Yearly Archives: 2013

Ziemassvētku mīlestība Krāslavā

Ziemas saulgrieži ir tas laiks, kad ikkatrs no mums izkopj dvēseli, attīra no dažādiem sadzīviski emocionāliem sārņiem un vairo gaišumu dvēselē. Arī man kā katram vismaz uz trim dienām par īstu un sevi cienošu kristieti kļuvušu personību šis svinīgais kalendārā gada periods paiet sevis meklēšanā un izprašanā. Skanīgi baltos svētkus arī šogad sagaidu veco ļaužu aprūpes centrā Krāslavā, kas šajās alkatīga komerciālisma pārņemtajās spīguļotajās dienās kļuvusi par svēta miera un dievišķas laimes apdvestu oāzi manai iekšējai pasaulei.

Kāds varbūt apgalvos, ka tādā veidā vēlos izrādīties un izlikties, ka esmu labāks par citiem. Šādi apgalvojumi – īpaši svētku laikā – ir īpaši pretīgi banāli un lēti. Mums vajadzētu mazāk domāt par to, kā gudri mācīt citus, bet vairot mīlestību sev apkārt. Ticēt mīlestībai. Sajust mīlestību. Runājot izcilā Rīgas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča vārdiem, „mīlestības pieredzes mums dzīvē vēl arvien ir par maz”. Protams, var jau atkal teikt – kas tad tas Paičs tāds ir? Šeit jautājums ir nevietā. Viņš ir cilvēks, kurš prot piedzīvot, saņemt un dot mīlestību. Ne velti viņa cieņpilnie ieteikumi svētvakarā rotā valstiski nozīmīgu ziņu portālu galvenās slejas.

Un tā es dodos uz Latgali. Garais ceļš mani nebaida, jo sirds gavilē un dzied, klusi vēstot par tām laimības stundām, kuras vadīšu mīlošā siltumā pašā Krāslavas sirdī. Ir cilvēki, kuri demonstratīvi popularizē šādus apciemojumus, tīksminās par to internetā un dižojas ar dažādām mantiskām lietām, kuras savā uzspēlētajā pārākuma sajūtā lepni atmetuši sirmgalvjiem. Tā kā tādiem suņiem nodriskātu gaļas klumpuci. Es dāvinu ko morāli izjustāku – uzmundrinoši labus vārdus, pieskārienus, glāstus un apkampienus. Mūsu attiecībās nedominē mantas un naudas kults. Mēs stāvam tam pāri.

Sarunās ar šiem dzīves pieredzes bagātajiem ļaudīm vienmēr atgādinu, ka tikai kopā mēs varam. Mums nevajag meklēt ienaidnieku līdzcilvēkā. Ir jāspēj noticēt sev, atklāt sevī jaunas un vēl neapgūtas cilvēciskas mīlestības rezerves un likt tām iemirdzēties tik gaiši kā zvaigznei naksnīgajā svētku debesjumā. Iedvesmoju viņus sajust sirds dzīlēs Ziemassvētku brīnumu un saaugt ar to kopā dievišķā vienotībā. „Tikai tā mums būs pa spēkam piedzīvot īstu mīlestību,” viņiem saku, knapi apspiežot veidojošās tērcītes acu kaktiņos.

Daži pansionāta sirmgalvji man kļuvuši īpaši tuvi. Gandrīz kā paša vecāki. Viens no tiem ir Pjotrs, kuram drīz būs 80 gadi. Aiz muguras sūrs un grūts darba mūžs. Arī šajos svētkos viņš ir viens. Sieva pirms septiņiem gadiem mira no onkoloģiskas saslimšanas, bērni un mazbērni izklīduši kur nu kurš. Taču par spīti tam Pjotrs nav zaudējis ticību labajam un tam, ka spēj vairot mīlestību sev apkārt.

Reiz es viņam vaicāju: „Pjotr, Nikolajič, kā gan Jūs spējat būt tik stiprs cilvēks? Kā klints. Kā varens un lepns ērglis kalna galotnē.”

Tad viņš man teica vārdus, kurus nav iespējams aizmirst.„Tas ir manī, dēls. Tas ir manī.” Vēl tagad atceros šo čukstošo apgarotību, kas līdz ar pieklusināto balss tembru atļāva man saprast tik vienkāršo, bet bieži aizmirsto un nepelnīti noniecināto dzīves patiesību. No tās varam mācīties mēs visi. Par baltu velti.

