Monthly Archives: aprīlis 2013

Naidīgās pasaules sindroms

2013. gada 15. Aprīlī, īsi pirms plkst. 15:00, Džefs Baumans (Jeff Bauman) ielūkojās acīs cilvēkam, kurš nolika pie viņa kājām mugursomu. Tajā esošais spridzeklis pēc brīža eksplodēja, noraujot Džefam abas kājas zem ceļiem.

Skaidrs, ka runa būs par teroraktu Bostonā. Kā jau katra traģēdija, arī šī bija par iemeslu angažētajiem hemoroīdiem ziņu portālos lēkāt un plaukšķināt roķeles, jo varēja neiespringt par to, ko drīkst un ko nedrīkst skribelēt, bet audzēt reitingus proporcionāli bojā gājušo cilvēku skaitam. Redz, ziņu pārdevēji var lieliski nopelnīt uz pieejamības heiristiku, kas, traģēdijas kontekstā, liek mums koncentrēties uz teorētiskā notikuma sekām, nevis tā iespējamību. Tāpēc mūsu silēs tiek gāztas ziņas par teroraktiem, noziegumiem, nelaimes gadījumiem, plūdiem un zemestrīcēm, un mēs tās norijam, ka šmakst. Tev nav radies iespaids, ka mēs dzīvojam ļaunā pasaulē, kas grib mūs nogalināt? Ja tā ir, tad zini, ka šī sajūta ir diagnoze, to sauc par Naidīgās pasaules sindromu (Mean world syndrome). Mediji ir barojuši mūs ar negatīvām ziņām pietiekoši ilgi, lai mēs kļūtu no tām atkarīgi. Mēs visu laiku virinām ziņu portālus, lai nesāktos „Latvijas robežu šķērso tanki, komēta ietrieksies zemeslodē, piemājas ēstuvē cilvēks inficējies ar mēri un tuliņ sāksies recesija, kas iegrūdīs pasauli 19. gadsimtā” lomkas.

Es ne drusciņ nebiju pārsteigts, kad ziņu portālu pirmajās lapās tika celta panika par Nordea maratona norisi. Tiklīdz pasaules otrajā pusē notiek nelaime, mediji rāda uz tevi ar pirkstu un dramatiski pasaka: „Tas pats var notikt ar tevi!” Ņujorka, 9/11 – eksperti esot vienisprātis, ka viesnīca „Latvija” ir visērtākais mērķis Al Qaedai; cunami Indonēzijā – Ķeguma HES varētu sabrukt no ļoti spēcīgas zemestrīces un appludināt Rīgu! Rodas iespaids, ka Latvija nav tikai mazā Šveice, vai Parīze, bet arī Ņujorka, Tokija, tagad arī Bostona un vispār miniatūra pasaule, gluži kā Legolande.

Tas, ko es gribu pastāstīt, netika un netiks ziņās klāstīts, ja nu vienīgi, tas tiks nekrietni nopizģīts. Lasot aculiecinieku stāstus, skatoties bildes un video no notikumu vietas, acīs krita viena persona – Karlos Aredondo (Carlos Arredondo). Tūliņ pēc eksplozijas, Karlos metās nevis bēgt, bet palīdzēt cietušajiem, sevišķi Džefam, kuram ar pirkstiem turēja aizspiestu norautās kājas femorālo artēriju. Pārsteidzošs altruisms un drosme, ja ņem vārā, ka, ja notiek nelaime masu pasākumā, spēkā stājās atbildības difūzija, jeb tas neveiklais brīdis, kad ap uz zemes guļošo sastājušies cilvēki tikai stulbi lupī.

Pārņem sirreālas izjūtas, vērojot kā dreb Karlosa rokas. Rodas iespaids, ka tajās rezonē kas vairāk par nupat nograndušo sprādzienu un cietušo lūgumiem pēc palīdzības. Apstiprinājumu sniedz viņa biogrāfija: emigrējis no Kostarikas, ASV strādājis par “мастер на все руки” un izaudzinājis divus dēlus, no kuriem pirmo atņēma karš Irākā, bet otro – depresija. Zaudējis pirmo dēlu, Karlos pats centās šķirties no dzīvības, bet, ja viņam tas būtu izdevies, iespējams, nebūtu izdzīvojis Džefs, kurš, pamodies pēc operācijas, atpazina aizdomās turēto Džoharu Carnajevu (Dzhokar Tsarnaev) kā personu, kas atstāja pie viņa kājām mugursomu.

