tikai paveids, valsts valoda ir tikai latviešu un lībiešu, krievu valoda ir mazākum-valoda, par angļu valodas lietojumu nevar būt ne runa, jo krievu tūristu iespaidā, tā būs klasificējama kā intensīva rusifikācija, viss loģiski, viss skaidrs.

Otrkārt, lai veicinātu valsts valodas lietojumu, to jāpadara par valsts programmu, attiecīgi jānovirza finansējums un jāveido sociālās akcijas. Es atļāvos uzņemties iniciatīvu un, balstoties uz zināšanām par līdzīgām akcijām, izdomāju akcijas nosaukumu, kam jākļūst par katra latvieša moto:

Neņem mutē svešu!

  1. Ir nepieņemami, ka programmēšanas valodas (HTML, C++, Python, uc.) nav valsts valodā, tās nepieciešams tulkot, vai izstrādāt valsts programmēšanas valodas, piemēram Latviešu++;
  2. Lai ieceļotu Latvijā, tūristiem nav jānokārto vīza, bet latviešu valodas eksāmens;
  3. Katra Latvijas pilsoņa uzvārdam ir jābūt latviešu, vai lībiešu valodas vārdam, nepieciešamajā locījumā (piem.: Kalniņš, Zariņš, Roze, Auziņa, utt.);
  4. Jāpieliek gals arī privāto uzņēmumu patvaļai, atskaņojot mūziku ar vārdiem svešvalodā. Izņēmums, ja tiek nodrošināts tulkojums latviešu, vai lībiešu valodās;
  5. Nepieciešams veikt skaitļu un matemātisko pierakstu prakses revīziju, jo ir nepieņemams, ka tiek izmantoti arābu cipari. Piedāvāju arī aizvietot “+” zīmi ar ugunskrustu;
  6. “@” simbols latviskojams kā “pie”;
  7. Ārvalstu automašīnu markas ir pārdēvējamas latviešu un lībiešu īpašvārdos, piemēram: Mercedes – Daugava, Audi – Turaida, BMW – Kālezers;
  8. Lai izvairītos no fakta, ka Latvijas ceļazīmes ir saprotamas gan krievam, gan amerikānim, tās jāaizstāj ar Latvju rakstu zīmēm;
  9. Latvijas valsts teritorijā kategoriski jāaizliedz to valodu lietojums, kuru alfabēts satur simbolu “w”, kas ir ačgārnā Jumja zīme, saukta arī par “velna Jumi”;

Cehs.lv piedāvā radio reklāmu

Nevienam nav noslēpums, ka portāls Cehs.lv ar katru dienu pulcē arvien plašāku atbalstītāju pulku, kas nenoliedzami uzliek portāla pārstāvjiem zināmu spiedienu. Dziļi sirdī sen esam atmetuši cerības par normālu privāto dzīvi un rēķināmies, ka jebkurš gājiens uz veikalu nozīmēs pozēšanu foto kamerām un neizbēgamu vienkāršo ļaužu vēlmi nostāties pēc iespējas tuvāk Ceha pārstāvjiem, lai pasauli kaut uz brīdi skatītu no viena punkta. Uzdodot sev jautājumu, vai tas, galu galā, nav tas, ko mēs vēlamies, nonācām pie secinājuma – jā. Un esam gatavi šo nastu turēt uz pleciem pavisam jaunā līmenī. Mums ir jau otrā radio reklāma, kas, pieļaujam, mūs padarīs neticami populārus. Tas ir vēl viens solis tuvāk pretī TV reklāmai. Klausāmies, dalāmies un izbaudām.

Cehs.lv atmasko! Iespējama pilnīga Dziesmu svētku izgāšanās!

Mūsu radošā triecienbrigāde izsenis pazīstama kā patriotiski un valstiski noskaņota, pilnīgi politiski neatkarīga apvienība bez savtīgiem pašmērķiem. Tieši tāpēc arī mūs ļoti satrauca diriģenta Māra Sirmā nule klajā nākušais priekšlikums, ka dzeršana Dziesmu un deju svētku koncerta laikā traucē un tā būtu aizliedzama.

Latvieši jau gadu simteņiem ir atzīmē tādas dienas, kā vasaras un ziemas saulgrieži. Šobrīd svinam arī Ziemassvētkus, Jauno gadu, Neatkarības proklamēšanas dienu, Dziesmu svētkus, kā arī piektdienas, sestdienas, nereti pat trešdienas. Un ko nu tur slēpt – alkohols vienmēr ir bijusi neatņemama šo svētku sastāvdaļa.

