Monthly Archives: janvāris 2012

Cehs apkaro pirātismu kapos

Mūsu kolektīva rīcībā nonākusi satraucoša informācija, ka Ceham līdzīgas tirāžas resurss “Lubānas Ziņas” nokļuvis nepatīkamā situācijā: autortiesību aizstāvji lieguši viņiem publicēt sēru vēstis/līdzjūtības, jo tās satur aizsargātas dzejas rindas. Notikušā rezultātā paceļas daži iekaisuši jautājumi:

– No cik vārdiem pēc kārtas skaitās zagšana? Ja, piemēram, virs trim, tad varētu veidot legālas kompilācijas: trīs no Ziedoņa, trīs no Bargā utt.

– Vai nebūtu jāaizliedz Ziemassvētku dzejoļu skaitīšana, kā pasākums ar augstu zādzību riska līmeni? Tā vietā pašvaldība varētu nomaksāt nodokli un organizēt kolektīvu pantiņu klausīšanos pilsētas lielajā Maksimā. Pie viena arī AKKA/LAA talismans Pretpirātisma Pūķītis Pēcis varētu dalīt izglītojošus bukletus, galda spēles un atstarotājus.

– Kāda situācija ir ar kapiem – izteiktiem dzejas pirātisma perēkļiem? Vai nevajadzētu nokalt nost aizsargātās rindas, ja tuvinieku nav vai tie atsakās maksāt 10 santīmus par rindiņu?

– Šobrīd likums nosaka, ka nav jāmaksā par to autoru darbiem, kas miruši pirms 70 gadiem vai senāk. Vai nebūtu humānāk mainīt likuma redakciju, norādot, ka autoratlīdzība nav jāmaksā no brīža, kad autors ir sevi izsmēlis (radoši miris)? Galu galā dzejnieka miesai taču nav nekāda sakara ar radošo darbu.

– Kā tiek tarificēti atdzejojumi? Ja tas likumā vēl nav īpaši atrunāts, ierosinam tiem piemērot -70% atlaidi: 3 santīmi par rindiņu.

– Tā kā samaksa noteikta atkarībā no rindiņu skaita, vai sarakstot visu dzejoli vienā rindā, man jāmaksā tikai 10 santīmu?

Līdz elkonim nozarē

Kopā ar pāris draugiem plānojam nodibināt reklāmas aģentūru. Apnicis, tā sacīt, strādāt citu labā, laiks kļūt pašiem sev par saimniekiem. Šeit piedāvāju dažas idejas, kas izstrādātas kā demo varianti, lai pierādītu, ka esam ne tikai griboši, bet arī varoši.

Tātad:

Pelēcīgs fons, kamera lēnām slīd no kreisās uz labo pusi. Fonā skan viegla klavieru mūzika, tāds bezbēdīgs foniņš. Kadrā viens pēc otra ieslīd visdažādākie cilvēki. Čigāns, kas osta rozā sieviešu biksītes -> rudmatains tusnis, kas ēd eklēru -> slaida, skaista meitene, kas pasmaidot atsedz izpuvušu zobu drumslas -> midžets (praktiski redzama tikai piere un mati) -> kāds puisis, kas ārkārtīgi līdzīgs Tomam Grēviņam -> tikai kājas (tātad kāds ir pakāries) utt. Katram personāžam aizmugurē pelēkais fons ir mazliet izgaismots, it kā kaut kur apakšā būtu neliels prožektors. Kad aizslīdējis garām pēdējais personāžs, tādā pašā stilā no labās uz kreiso pusi ekrānu piepilda zaļa krāsa. Mūzika pagaist tālē. Parādās SEB logo. Uzreiz pēc tam zem SEB logo parādās sauklis “Vienoti panākumiem” (izpildīts rokrakstā) un to pie viena arī nolasa labi nostādītā vīrieša balsī.

Pieticīgi iekārtots dzīvoklis, lampas vietā vien 40W spuldzīte vada galā, uz grīdas linolejs ar parketa rakstu, aiz loga tumšs. Acīmredzami no dzīves nogurusi māte ar pāragras novecošanās pazīmēm sejā (grumbas, maisiņi zem acīm, sidraba dzīpari matos) sēž pie bērna gultiņas un maigā balsī velk: “Dzied circenītis aizkrāsnē. Nāc, puisīt, mātei azotē…” Dēls viņu pārtrauc “Mamm, mums vēl ir putra?” Māte skumji paskatās uz viņu un saka: “Nav nekā, dēliņ, jāpaciešas…” Bērns apkampj ciešāk apdilušu rotaļu lāci un klausās tālāk. Māte turpina “Ak, neprasi! Nav maizītes, skat, skat, tur laukā zvaigznītes! Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, mums, lūk, tur logā mēnestiņš!” Bērns iemieg, māte klusām aizlavās uz virtuvi un no paša augšējā plaukta paņem rūpīgi noslēptu lielkonfekti Serenāde. Viņa apsēžas, atspiež muguru pret sienu, attin čaukstošo papīrīti, nokož gabaliņu, lūpu kaktiņos parādās tik tikko manāms smaids, acis pieveras, galva baudā mazliet atgāžas atpakaļ, kadrs aizmiglojas, parādās Laimas logo un balss aizkadrā saka “Serenāde. Mirklis sev.”