Savu sirsnīgo ciemošanos noslēdzu ar 73 gadus vecās Sarmītes apciemošanu. Viņai ir izkaisītā skleroze, tādēļ nākas izmantot ratiņkrēslu. Abi viņas dēli gājuši bojā – viens pēc ielūšanas āliņģī, bet otru kapā aizsauca radiācijas sekas pēc piespiedu dienesta pienākumu veikšanas Černobiļā. Ieejot istabiņā, kuru apdzīvo trīs sirmgalvji, uzreiz steidzos viņu apkampt un spiest krunku izvagoto roku.

„Mans dēls. Cik labi, ka par mani neesi aizmirsis šajos svētkos. Es Tevi mīlu,” viņa saka, veroties manī sārti saraudātām acīm un saspiežot plaukstu savējā.

„Es Tevi arī mīlu, māt. Mums jāturas kopā. Tikai tā mums izdosies,” pacilātā patosā atbildu un ienirstu mīlestības atvara straujā virpuļa skāvienos. Mīlestība plūst un skalo mani no iekšienes, tās varenā straume šalc, mutuļo un dun kā lepns ūdenskritums. Tā mudina izdibināt savu netveramo dzīļu plašumus, ieslēdz bagātīgas ražas pildītos apcirkņos un spirdzina kā nomaldījušos ceļinieku. Es vairs neesmu es pats. Esmu kļuvis par mīlestību.

“Mums vajadzētu padomāt, kur manā dzīvē es varētu piedzīvot, saņemt un dot mīlestību, kā arī par to, kādā veidā mīlestības pieredze mani veido.” (Indulis Paičs intervijā TVNET)

Potenciāls Ziemassvētku seksa blogam

Es sajutu mīksti rupjos bārdas stiebrus nedaudz aizskaram savu ausi, kamēr dibens atdūrās pret viņa augšstilbu un liega roka apvija manu plecu: “Nu, pasēdi man klēpī. Pastāsti, kas Tev patīk.”

Viņš bija izcils manipulators, turklāt varēja skaidri noprast, ka uz šīm kājām ir viesojies ne viens vien mazs bērns. Es nebiju ne pirmais, ne pēdējais. Pats nepamanīju, ka akli un nekritiski biju viņam atdevis savu uzticību, turklāt jau ļāvos izklaidīgai sarunai, sniedzot atbildes uz viņam interesējošiem jautājumiem. Viņš lika noprast, ka zina, cik bezvērtīgs es esmu, nosaucot mani kā daļu no savas “nerātnās” listes. Jā, acīmredzot, visi upuri bija dokumentēti speciālā sarakstā kā daļa no kaut kāda īpaša fetiša. Viņš arī baudpilni solīja, ka spankos manus dibena vaigus, ja nedarīšu to, ko viņš prasa (precīzus viņa vārdus diemžēl piemirsu).

Tomēr es ilgi par to klusēju. Es klusēju, jo visi to tāpat zināja. Viņš bija apvārdojis ikvienu, un teju ikvienu bija izmurcījis savā klēpī. To zināju es, to zināja mani vecāki, to zināja arī viņu vecāki un vecvecāki jau paaudzēm ilgi, taču terors bija kļuvis tik pašsaprotams, ka lielākā daļa upuru pret to attiecās kā pret normu. Iespējams, tas ir saistīts ar vainas apziņu un bailēm no sabiedrības nosodījuma.

Tomēr reālie draudi bija tas iemesls, kāpēc es izlēmu vairs neklusēt. Viņš solīja ierasties manās mājās laikā, kamēr es guļu. Tāpat viņš atzina, ka mani ir vērojis arī iepriekš visa gada garumā, plus, lika noprast, ka zina, kur es dzīvoju. Runā, ka vienas nakts laikā viņš paviesojoties pat vairākās mājās.

Mans pašnovērtējums neatgriezeniski ir iedzīts zemē. Ja agrāk paranojas un baiļu rezultātā man pat mēdza iestāties īslaicīgs atmiņas zudums, tad tagad to visu ir nomainījusi apātija un vienaldzība. Es bezpalīdzīgi pārlaižu naktis domājot, kad pienāks tā diena, kad bārdainais vīrs beidzot ieradīsies sniegt man to, ko solījis.

p.s. ir pamats arī aizdomām par viņa tieksmēm uz konkrētām pārnadžu klases sugām.