Aptaujājām paziņas un draugus, apzvanījām lauku radiniekus un viņu kaimiņus. Neticami, bet fakts – deviņi no desmit aptaujātajiem atzina, ka šogad Dziesmu svētkos nepiedalīsies, jo bez ierastā mēriņa vienkārši nezina nedz dziesmu meldiņus un vārdus, nedz to nozīmi. “Kam man sijāt auzu pārslas, ne mēriņa nedzeroti”, atbildēja lielākā daļa aptaujāto latviešu.

Dzirdētais bija tik šokējošs, ka lecām savos hibrīdmobīļos, lai trauktos noskaidrot vidējā latviešu viedokli par šo tēmu. Apzināti tika simti, iespējams, pat tūkstoši, bet viens no stāstiem, mūsuprāt, bija tik spilgts, ka vēlējāmies ar to padalīties.

Tātad – bijām ceļā ilgi… Pēc vairāku stundu nepārtraukta ceļavēja piestājām tikai Isnaudā, Ludzas pagastā. Iebraucām kādā zemnieku saimniecībā un redzējām vecu, jūtami viedu vīru. Acīm redzams – pats savas zemes saimnieks un laimes kalējs. Pavisam savārguši no garā brauciena izkāpām no auto. Mūs sagaidīja teju ducis miermīlīgu suņu, bet saimnieks, pamanījis pie savas mājas rosību, pacēla pie klēts izkārto sainīti ar biezpienu, un brašu gaitu nāca pie mums.
Vecais vīrs kaut ko uzbrēca suņiem un pateica pāris vārdus, no kuriem, ja godīgi, neko nesapratām. Stādījāmies priekšā un saimnieks priecīgi atbildēja latviski ar nelielu latgaļu akcentu. Visvaldis* vārdā, kā uzzinājām. “Vai Jūs ciemā sakarā ar brāļa meitas Latgales kora uzvaru Koru karos ?”, Visvaldis priecīgs taujāja. “Nē, mēs sakarā ar Dziesmu svētkiem un alkohola lietošanas aizliegumu noslēguma koncertā”. Visvaldis manāmi saskāba, ne vārda nebildis devās uz māju, ar rokas mājienu aicinot sekot.

Visvalda māja bija vienkārša lauku viensēta ar palielu, rūpīgi iekoptu zemes pleķi. Kartupeļi, redīsi, burkāni, salāti, bet siltumnīcas saulītē jau gozējās prāvs daudzums tomātu. Elektrības biežāk nav, nekā ir, jo Latvenergo nespējot atrisināt kaut kādu tur problēmu. Māja tīra un smaržo pēc laukiem – svaiga gaisa un govs mīzalām. Visvaldis mūs apsēdināja, uzklāja galdā pašceptu rupjmaizi, speķi, medu un pienu. Jūtot mūsu sarunas tēmas nopietnību lika galdā pusstopu iedzeltenas dziras. “Dzimtenīte”, ūsās smīnot noteica Visvaldis.

Viedais vīrs piesēda, noglāstīja vienu no suņiem, kārtējo reizi nesaprotamā mēlē tam kaut ko uzbļāva un suns aizplēsa prom, ko kājas nes. “Ziniet – es sava mūža laikā esmu bijis visos Dziesmu svētkos, cik nu man to ir bijis, jau no bērna kājas. Vectēvs, lūk, bija vīrs – tādu dzimtenīti darīja, ka man jau no bērna kājas līdzās bija kā glāze, tā dziesma”, Visvaldis strauji saskuma, ar darba un laika izvagotajām plaukstām notrauca asaru no sasārtušajām acīm. “Tagad viss pagalam”, nobēris viegli trīsošā balsī viņš izmetās pa durvīm.

