Monthly Archives: februāris 2013

Ne pārāk mīlams, ne mīlošs

Man agrāk bija kaķis. Likās tīri glīts, bet dumjš pēc velna paraušanas. Es neesmu kaķu persona un nebiju spējīgs nodibināt abpusēji veiksmīgu kontaktu, ko abi labi apzinājāmies. Tajā pat laikā viņš vienmēr bija apkārt un nepieprasīja pārāk daudz uzmanības. Neitrāla līdzāspastāvēšana. Es nekad nevaicāju, kur viņš dodas un diez vai viņu interesēja, kur dodos es. Mūs saistīja tikai saimnieka un mājdzīvnieka nerakstītā vienošanās – es iedodu ēst, taču viņš par to pilda savu funkciju, proti, ir mans kaķis. Savstarpēji veiksmīgām attiecībām bijām atmetuši ar roku, taču zinājām, ka labāk turēties kopā, jo kaut kāda veida pienākuma apziņa dziļi sirdī vēl pukstēja, turklāt – nevarējām iedomāties citādu dzīvi.

Pienāca diena, kad kaķis kļuva neglābjami slims. Krietni vēlāk pienāca diena, kad es to pamanīju. Apmēram vēl pēc nedēļas centāmies sākt risināt situāciju gan pašu spēkiem, gan homeopātijas kursiem, gan apmeklējot speciālistus. Diemžēl palika tikai sliktāk.

Pēc ilgiem pūliņiem, negulētām naktīm un situācijas analīzes, abi klusējot saskatījāmies. Kaķis klusēja, jo nespēja izdot skaņas, bet es klusēju, jo neiešu taču kā īblis ar kaķi sarunāties. Ne viņš man mācētu atbildēt, ne saprastu, ko es saku. Tomēr pat bez visas komunikācijas bija skaidrs, ka esam nonākuši pie temata, kurš zemapziņā bija skaidrs mums abiem – vienam no otra jāatvadās pavisam.

Prātā šaudījās dažādi varianti situācijas labošanai. Varbūt ārsti kļūdās, jāpalūdz vēl trešais viedoklis, varbūt paliks labāk, varbūt var sadzīvot un galu galā pat iepatiksies, taču racionāli domājot zinājām – izeja ir tikai viena. Tā bija viena diena, došanās uz klīniku, skats dzīvnieka izmisumā mirdzošajās, sāpju pārņemtajās acīs, viena adata un apziņa – sāpes beidzas. Mana dzīve turpināsies bez kaķa. Tā nebija depresija, skumjas, laime vai vienaldzība. Tā vēl bija nesaprašana.

Iepriekš nebiju nonācis līdzīgā situācijā, tāpēc nezināju, ko domāt un just. Teorētiski tās varēja būt skumjas par to, ka vairs netiksimies, vai priecīgas atmiņas par to, ka gana daudz bijām kopīgi izturējuši, jo brīžiem likās, viens otram tikai traucējam. Šobrīd laiks ir pagājis un ar smeldzošu sirdi jāatzīst – lēmums bija smags, bet pareizs. Šādi labāk ir mums abiem.

Par “mājdzīvnieku” aizsardzību

CEHA radošo triecienbrigādi šokēja ziņa par necilvēcīgo izturēšanos pret kažokzvēriem, tāpēc nolēmām, ka pienācis laiks nestāvēt malā un palīdzēt risināt kādu vēl būtiskāku nežēlastību. Nolēmām lūgt mūsu triecienbrigadieri iesniegt portālā manabalss.lv mūsu iniciatīvu.

Mūsdienu zinātniskie pētījumi liecina, ka dzīvokļos nav iespējams turēt savvaļas dzīvniekus — suņus un kaķus —, nesagādājot viņiem nopietnas fiziskās un psihiskās veselības problēmas. Salīdzinot ar savvaļu, dzīvokļi ir kā šauri sprosti. Savvaļā suņi dzīvo baros. Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km2. Salīdzinoši, piemēram, 50 m2 dzīvoklis ir 4000 reizes šaurāks par suņa dabisko vidi. Tas pierāda, ka suņi dzīvokļos tiek pakļauti lielākam emocionālajam spiedienam, nekā ūdeles būros.