Lietaina diena. Cietuma vārti. Viss pelēks un drūms. Kāds vīrietis, kuram redzama tikai ādas jakas aizmugure un skūtais pakausis, iet iekšā cietumā. Kājas un rokas viņam sakaltas važās. Ekrāns aptumšojas un atkal uzdziest, bet tagad jau redzama kamera, (ir pagājis laiks uz priekšu) kurā sēž šis pats cietumnieks. Pienāk cietumsargs, atver restotās durvis un ar steku parāda, ka ieslodzītajam jādodas ārā. Ieslodzītais paklausa un fonā stāv pie sienas, noskatoties kā cietuma uzraugi pārmeklē kameru, izrakā visas atvilknes un plauktus, pārbauda matračus un spilvendrānas utt. Acīmredzami nikni, ka neko aizliegtu nav atraduši, viņi dodas prom. Viens no cietumsargiem paspēj dusmīgi ieskatīties ieslodzītajam acīs. Viņa vestījums: “šoreiz tu izspruki, bet gan jau mēs tevi kādreiz pieķersim…” Ieslodzītais tiek ieslēgts atpakaļ kamerā, viņš pārliecinās, ka sargi ir prom, ieslidina roku aiz biksēm, un no dibena izvelk mazcenas mobilo Nokia 5230. Telefona tuvplāns: ekrānā redzams LMT logo ar 100% pilnām signāla uztveršanas iedaļām. Balss fonā: “Latvijas Mobilais Telefons. Labākā zona Latvijā.”

Vecpuiša dzīvoklis, dīvāns, televizors, pa zemi izmētāti pāris nieki, pie sienas ģitāra, kaut kur fonā portatīvais. Uz dīvāna sēž apmēram 18 gadus vecs students un, apmierināti smaidīdams, gremo. Ik pa laikam viņš ieķiķinās. Telpā ir diezgan krēslains apgaismojums un viņa seju pārsvarā izgaismo TV zilganā gaisma. Kadrs nomainās uz TV – rāda dokumentālo filmu par Drēzdenes bombardēšanu Otrajā pasaules karā, visur sprāgst, deg, totāla iznīcība, cilvēki kliedz. Kamera atkal pievēršas vecpuisim, viņš joprojām pilnu muti gremo, taukainās lūpas drusku spīd, seju rotā smaids un pilnīga svētlaime. Atkal kamera pievēršas TV – tur joprojām kara šausmas, brūk degošs hospitālis utt. Vēlreiz kamera pret studentu: joprojām tā pati laimīgi gremojošā seja, pēkšņi kadrā parādās viņa roka, bet rokā – čipsis. Viņš to ieliek mutē un apēd. Kļūst skaidrs, ko viņš visu šo laiku ir ēdis. Kamera attālinās un top redzams, ka viņam klēpī ir Ādažu Čipsu paka. Bezbēdīga balss uzmudrinoši iesaucas “Ādažu Čipsi! Atslābinies!” Uzreiz pēc tam atskan tipiskie auditorijas smiekli, it kā tas viss būtu noticis dzīvajā, publikas priekšā.

Koncerts, troksnis, gaismas, dūmi utt. – nav izšķirama konkrēta dziesma. Uzstājas Latvijas roka veterāni Opus Pro. Kamera parāda skatuvi, tad slīd pāri publikai un apstājas pie puiša tā ap 25, kurš aizrautīgi klausās. Pēkšņi viņa plecam pieskaras slaida, daiļa meitene, lai pievērstu sev uzmanību. Viņš pagriežas, viņi pārmij pāris vārdus, sasmaidās, kaut ko viens otram saka, pieliecoties pie auss, bet nevar saprast ko tieši, jo apkārt ir diezgan skaļš. Var redzēt, ka puisim meitene patīk, viņi flirtē. Kļūst skaidrs, ka meitene vēlas uzrāpties uz puiša pleciem, lai labāk redzētu, kas notiek uz skatuves. Kādu brīdi viņi tā stāv un klausās, meitene vicinās ar rokām, krata galvu, mati plīvo, tā kā viņa tērpta īsos svārkos, skats ir tik tiešām fantāziju rosinošs. Pēc brīža pie viņiem pienāk dažas draudzenes un aicina meiteni sev līdzi. Viņa nokāpj no pleciem, abi ar puisi saskatās – saprotams, ka starp viņiem izveidojušās simpātijas, un meitene ar pildspalvu uz puiša rokas uzraksta savu telefona numuru. Fona troksnis kļūst saprotamāks, skan “Tā dzīve pāāāiet – rozā lietus līīīst.” Kamera slīd pāri puiša galvai… nofilmē viņu no mugurpuses, parādot sarkanīgu pleķi uz gaišā krekla augšējās daļas – tieši pa vidu. “Tā dzīvēēē gadāāās – rozā lietus līīīst.” Un skanot “Neviens nav vainīīīgs!” parādās Always logo ar saukli “Esi droša, ar tevi tā nenotiks.” *

Auksta ziema, kailsals, pansionāta ēka. Pie pansionāta durvīm sapulcējušies kādi 10-15 vecīši – sastājušies ap vienu, kurš pakritis un guļ bez redzamām dzīvības pazīmēm. Visi kaut ko satraukti bubina, no viņu mutēm stindzinoši aukstajā gaisā ceļas garaiņu mākoņi. Bubināšanā var saklausīt vārdus “sirds”, “ātrie”, “steidzami” utt. Kļūst dzirdama skaņa kādu rada riepas mašīnai braucot pa apsnigušu ceļu, apledojušajai sniega virskārtai lūstot pret riepu protektoru. Redzams kā piebrauc pilnīgi jauns sudrabkrāsas BMW. No tā steigšus izlec divi uzvalkos tērpti eleganti kungi, atrauj vaļā kapotu, pievieno vadus akumulatoram, pašķir pensionāru bariņu, atrauj vaļā uz zemes gulošā vecīša jaku un sirds rajonā pievieno viņa ķermenim vada galus. Vecītis noraustās un mundri pielec kājās, uzsmaida uzvalkos tērptajiem vīriešiem un “malači puikas” stilā katram uzsit uz pleca un paspiež roku. Pensionāru pūlis gavilē. Kamera lēnām attālinās, sniegs aizputina kadru, parādās BMW logo. Zem tā uzraksts “Jaunā BMW 3. sērija. Uzraus pie 90, uzraus arī pie -30.”