Tava dzīve arī nav no dzintara

Ārā laiks nebija no omulīgākajiem – tumši mākoņi un piles, kuras liecināja par gaidāmām lietavām. „Nostāvēt taču vajadzētu mācēt, celies kājās, šmuli!” bērnudārza audzīte dusmīgi, taču vienaldzīgi uzbrēca dubļos pakritušam bērnam. Sievietes acis bija apmākušās tikpat ļoti, cik debesis, vienīgi no tām nepilēja, jo tas nozīmētu emocijas. Audzinātāja bija zaudējusi cerību izaudzināt kaut vienu kārtīgu cilvēku. Sniegt tik paliekošas atmiņas, lai pēc 25 gadiem savā dzimšanas dienā saņemtu vienkāršu, taču sirsnīgu kartīti, kura saka „paldies par visu, skolotāj!” ar pievienotu laimīgas ģimenes foto. Audzītes mīlestība tagad piederēja vēliem vakariem un pudelei.

Arī friziere neieviesa optimismu. „Droši vien pakāpeniski, vai ne?” viņa pārvaicāja bez jebkādas jūtamas aizraušanās par to kā gala rezultātā izskatīsies mani mati. Varēja manīt, ka ar šķērēm rokās viņa ir pavadījusi divas trešdaļas dzīves – tās jau izskatījās kā kropls viņas pirkstu turpinājums. Viss bija pašsaprotams. Pat, ja es norādītu, ka viņas bicīts un zods ir nokarājies, plus, sačervelējies gluži kā pusmūža sēklinieku maisiņš pēc karstas vannas, viņa visticamāk tēlotu, ka to gluži vienkārši nedzird. Turklāt friziere bija izspūrusi.

Vietējā lielveikala pārdevēja ir gados jaunāka, līdz ar to vēl ar cerības mirdzumu sejā, taču dzīve jau iesākusi viņu lauzt. Dziļi sirdī Līvai vēl mājo doma par modeles karjeru, pasaules apceļošanu un mūziķa vai sportista apprecēšanu, taču racionāli viņa sāk apzināties – tie visi ir meli, kas nekad nepiepildīsies. „Pīp – pīp. Atlaižu karte nebūs, nē?” Viņai bija zirgaste, ar neprecizitātēm uzklāts meikaps un saldsērīgs smaids. „Veiksmīgu dienu, uz redzēšanos!” Paldies, Līva, ja Tu tiešām no sirds man novēli veiksmīgu dienu. Paldies. Tev es novēlu veiksmīgi pārdzīvot kā izplēn sapņi un aizraušanās, pamazām tos nomainot realitātei. Neatkarīgi no jebkā – visiem ir vienlīdz slikti un labāk nekļūs, tāpēc pacenties vismaz samelot apkārtējiem.

Nu re, mums tomēr ir kaut kas kopējs!

Sprīdirsts un sīkstulis

Veselīgs dzīvesveids nogalina

Vasīlijs jau no bērna kājas bija tāds pareizs un sakarīgs. Viņš nelietoja alkoholu, nepīpēja, bija pārliecināts vegāns un nedarīja pāri dzīvniekiem. Arī saviem draugiem viņš neskopojās ar padomiem par pareizu dzīvesveidu.

 Komikss tapis ar komrāda Rupučinska gādīgās otas palīdzību.

Valkā vesels!

Triecienbrigāde Cehs.lv kopā ar informatīvi izklaidējošo portālu Krietnums.lv ir iesnieguši darbu sociālo mediju ekspertu un zīmolu advokātu portālā Adwards.lv

Citējot krietnāko Latvijas portālu: “Pārskatamības nolūkā šoreiz plakāta abas puses ir parādītas blakus, bet dabā kreiso pusi vērotājs ierauga vispirms, bet labo pusi tikai tad, kad ir pagājis garām un (sašutis) atskatās.”