Prom, uz Laimīgo zemi.

Jautrie āpsīši

Viesturs īstenībā bija tīri jauks puisis. Vismaz tā viņš pats par sevi domāja un ar šādu rakstura īpašību sevi identificēja virtuālajos interneta iepazīšanās portālos. Jauks, atklāts, godīgs, turklāt ar nule kā iegūtu bakalaura grādu inženierzinībās. Par spīti tam iepazīšanās ar pretējo dzimumu vedās kā pa greiziem un klupinošiem celmiem -daiļās lēdijas nekaunīgi ignorēja viņa šarmu un morālās kvalitātes, nereti pat pasmejoties par jaunekļa izmisīgajiem pūliņiem aicināšanā uz „kafijas tasi”.

Diemžēl dzīvē Viesturam sarunas ar dāmām vedās vēl skumjākās toņkārtās. Pat antisociālā un ar kleptomāniju sirgstošā kursabiedrene Tamāra uz viņa aicinājumu kopīgi apmeklēt „fukšu balli” atsaucās ar zemisku klusēšanu. Māte gan šādās situācijās viņu mierināja, ka visa dzīve vēl priekšā un esot arī jaukas meitenes pasaulē. Tikpat jaukas kā viņš. Vajagot tikai pienākt īstajam brīdim, un liktenis pats piespēlēšot līgavu. Viss esot saplānots, nevajagot forsēt notikumus.

Tomēr mēneši negausīgi ritēja, un nekas nemainījās. Ja nu tāda augstāka lietu kārtība kosmosā arī pastāvēja, tad visi tās struktūrelementi bija nostājušies virzienā pret Viesturu ar izsmejoši izstieptu vidējo pirkstu rokā. Viņš kļuva no dienas īgnāks, izvēlējās arvien agresīvākas komunikācijas metodes internetā. „Suka, bļeģ. Es Tevi dzīvē atradīšu un sasitīšu,” kādreiz tik saulainais un gaišais puisis draudēja kādai „Čiepiņa_24”, kura bija solījusi kopā apmeklēt Rīgas „Dinamo” spēli, bet pēdējā brīdī aizbildinājās ar strauji kāpjošu ķermeņa temperatūru un veselības pasliktināšanos.

Kādu dienu Viestura uzmanību piesaistīja iepriekš neredzēts jauns iepazīšanās portāls „Pretēja Puse”. Šī vietne atšķirībā no daudzām citām apvienoja tieši tās vientuļas sirdis, kurām acīmredzami dzīvē pietrūka cilvēciska siltuma, gaiša vārda un maiga pieskāriena. Apsārtušām acīm boloties ekrānā, Viesturs nolēma likt punktu jaukā puiša tēlam un identificēt sevi pārējo lietotāju acīs kā depresīvu pohujistu. Vismaz divas stundas viņš veltīja sava profila veidošanai – tajā atrodamajai informācijai vajadzēja vēstīt par viņu kā smagu rūdījumu guvušu, drūmu un skarbu vīru. Sagrābstījis no „darklyrics.com” dažādu smagā metāla grupu citātus, ielicis galerijā bildes ar mototehniku un sevi „aifonā” „nofočējis” par 49,00 latiem pirktā kreklā ar stilīgu uzrakstu, viņš jutās gatavs piedzīvojumiem. Tagad tiem vajadzēja nākt. Trakiem un slapjiem.

Tomēr tie nenāca. Par spīti asajai un īsta vīra stilā ieturētajai komunikācijai meitenes joprojām ar viņu nesatikās, izņemot kādu 48 gadus vecu „baikeru” biedrības mūzu, kura vēlējās iegādāties no Viestura moto riepas par labām cenām. Ar katru piedzīvoto atraidījumu viņš uzbudinājās vēl trakāk. Viņš vairs neieturēja formāli pieklājīgo stilu, rakstot vēstuli jaunai meitenei, bet uzreiz viņu aicināja uz mājām. Saņemot atteikumus, Viesturs piekopa vienotu atbildes formu visiem gadījumiem. Tā skanēja: „Fāk jū bīč, ai hōp jū dai!!!”