* pizģījot/kultūrcitējot/balstoties uz reāliem notikumiem.

Meklēju draudzeni

Nekustamo īpašumu cenu burbuļa augstākajā posmā es veiksmīgi pārdevu no vecmāmiņas mantoto dzīvokli un lauku māju. Jau vairākus gadus strādāju normāli atalgotu darbu lielajā, pienīgajā valsts pārvaldes aparātā. Tas sedz manas ikdienas vajadzības, apģērbu, pārtiku, komunālos maksājumus. Lielākā daļa darījumā iegūtās naudas joprojām glabājas bankā. Braucu ar 2009. gada Audi A6. Apģērbā noteikta stila nav. Meklēju draudzeni. Nepārprotiet, ne jau tagad kādai vajadzētu pieteikties, man viss kārtībā, man ir vairākas. Es vienkārši stāstu, ko es daru ilgstošās tagadnes formā. Es meklēju draudzeni.

Esmu aizrautīgs draugiem.lv lietotājs. Daži varbūt teiks, ka Facebook drīz pārņems arī Latvijas interneta draudzēšanās tirgu, bet es zvejoju tur, kur ķerās – labi iebarotās vietās. Visvairāk oranžajā portālā man patīk grūti pamanāmā funkcija “Pievienot Favorītiem”. Lai noķertu drošu variantu, nevar pa taisno bliezt meklētājā “Liene” un sūtīt vēstuli pirmajai, kas iepatīkas. Pārāk tieši un uzbāzīgi, tāpēc potenciālā draudzene, pat ja viņa nāk no pilnīgas miskastes, var nobīties un noslēgties. Tāpēc sākumā pievienoju favorītiem visas sievietes, kurām profila bildē fonā redzamas atplīsušas tapetes, pabalējis tepiķis, okupācijas laika sekcija, brūni krāsota un daļēji atlobījusies kājlīste, utml. Pievēršu uzmanību arī apģērbam – tam jābūt acīmredzamam “tirgus variantam”, vēlams ar spīguļiem, vēlams ar strīpām gar sāniem. Pirmo nedēļu katru dienu apskatu izvēlēto meiteņu profilus, lai tiktu pamanīts statistikā. Pēc tam kādām piecām izsūtu standarta iepazīšanās frāzes un parasti ar divām tālāk izveidojas garāka sarakste un viena vai vairākas tikšanās reizes.

Īpaši viegli un ātri viss notiek ar tām, kuras vienas audzina atvasīti. To ir pavisam vienkārši noteikt pēc tā, ka starp visām 20+ “Mēs parciņā” galerijām, nekur nav redzams papus. Vientuļās mātes visforšāk ķert ir arī tāpēc, ka viņām parasti finanšu situācija ir vēl spiedīgāka, bet tai pat laikā ir savs dzīvoklītis, kurā mani uzņemt. Pie sevis nekad neaicinu. Paši labākie randiņi man ir bijuši tie, kur mēs vispirms ēdam rosolu no puķainiem šķīvjiem un mazais man uzdāvina nemākulīgu zīmējumu. Gandrīz vai kamols sakāpj kaklā no aizkustinājuma, kad vēlāk raušos virsū viņa mammai.

Visas draudzenes pametu vidēji pēc 2-3, ja varētu tā izteikties, tuvības reizēm. Tas ir labākais brīdis, jo esmu parādījis savu auto, dažus dārgo zīmolu apģērbu komplektus, un izsmēlis iepriekš atstrādātās tēmas, kurās esmu “zinošs”. Protams, katra šķiršanās ir sāpes, jo viņa saprot, ka ir palaidusi garām retu izdevību tikt laukā no nabadzības un bezcerības purva, viņa vaino sevi, ka ir pieļāvusi kādu kļūdu, ka savas vainas dēļ pazudinājusi iespēju uz normālu dzīvi. Pēc katras šķiršanās atpakaļceļā piestāju šosejas malā, izslēdzu gaismas un masturbēju, domājot par vainas un smeldzes kokteili, kas plosa nu-jau-bijušās draudzenes prātu. Tieši tāpēc nekad neizvēlos meitenes no lauku mazpilsētām, jo tur draugu saites ir daudz ciešākas, un tādejādi es riskētu dabūt pa muti no viņas draugiem, kas rūdījušies smagā fiziskā darbā un neskaitāmās zaļumballēs. Rīgas guļamrajoni ir daudz drošāki ūdeņi.

Esmu dzimis astoņdesmitajos, uzaudzis Rīgā, varbūt pat gājis vienā skolā ar tevi. Bet es esmu slikts cilvēks. Varbūt pat kretīns. Mani uzbudina sociālā netaisnība.

Kam sekot tviterī?

Nupat esmu pāri trešajam gadu desmitam. Esmu strādājis visādus darbus un nedarbus, esmu pagaršojis dzērienus no katra plaukta, sievietes kā pieturas, aiz kurām vilciens dodas tālāk. Mans ego ir brendu alķīmija, mans apģērbs ir piemērots laikapstākļiem un situācijai. Nākamgad apritēs 10 gadi kopš neesmu mainījis apavu ražotāju. Es zinu savas stiprās un vājās puses, tāpēc esmu stabils un par sevi pārliecināts.

