Pečka

Es pieliku roku pie stikla. Auksts. Paverot skatienu uz pļavu un tālumā esošo kaimiņu māju, sajutu drēgnumu un tirpas. Man nepatīk aukstums, bet zinu, ka tepat aiz stikla viņš ir. Atvēru savas vecās podiņu krāsns durvis un piemetu četrus kārtīgus, sausus, apaļus sprunguļus. Īsts saimnieks sev malku jaunajai sezonai sagatavo jau pirms Jāņiem, lai vasaras svelmē varētu izžūt un uz rudeni jau būtu gatava lietošanai.

Man patīk apsēsties krāsns priekšā, sajust karstumu un priecāties par uguni. Es tajā mēdzu mest sērkociņus un gaidīt, kamēr kālija hlorāts uzkarst un pārvēršas knapi sadzirdamā, īsā šņākoņā. Īsā, bet patīkamā. Man ir silti. Tā ir kā drošības sajūta. Ja es atrastos stikla otrā pusē – man būtu auksti un tas mani biedē. Siltums ir pašsaprotama lieta, līdz tev tas pietrūkst. Ja kādreiz esi pa īstam nosalis, sācis zaudēt savu locekļu funkciju, jo organisms glābj izdzīvošanai svarīgākos orgānus, tad.. tikai tad pa īstam spēj novērtēt siltumu.

Es pieliku roku pie stikla. Pavēru savu skatienu uz pļavu un tālumā esošo kaimiņu māju. Sajutu siltumu. Vēroju kā pa ugunsdzēsēju izsistajiem logiem veļas indīgu dūmu mutuļi. Vēroju, kā no jumta tekošais ūdens satek renē, kur galā tas spraucas ārā līdzīgi kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, kura turpat netālu funkcionē zem divu izmisušu brīvprātīgo dzēsēju tvēriena. Apkārtējie bērni un iedzīvotāji ir iznākuši no mājām, lai pārliecinātos vai liesmas nepārmetīsies uz viņu namiem. Ziņkārīgākie to fotografē, bet kāda histēriska sieviete bezmērķīgi kliedz.

To visu vērojot, man prātā bija tikai viena doma. Atceries, kā Tu, kaimiņ, man teici, ka es nemācētu iekurināt pat grilu? Atceries?

  1. Siltumiņš dvēselītē

Komentēt