Pavisam neviļus mūsu neveiksmēm lolotais jauneklis reiz ielūkojās portāla „Pretēja Puse” forumā. Paskaidrojošā tekstā virs jauna temata veidnes iespējas mājaslapas administrācija tika uzskatāmi norādījusi, ka arī šeit drīkst sludināties mīlestības meklēšanas nolūkos. Iekšēja naida plosīts, Viesturs izveidoja jaunu tēmu „Šeit iepazīties nevar. Meitenes ir kuces???”, detalizēti izstāstot savu līdzšinējo pieredzi un vēršoties pēc padoma pie pieredzes bagātākiem portāla izmantotājiem. Tomēr cerība uz situācijas risinājumu zuda līdz ar pirmo tēmas komentāru izlasīšanu. „Paskaties uz sevi, idiņ!” un tamlīdzīgi meiteņu rakstīti teksti, kuriem piebalsoja stiprā dzimuma acīmredzamas nievas par sugas brāļa absolūto neveiksminieka būtību un infantilismu, pilnībā sagrāva Viestura ilūzijas par laimīgu iepazīšanos. Viņš jutās pazemots, iztukšots un novārdzis. Šo emocionālo stāvokli puisis kliedēja ar par mātes izsniegto kabatas naudu iegādātu alkoholisku dzērienu baudīšanu. Stundām ilgi viņš bezmērķīgi nīka pie datora monitora šādā kondīcijā – piedzēries, neveselīgi uzburbis, no nemazgāšanās iesvīdis un smirdošs un morāli uzbudināts.

Kādu rītu, piepampušām acīm veroties ekrānā, viņš ieraudzīja portāla pastkastītē sūtījumu no kāda lietotāja vārdā „āpsēns_66”. „Sveiks, ceļiniek. Ar smagām sirds sāpēm veros Tavās morālajās ciešanās un gribu Tev no sirds palīdzēt. Pārstāvu slepeno šī portāla organizāciju „Jautrie āpsīši”, kas ir speciāli apmācīta, lai sniegtu palīdzīgu roku pilsoņiem šādās krīzes situācijās. Tu neesi viens. Mēs varam palīdzēt risināt Tavu problēmu saziņā ar pretējo dzimumu.”

No tālākas sarakstes noskaidrojās, ka „Jautrie āpsīši” ir neliela šajā portālā specializējusies cilvēku kopiena, kas strādā pilnīgā slepenībā, saņem savas darbības uzturēšanai finansējumu no kādas specifiskas Eiropas valsts un ir palīdzējusi daudziem vīriešiem un sievietēm mīlas jautājumu risināšanā. Iestāšanās biedra nauda jeb brīvprātīgais ziedojums bija noteikts simts latu apmērā. Iegūstamais rezultāts tika raksturots kā „taustāms”, „efektīvs” un „ļoti uzskatāms”.

Viesturs bez lielas šaubīšanās piekrita apmeklēt ievada jeb iepazīšanās nodarbību. Sarakstē ar „Jautro āpsīšu” valdes locekli, kā sevi dēvēja minētais lietotājs, par organizācijas satikšanās vietu jeb bāzi tika norādīts kāds nomaļš nams Maskavas ielas rajonā. Nonākot attiecīgajā adresē, Viesturs ar lielu izbrīnu aplūkoja noplukušajai atrašanās vietai neraksturīgi modernu un mūsdienīgas arhitektūras labākajās noskaņās celtu divstāvu māju.

Uz durvju zvanu atsaucās iznesīgs smokingā tērpies šveicars, vaicājot par viesa ierašanās iemeslu. „Āpsīši, āpsīši. Maigi viņiem kažociņi. Tā kā tādi saulstariņi. Forši, mīļi jaukumiņi,” Viesturs pārliecinoši nodeklamēja organizācijas slepeno saukli, par to tiekot laipni aicināts doties uz mājas otro stāvu. Ievests izsmalcinātā kamīnzālē, viņš par lielu izbrīnu ieraudzīja ap apaļu ozolkoka galdu sēdošu cilvēku kopumu – visi tie bija satērpti āpšu kostīmos. Vienīgi tālākajā galā sēdošais aptuveni 29 gadus vecais vīrietis atšķīrās no citiem – viņš bija izmeties mazajās biksītēs un seju izraibinājis dīvainām zīmēm.

„Olē! Ceļiniek. Tu esi jaunas dzīves priekšvakarā,” ieraudzījis ienācēju, plati smaidīdams pusplikais metās pie Viestura un drudžainā sveicienā kratīja viņa roku.

„Ēm…Es te tā kā par to iepazīšanos..nūū..tā organizācija,” neveikli stostījās Viesturs.

