Monthly Archives: decembris 2012

Pulkstenis ir? A, ja atradīšu?

Latvju tautas mītiskie varoņi – Lāčpls un Sprīdirsts – stāv uz vakts un sagaida tos, kuri jaungada salūtu plāno šaut gaisā divas stundas pirms pusnakts.

Cehs.lv Jaunā gada sveiciens!

Ļaujiet man jautāt – cik daudzi no jums pavadīja 2012. gadu nepārtrauktā alkohola reibumā, visu laiku ārā? Spriežot pēc jaunākajiem SKDS pētījumiem par Ceha apmeklētāju sociālajiem apstākļiem, aptuveni 20-25% lasītāju pērn veda šādu dzīvi. Bet cik no jums sagaidīja jauno gadu alkohola reibumā, ārā? Pēc SKDS datiem, aptuveni 90-95%.

Tas vien pierāda, cik nepareizs ir teiciens “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”. Jo ja tas būtu patiess, deviņi no desmit Ceha lasītājiem būtu izvēlējušies t.s. Tricepsa Ceļu – dzīvi zem Ludzas liepām ar prāvu dienišķo devu Latgales dzidrā. Diemžēl Tricepsa Ceļš izrādījās nesavienojams ar regulāru kreatīvu rakstīšanu, tāpat kā šāds dzīvesveids ir nesavienojams ar vairums algotu darbu – un pārsvarā mūsu lasītāji dalās algota darba darītājos un LMA studentos.

Mazi bērni sagaida jauno gadu guļot, bet tas nenozīmē, ka tie visu nākamo gadu nogulēs. Un es, piemēram, jau vairākas dienas esmu apslimis (tas, protams, neliedz man dzert alu, kamēr šīs rindiņas pierakstu) – es kaut kā šaubos, ka pavadīšu visu nākamo gadu slimojot. Tomēr nav vēl tas vecums, kad aknu ciroze kļuvusi aktuāla.

Nē, “kā sagaidīsi, tā pavadīsi” ir tikai kārtējais mierinājums, kārtējā racionalizācija, kas ļauj 1. janvārī pamosties kādā smirdīgā divistabas dzīvoklī Ķengaragā, ar drebošām rokām tvert tuvāko glāzi, paskatīties uz apvemto žaketi un nevis gribēt nošauties, bet padomāt “bļāāā, tā tik bija ballīte, šis gads būs episks”.

Visām pārējām dienām mums ir YOLO – bet 31. decembrim mums ir “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”.

Laimīgu Jauno gadu – uz tikšanos tālajā divtūkstotstrīspadsmitajā!

Happy New Year!

Ho, Ho, Ho, iebāz roku manā maisā!

Nezinu vai teikt, ka Ziemassvētki ir īpašs laiks būtu pareizi. Es vairāk pieturētos pie termina „interesants”. Nevis tādēļ, ka ar nepacietību 24. decembra vakarā gaidītu pa skursteni nolaižamies neskūtu un resnu vīru ar apšaubāmu orientāciju, turklāt tieši tik bezgaumīgi sarkanā kožakā, ka pat Agnese Kleina iespurgtos. Nopietni. Kāpēc salavecim nevarēja būt, piemēram, stilīgs apmetnis un maisa vietā ierocis, kurš izšauj dāvanas? m?

Lai nu kā, sarkanie datumi, miers un klusums, kas valda Ziemassvētkos, ir pietiekams iemesls, lai kārtējo reizi pabūtu divvientulībā ar sevi, pārdomājot aizgājušo gadu. Ieguvumus, iespējas, zaudējumus, veiksmes un neveiksmes. Varbūt tā ir liela kļūda, jo es vienmēr attopos piedzēries, turklāt skatoties kādu lētu ģimenes filmu un domājot „nākamgad točna saņemšos!” Līdzīgi kā skolēni pēdējā augusta dienā.

Tagad, kad rakstu esmu iesācis nekritiski novērtējot un apceļot pats sevi, esmu sev piešķīris tiesības uzbrukt citiem.