Pēc neizpratnes pilnu komentāru saņemšanas sapratām, ka, iespējams, esam paņēmuši pārāk dziļi un vidusmēra lasītājam plakāta ideja nav skaidra, tāpēc nolēmām sniegt paskaidrojumu. Domu noformulēt palīdzēja mūsu triecienbrigadieris:

“Domāju, ka Latvijā nav teju vai neviena cilvēka, kuram kāds tuvāks vai tālāks radinieks nav aizgājis ar vēzi. Piemēram, man, kā vienam no plakāta veidotājiem, tādi ir veseli divi. Nevajag visu vienkāršot un skatīt no “pasaule riņķo ap mani” vai “domu saprotu labāk, nekā autors” skatu punkta. Konkrētā smagā slimība izmantota kā izteiksmes līdzeklis, kura vietā varēja būt “vardarbība ģimenē”, “narkomānija”, “bezdarbs”, kaut vai “globālā sasilšana”, utt. Respektīvi – jebkura PATIESI smaga problēma katram individuāli un visai sabiedrībai kopā ņemot. Un kā pretstats ir kažokādas, kuras arī var uztvert kā metaforu. Kā reāli sīku un nebūtisku huiņu, kas cilvēku ikdienā nespēlē absolūti nekādu lomu, tajā pat laikā izraisa daudz lielāku satraukuma līmeni, nekā jebkura no būtiskajām problēmām. Tā teikt – domāsim plašāk, draugi.”

Ja arī Tevi, mīļais lasītāj, šis darbs uzrunā, priecāsimies, ja izrādīsi to nobalsojot. Savukārt, ja Tev šis plakāts šķiet stulbs, bezjēdzīgs un aizskarošs, ceram, ka tas saņems augstāko žūrijas novērtējumu un Tev to nāksies apskatīt katru rītu, dodoties uz darbu.

Pavasara klucis

Saņēmām sūruma pārpilnu vēstuli no biedra Tontööns. Lūk, kas viņam bija sakāms.

„Āaaaa, bļa… !!!” – skaļi nolamājos, sajutis kaut ko mīkstu zem kurpes, un drusku saslīdam. Te nu viņš bij’ – klasiskais pavasara vēstnesis – klucis, izspiedies pa zoles starpām, tāds pamatīgs, mīksts un smirdīgs.

„Bļa, ka tie suņu saimnieki varētu dirsināt savus krančus kur citus, nevis parka zālienā, nu, vismaz vasarā te noteikti būs zālājs.” Te tev nu bija – „срезал угол” (tulk.: saīsināju ceļu). Apskatījis skādi, sāku uzmanīgi berzēt kurpi gar sačākstējušo sniega čupeli.

Sūdam, acīmredzot, ar sniegu bija savstarpējas antipātijas un tas ne par ko nebija gatavs atstāt manu „Louis Vuitton” kurpju zoli. Tā vietā tas vienmērīgi izsmērējās gar kurpes sāniem, purngalu un papēdi.
Redzēdams, ka berzēšana gar sniegu ir lemta neveiksmei, ar atvieglojumu pamanīju, ka turpat netālu ir peļķe. Der. Prātīgi, ar paceltu bikšu staru aizklibojis līdz peļķei, sparīgi grūdu kāju iekšā, cerībā, ka triecienvilnis noskalos lielo lielumu. Kaut ko varbūt arī noskaloja, tomēr vairāk uzskaloja – kaut kādas aizpērnas, ūdenī jau daļēji pašķīdušas citu ekskrementu paliekas, kuras tagad rotāja gan manas zeķes gan arīdzan daļu „Brioni” uzvalka bikšu staras.

Apsvēris domu iesūdzēt tiesā visus apkaimes suņu saimniekus, lai piedzītu naudu jaunam kurpju pārim un uzvalkam, sapratu, ka nāksies mērot ceļu uz mājām pēc jaunas kārtas. Novērtēju situāciju (viena kāja līdz celim sūdos) un sapratu, ka ar sabiedrisko braukt nebūtu prāta darbs. Smaka ir mazākais, bet, ja nu pamana kāds pazīstamais no rajona? Izpīpējis, ka tiesas prāvu vinnējot, ceļa izdevumus tāpat atsitīšu, izsaucu taksi un prātīgi, ar portfeli vienā rokā un ar pacelto bikšu staru otrā, balansēju uz parka izeju.