Katrs mans solis ir iepriekš pārdomāts un aprēķina pamatots, bet mani motīvi ir tikai un vienīgi mani. Esmu pamanāms, bet ne uzkrītošs, imitējot nejaušību, es kaļu savu likteni.

Tātad, kam sekot tviterī un galvenais – kāpēc?

@E_Stendzenieks Ēriks ir tāds, kurš meklē un atrod talantus, viņa piesekošana tikai atvieglo viņam šo cēlo darbu. Ēriks ir mana brīvbiļete uz sabiedrības krējuma beksteidžu, pie dārga šampanieša un plikiem pupiem. Drīz Ēriks man maksās par kāju balstīšanu uz galda.

@ilmars_slapins Piesekojot Šlāpinu, es piesaku sevi sabiedrības inteliģentajai, Rīgas Laiku lasošajai, veiksmīgo kastai. No šī brīža brokastoju centra kafejnīcās un lasu #ir savā iPad 2. #chill

@agnesiga Sekojot Agnesei, es paziņoju, ka nekautrējos sekot līdzi modei un esmu atbrīvojies no aizspriedumiem: vīriešu legingi nav smieklīgi, vienkārši jāsaliek pareizie akcenti. Draugos, pie pilsētas es parakstos: “Riga, London, New York, Paris.” Es ticu tev, Agnese! Tev izdosies! Man ir Tavs plānotājs!!!

@TomsGrevins Sekojot Tomam, es informēju, ka klausos labāko (Tomu) no labākajiem (Radio 101), tādejādi es zinu kas skanēs citās radio stacijās pēc diviem mēnešiem. Ieteikšu Tomam dziesmas, dažas indie blices, mēs sadraudzēsimies un turpmāk staigāšu ar beksteidža aproci ap roku, kuru, “ai, cik pavirši,” būšu aizmirsis noņemt iepriekšējā vakarā.

@arturs Artūrs zina kurš gadžets rītā būs populārs. Man ir iPhone un arī es interesējos par web resursiem un aplikācijām. Man virs potītes ir uztetovēts „HTML 5”. Varu saderēt, ka divatā mēs atdzīvināsim podraide.lv. #22gadsimts

@normixn Kopš sekoju Normundam, protu gaumīgi pasmieties gan par pašmāju tapinātājiem, gan Holivudas meinstrīmu. Protu izteikties par filmām, kuras pat vēl neesmu redzējis, bet no sarežģītākiem jautājumiem izvairos zinoši nosmīnot ūsās.

@martakrivade Kopš sekoju Martai, sekss starp mums ir tikai laika jautājums. Esmu pārliecināts, ka jūtas mums neradīsies, mums karjera ir svarīgāka, mēs paliksim draugi ar labumiem.

Šis ir absolūtais informācijas plūsmas kodols, kas jāabsorbē ik dienu. Iesaku šīs personības rekrutēt vienā sarakstā.

Cik ilgi vēl…

Arī es reiz biju jauns. Atceros kādu reizi, kad dzēru ar vecāko brāli un viņa draugiem. Mēs kapājām aliņus uz nebēdu, gvelzām muļķības un tā tālāk. Bet tad pienāca vienpadsmit, un viņi visi sāka aizbildināties, ka jāiet mājās. „Sievai solīju…”, „rīt darbs”, „es jau esmu gana izdzēris…” un tā tālāk. Es, protams, liku manīt, ka viņi manuprāt ir mīksti kā plīša rotaļlietas, un turpināju dzert. Viens no viņiem man sastādīja kompāniju līdz kādiem diviem, pēc tam turpināju viens pats.

Pamodos savā gultā apvemtā kreklā. Galva mazliet sāpēja un reiba, bet visā visumā ikdienišķi. Nomazgājos, aizgāju uz darbu, bija jau diezgan sūdīgi, bet kaut kā nostrādāju savas astoņas stundas, un tad gāju iedzert pāris aliņus. Viss normāli.

Šorīt pamodos savā gultā. Krekls nebija apvemts, bet galva rībēja tā, it kā pa viņu braukātu trīs pilni kravas vilcieni un mazs vagoniņš ar pistācijām. Principā visu vakardienas vakaru atceros (ceļā mājās piestāju tuvākajā Fēniksā, izvilku mazliet piķi, iedzēru, tad uzspēlēju vēl, pakāsu gandrīz visu un aiz bēdām pirms miegā izrāvu 100g trīsgraudnieka), un it kā baisi daudz neizdzēru, bet tāpat jutos kā pēdējais sūds. Un tā ir katru reizi, kad iedzeru. Graujošas sekas, lai gan dzeru uz pusi mazāk, nekā pirms desmit gadiem. Lai atkoptos vajag vismaz divtik ilgu laiku, kā toreiz.

Nebūtu jau nekādu problēmu, ja nepastāvētu tāda lietā, kā darbs un verdzība kapitālisma labā. Mierīgi atkoptos un viss. Bet nē – katru dienu jāstrādā. Un nu jau darbs ir daudz atbildīgāks, nekā jaunībā – kad toreiz dzēru ar brāļiem un viņu draugiem biju skrejlapu izdalītājs. Ja nu kādreiz gadījās kavēt darbu vai vispār neierasties, visiem bija pajāt, jo nevienu jau tās stulbās skrejlapas tāpat nepisa.

