Monthly Archives: janvāris 2013

Ar ģimenes saikni pa redeli

Laila bija jauka meitene, kuru patiesi bija apbūris mans spožums un harizma. Viņa sirsnīgi pateicās par manu džentlmenisko dabu, izpalīdzot ar sarkanajām salvetēm, kuras piestāvēja viņas lūpukrāsai. Ar grūtu sirdi viņa lēnām sāka apģērbties, paziņojot, ka pienākusi pietura, kurā mēs šķiramies. Lailai esot jādodas tālāk, lai apraudzītu brāli. Es zināju, ka tā nav laba doma un centos no tās atturēt, taču viņas audzināšanā varēja just disciplīnu, stingru kā Andra Kiviča kulaku, un mīlestību pret ģimeni – nesavtīgu kā Jehovas liecinieku aģitāciju.

Man atlika vien klusi novēlēt veiksmi un pateikt: „Laila, Laila, Tu esi īsta princese, kādam dzīvē laimēsies, taču, lūdzu, nedari sev pāri. Pietiek ar to pajobaku, ko par miesīgu brāli sauc. Glāb sevi, kamēr nav par vēlu.

Neskatoties uz apkārt valdošo kņadu un pārbāzto transportu, Laila nespēja valdīt emocijas un aizkritušā balsī ar asarām acīs kliedza: „Klusē! (šņuk) Tu neko nesaproti…pinpis… Es tevi nodevu jau par to pastāstot!” Zināju, ka tas nav vērsts manā virzienā. Viņa dusmojās uz sevi.

Ziema ir nepatīkamākais gadalaiks, jo, lai cik slāņos es ietērptos, vienmēr pamanos nosalt. Nakts bija aizputinājusi mājas pagalmu, tāpēc, lai tiktu no tās laukā, man stindzinošā laikā ar šķipeli bija jārok teju labirints. Pēc krietnas darba pusstundas es pieķēru sevi nemitīgi domājot par Lailu, pat nepamanot lauski, kurš pie katras kustības centās man no visa spēka iekost, pirkstiem jau ieņemot zilganu nokrāsu. Tās nebija rūpes par viņas problēmām, kas mani uzturēja siltu. Tā bija cilvēcīga interese, kura nemitīgi uzdeva jautājumu – kas par nahuj?!

Manā prātā sēdēja neliela daļa no ieturētā dialoga, kas griezās uz riņķi kā Radio Skonto plejliste:

Laila: …nu vot, un pēc dīvainās garšas mutē es sapratu, ka mana priekšniece ir lesbiete.

Mārcis: Tad jau sanāk, ka Tavam brālim ir daudz kopīga ar priekšnieci, ne?

Laila: Nevēlos nevienam neko pārmest, jo grūta bērnība ir visa pamatā. Pamatskolā viņu pat iesauca par peļu-vēderiņu. Kādreiz bija jauks un gādīgs, taču pienāca lūzuma brīdis. Viņš mani sita… Man esot jābūt stiprai un viņš mani aizstāvēs. Viņš man neļauj ar nevienu runāt, tāpēc uzticos tikai pilnīgiem svešiniekiem. Es šodien centīšos viņu paņemt aiz rokas un sacīt: „Jaroslav, saņemies!”

Ar notīrītu pagalmu es varēju doties uz darbu. Tās pašas dienas vakarā, pārrodoties mājās, man nācās secināt, ka dzīvesvieta ir izdemolēta – izsisti logi, pastkastē salaistas skudras, pagalmā atpakaļ sašķūrēts sniegs, putnu barotava saindēta un sniegā pie durvīm kāds centies tupus iečurāt burtu “Y”. Par šo gadījumu informēšu gan Bez Tabu, gan Binniju, taču manī mīt stipras aizdomas, ka pats zinu, kurš ir vainīgais.

Vairāk vidējo pirkstu nekā vari izskaitīt

Septiņi miljardi cilvēku. Pasaulē ir vairāk nekā septiņi miljardi, kuriem ir vienalga par tevi, par tavām problēmām vai par tavām vēlmēm. Un Tu droši vien domā, ka viņi visi kļūdās.

Kādu dienu sabiedriskajā transportā man blakus apsēdās meitene. Es jau, protams, uzreiz sapratu, ka tas bija dēļ manas jaudīgās sešpakas, kura slēpjas zem šā gada kolekcijas drēbēm, kas, apvienojumā ar manu inteliģentā paskata modeļa seju un dārgajām smaržām, ir visnotaļ labs iemesls pavadīt kaut brīdi manā sabiedrībā. Taču fakts, ka transporta līdzeklis bija teju pilns un iepriekšējais teikums vairāk vai mazāk ir manas radošās domāšanas augstākā pakāpe, arī bija vērā ņemams.