„Kuš, kuš,” pieliekot rādītājpirkstu pie lūpām sazvērnieciskā smīnā nočukstēja pusplikais. „Mēs esam ļoti slepena organizācija. Varbūt esi dzirdējis par brīvmūrniekiem? Nu mēs esam ar tikpat senu vēsturi. Palīdzam attiecībās , ja. Es esmu Fēlikss, Viņa Augstība, Āpsēns Numur Viens. Šis ir mans galms. Olē!”

„Olē!” vienotā korī atbildēja pie galda sēdošie. Viesturs jutās it kā palēninātā filmā, cenšoties saprast vai atrodas realitātē, vai sapnī.

„Tu taču paņēmi biedra naudiņas pirmo iemaksu, mans mīļais draugs,” Fēlikss maigā balstiņā dudināja, veroties jauneklī. Viesturs kā transā izņēma no jakas iekškabatas aploksni un nodeva to rokās organizācijas barvedim.

„Brīnišķīgi. Redzu, ka esi gatavs pārmaiņām. Tevi gaidīs burvīgi randiņi un daudz, daudz meiteņu. Vai varam sākt terapiju? Galms, esat gatavi? Olē!”

„Olē, olē!” mājas sienas nodārdēja vienotā korī.

Kamīnzālē pēkšņi atkal ienākušais šveicars izdalīja visiem esošajiem gigantiskas dažādu zvēru mīkstās rotaļlietas. Viesturam tāpat kā pārējiem tika likts tās ņemt cieši rokās, kopā lēkāt pa telpu, ik pēc pusminūtes izdvešot stenošu vaidu, tādējādi imitējot baudas un labsajūtas gārdzienu. Sākumā Viesturs par to jutās neveikli, taču pamazām atraisījās un lēkāja tikpat skaļi stenēdams kā visi pārējie. Ik pēc piecām minūtēm atskanēja vadoņa izkliegtais „Olē” izsauciens, kas vēstīja par īsu pārtraukumu seansā, kura laikā dalībniekiem bija jābauda speciāls savādi garšojošs tonizējošs dzēriens. Viesturs lēkāja, stenēja, dzēra, tad atkal lēkāja un stenēja, līdz vienā brīdī attēls pagaisa. Iestājās tumsa.

***

Viesturs pamodās meža malā. Ķermenis bija stīvs un sāpēja. Tālumā skanēja mašīnu trokšņi. Viņš konstatēja, ka visas personīgās mantas kaut kur pazudušas. Arī virsjaka. Sekojot automobiļu signālu skaņām, viņš drīz vien sasniedza „Rīga-Jūrmala” šoseju. Grīļodamies un neveikli klumpačodams, viņš uzsāka reidu tajā virzienā, kur vajadzēja būt Rīgai.

Pēkšņi viņam blakus strauji nobremzēja mašīna. Simpātiskas meitenes skatiens no loga līdzjūtīgi vērās apmulsušajā Viesturā. Viņa atvēra logu.

„Kas noticis? Vai Tev viss kārtībā?”

„Nūū…jā..es meklēju tuvāko ceļu uz Pļavniekiem…”

„Es arī tur dzīvoju,” meitene draiski uzsmaidīja. „Mums varētu būt pa ceļam,” viņa noteica, laipni aicinot sagurušo jaunekli savā automobilī.

Es zinu, kas ar tevi notiks. Tu nomirsi.

No visiem spārnotajiem izteicieniem, kādus nācies dzirdēt sev līdzās pastāvošo mietpilsoņu atgremojumos, mani allaž visvairāk šaustījusi frāze „viss, kas notiek, ir uz labu”. Neraugoties uz to, ka muļķīgais kultūrcitāts savā greizajā skanējumā jau pats par sevi uzskatāmi norāda uz klaji idiotisku un realitātei svešu vēstījumu, tam netrūkst pietiekoši daudz piekritēju, kuri pie mazākās iespējas šīs muļķības tālāk tiražē un glorificē. Turklāt jūtas tā it kā būtu glābuši dzimteni no kodolkatastrofas.

