Monthly Archives: marts 2013

Salauzta sēta, salabotas atmiņas

Mežonīgie deviņdesmitie bija laiks, kad divatā ar savu labāko draugu, tērpies vien sandalēs, šortos un t-kreklā, vari sēdēt uz pašu saliktas Jawas, traucoties lejā no kalna virs 80km/h, to neietvītojot vai nesatraucoties par sociālajiem dienestiem.

Mans draugs Jurģis bija ļoti tehnisks cilvēks. Pēc skaņas spēja atpazīt visus vietējos mopēdus (un tādi bija gana daudz), plus, pats nemitīgi strādāja pie sava spēkrata, ko centās salikt kopā no tā, kas manā izpratnē bija nesaprotama lūžņu čupa – līdzīga tām, no kurām tirgū cenšas tikt vaļā vecie, savas garāžas tikko iztīrījušie, ļaudis. Taču es pilnībā atbalstīju viņa aizraušanos, proti, sastādīju kompāniju un ar neviltotu interesi sekoju līdzi progresam.

Kārtējo vakaru pavadījuši pašu štābiņā-darbnīcā, remontējot, smejoties un testējot, izlēmām doties uz veikalu, lai atalgotu sevi ar atspirdzinošu dzērienu. Caurspīdīgā stikla pudele ar etiķeti, ko rotā viens krāsains vārds – „Limonāde” – jau burtiski karājās mūsu acu priekšā. Jurģis pusceļā apstājās un skaudri pavēstīja: „Es nevaru iet tālāk! Man visas drēbes ir saplēstas un ar eļļu. Es tak’ pēc bomža izskatos!”

Man tas likās dīvaini, galu galā hei – mēs taču esam mežonīgajos deviņdesmitajos, nevis Riga Fashion Week, turklāt Tu esi normāls džeks ar pautiem un moci, nevis Jaroslavs ar vaksētām padusēm un motorolleri. Taču diskusijās neielaidos, jo zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. „Es pasēdēšu šeit pat uz sētas un pagaidīšu.” viņš paziņoja, atspiezdamies pret brūnu, bērna dirsas augstuma dēlīšu sētu ietves malā.

Jau grasījos ceļu turpināt viens, taču plāni mainījās strauji: „Eu, Tu! Pidar! Pisies nost no manas sētas, pidar!” kliedza sētas īpašnieks un soļoja mūsu virzienā. Pat nebija nepieciešams saskatīties, kad jau atradāmies mukšanas procesā, uztraucoties par savu veselību un nevainību, turklāt pilnībā zaudējot domu par limonādi. Handikaps mums ļāva iemukt vietējā mežā, kur arī paslēpāmies.

– „Kāpēc viņš mums dzinās pakaļ?”
– „Es nezinu, Mārci, bet labi, ka aizmukām.”

Daudzus brieduma gadus vēlāk, pārdzīvojot gan balss lūzumu, gan pubertāti, mans maršruts beidzot atkal veda gar šo māju. „Skatos, esi atjaunojis fasādi un jumtu. Pārkrāsotā sēta gan nevienu nepiemānīs. Dziļi sirdī tu esi kretīns, un es to zinu.” Pārsteidzoši racionālā doma „tas taču bija vairāk nekā pirms dekādes, uz šādiem notikumiem ir jāatskatās ar smaidu un jāļauj cilvēkiem mainīties” bija tā, kas man lika svētu mieru.

SNIKT, SNIKT – ar diviem baudpilni viegliem spērieniem es atviegloju divas sirdis – „tas par mani un Jurģi, jobanais pidar!” Es jutos lieliski. Saka, noziegums neatmaksājoties, atriebība nav laba, īsta mīla gaida vai gudrākais piekāpjas. Muļķības. Es salauzu viņam divus dēļus un vienīgais ko nožēloju – tie nebija trīs vai četri.

Ja būsi pidars šodien, tad nebrīnies, ka pēc 12 gadiem kāds saspārda tavu sētu. Visticamāk Tu to esi pelnījis.