Dzīvokļos suņiem tiek liegtas to instinktīvās uzvedības iespējas, radot dzīvniekos hronisku stresu, kas pielīdzināms dzīvnieku turēšanai badā un pēc laika pāraug nopietnos psihes un uzvedības traucējumos. Tas neatbilst Dzīvnieku aizsardzības likuma prasībai nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Dzīvokļu šaurībā dzīvnieki neizbēgami ir pakļauti mokpilnai eksistencei.

Jāveic likuma grozījumi, nosakot pilnīgu aizliegumu suņu un kaķu turēšanai dzīvokļos.

Kā rāda ārvalstu pieredze — vienīgā iespēja izturēties humāni pret suņiem, kaķiem un citiem tā sauktajiem “mājdzīvniekiem”, ir neaudzēt viņus vispār. Sabiedrībai uzzinot patiesību par dzīvnieku turēšanas apstākļiem dzīvokļos, “mājdzīvnieku” spīdzināšanas popularitāte strauji krīt. Pieņemot likuma grozījumus, Latvija pievienosies to civilizēto valstu pulkam, kur šāda nežēlība pret dzīvniekiem ir aizliegta. Sabiedrība rīkosies saskaņā ar mūsdienīgām dzīvnieku aizsardzības nostādnēm un savu morālo intuīciju. Tas ne tikai vairos izpratni par dzīvnieku tiesībām, bet arī humānu attieksmi un iejūtību citās dzīves jomās, kas nepieciešams ikvienai ētiski tālredzīgai sabiedrībai. Paraksties, lai palīdzētu izbeigt šo nežēlību!

“Ja Tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.” P. Koelju

Dzerbudisms – saullēkts

– Dvēsele, miesa, gars, apziņa, zemapziņa, nagual, tonal, atman, brahman, – murmināja Nahdaris, vērojot saullēktu.
– Es sastāvu no tik daudziem, manī ir tik daudzi, – viņš prātoja tālāk.
Tad atpogāja tērvetīti un nopriecājās – labi, ka paģiras ir tieši man.

Blogeris Nr.N

Nočīkstēja durvis un istabā ienāca samulsis jaunēklis. Vecā čigāniete ar smagu skatienu to nopētīja un ar galvas mājienu norādīja uz krēslu. Viņš apsēdās un sakrustoja kājas, tad rokas, mirkli vēlāk nolika rokas klēpī un iztaisnojās, tad atkal sakumpa. Jaunēklis bija ģērbies ziemas drēbēs, no zābakiem uz vecā parketa pilēja dubļains ūdens, no pidarkas stila cepures apakšas uz pieres nokrita piesvīdusi rudu matu šķipsna. Putekļaino istabas mijkrēsli piepildīja velkošs klusums.

„Man te tāds jautājums,” viņš beidzot klusi bilda, knibinot nagus.

„Es zinu,” atbildēja čigāniete, cenšoties piešķirt savai balsij noslēpumainu viedumu. „Saki, kas uz sirds. Sieviete? Nauda? Veselība?”

„Ne gluži. Šis ir ļoti intīms jautājums.”

„Protams. Tu esi atnācis uz pareizo vietu. Klāsti vaļā.”

„Vai… Vai es…” Jaunēklis nodūra acis un mēģināja saņemties. Viņš turpināja aizlūzušā balsī: „Vai es kādreiz būšu Latvijas blogeris numur viens? Atkal.”

Čigāniete nobubināja kaut ko nesaprotamu un pasniedzās zem galda. Viņa izvilka noputējušu Samsung Galaxy S3, ilgi glāstīja to ar pirkstu, līdz beidzot pievērsās rūpju nomāktajam grūtdienim, kurš nepacietīgi dīdījās uz vecā krēsla.

„Man jau acis īsti labi nerāda,” viņa teica un pasniedza planšeti ar bildi uz tās. „Paskaties pats.”