Toties tagad man ir atbildīgs darbs – esmu kastu locītājs. Ja neierodos darbā, kāds cilvēks, iespējams, laikā nesaņems savas kastes. Un no tā varētu ciest daudzi – gan uzņēmums, kurā es strādāju un kurš nespēj pildīt savas saistības, gan arī pats cilvēks, kura pārvākšanās aizkavēsies vai arī nevarēs pienācīgi aizvest sava kaķa līķi uz apdedīšanas vietu. Un tā tālāk, sekas varētu būt dažādas. Tātad, darbu kavēt arī nevaru.

Un tur jau tā visa netaisnība slēpjas – kad biju jauns un sparīgs, spējīgs strādāt pat tik atbildīgu darbu kā kastu locītājs, neviens mani tur nelaistu. Pieredzes trūkums, un tā tālāk. Tagad, kad esmu vecs un sagrabējis, man ir jāstrādā īpaši atbildīgs darbs, kuru ir grūti kombinēt ar izklaidēm un privāto dzīvi. Kā kolēģis reiz teica – ar paģirām un trīcošām rokām labu kasti nesalocīsi!

Kamēr politiķi kašķējas par referendumiem un budžetu, neviens neņem vērā parastos cilvēkos. Tos, kuri nodrošina, ka jūsu kastes vienmēr ir perfekti salocītas un lietojamā kārtībā. Tāpēc esmu izvēlējies pievienoties protestu kustībai, kuras mērķis ir panākt sekojošo:

1)    Obligātā izglītība – 6 klases. Pēc sestās klases beigšanas uzreiz jāstrādā atbildīgā darbā. Ar gadiem darbam jākļūst arvien vienkāršākam un mazāk prasīgam.
2)    Jo vairāk gadu, jo mazāk stundu jāstrādā. 12 gadu vecumā cilvēks mierīgi spēj rukāt 18 stundas dienā, bet 32 gadu vecumā cilvēkam ir nevēlami strādāt vairāk par sešām.
3)    Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī, nepieciešams veicināt aktīvu dzimumdzīvi. Tāpēc jāatceļ akcīzes nodoklis alkoholam un jāaizliedz tirgot prezervatīvus.

Neviena revolūcija nenāk bez upuriem. Nevienu revolūciju nepanāks viens cilvēks. Ko es upurēšu? Istabu komunālā dzīvoklī un ļoti atbildīgu darbu ar stabilu atalgojumu un sociālām garantijām. Kas būs mani biedri? Sākumā tikai Edgars un Nikolajs, bet mūsu skaits strauji pieaugs. Ko es iegūšu? Es mainīšu pasauli!

Cienot mūsu daudzos retardētos lasītājus, kuri nespēj uztvert lietas, ja klāt nav bildītes, piedāvāju vizuālu uzskaites materiālu:

Pa kreisi – manis locīta kaste. Pa labi – mana istaba. Šo paradīze esmu gatavs uzdot cēla mērķa labad.

Pa kreisi – Edgars, pa labi – Nikolajs. Cīņasbiedri. Ja viņi lietotu tviteri, bildes uzņemšanas brīdīt noteikti ietvītotu “Bļa, cik vēl ilgi!?!? #pohas”.

Pasaule ir mūsu rokās un mēs viņu mainīsim, jo mūsos ir spēks! Pārmaiņām būt!

“Bļa, cik vēl ilgi!?!? #pohas”!

Cehs.lv atbild uz diviem aktuāliem jautājumiem

Mēs regulāri saņemam divus konkrētus jautājumus no lasītājiem. Pirmais ir par to, kāpēc mēs nemēdzam ņirgāties par, piemēram, holokaustu, gejiem, musulmaņiem, nēģeriem, klaju pornogrāfiju un citām tamlīdzīgām tēmām. Otrs – kāpēc jāgaida komentāru apstiprināšana.

Atbilde uz pirmo jautājumu ir vienkārša un nav saistīta ar morāliem apsvērumiem, bet drīzāk ar nevēlēšanos iekulties nepatikšanās likuma priekšā. Tomēr pastāv panti par pornogrāfiju un naida kurināšanu, kas mums sasien rokas kā mazohistiskai padauzai māstera varā. Vēl pie tam negribam pieļaut, ka mūsu lapa tiek aizliegta Vācijā (tomēr 0,12% lasītāju nāk no turienes), kā tas notika ar (NSFW, 18+ etc.) Electric Retard.

Atbilde uz otro jautājumu ir saistīta ar tādiem pašiem apsvērumiem. Kā izdevēji tomēr esam daļēji atbildīgi arī par komentāru saturu, tāpēc vēlamies sasiet komentētāju rokas kā mazohistikai padauzai māstera varā. Varbūt jums tas liekas neizprotami, tāpēc esam izvēlējušies publiskot dažus neapstiprinātus komentārus, iepriekš veicot zināmu cenzūru, lai nepārkāptu kādus no tiem pantiem, kas sasien mūsu rokas kā… sapratāt paši.

Pie raksta Cehs atmasko: Perverso mākslu
Autors: Kristaps
Komentārs: jūs mudaki apdiršat manu tēvu, ziniet, viņš cīnījās frontē pret [2. Pasaules kara zaudētāji] suņiem, pēc tam sāka gleznot, bļa, bez tāda kā viņi jūs jau sen būtu nogalināti [2. Pasaules kara zaudētāju izgudrotas mājas, kur masveidā iznīcināja nevainīgus civiliedzīvotājus], jūs jobanie izdzimteņi

Pie raksta Pelēko frikadeļu operators
Autors: Ryan
Komentārs: Šis raksts ir totāli stulbs. Tāda neiecietība pret citiem cilvēkiem! Kas ar jums ir? Vai bērnībā jūs [detalizēts apraksts par vardarbīgu seksuālu izmantošanu ģimenes ietvaros]?