Pēc brīža Visvaldis atgriezās, ielējis pa glāzītei atkal ierunājās: “Šogad nebraukšu. Nē. Ne pa kam. Vai es kādu dziesmu zinu? Vai es kāds dziedātājs? Nē, ne pa kam!” viņš bija strikts. “Es bez mēriņa nespēju pat “Ai, Jel Manu Vieglu Prātu” atminēties”. Kur nu vēl “Lilioma Dziesmu”. Pag, nu pamēģinām!” Visvaldis pieslējās kājās, notrauca speķa spīdumu no ūsām un rāva vaļā: “AAAAJJJj JEEEEl MAAAAAA…” Tālāk klausīties nespējām. Aizspiedām ausis, daži pat izspruka no mājas. Šķiet, apklusa visa saimniecība un suņi aizmetās dziļi meža dzīlēs. Šī skaņa, kas svilpās no Visvalda rīkles bija sliktāka par jebko, kas dzirdēts iepriekš. Radās sajūta, ka skaņa nāk no lielas kaķa pakaļas, kurā iesprausts svilpaunieks.

“Redz, es taču teicu”, asarām tekot noteica Visvaldis un klusējot salēja pa mēriņam. Tāpat klusējot skumjas skalojām ar pāris pusstopiem Visvalda dzimtenītes. Saruna atsākās. “Man jau nekas nav pretīm, vienkārši – bez dzēriena tādos svētkos nespēju atminēties ne vārdus, ne notis. Neesmu jau gudrās skolās gājis, kā cienīts… Sirmais kāviņtur. Audzēju lopiņus, eju vēlēt, iedzeru dzimtenīti, uzdziedu, sieviņu pamīlēju. Es taču esmu tāds vienkārš latgalis”, noteica Visvaldis un izcēla nākamo pusstopu. “PAG!” es ieminējos. “Varbūt ielabinām kādu dzērienu un tad paprovējam uzdziedāt?” Visvaldis klusēdams, ar savādu smīnu aizgāja un atgriezās ar vēl trim dziras pudelēm. Pāris stundu laikā bijām iepazinušies un kļuvuši par patiesi labiem draugiem. Mēs stāstījām par Spīķeru attīstību un nākotnes vīzijām Eko liellopu gaļas attīstību zemnieku saimniecībās, bet saimnieks – par savu saimniecību un lauku dzīvi.

“Raujam vaļā!” pēc neilga laika es noteicu un pielēcu kājās tik strauji, ka gandrīz apgāzu māla krūku ar svaigo pienu. Izgājuši ārā jutāmies diži un vareni. Sasukājām matu cirtas un, nostājušies glītā strīpā aiz Visvalda, rāvām vāļā “Saule, Perkons, Daugava”. Neticami, bet tas bija tik skaisti un skanīgi, ka dziesmas vidū atskrēja arī kaimiņi. Kurš ar stopu, kurš pusstopu, bet visi pēc neilga brīža jau rāva noti līdzi un sanāca teju vai vietējie Ludzas Dziesmu svētki! Vēlāk neizpalika arī dejas.

Vakara gaitā mājās pārradās Visvalda sieva un trejas meitas. Viena pēc otras skaistāka no vaiga. Sapazināmies, iedzērām, izdziedājāmies, no rīta pabrokastojām alutiņu un drīz jau devāmies mājās. Pa ceļam savādi klusējām. Lielisks cilvēks un latvietis mūsu Visvaldis. Dziļi vīlies modernajā pasaulē, Latvijai viņš atdarīja ar ļaunāko – atteicās piedalīties Dziesmu un deju svētkos.

Teju visās saimniecībās kur pabijām dzirdējām šo pašu stāstu. “Tā mūsu brīvība, tā mūsu dzīvība. Mēs visi saucam skaļāk, mums vēl ir valoda. Mēs cenšamies saukt skaļāk”.

EPILOGS

Noslēgumā palūdzu viedokli par šo tēmu arī CEHA lielākajam koristam Cementam:

“Latvieši, protams, ir dziedātāju tauta, tomēr, ko tur liegties – arī dzērāju tauta. Latviešu folklorā dziesma vienmēr gājusi vienā solī ar alutiņu veco brāli, bet Māris vēlas mums to atņemt. Ir skaidrs, ka diriģējot Latvijas un visas pasaules labāko kori, atlaides netiek dotas un uz skatuves kāpj tikai tie, kuri pirms koncerta var precīzi atdziedāt pilnīgi visu repertuāru, bet, būsim reālisti un centīsimies izprast, kas notiek lauko koros, kuri sastāda lielāko daļu Dziesmu svētku lielkoncerta. Koris ir ne tikai laucinieka vienīgā iespēja socializēties un smelties kultūru, bet arī viena no retajām iespējām izbraukt ārpus sava pagasta robežām, lai uzdziedātu un iedzertu kopā ar biedriem no citiem kolektīviem. Dziesmu svētkos viņi nesavtīgi ieguldījuši savu laiku un naudu, bet pirms lielā koncerta, dodoties uz Rīgu, visi ir uz nedēļu pakārtojuši tam savas dzīves. Viņi gatavi gulēt uz cietām Rīgas skolu grīdām un laicīgi ierasties uz mēģinājumiem, lai 35 grādu temperatūrā, saulē un bezvējā kopīgiem spēkiem ļautu šim brīnumam notikt. Tieši tāpēc man ir jautājums – Māri, kas Tu tāds esi, lai mums norādītu, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam dzert? Vai mēs Tev mācām, ko ēst? Vai mēs esam teikuši, ka vīrietim nepieklājas runāt tik smalkā balsī?
Ja Dziesmu svētkos nedrīkstēs lietot alkoholu, tad piedāvāju nedziedāt “Pūt vējiņi”, lai nebērtu sāli dziedātāju brūcēs (pats par savu naudu dzēru, pats skrēj’ savu kumeliņu). Tāpat – iesaku samierināties ar faktu, ka pēc šāda lēmuma pieņemšanas, desmit gadu laikā šī skaistā latvju tradīcija, iespējams, būs mirusi.”

*Visi vārdi mainīti, sakritība ar tavu tēti ir tīrā nejaušība.

Dzerbudisms – mīlestības priekšnojautas

Bija agrs rīts, kad Nahdaris trīcošā solītī devās uz tuvāko bodi, lai nokārtotu darīšanas ar paģirām. Priekšnojauta par maigā dzēriena ieplūšanu māgā vecā skolotāja prātā skanēja kā tīkama melodija. Te, kur gadījies kur ne, uzradās laikraksta “Pēcpusdiena” žurnālists un, pārtraucis skaisto idilli, jautāja Nahdarim:
– Kā jūs vērtējat ciemata mēra kandidātu Nilu?
Pārbaudot kabatu saturu, Nahdaris murmināja:
– Pidari, sukas…
– Un ko teiksiet par Dzintaru?
– Bļaģ maucība, – norūca Nahdaris un turpināja arvien sparīgāk taustīties pa kabatām.
Žurnālists nelikās mierā:
– Bet kā tad ar mīlestību?! Vai tad nav jāmīl visi cilvēki uz pasaules, lai kādi viņi arī būtu.
Nahdaris smagi nopūtās, jo beidzot atjēdza, ka aizmirsis mājās skolnieku pēdējos ziedojumus un tērvetītes vietā nāksies mierināt sevi ar vanaga ampulu. Taču, lai cik arī vīlies bija vecais skolotājs, viņš neatstāja žurnālistu neziņā un pirms nogriezšanās uz veikala sānieliņu rezumēja:
– Cilvēki ir jāmīl, bet pidari un maukas – nē.

Pārdomas par Nacionālo Apvienību

Par politiku nebiju interesējies jau vairākus gadus, un ziniet, man daudz retāk sāpēja vēders. Taču, tuvojās vēlēšanas un man, kā godprātīgam pilsonim, būs jānostājas kāda politiskā spēka pusē. Man ir jāizvērtē vairāku partiju saraksti un jāizdomā, kurš no tiem vislabāk spētu pildīt Rīgas mēra amata pienākumus. Tiesa, sabiedrībā pastāv uzskats, ka šis princips nedarbojas un, kā visiem labpatīk spļaut viedo frāzi – jāizvēlas mazākais no ļaunumiem. Respektīvi, man ir jānorāda ar pirkstu uz personu, kura ostīs flomāsterus un savārīs pēc iespējas mazāk sūdus.

Es nolēmu papētīt partiju piedāvājumus, redzējumus un solījumus, lai 1. jūnijā spētu izdarīt pareizo izvēli. Nolēmu arī padalīties ar saviem iespaidiem un sākšu ar Nacionālo Apvienību (NA).