Neņemos spriest, no kurienes šis rauduļus mierināt steidzošais vārdu savārstījums radies. Vaininieks droši, ka sen pastaigājas labākos medību laukos un pat nenojauš savu posta darbu patiesos apjomus un to graujošo ietekmi uz nenobriedušās sabiedrības daļas morālo stāju. Varbūt dziļi sirdī viņš patiešām ir ticējis sevis teiktajam un nav apzinājies iespējamās sekas, taču – kā pieņemts teikt – nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Ja viss mūsu necilajās dzīvēs patiešām notiktu tikai uz labu, cilvēce viļņotos no nemitīgām dzīrēm un eiforijas. Turklāt šai labo notikumu ķēdītei būtu jāsarindojas tādā pērļu virtenē, kas noslēdzas ar kulmināciju – kā minimums mūžīgo dzīvošanu. Diemžēl (vai varbūt par laimi) tā nenotiek. Cilvēks ņem un atstiepj kājas. Bērēs nekad šo spārnaino frāzi dzirdējis neesmu, kaut būtu gribējies tai saujiņai „labnotiekošo” palūgt atkārtot savu dzīves dogmu publiski visu sēru mielasta viesu priekšā. Droši, ka atbildes vietā sekotu neveikla minstināšanās un tukša taisnošanās.

Atliek tikai iedomāties, kā reālajā dzīvē varētu risināties sarunas no šādas sērijas:

-Zolitūdes traģēdijā man aizgāja bojā ģimene.
-Beidz pinkšķēt. Tas taču uz labu!

-Manam dēlam ārsti atklāja metastāzes.
-Tur nav par ko pārdzīvot – viss, kas notiek, ir uz labu.

-Mīļā, mani atlaida no darba. Mums nebūs par ko samaksāt kredītu.
-Nebēdā ne nieka. Tā ir laba zīme

-Dārgais, man tev jāatzīstas – es tevi piekrāpu ar santehniķi Ivanu.
-Super. Tas ir uz labu.

Es drīz nomiršu un tas ir uz labu. HAHAHA

EU, nu pietiek!

Paskaidrojums lasītājiem, kas nav aktīvi sekojuši līdzi mūsu darbībai: Kādu laiku pēc tam, kad bijām uzsākuši savu radošo darbību, ar mums nesaistīti cilvēki dibināja ar reklāmu saistītu firmu, neapdomīgi nosaucot to par Cehu. Tā rezultātā savā e-pastā regulāri saņemam mums neadresētas vēstis un atbildam uz tām. Labākās – publicējam gluži, kā sekojošo.

Pielikums:


Pielikums:


Nila Ušakova atkāpšanās video!

Mēra komentārs par piketētājiem izsniegtajiem karogiem

Jautāts Domes priekšsēdētājam, vai tā ir tiesa, ka šodien notikušajā piketā pie domes, viņa atbalsta akcijas dalībniekiem izsniegti Domes karogi, plakāti, kā arī pusdienu un ceļa nauda? Domes priekšsēdētājs sniedza īsu komentāru: „Jā. Manuprāt, tas ir tikai godīgi, ka es atbalstu cilvēkus, kas atbalsta mani. Tas tiešām nav nekas neparasts, piemēram, pirms 2014. gada vēlēšanām plānojam izsniegt saviem vēlētājiem jau aizpildītus biļetenus.”

 

Maximas komunikācija

Es pastiprināti domāju par to, kāpēc neviens no Maxima vadītājiem pēc traģēdijas neieradās Latvijā, nenāca klājā ar publisku paziņojumu un vai viņi tāpat būtu uzvedušies, ja nelaime notiktu Lietuvā. Man likās, ka tik vien kā parādot cilvēcisku nožēlu, izsakot patiesu līdzjūtību, latvieši spētu nedaudz vairāk samierināties ar notikušo, jo uzņēmums parādītu, ka tajā strādā cilvēki, nevis dažādu pakāpju roboti. Tā vietā tagad ir izvērtusies cīņa pret bezsejainu miljardiem pielādētu koncernu, kura galvenais birojs laikam ir ellē, bet to reprezentē dažādu formu pazemes mūdži, kuriem, atverot muti, pa to sāk birt čūskas un krupji.