Pavasara siltās saules iespaidā, gan gājēju celiņš, gan arī zāliens bija pārvērties par dažnedažādu mazāku un lielāku šķēršļu pārvarēšanas sporta cienīgu trasi. Te kalniņš šitāds, te tāds, peļķes, kā miniatūri ezeri, vai arī nelielas tērcītes savienodamas dažāda lieluma ūdenspleķus. Smuki…

…no romantiskām pārdomām mani iztraucēja telefona zvans ar vēsti, ka taksists jau kādu brīdi gaida pie parka. „Ble… Kad viņus vajag, tad velkas stundām, kad nav nekādas steigas – ir klāt pāris minūšu laikā”, nolamājies steidzos uz izeju. Par bikšu staras saturēšanu pienācīgā attālumā no otras kājas, steigā piemirsu, kā rezultātā bikšu lejasdaļa tagad izskatījās tā it kā es būtu veicis pārgājienu caur brūnganas sūdvircas bedri.
Taksists, savukārt, svešvalodā skaļi paziņoja, ka netīrus bomžus savā smalkajā limuzīnā nevedīs, un sparīgi aizcirta durvis.

Mājās atgriezos par vēlu, lai dotos atpakaļ uz darbu. Slapstoties no pazīstamām sejām, mēroju mājupceļu kājām pa dažnedažādiem apvedceļiem un citām šaubīgām vietām. Kurpes un bikses bija ieguvušas jaunus, dažādu nokrāsu plankumus, un šķita – lai kur arī ietu, vienmēr ceļā gadīsies kāds sūds, kas tā vien lūko patrāpīties tev zem kājas un ar skaļu plunkšķi notraipīt tavas bikses līdz celim.

Manu tiesā sūdzamo skaits tikmēr bija pieaudzis līdz trim A4 lapām ar visai raibu kompāniju, sākot no rajonu sētniekiem, taksistiem un mājdzīvnieku turētājiem, beidzot ar Rīgas domes zemākā ranga priekšnieķeļiem. Acīmredzot, šī nebija mana diena, tāpēc sazvanīju pazīstamu dakteri, kurš par nelielu atlīdzību bija gatavs parakstīt slimības lapu. Ceru, ka ar pāris nedēļām pietiks, lai varētu doties uz darbu neapdraudēts.

Aizrijieties bezdvēseliski savtīgie asni; ej prom pavasari

Saulainā vakarā, uzmetis acu skatienu sniegotajai pļavai un tviterī ierakstījis jociņu par to, ka sagaidāma ledaina vasara, es pamanīju kaut ko pārsteidzošu. Cauri biezajai un stingrajai sniega kārtai, savu ceļu pretim saulei bija uzsācis pavasara vēstnešu – sniegpulkstenīšu ducis. Mazie asniņi bija iztīrījuši tādu kā bedrīti sev apkārt, lai drosmīgākie un spēcīgākie stiebri mestu izaicinājumu lauska tēvam un uzziedētu visā to spožumā.

Saprāta balss manī iekliedzās: „ņehujāā, bezkaunība!” Redziet, pavasaris šogad ir kā tā pievilcīgā, taču sirdī bezdvēseliskā meitene, kura dod cerību, taču liek gaidīt, lai uzpeldētu, kad tas pašai ir visizdevīgāk un nosvīstu pie pirmās iespējas. Nevienam nevajadzētu tēlot pārsteigumu, ja tiec pievilts vairākkārt. Pats vainīgs. Un tagad, kad pavasaris ir parādījis stingru vidējo pirkstu vairāk kā mēneša garumā, tie asni tā gluži vienkārši ievalsēs manā dārzā un augs? „Ņehujāā, bezkaunība! Kur Jūs bijāt, kad man vajadzēja Lieldienu olas smuki novārīt?!

Nē. Es pateikšu stingru šiem konkrētajiem un visiem citiem asniem. Jums sava iespēja bija. Palaidāt garām? Tā vairs nav mana problēma, man jūs nevajag. Aizrijieties ar ledu un ejiet dirst, stiebriņi.