NA artava un politiskais fokuss pārsvarā grozās ap tādiem svarīgiem jautājumiem kā visādiem datumiem un puķu likšanām, demisiju pieprasīšanām un bērnu grāmatu aizliegšanām, kā arī pilnīgi nekritisku pieeju vēsturei, ko pierādīja 15. maija svinēšana. Kaut arī lielai daļai cilvēku likās nepieņemami, ka totalitārisma režīma sākums tiek atzīmēts kā svētki, pavērojot šo cilvēku izteikumus un uzvedību, tas nerada pārsteigumu. NA ne tikai īsti neatbalsta demokrātiju, bet neizskatās, ka viņiem vispār ir sajēga, ko tas īsti nozīmē. Vārda brīvība ir laba tikai tad, kad tiek izmantota, lai slavētu latvju vērtības un tradīcijas, ģimeni un šos pašpasludinātos svētuļus.

Nonācu pie secinājuma, ka, “Rieksta čaumalā”, NA ir aprobežoti, aizspriedumaini nacionālisti, kuri no kabatas velk laukā tādus, uz senioru elektorātu tēmētus populismus, kā “ģimene”, “tradicionālas vērtības”, “latvietiskums” un latviešu nācijas pārciestās represijas. Katrs Latvijā esošais krievs ir valsts ienaidnieks, Kremļa stipendiāts un tieši atbildīgs par Staļina noziegumiem.

Tomēr, NA nekautrējas uzskatāmi demonstrēt savu liekulību, piemēram, Rīgas pašvaldībā saka, ka “Mēs atrisināsim bērnudārzu problēmu un pašvaldības bērnudārzos pāriesim uz apmācībām tikai latviešu valodā.” Lielais patriotisms un bļaustīšanās gan noklust, attālinoties no Rīgas un tuvojoties Latgalei. Amizanti, ka Rēzeknes pilsētas programmā vārds “latviešu” neparādās vispār. Turklāt, šie cilvēki, kuri vaimanāja un dūres vicināja Abrenes sakarā, šajās vēlēšanās, par Daugavpils, Krāslavas, Dagdas, Ludzas, Zilupes, Ciblas, Kārsavas un Baltinavas novadiem pat nemēģinās cīnīties. Bonusam, re, re, Imanta Parādnieka Uzņēmuma (atrodas Rīgas centerā) mājas lapa KRIEVU VALODĀ!!

NA savās programmās regulāri piemin SPĒKU, tādu kā rakstīto pašmāju jaunā Dzintara Lāčplēša moto. Rodas iespaids, ka viņi plāno atvērt boksa zāles, kur jaunieši varētu ar Lāčplēša ausu formas boksa cimdiem dauzīt maisus, uz kuriem būtu nodrukātas Nila Ušakova ģīmetnes.

Visu Latvijai censoņi ir arī pārrakstījuši nacionālisma definīciju un izmīcījuši jaunu skaidrojumu, rau: “Latviešu nacionālisms nozīmē ģimenisko attiecību pacelšanu tautas līmenī”. Šo nacionālistu izpratne par ģimeni, protams, ir “tradicionālā” laulība starp vīrieti un sievieti un nekādā gadījumā starp viena dzimuma partneriem. Arī sievietes loma šajās ģimeniskajās attiecībās, caur dažādiem partijas biedru izteikumiem un nostājām, piemēram, jautājumā par abortiem, ir visai skaidra. Esam attīstīta tauta, kurā sievietes var darīt visu, ko viņas vēlas – mazgāt, tīrīt, dzemdēt, iet iepirkties… Vislabāk gan dzemdēt.

Dzimstības veicināšana, protams, ir atbalstāma, bet ieliekot vienādojumā stingri noteikto laulību un tikai laulātajiem pāriem piemērojot privilēģijas un atvieglojumus, var rasties situācija, kad daudzi pāri atradīsies aprēķina laulībās vai laulību slazdā, jo nevarēs atļauties būt šķirti, kas novedīs pie nelabvēlīgiem apstākļiem ģimenē. Nevar taču ļaut pamestiem bērniem uzaugt viendzimuma pāru ģimenē, labāk, lai viņi dzīvo bērnu namos līdz pilngadības sasniegšanai un tad cīnās pašu spēkiem. Vispār arī attiecībā pret viendzimuma pāriem, tūdaliņiem ir stingra nostāja. Vīrs ir vīrs un sieva ir sieva un Kārlis ir Kārlis, nevis Karlīne. Tomēr NA nedemonstrē ne izpratni, ne jebkādu argmentētu nostāju šajā jautājumā kā vien ausu aizspiešanu ar pirkstiem, kad kāds par to ieminās un visa, ko viņi nesaprot, saukāšanu par “pseidozinātni”.