Mēs nezinām, ko par notikušo domā vai saka Maxima vadītājs, bet pavadot vairākas stundas laboratorijā un analizējot uzņēmumu pārstāvošo pēdējās dienās teikto, šķiet, esam sintizējuši iespējamo viedokli:  “Nabadzīgi cilvēki ir stulbi un nabadzīgi,” norāda uzņēmējs, vannojoties savā ikdienišķajā Lietuvas piena vannā. “Kāpēc viņi nevar vienkārši nopirkt vairāk naudas?” viņš pauž izbrīnu. Jautāts par attieksmi pret sociālajos medijos izskanējušajiem aicinājumiem boikotēt Maxima veikalus, uzņēmējs pauž patiesu nožēlu par šādu soli no latviešu puses. “Mums jādara tā, lai neciestu cilvēki, kuri strādā mūsu veikalos,” (pauze, kamēr uzņēmējs ieziež sev krūtis ar majonēzi un sāk tās glāstīt): “Mmmm, jā…Ja jūs neiepirksieties pie mums, mums nāksies aizvērt veikalus…. Mmmm, aha….. Mums nāksies samazināt mūsu darbinieku algas vai viņus atlaist….. Jjjjāāāā….tas gan būtu bēdīgi…” Uz lūgumu komentēt izskanējušo informāciju par apstākļiem, kuros strādā Maxima darbinieki, uzņēmējs kļūst grūtsirdīgs: “Redziet… Lai cik grūti man nebūtu to atzīt, tā ir jūsu vaina… Lai spētu piedāvāt cenas, kas pa kabatai cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni, mums nākas taupīt uz visu – kvalitāti, darbinieku algām… Bet mēs vienkārši nespējam nerūpēties par mazturīgajiem, tāpēc mēs to darām…. Jūs gribat, lai viņi nevar atļauties pārtiku?” Uzdevām uzņēmējam jautājumu arī par šobrīd atcelto būvatļauju Maxima veikalam Imantā. Atbildei viņš ilgi nevarēja saņemties, valdot asaras. “Es nesaprotu, mums viss ir saskaņots, viss pēc papīriem… Cilvēkiem vajadzīgs šis veikals, tuvāko 3km rādiusā nav nevinas citas Maximas… Ja būvatļauju neatjaunos, mums nāksies pārpikt tuvumā esošā bērnu nama telpas… Mēs nepievilsim savus klientus!” Jautāts, vai viņam ir kaut cik pazīstami tādi koncepti kā sirdsapziņa, ētika, morāle, uzņēmējs saka, ka viņam neesot informācijas par šo jautājumu, bet, visticamāk, šie produkti ražoti Polijā un tiem drīzumā gaidāma atlaide Maxima veikalos visā Latvijā.

Velosipēdistu lutināšana – 2014. gada valsts prioritāte

Nesen, šķirstot internetu, uzdūros šādai te vēstij – Silenieks: “Pēc manas iniciatīvas, lai riteņbraucējiem būtu mazāka interese braukt pie sarkanās gaismas, šodien Skolas un Elizabetes ielu stūrī paši ierakām kāju un roku balstu. Cilvēki uzreiz lieto:) . Atbrauc, pielaiko, kritizē!!! Paldies Infrabūve kolektīvam par darbu! @veloriga @divritenis @csdd_lv @rdsvs”
Aktīvie Rīgas eko-jaunieši steidz apsveikt ar priecīgiem komentāriem, tā teikt – Rīgā jau sen kas tāds bija nepieciešams. Tas ir tieši tas, kā mums pietrūka! Ja autovadītājam noteikumu nepārkāpšana ir uzskatāma par normu, tad skaidrs, ka riteņbraucēji par to pelnījuši apbalvojumu.

Uzskatu, ka idejas iniciators nav domājis pietiekami plaši, tāpēc piedāvāju papildu uzlabojumus, kas varētu vēl vairāk kliedēt riteņbraucēju vēlmi braukt pie sarkanās gaismas:

Roku un kāju balstus noteikti jāizvieto abās pusēs, lai riteņbraucējs varētu atbalstīt abas kājas. Tā kā lieliem soļiem tuvojas ziema, pašsaprotami, ka balstiem jābūt apsildāmiem. Balstu zonā jābūt pieejamam ļoti ātram bezvadu internetam un bezmaksas Illy kafijai. Ja velosipēdists vēlas – viņš var saņemt relaksējošu muguras masāžu. Vasaras periodā – arī manikīru un pedikīru. Katru “balstu staciju” jāaprīto ar skārienjūtīgu 27 collu ekrānu, kurā velosipēdists pēc izvēles var skatīties savas iecienītākās radiostacijas video pārraidi. Tāpat, obligāti jābūt pieejamām  Mārtiņa Sirmā gatavotām bezmaksas uzkodām.

Jo dažiem ievērot ceļu satiksmes noteikumus un kāju pielikt pie zemes vienkārši ir par grūtu.