Nav noslēpums, ka Twitter ir publiska vide, kurā izvietotais saturs ir brīvi pieejams jebkuram, ko reizi pa reizei izmanto kāds populārāks portāls. Tāpēc, mierinot sevi un līdzīgi domājošos, publicēšu pāris eksistenciālus tvītus, lai pierādītu, ka starp visiem pārlaimīgajiem svētku baudītājiem ir arī tā nesaprastā, māksliniecisko indigo bērnu minoritāte, kurai vienmēr kaut kas pietrūkst. Atskaitot to puiku ar Pitbull disku – viņam gan nav lielas ekspektācijas.

Prieks, laime, saticība, mīlestībaLaimīgu jauno gadu, draugi!

Maratons

Tu neesi viens, arī es neesmu atlēts. Pret maratoniem man ir antropoloģiski iebildumi vairāk nekā fiziski. Nekad nav paticis skriet. Ne tikai tādēļ, ka dermantīna zandeles skaļi pliķējas pret ietvi, pievēršot nevajadzīgu uzmanību manam pelēkajām džinu sportatērpam. Vienkārši iztrūkst man tās smadzeņu ķīmijas, kas skriešanas laikā izdala seratonīnu un liek domāt, ka debesis ir skaisti zilas, ka tā Bruno Mars dziesma, kas skan austiņās ir labākā, kas jebkad dzirdēta, un, ka šodien īpaši smagi klapējas lielais pimpis pret cisku. Tas “runner’s high” man ir svešs. Diemžēl skriešanās apsitiens ir vienīgais, kas kaut nedaudz attaisno hroniskos skrējējus. Pārējais svārstās no viegli kaitinoša līdz siltai vīra elpai matos.

Skrējēji to nenoliedz. Jā, skriešana triec kuģubūves kniedi kāju locītavās, lai vai kādas Nike Hypershield (viņas tā sauc, es to nevarētu izdomāt) vīzes Tev būtu. Jā, citi sporti vienmērīgāk cep ļumošo mandarīnu maisu, ko Tu sauc par savu dibentiņu. Un jā, cilvēki tiešām neizskatās diez ko graciozi skrienot, it īpaši tie, kas to dara lai zaudētu svaru. Tu domā, ka rādi vidējo gravitācijai, atsperoties no zemes kā Bembijs, bet patiesībā izskaties kā diksīlenda soli atklājis sumbrs. Izņemot to, ka sumbrs labi izskatās. Un sumbrs ir stalts. Arī tas, ka neviens, šķiet, neskrien pats sev, bet gan, lai darīt to zinamu citiem, nav noziegums. Ja agrāk viņi par to nespēja aizvērties mutiski, tad tagad siltina twittera un feisbuka ēteru ar “just finished a 10.6Km run with Endomondo”. Jo vairāk Tu spēj noskriet, jo spilgtāk es Tevi iztēlojos kā dušas maisu spilgtās Puma kedās, neilona legingos un stringu krekliņā. Taču tas viss ir nekas salīdzinot ar lielāko skriešanas Gangnamu – to ir iemīlējusi korporatīvā kultūra.

Kādā brīdī skriet maratonus ir kļuvis par jauno golfu, par jauno kalnos kāpšanu un jauno rallija komandas sponsorēšanu. Lai kāptu pa karjeras kāpnēm korporatīvajā pasaulē, Tev ir kā minimums reliģiozi jāgatavojas maratonam un vismaz reizi gadā tas arī jāskrien. Ļaudis, kas līdz šim atmetuši airēšanas un burāšanas izredzes iekļūt populārā kultūrā, ir pamanījuši maratona potenciālu – pārbauda paša spējas un neatlaidību, varēšanu nepadoties šķietami nepārvaramu grūtību priekšā, neizstāties pus distancē, pieņemt nopietnus izaicinājumus un attīstīt savu potenciālu! Šis viss, protams, ir indikators citām vadītāja un korporatīvā dibenmēles profesionāļa kvalitātēm. Neapvaldāma gvelšana par maratonu ir jaunā “golfa runa” pirms svarīgām biznesa pārrunām. Maratona skriešana piedāvā visu, kas CEO dārgs – iespēju vilkt puma jostas somu, kas pagriezta uz mugurpusi, speciālo nanotehnoloģiskās sviedršķiedras galvas lakatu, speciālu skriešanai paredzētu apakšveļu (stringus) un vajadzību apjozt bicīti ar pedometru. Katra sevi cienoša uzņēmuma vadītāja profilu jārotā vairākiem pilna skrienamtērpa portretiem.