Sveiki, esmu Laila,” viņa kaut kā tā nekautrējās uzsākt sarunu, galu galā mums priekšā bija tāls ceļš – aptuveni pecdesmit bedraini un nelīdzena pseido-asfalta klāti kilometri.

Tas ir ļoti jauki, Laima.” Es tēloju, ka pārklausījos, lai Lailai būtu iespēja mani izlabot, tādējādi uzturot sarunu, tajā pašā laikā es nepieminēju savu vārdu ar domu likt noprast, ka viņai nāksies pacīnīties par manu uzmanību. Sajutos kā izvirzījies vadībā ar 2:0. Viņa bija tīri glīta – es teiktu, ka 7 no 10, kas ir teju maksimums, ko var dabūt ar ziemas drēbju slāni mugurā. Kā lai es iedodu augstāku vērtējumu kaut kam, ko neredzu?

Dīvainā kārtā mans plāns nostrādāja: „Nē, nē, Laila – ar „L”. Vai Jums gadījumā neatrastos kāda lieka salvete? Kavēju transportu un nepaspēju iegādāties.

Kā jau kārtīgam vecpuisim, salvetes man vienmēr ir gana un biju gana atvērts, lai ar tām dalītos. Tālāk jau viss bija vienkārši: „Ziema uzvarējusi, ja? Šādā laikā nav grūti apaukstēties. Mani sauc Mārcis, starp citu.” Laila sāka runāt un pamazām dalīties ar informāciju.

Iespējams, biju gana pārliecinošs, lai radītu iespaidu, ka mani piš viņas teikumi, jo patiesībā totāli nepisa. Vismaz tā es domāju līdz brīdim, kad atraisījās saruna. Tās saturs man aizvien bija gauži vienaldzīgs, taču fascinēja fakts, ka viņa man, cilvēkam, kuru redz pirmo reizi dzīvē, spēja pastāstīt visus savus ikdienas sīkumus un problēmas.

Iesilstot transportam, viņa novilka savu ziemas jaku. „O! Jau 8 no 10,” es nodomāju.

Parādi augstskolā, pasniedzēji, kuri neko nesaprot, draugi nodevēji, priekšniece-lesbiete, mūžīgā saaukstēšanās, nepatika pret dzērājiem, rižikiem un izvarotājiem… Lailai bija, ko stāstīt un man bija, kur skatīties. Taču vienā brīdī mani pārņēma dīvaina sajūta.

Arī man ir problēmas, un uz pasaules ir daudzi tādi kā es. Vairāk par septiņiem miljardiem cilvēku, kas nozīmē – uz pasaules ir vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku, kuriem manas problēmas ir tikpat svarīgas, cik man Lailas. Tu taču nedomā, ka viņi visi kļūdās, vai ne?Mana teica to pašu

Cenzūrai – NĒ!

Kā visiem lieliski zināms, pirms neilga laika tika publicēts Latvijas blogu tops. Panākumu rezultātā, viedoklis par tēmu tika jautāts arī arī mūsu radošajai triecienbrigādei. Visnotaļ glaimojošs fakts (sākam pie tā jau pierast), tomēr, jūtamies viegli aizkaitināti par no konteksta izrautajiem teikumiem, kā rezultātā izklausāmies kā Miera ielas hipsteri, nevis gangsteri no Spīķeriem. Nolēmām publicēt pilnas atbildes uz 7guru.lv uzdotajiem jautājumiem.

 

Sveiki, vēlreiz!

Šeit būs atbildes uz Jūsu jautājumiem:

1. Kā, jūsuprāt, jums izdevies piesaistīt un saglabāt tik nozīmīgu auditoriju?

Mums ir ļoti nepopulāra pieeja – mums galvenais ir satura kvalitāte, nevis taurēšana sociālajos tīklos. CEHS.LV galvenā panākumu atslēga ir fakts, ka mūsu lasītāji jūt autoru dvēseles dziļumu (neviens no autoriem nav rudmatains). Vienmēr cenšamies būt savam lasītājam tuvi, kā Demakovas uzacis viena otrai.

2. Cik nozīmīgs blogam, kas pamatā tomēr ir brīvāka laika projekts, ir apmeklētāju skaits?

Portāla Cehs.lv ietvaros strādā vairāki labi apmaksāti autori, kuru galvenais mērķis ir nopelnīt daudz naudu, lai varētu pieliet bāku 9l jaguāram, kas atrodas portāla īpašumā, tāpēc apgalvojums par blogošanu kā brīvā laika pavadīšanu ir aptuvens. Bet, ja nopietni, tad ļoti priecājamies par lielo apmeklējumu, kas apstiprina, ka darbā pavadītās stundas nav zemē nomestas un lasītājs izvēlas kvalitatīvu saturu par miljonāriem un roltoniem, nevis jaunāko Android viedtālruņu attīstību.

