Dzerbudisms – dzīve un jēga

Bija augusta pēdējā diena. Tas bija laiks, kad visi pārcilāja vasarā notikušo. Ar īpašu uzmanību to darīja visi skolnieki, kam bija atkal jāuzsāk skolas gaitas. Arī Ānts nebija izņēmums. Sameklējis skolotāju Nahdari, kas tuvās zemnieku saimniecības dārzā zaga jaunos kartupeļus, viņš jautāja:
– Skolotāj, es no visas sirds vēlos zināt, kā man piepildīti dzīvi ar jēgu?
Nahdaris nepārstājot pārcelt izraktos kartupeļus grozā noburkšķēja:
– Kāpēc…
Ānts, apjuka. Dzīves jēgas meklējumi bija vienīgais iemesls atrasties dzerbudisma skolā. Sastindzis viņš turpināja gaidīt.
Piekrāmējis pilnu grozu ar tupeņiem, Nahdaris pagriezās pret izmisušo skolnieku un pārjautāja:
– Kāpēc lai mani tas pistu? – uz aizdevās prom.

  1. Stiprs kā rudzupuķes novembrī!

  2. Njāa…spēcīgi! :)

  3. Ak, Kungs! Lasu atkal, un atkal, un manu sirdi piepilda prieks :) Bet līdz ar to nāk arī alkas… Alkas pēc vēl kaut kā, tā kā par īsu liekas. Varbūt derētu kādu sižetiņu uzņemt. Tā vien prasās. Ja vien piemeklētu īstos person-āžus, varen labs hits sanāktu! Nu ja, vajag kaut ko īstu un patiesu! Pietiek mums bāzt ģīmī apollo un tvnet līdzīgu dzelteno huiņu! Tauta no tā ir nogurusi. Mēs alkstam pēc kaut kā patiesa!!! Āmen!

  4. Gudrs tas skolotājs. Jautājumā: “Kāpēc lai mani tas pistu?” taču slēpjas atbilde. Tas ir tik vienkārši kā laizīt sāli no brūces.

Komentēt