Pie raksta Celka atļurbenē
Autors: Edijs
Komentārs: kā policists varu teikt ka ceru jūs sastapt uz ielas kad jūs čurājat vai ejat ar atvērtu alus pudeli jūs nolādētie deģenerāti, tikšu pie jums tad tā sadošu, es jau ikdienā [tautība, kuras pārstāvji ir ļoti plaši pārstāvēti Sabilē un Rumānijā, kā arī nievājoši izteicieni par šo tautību] atskaldu vienu pēc otra, tikšu pie jums, tad redzēsiet brīnumus lohi

Pie raksta Sučka-ņevezučka
Autors: Juris
Komentārs: hahaha – jūs mazie sīkie vannabī rakstnieki! es savulaik viens pats rakstīju daudz labāk, nekā jūs visi kopā, lol. varu teikt, ka šis raksts ir vājš sūds, ko varētu izpiest vien stulbi nelatvieši. laikam esat [virkne negatīvu izteikumu par tautību, kas ir otrā visplašāk pārstāvētā Latvijā] un laikam [Latvijas austrumu kaimiņvalsts un tās drošības iestādes] jūs uzpirka, lai jūs ražotu šādu sūdu. mirstiet, nolādētie [atkal negatīvi izteikumi par augstāk minēto tautību]!

Pie raksta Vai rudmatainiem cilvēkiem ir dvēsele?
Autors: Jānis
Komentārs: Varu saderēt, ka jūs piedalaties Praidā un viens otram atsūkājat arī. Jūs [divi teikumi, kuros komentāra autors izsaka vēlmi iznīcināt visus pasaules gejus, to starpā cehs.lv autorus, kurus viņš uzskata par gejiem].

Autors: Toms
Komentārs: kas šī par huiņu? tādu [tautība, kas vissmagāk cieta 2. Pasaules kara laikā] propagandu sen nebiju lasījis, žēl ka mums nav īsts vadonis, kas ar jums tiktu galā kā pienākas!

Pie raksta Cehs.lv aptur pret Radio 101 vērstu atentātu
Autors: Ēriks
Komentārs: Nudien! Ziniet, es visu savu mūžu esmu ienīdis [rase, kura ilgus gadus bija pakļauta verdzībai ASV], bet tagad esmu sapratis, ka ir kaut kas, kas ir sliktāks par visiem tiem [ļoti negatīvi vārdi par augstāk minēto rakstu, t.s. racial slur]tie esat jūs! Kaut jūs paverdzinātu kā [autors atkārtoti izpauž savu naidu pret personām ar tumšu ādas krāsu], nolādētie pretekļi!

Jāsaka, ka mēs 95% komentāru apstiprinam, bet tomēr ir daži izdzimteņi, kuru dēļ jūtamies spiesti apstiprināt komentārus pirms to publicēšanas.

Vienmēr cerot uz sapratni,
Jūsu Cehs.lv

Vēstule Ceha radošajam kolektīvam

Acīmredzot esam iemantojuši zināmu popularitāti, cilvēki mūs ir ievērojuši un izsaka savu viedokli ne tikai komentāros, bet arī vēstulēs. Lai Cehs.lv nekļūtu par vienpusīgu sevis slavināšanas vietu, piedāvāju izlasīt vakar saņemtu vēstuli:

Labdien!

Rakstu jums saistībā ar jūsu veidoto interneta mājas lapu. Savu vārdu neatklāšu, bet par sevi pastāstīšu gan. Strādāju mēbeļu un dažādu interjera preču tirdzniecībā, esmu precējies, ir divi pieauguši dēli. Martā man apritēs apaļi 50, tātad zināmu dzīves pieredzi esmu uzkrājis, un ar to vēlos arī dalīties.

Es saprotu, ka jaunībā gribās sastrādāt dažādas trakas lietas, un jums puiši varētu būt ap 20. Kad biju jūsu vecumā, mēs ik pa laikam izbraucām ātrāk ar mašīnu, ja kādam bija iespēja to aizņemties no vecākiem, dažreiz gadījās sakauties ar blakus rajona čaļiem vai izsist kādu stiklu, citreiz aizlaidām vienkārši ar laivām pa Gauju uz nedēļu, vai stopējām pa brālīgajām republikām. Bet visas šīs lietas bija pilnas ar īstu darbību, stiprināja draudzību, sagādāja lieliskas atmiņas, kurās, piemēram, tagad varu gremdēties. Diemžēl, tas ko es redzu, kā jūs tērējat savu laiku, zīmēdami pimpīšus datoros un rakstot rupjības, manī izraisa nožēlu. Jūs esat normāli, veseli čaļi, varētu tikties ar meitenēm vai visi kopā uzraut kādu SIA, vai bišķi paceļot tagad, kad ir iespējas izpētīt Rietumus. Tā vietā šis te – bēdīgi, nu. Neesmu uz jums dusmīgs, tās ir jūsu dzīves un pa lielam jūsu darīšana, bet esmu sarūgtināts, jo pats nez ko būtu gatavs atdot, lai būtu jūsu vietā.

Nav jau runa tikai par brīvo laiku, bet reāli par prasmēm. Šitā ākstīšanās jau neko jums nedod. Piemēram, es pats savu autiņu var saķīlēt, varu šķūnīti uzcelt, ja vajag varu kādam šmulim pa škvarku iedot. Bet jūs puiši piemēram gleznu pie sienas vismaz mākat pielikt?

Viela pārdomām.

Ar cieņu,
U.