3. Vai apziņa, ka Jūsu blogs ir starp lasītākajiem Latvijā, uzliek papildu atbildību?

Kad sanācām kopā, lai dibinātu Cehu, mēs vienojāmies, ka celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni! Tagad, kad mums ir krietns bars lasītāju, kvalitāte ir kļuvusi par atbildību. Kāds mums čukstēja priekšā “Tur kaut kam ir jābūt!” Mēs tam noticējām un radījām ko brīnišķīgu.

 

Ar cieņu,

CEHS.LV radošais triecienbrigadieris

Toms Lūsis

Pats izēd!!

Ikdienā man bieži sanāk saskarties ar pārvietošanos sabiedriskajā transportā, kas manās acīs nekad nespēs zaudēt zināmu šarmu un savā veidā – pat romantiku. Autobusi, vilcieni un trolejbusi ir tā vieta, kur ne pārāk ērtos apstākļos satiekas visi sabiedrības slāņi – dzēruma izgulēšanai vietu meklējoši bezpajumtnieki, deputāti, kuri vēlēšanu priekšvakarā cenšas rast saikni ar tautu un vienkāršākais no visiem slāņiem – Diletanti, kuri tā vien cer pēc iespējas ātrāk pamest transporta līdzekli un kādu dienu iegādāties paši savu ideālo fiksīti, ja vien stūlbie senči iedos tam naudu. Protams, pēdējiem ir īsts darbs un pienāks diena, kad rakstot modes blogu vai jaucot latte kafiju pašpasludinātā koncept-veikalā maksās lielo piķi. Pacietība ir sīksts tikums latvieša dabā. Tas viss, protams, ir jauki, taču šajā gadījumā viss, ko vēlos panākt ir, lai ar
u burtu sāktos šā raksta pēdējā rinda, citādi nespētu līdz galam veiksmīgi noformulēt savu dziļo domu
!

Vienmēr skaties vertikāli, mans draugs!

Bez vārda starp ielām

Šī vieta man nešķiet pazīstama… Interesanti.” Es pamodos tumšā telpā acīmredzot nedaudz apjucis, taču pilns ziņkāres noskaidrot faktus un pētīt apkārtējās vides paradumus. Man blakus gulēja tas, kas, ja nemaldos, vēl vakar skaitījās mana žakete. „Neatceros to šeit noliekam. Un kāpēc man kabatā ir skaidas?” Kabatā bija arī neatvērta cigarešu paciņa un, šķiet, neizmantoti sērkociņi. Un loģiski, ka tā – es nesmēķēju un nekad neesmu smēķējis, tāpēc galu galā, kāpēc gan lai kāds no abiem būtu atvērts? Vairāk jautājumu man neradās.

Aptaustīju seju un pārbaudīju savu telefonu – izlādējies. Arī tas īsti neuztrauca. Tikpat labi viņš varēja būt izslēgts kaut visu nedēļu, neko tāpat palaidis garām nebūtu. Klusums un fakts, ka apkārt neviena nebija, manī raisīja drošības sajūtu. Drošību, ka neviens neuzdos jautājumus, uz kuriem man ir tikai atbildes, taču ne risinājumi vai paskaidrojumi. Tas vienmēr noved pie neērtas situācijas.

Lietus, vējš un pelēkā nokrāsa lielpilsētai liek izskatīties briesmīgi. Paslīdēšana uz sniegota ceļa vairs neliktos smieklīga, jo visticamāk viss būtu izmircis netīrā lietus ūdenī. Bet labi, ka neviens nav jātur; pienācis tas brīdis, kad problēma ir noturēt pašam sevi.

Arī cilvēki šādā laikā izskatās depresīvi, turklāt vēl lielpilsētā, kur vārdi ir ielām, nevis personām. „Ceru, neesmu pārāk tālu no galamērķa.” Tomēr daži ir spēcīgi – kāda sieviete gados uz ielas stūra man centās piedāvāt iegādāties vītušu frēziju pušķi. „Par vēlu tu nāc…” man galvā negribīgi ieskanējās lirika no kādas populāras dziesmas. Varbūt vakar man tā būtu likusies laba doma.

Uz brīdi rodas sajūta, ka Tu atrodies alejā, kas ved ar vien tālāk no gaismas, taču tikai pēc laika rodas saprašana, ka viss notiek nemitīgā rotācijā. Kad Tu pamet gaismu, pavisam drīz tai piezodzies no mugurpusei, lai nostātos blakus un vēlāk atkal aizietu, galu galā kārtējo reizi attopoties ar žaketi pilnu skaidām situācijā, no kuras neko nesaproti.

Good time, good time