Mūziķa ikdiena. Slava. Kokaīns.

Esmu zvaigzne. Esmu zvaigzne, kas spēlē plaši apmeklētus koncertus. Daru to jau gadiem. Uz katru koncertu ierodas kādi 5-9 tūkstoši klausītāju. Tas nav tas pats, kas vadīt svētdienas rīta “Super Bingo” – tas ir reāls adrenalīns un spriedze, kad saproti, ka viena nepareiza pirksta kustība var padarīt Tevi par visas Latvijas apsmieklu. Kad biju jaunāks, pēc katra koncerta smagi dzēru. Dzēru arī pirms, lai nomierinātu nervus. Ar gadiem nāca slava, atpazīstamība un nauda. Nauda, savukārt, nāca vienā solī ar kokaīnu. Esmu nošņaucis kilometrus.

Šobrīd metu nost. Jau otro gadu. Ne jau tāpēc, ka būtu atkarīgs – koks vienkārši vairs necērt. Turklāt, pēdējā laikā radusies sajūta, ka pāris klausītāji ir ievērojuši, ka dziesmu vidū mēdzu ieturēt nelielu pauzīti nevis tāpēc, lai uzkurinātu pūli, bet gan tāpēc, lai ievilktu sevī pa taisno no sintezatora. Pāris koncertos biju tādā ķīselī, ka nācās spēlēt zem fonogrammas. Parasti jau neviens nepamana, jo fani ir pārāk iekarsuši dziedot līdzi un kaislīgi aplaudējot, tomēr ir bijušas reizes, kad pacēlis abas rokas gaisā, rādu, lai pūlis taisa vilni un tajā brīdī ieskanas mana sintezatora partija. Nekas – tā gadās pat lielākajām zvaigznēm.

Pirms koncerta iepriekšējā sestdienā, nofilmēju nelielu video no mēģu zāles, kur pirms uzstāšanās atkārtoju dziesmas, lai šoreiz nekas nenojuktu. Pēc video noskatīšanās, katru reizi, kad dzirdēsiet manu mūziku, iedomāsieties par smagajām narkotikām.

Jaunais paps

Ceha korespondenti ir noskaidrojuši balto dūmu izcelsmi virs Siksta kapellas:

21. gadsimta Spartaks izziņo jaunu kalendāru

Manī vienmēr ir klusi kvēlojusi doma par labāku rītdienu cilvēcei, sev un galu galā – mūsu bērniem. Kaut arī nesavtība un labums, ko spiežu pa visām malām, ir neizmērāms, dziļi sirdī tomēr izjūtu zināmu spiedienu. Spiedienu no tās ietekmes tonnāžas, kas gulst uz maniem pleciem, teju vai viegli ielokot mugurkaulu. Taču līdz šim un, ticu, arī turpmāk spēšu to noturēt tieši tik taisnu kā vidējo pirkstu, ko Tev rāda sabiedrība.

Šī ir tā diena, kad speršu nākamo lielo soli. Līdzīgi kā Spartaks, kurš pirms vairāk kā simts gadiem mudināja Senās Romas vergus sakaut nacistu karaspēku, arī es ieņemu stingru nostāju un nāku klajā ar paziņojumu, kas Latvijas mediju vidē jau bija ieguvis baumu statusu. Šobrīd tas ir oficiāli: apstiprinu lēmumu atcelt sieviešu dienu 8. martā.

Vēl notiek pārrunas un diskusijas par dāvanu atgriešanu Apelējot pie faktora, ka tās ir vērtējamas emocionālā, nevis finansiālā līmenī, kā viens no potenciālajiem variantiem tiek izskatīts sitiens pa kuņģi visiem, kuri ir iegādājušies biļetes uz teātri, kino, puķes vai Raffaello. Atzīstiet! Tas būtu tikai godīgi.

Apsveicu visus pagājušajā vīriešu dienā.