Interneta vakuumpumpis jeb četristūri.com

Cehs.lv regulāri saņem vēstules to dažādām fanēm. Protams, visām vēstulēm fanes pievieno kailfoto (vai vismaz pupfoto), tomēr dažām ir arī citas ambīcijas, proti, rakstīt Latvijas labākajā blogā. Pēc intensīva vērtēšanas darba (un CIP cienīgam t.s. background check) esam izvēlējušies spert nākamo soli Ceha nerimstīgajā attīstībā un mūsu rindas papildināt ar jaunu kolēģi, vārdā Bisektrise. Šis ir viņas pirmais darbs.
Jūsu Cehs.lv

Ja tu padirs savu laiku internetā pietiekami daudz, lai lasītu šo rakstu, iespējams, esi reģistrējies arī foursquare.com. Tiem, kas ir sooo iesprūduši 16. gadsimtā un tagad pārsteigumā blisina ačteles, paskaidrošu: ja tev ir telefons ar internetu un normālu navigācijas sistēmu (lielākajā daļā gadījumu pie vainas ir vai nu biezi senči, vai maksājumsaistības pāris gadu garumā), tu vari “atzīmēties” vietās, kurās atrodies, un pievienot savai kontaktu listei citus atsaldeņus, lai viņi redz, pie kura bāra esi piebraucis uzkurīt. Ļoti parocīga programma stalkeriem, kā arī cilvēkiem, kuriem nav īstu draugu.

Tātad – reālā 4sq jēga ir virtuālā krāna audzēšana. Pat, ja ikdienā tavs mazais draugs skumji raugās grīdā un bīstas dienasgaismas, internetā vari to padarīt par katras seksa blogeres iekāres objektu.

Diemžēl izcīnīt cienījamu statusu nemaz nav tik vienkārši, jo arī 4sq ir blaknes – augot virtuālajam krānam, proporcionāli samazinās īstais. Īstu foursquare fanu gan tas nebiedē, jo peni jau sen aizvietojis telefons. Šī modernā izklaide ir īpaši iecienīta resnu un dumju dāmu vidū, jo tā ir viņu vienīgā iespēja dabūt jebkāda veida pimpi.

Svarīgi ir ne tikai tas, kādās un cik daudz vietās kurš ir bijis, bet arī tas, cik bieži. Ja tu vietā atzīmējies regulāri, vari kļūt par mēru. Dažās vietās tas ir nenormāli kruti, dažās – gluži pretēji. Piemēram, kļūšana par Brīvības pieminekļa mēru uz virtuālo krānu atstāj tādu pat iespaidu, kādu Megana Foksa apakšveļā uz tavu. Savukārt, ja tu esi mērs Četrās promilēs, tas droši ir pielīdzināms vecam Arnoldam Švarcnēgeram stringos ar leoparda rakstu.

Šeit ir redzamas ilustrācijas ar to, kā izmainās tavs virtuālais loceklis dažādās četru stūru stadijās.

Šāds tas ir, kad tu nezini, kas ir foursquare
Krāns 1

Šeit to redzam, kad esi reģistrējies
Krāns 2

Šādi tas izskatās, kad tu pirmo reizi iečekojies bārā I Love You

Šādi pimpis izaug, kad tu kļūsi par kluba Piens mēru
Krāns 4

Noslēgumā daži noderīgi padomi, kas atvieglos virtuālo masturbāciju un palīdzēs tavam loceklim nesarauties un iemantot čomu respektu.

•    Neatzīmējies tur, kur tu patiesībā neesi. Ja tu trolejbusā brauc garām bāram, tu joprojām esi trolejbusā, nevis dzer lētu sūdu pie bāra letes. Ja tu ej gar veikalu, tu esi uz ielas, nevis piemēri jaunāko DG jostu.

•    Nesavieno 4sq ar Twitter un Facebook kontu. Ja kādu piš tas, kur tu atrodies, viņš reģistrējas foursquare un tevi stalko. Nevienu tas nevar pist tik ļoti, lai lasītu par to, kur atrodies – it īpaši veselās trīs vietās pēc kārtas.

•    Neatzīmējies visur, kur ej. Nopietni. Ja tu atzīmējies mājās un darbā (ja tev tāds ir, protams), ar to pilnīgi pietiek. Ja man dikti vajadzēs, es gan jau neesmu tik debila un maršrutu izdomāšu pati arī bez tavas iečekošanās pie katra pieminekļa, veikala un hūda.

•    Neveido debīlus atzīmēšanās punktus. Nevienu neinteresē, ka vietā „Te dzīvo kuņa Ilze” dzīvo tava simpātija, kura, kā par brīnumu, dod visiem rajona puikām, tikai ne tev. Tā vietā vari izveidot punktu „Ilze”, kur citi pa vienam vai vairākiem var atzīmēties, kamēr tu apmierini sevi, blenžot viņas draugu profilā.

2011. gada labākais Latvijas blogs – CEHS.LV

Gads aizritējis. Arī mums tas bijis notikumiem bagāts – esam piedzīvojuši kā kāpumus, tā arī kritumus. Ilgstošu strīdu rezultātā sagrāvām savu draudzību, bet nebijāmies izaicinājuma sākt no jauna un nu tā ir vēl stiprāka kā iepriekš. Esam uzņēmuši kolektīvā jaunus biedrus, kas ir gluži kā spļāviens sejā krīzei un bezdarbam – CEHĀ darba netrūkst.

2011-tais ir prom un nu jau varam nekautrējoties atzīt – esam sasodīti lieliski! Liekot lepnumā trīsošu roku pie sirds, varam teikt – CEHS.LV ir 2011. gada labākais Latvijas blogs! URRĀ!