Tātad. Zinot, ka VL ir nacionālisti, es mazliet painteresējos par pašu nacionālismu. Nevis, definīciju, vai vēsturi, to es zinu, es painteresējos par īpašībām, kuras ir tipiskas labējiem nacionāķiem. Un atklāju, atsaucoties uz šo pētījumu, ka nacionālisti ir sabiedrības dumjākā daļa.

Eu, Tu!

Ja brīdī, kad izveido savu firmu, Tu nozodz nosaukumu no kāda cita, piemēram, CEHS.LV, tad var gadīties, ka daļa Tavu klientu kļudas pēc sazināsies ar oriģinālu. Nolēmām, ka dažas no sarakstēm periodiski publicēsim arī šeit.

Sveiki!

Paziņa iedeva Jūsu kontaktus jo interesējos par auto aplīmēšanu. Iesākumam interesē cik viena vieglā auto aplīmēšana varētu izmaksāt. Ja pasākums nav astronomiski dārgs tad ideju varētu arī turpināt līdz realizēšanai dzīvē.

Paldies jau iepriekš par atbildi!

Ar cieņu,
Juris ******

Sveiks, Juri!

Iepriekš neesam īpaši izcēluši to, ka nodarbojamies arī ar šādiem pakalpojumiem, tāpēc īpaši liels prieks par Tavu ieinteresētību, jo tā liecina, ka mūsu darbi runā paši par sevi. Pielikumā nosūtu vienu no mūsu pēdējām aplīmētajām mašīnām. Viens no mūsu biedriem bija nelielā autosadursmē apskādējis automašīnas krāsojumu un laipni piekritām nomaskēt vizuālos defektus ar līmplēvi.

Mēs paši vienmēr esam teikuši: “Ja Tev ir nauda – vari nolīgt CEHS.LV komandu auto aplīmēšanai!”

Ar cieņu,
Cements
Triecienbrigāde CEHS.LV

Pielikumā: mashiina_final_print.jpeg

Nopietni. No malas tas izskatās stulbi

Nesaprotu tos cilvēkus, kuri nejēdz atšķirt „ka” un „kad”. Stūūlbeņi.

Nē, mana valoda nav perfekta. Ne tuvu. Es lamājos, es nespēju sarežģītas konstrukcijas teikumos salikt komatus. …kam es cenšos sadirst?! Realitātē izsenis nespēju saskatīt nekādas teikuma konstrukcijas – ķeksi tekstā ielieku tur, kur, manuprāt, viņš varētu būt noderīgs, turklāt iztieku ar teju nemainīgu vārdu krājumu. Es izvairos no gariem virknējumiem. Tādiem, kuros ir vairāk par vienu palīgteikumu. Es pats mēdzu izdomāt vārdus. Gutnīgs, piemēram. Lielisks darinājums, vai ne? Visbiežāk izmantoju, kad skatos uz paveikto tualetes podā vai tālākminētajiem valodas speciālistiem.

Tev nekrīt uz nerviem tie pašpasludinātie lielmeistari, kuri, iemācījušies vidēji trīs likumus, par savu pienākumu uzskata pēc iespējas skaļāk izkliegt labojumu un publisku kauninājumu?

Es dzirdēju „… pie tevīm”. Kas tu par latvieti, ja nezini, ka pareizi ir „pie tevis?!Es jau nepārmetu, bet vienkārši nesaprotu – kā var nezināt tik elementāras lietas… Bet man laikam tikai tāds grammā-nacī ieradums, neņem ļaunā. 

Katru reizi, kad dzirdu vai izlasu kārtējos valodas labojumus, pieņemu, cilvēks ir kvalificēts nozares līdzjutējs, kurš pēc pieprasījuma man noskaitīs visas deklinācijas un sadalīs morfēmās kaut savu mammu, tāpēc turpmāk nedošos ārpus mājas bez teorijas eksāmena kabatā. Ja nokārtosi – ar prieku uzklausīšu, lai iemācītos šo to jaunu.

Ja nenokārtosi – Tu manās acīs neatgriezeniski kļūsi par gutnīgu un pašapliecinājumu alkstošu salašņu, kam piesiešanās sīkumiem ir pēdējais glābiņš.

Nē, mana valoda nav perfekta. Bet labojot citus, Tu sevi nesalabosi.

Bez interneta – kā bez rokām