Viņš teica “neglīta meitene”… “Nožēlojami” viņš teica…

Biju plānojis vakaru pavadīt ar viskija glāzi pie kamīna, nogaidot, kamēr tas pilnībā izdeg, lai ar mierīgu sirdi varētu atpūsties pirms kārtējā smagā darba dienas rīta, taču manu atmosfēru pārtrauca nejauši uziets komentārs sociālajā portālā Twitter.

Centos būt korekts un ievērot anonimitāti, ar rižu kluci aizsedzot vārdu, taču, ņemot vērā, ka neesmu pieredzējis cenzors, Mikus profilu līdz galam neizdevās veiksmīgi noslēpt.

Interpunkcija nebija vienīgā, kas mani sāpināja tvītā: „(…) neglītas meitenes murgi (…) Nožēlojami”. Neko citu bez „vāāu!” es nespēju izdvest.

Mikus noteikti ir verbālais lielmeistars, 21. gadsimta dižgars un domātājs. Etalons. Gan man, gan visiem citiem. Tā kā savā tvītā nebija spējis precizēt, kurš no rakstiem tieši ir nožēlojams (pirmais secībā pēc linkiem vai pirmais pēc rakstu hronoloģijas; varbūt viņš bija iepazinies ar visiem četriem sērijas rakstiem), dziļi sirdī uzreiz sapratu, ka ar to noteikti ir domāts Krietnuma gara darbs. Jutu, mans pienākums ir paust skaļu „Jā, Miku, Tev ir taisnība, tieši tā tas izklausās, hahaha!”

Taču es nebūt neesmu tukšu salmu kūlējs un savu piekrišanu pamatošu ar tikai dažiem no nebeidzamajiem domu graudiem Mikus blogā, kas savā darbības laikā ir spējis pulcēt teju 1500 lasījumu un vienu komentāru. Galu galā nejoko ar LU SZF studentiem – viņiem nekad nepietrūks sakāmā…

…par blogošanu… 

„Es apzinos, ka šeit iederētos kāds ineteresants ievads, kurs jums varētu iepatikties un varbūt jūs pat izlasīsiet manu gara darbu līdz garam, bet tā kā man tas nekad nav padevies, es uzreiz ķeršos pie lietas.”

„Planoju veikt vismaz 1-2 ierakstiem nedēļas laikā, izņēmumi varētu būt tad, ja man nebūs par ko rakstīt (…)”

„Neesmu ilgu laiku neko rakstījis, bet izdomāju ka tas ir jaatsāk, jo laiku pa laikam ir ko teikt, bet nav kam pateikt.”

… par reliģiju… 

„rastafari vairs nav tik ļoti izteikti reliģija, ar reliģisko centru, ebt vairak sadzīviska reliģija.”

„Par Islāmu es pat nemēģināšu spriest tagad, tur ir nepieciešamāka dziļāka izpēte, kuru plānoju veikt tuvākajā laikā”

„Kāda ir lūgšanu jēga? Vai dievs patiešām spēj uzklausīt vairāku simtu tūkstošu lūgšanu dienā.”

… par sabiedrību un izglītību…

„Es saprotu, kad morāles līmenis mūsdienu sabiedrībā ir ļoti augsts, bet varbūt derētu to nedaudz pazemināt.”

„Katram izglītotam cilvēkam ir skaidrs, ka cilvēki mainas citu cilvēku dēļ vai to ietekmē.”

Krievvalodīgie izmanto tiesības, kuras viņiem paredz satversme, tatad nīstot šos cilvekus, jūs nīstat satversmi, savu valsti.” (par val. referendumu – red.)

Lūk, šis ir īsta viedokļa līdera blogs. Nevis kā tie ‘neglītās meitenes nožēlojamie murgi’. Besī, ko tieši tās neglītās vispār var mūždien murgot, bļa!!

A, Tev pašam kā iet?