Maratons ir notikums, kuru gaida visu gadu, kura dēļ ietur speciālu diētu, cītīgi trenējas, uztur tīru garu un ķermeni, un, protams, nepārtraukti par to stāsta visiem! Kaut cik sakarīgs rezultāts ir noskriet maratonu kā tādu, bet, ja tas noskriets arī respektējamā laikā, tad diploms ar visu laiku 2h45m38s.121 tiek ierāmēts un uzlikts blakus Augstskolas diplomam, lai varētu neuzmanīgajiem par to kārtējo reizi pastāstīt! Vai rastu ceļu pie rīdziniekus sirdīm. Nil, mēs ar Tevi! Kas? Par agru?

Sprīdirsts un Meža māte

Reizēm labāk nevajag

Pēc četru dienu klusēšanas iezvanījās mans telefons.  Nepazīstams numurs – patīkams stress, apjukums un neziņa par to, kas sagaidāms. Sirds sāka sisties straujāk. Gluži kā tajā dzimšanas dienā pirms trim gadiem, kad saņēmu dāvanu . Telefons niķojās, taču vairākas reizes spiežot plastmasīgi gumijoto taustiņu ar zaļo klausuli, beidzot izdevās uzsākt sarunu.

– Hallo, vai Mārcis?
– Nē, šeit Juris
– Atvainojos, būšu nepareizi piezvanījis.
– Haha, nekas,…

Zvans pārtrūka. Turot klausuli tuvu vaigam, pieklusinātā balsī turpināju sarunu. Nekas… Nekas. Kam negadās…Ko dari? Vai vēlies atnākt uz siltu maltīti varbūt?

Apsēdos savā pelēkzaļajā un saplaisājušajā īstas ādas dīvānā, ko pirms vairākiem gadiem atradu lieliskā lietoto mēbeļu izpārdošanā. Ja viņam atlaiž rokturus, uz tā var ērti gulēt. Varbūt par divas personas.

Klausoties lampu un datora dūkoņā, atskrūvēju 2L siltas kolas pudeli, jo zināju, ka tūlīt atgriežos pie tilpumā mazākā, taču dvēselē jaudīgākā Komandora. Agrāk es domāju, ko sevī leju, taču patiesībā tam ir nozīme tikai publiskās vietās. Pie bāra letes nekas negraus tavu statusu vairāk kā teikums „bārmen, man lūdzu Komīti ar kolu!”, taču mājās, kur neviens tevi nevērtē, sēžot apakšbiksēs un t-kreklā, vari atļauties izslēgt cenzūru un pēc iespējas ātrāk iegūt nepieciešamo garastāvokli nakts pārlaišanai

So, bye bye Miss American Pie
Drove my Chevy to the levee, but the levee was dry

Dzirdu kā man atkal zvana. Ērti iekārtojies pie divām pudelēm un portatīvā datora, es raudzījos uz tālāk stāvošo telefonu – atkal nepazīstams numurs. Visticamāk tas pats. It kā jau varēju pacelt, bet kaut kas man lika ieklausīties zvana melodijas lirikā un aizdomāties…

Them good ol’ boys were drinking whiskey and rye, singing…
This’ll be the day that I die
This’ll be the day that I die

Pavēru tukšu acu skatienu sava datora aizmigušajā ekrānā. Tā glancēti tumšajā virsmā var skaidri saskatīt manus vaibstus un pāris nenodzītos rugājus. Vismaz viņi nav riži. Vismaz viņi nav riži…

Iedzēris kārtīgu šļuku dzeltenīgās dziras es sarāvu uzacis, stiepos pēc kolas un sapratu, ka nejūtos labi. Taču viss iepriekš minētais ir sīkums – iedomājies, cik sūdīgi jūtas tie, kuri piedalās šovā Precamies?