Līdz manai darbavietai nav pārāk tāls ceļš ejams. Sniegotā un apledojušā laikā tās ir aptuveni desmit minūtes, taču šoreiz katrs solis šķita iezīmējam jaunu vēstures periodu. Ar zemē nodurtu galvu es biju iedziļinājies ceļā. Viens solis peļķē, viens sniegā, viens uz ledus, ceturtais smiltīs… Apātiski monotonā ritmā pārvietojoties, jutu, ka ir grūti noturēt līdzsvaru. Ne jau tāpēc, ka ārā būtu vējains vai es būtu dzēris. Tukšas lietas gluži vienkārši ir nestabilākas, un šis bija tas brīdis, kurā nejutu, ka mani kas pildītu.

Kāda sirma kundzīte aizšķērsoja ietves šauro, sniegā iemīto taciņu, pārvietojoties uz pusi lēnāk kā es un nemaz negrasījās dot ceļu. „Tu jau vienreiz jaunību esi palaidusi garām, kā būtu ja tu papistu pa kreisi un ļautu vēlreiz tai pasteigties gar acīm?! Nevēlos šeit skatīties kā satrūdi,” es nodomāju. Stress manī burtiski vārījās, jo krita uz nerviem pilnīgi viss. Es to labi apzinājos, tāpēc turēju muti, iekāpu sniegā līdz ceļgaliem un bridu garām domādams „REDZI?! Ceru, Tu jūties vainīga!”. Es aizturēju elpu, lai nebūtu jāsajūt viņas smārds, ko vējš varētu iepūst sejā.

Mani kaitināja nenotīrītā ietve, veikals „Maxima”, neizvāktās miskastes, KHL un pludojošā kanalizācija. Arī mašīna, kura, manuprāt, pārlieku lēni šķērsoja krustojumu, liekot man nekustīgi gaidīt neadekvātu laika posmu.

Īsi pirms ierašanās darbā novilku cepuri, iecirtu nāsīs dzestru gaisu un noskaņoju sevi sabiedrībai:

– „Yo, Gustav, kā dzīve?” man vaicāja kolēģis.
– „YOLO, haha… zajebiss, man viss kūl, kā pašam? Šovakar ballīte?

Man vienmēr iet labi. Vienīgais jautājums ir, cik bieži es meloju.

Moneyshot vai Narvalis

Atskatoties uz pirmajām četrām dzīves dekādēm varu teikt vienu – daudz laika un iespēju ir izšķiests vējā. Traki padsmitnieka gadi, Ogres estrāde, Pērkons, pirmās apsūdzības huligānismā. Tā vietā lai tiektos pēc kā augstāka, es tiecos pēc komjaunietes krūtīm un alkohola. Iedzeršanas notika bieži, bet ar tām krūtīm īsti nevedās. Labāk būtu lasījis grāmatas, vai dzeju. Kaut vai ludziņas. Bet nē, stundu stundas tika pavadītas apcerot iespējas tikt zem Mārītes svārkiem un Agneses bluzona. Jēgas nekādas, jo zem šiem apģērba gabaliem jebkurā gadījumā tika laisti tikai vecāki un nobriedušāki čaļi. Viņiem bija arī mocis.

Divdesmite man bija satraucuši pilna ar notikumiem. Bet atskatoties no tagadnes arī tas viss liekas smieklīgi. Ko man deva iešana sieniņa-pret-sieniņu uz laboratorijas ielas? Un naktskluba Undeground patstāvīgā apmeklētāja statuss? Un bārmenēšana Mad Mix? Divas nedibinātas grupas, kautiņš Tornī, seja dubļos Liepājas dzintarā un bezfilma Zabadakā. Un pupi, protams daudz pupu. Entās stundas pavadītas cenšoties ievilkt gultā kārtējo viegli iereibušo tvirtķermenīti, mazliet pabakstīt, izšaut uz vēdera un aizmigt blakus ar apmierināta ieguvēja dzērušo smaidu. Atskatoties ir skaidrs, ka katrs šāds šāviens uz punča prasīja vismaz stundas sešas pievilināšanas, sagatavošanās un tikai kādas minūtes divas – izpildei. Ja šis laiks būtu ticis investēts macībās, darbā vai arī vismaz biznesa kontaktu veidošanā, tagadnē man tas būtu vismaz 600 stundu (plus 200 minūšu) vērts. Un par sava darba stundu Maskavas klientiem prasot vismaz 120 jevro, katrs var pareizināt pats, cik izmaksājis ir viens šāviens uz tvirta kuņģīša. Tīrs moneyshot.

Un – atzīstaties godīgi, lai cik mēs būtu pret seksismu un par vienlīdzību starp Mišu un Mišelu, ar divdesmit deviņu gadu vecumā pavesto Karlīnu jūs nekādu savstarpēju biznesu neveidosiet. Ne trīsdesmit piecu, ne četrdesmit piecu gadu vecumā. Ar tuvējā birojnicā sastapto Kārli gan var gadīties sabīdīt kādu savstarpēji izdevīgu darījumu. Un ko liegties – varbūt pat ar alus salūnā iepazīto Staņislavu.

Tikai kad man bija pāri trīsdesmit es beidzot sapratu, ka sekss ir pret panākumiem. Sekss ar sievietēm, vīriešiem, rokām. Viss, kas novērš uzmanību no nākotnes piesildīšanas un pensijas muķa uztūcīšanas ir pret panākumiem. Tā nu pēdējos padsmit manas dzīves gadus es eju pa šo viedo ceļu un manu uzvaru pilno dzīvi pavada viens neiedomājami vienkāršs triks, ko var izmantot jebkurš.

Doktora T. Erlanga Enerģētiskās paškastrācijas kristāli!


Ar šiem lieliskajiem produktiem ir iespējams īsā laikā iznīcināt sevī pilnīgi visu vēlmi pēc dzīvnieciska seksa un sasniegt panākumus izmantojot trīs vienkāršus soļus. Enerģijas kristāli tiek tirgoti saberztā, balta aktivizēta pulvera formā. Pieprasiet tuvākajā aptiekā, vairumpasūtijumu gadījumā lūdzam griezties epastiņā cehslv@gmail.com ar norādi ‘Enerģētiskās paškastrācijas kristālu iegāde’

Dzerbudisms – nekādas starpības

Nahdaris satsangā jau kādu laiku bija manāmā reibumā un nevēlējās runāt neparko citu kā vien par sīvo. Ānts pajautāja:
– Skolotāj, kāpēc jūs pats par mūsu naudu visu laiku dzerat henesiju iksō, bet mums dodat tikai Latgales dzelteno?
Nahdaris priecājoties par jautājuma dziļumu, atbildēja smaidot:
– Jo nav nekādas starpības, vai tu dzer labu konjaku vai kandžu.
Ānts nerimās:
– Ja jau nav nekādas starpības, tad kāpēc jūs arī nedzerat kandžu?
– Jo nav nekādas starpības, – noteica Nahdaris un izslēdzās turpat uz grīdas.

* * *

Vīns nav ne sarkans, ne balts, ne viegls un ne stiprs. Vīnam ir tikai viena īpašība – maz.

Kan-džai

Dzerbudisms – pirksts

Noslēdzoties kārtējam paģiru meditējumam, Nahdaris aicināja mācekļus uzdot jautājumus. Ānts mēģināja pārsteigt skolotāju ar jautājumu:
– Kāda ir patiesā jēga ceļojumam uz Ikstlanu?
Nahdaris atbildēja īsi:
– Nedzīvot kā pidaram.
Ānts vēlējās smalkāku skaidrojumu, tāpēc turpināja iztaujāt:
– Bet kā tas ir – nedzīvot kā pidaram?
Nahdaris uzmeta īsu skatienu pulksteņa ciparnīcai. Tā rādīja divas minūtes pār astoņiem. Vietējā alus bode jau bija atvērusies. Pametot skolniekus vienus, viņš noslēdza tēmu:
– Pidariem to neuzzināt.

* * *

Nebīsties piedzimt,
nebīsties mirt
un dzīvot ar iztaisnotu vidējo pirkstu.

Kan-Džai