“Slavas virsotnes sasniegtas, augstāk kāpt vairs nav iespējams”, jūs teiksiet? Nē – mūsu ambīcijas ir lielas kā rokera Kažas zods, un arī mums nākamajam gadam ir grandiozi plāni. Ļoti vēlamies, lai jaunais, 2012. gads, nestu mums pretimnākšanu no Spīķeriem telpu jautājumā, kā arī beidzot normālu atbalstu no Kultūrkapitāla fonda. Vēlamies, lai CEHA kolektīvam pievienojas arī kāda rupja meitene ar lielām dotībām. Ļoti ceram, ka 2012. gadā cilvēki pārstās pizģīt mūsu rakstus. Tviterī iegūsim vismaz divus tūkstošus aktīvu sekotāju. Vēl ceram, ka ārstiem izdosies atrast zāles pret tā saucamo “poļa epidēmiju“. Piekritīsiet, ka nekas no šī nav neizpildāms, galvenais – ticēt mērķim un iet uz to augsti paceltām galvām.

 LAIMĪGU JAUNO GADU!

Alus Cehs

Mārketings, reklāma, brendings un sviesta laboratorija. Kāds tam visam ir sakars ar alu?

Tieši tā – nekāds. Bet kaut kādā veidā tomēr reklāmas darboņi pamanās sagandēt pat šo putojošo spēka dziru. Zemāk iztirzāsim dažus piemērus.

Teiksim, Dzintara alus – no dzintara gabaliņiem? Dzintara krāsā? No dzintara jūras ūdens? Kaut kāds politisks vēstījums varbūt ietērpts nosaukumā? Vienkārši smieklīgi un vienīgā asociācija, kas var rasties loģiski domājošam cilvēkam ir sveķiem, kas tūkstošiem gadu mirkuši jūras smiltīs. Dārgakmeņi lol.

Un Trīs iesalu alus? Vēl varēja to nosaukt par trīs iesalu, ūdens un rauga alu. Sastāvdaļu uzskaitītāji mārektologi – kas var būt bīstamāks. Apinītis arī ir nopērkams. Lieliski. Varbūt alus ‘raugs’ arī varētu tikt iezīmolots? Vai ‘Raudziņs’? ‘Raugumiņš’?  Un pēc tam protams alus ‘Ūdens’ – nevar jau aizmirst svarīgāko sastāvdaļu. Un klāt reklāmas kampaņu ar ūdens šalkoņu un čāpstinošu idiotu, kurš slavē tieši šo šļūdoņa ūdeni no kura radīts šis brīnumiņš. Ģēniji.

Un alus Senču – tas ir tā kā pēc senču receptēm? Un pārējie ali nav? Pārējiem recepte ir kaut kāda jauna, nesen izgudrota? Alus tiek taisīts jau tūkstošiem gadu, kopš ļautiņi saprata ka var raudzēt visu iespējamo un no tā dabūt dažāda kalibra apdolbīšanās pamatlīdzekļus. Tāpat, kā Lāčplēša alus – skaidrs, ka pats Lāčplēsis droši vien bij normāli pielicies miezīti, jo kurš gan skaidrā prātā plēsīs lācim ausis nost? Skaidrā to var iedomāties darīt tikai dzimis kretīns. Uz pudeles viņiem vajadzēja uzpleismentot asiņainas ķepainīša austiņas, un otrā pusē pašu noslepkavoto lācīti. Un palaist nākošos sērijas alus – Kājrāvis, Acspiedis un Mugurlauzis. Senču varoņdarbi mans dibengals.

Piebalgas. Kas tas tāds? Kas tā Balga tāda ir? Kaut kāds skuķis? Bufetniece? Un kāpēc uz etiķetes kaut kāds pensionārs? Tāpat kā Minhauzens – lieliska ideja, tirgot preci ar krāpnieka vārdu. Krāpnieka ar aristokrāta pretenzijām. Cenšamies noķert divas dažādas mērķauditorijas un pat neslēpjam zināmus melus? Nākošā marka varētu būt Grāfs Ponci, Hercogs Medoffs un MMM Gaišais. Tāpat kā Pilzenes alus. Tāds īsteni lepns. Ar saknēm ārzemēs. Ka tik ne arī. Jāsāk ražot tad arī ‘Bavārijas’ un ‘Mazāzijas’ ali. Vai arī vienkārši jāspiež uz būtisko un jārada ‘Ārzemju’ alus šķirne. ‘Importa’, jo tā skan kvalitatīvāk.

Oriģinālais. Tātad šī marka ir oriģināls Tērvetes ražojums, kamēr pārējie ne tik ļoti? Pārējie ir neoriģināli? Vai arī varbūt kaut kur tiek taisīti viltus tērvetīši? Kontrfakts?

Optima līnija. Pilnīgs murgs – alus nevar būt līnija. alus ir šķidrums. Nevis līnija. Un kā līnija vispār var būt optimāla? Ir arī neoptimālas līnijas? Ģeometriskais sviests. Tālāk mūs sagaida tikai ‘Optima punkts’ jo var jau iet tikai vienkāršošanas virzienā. Ja ne punkts, tad varbūt ‘leņķis’. Vai arī sīnuss. Tas viss vispār ietu labi kopā ar grādiem. ‘Optima tangenss – līnija pret punktu, 9 grādi, tiecas uz divi’

Un kapēc tiek piedāvāts Nefiltrētais? Tas ir kā – netīrs alus? Kāpēc lai cilvēki tādu pirktu? Viņi ko – kaut kādi netīreļi, kam patīk speciāli iegādāties draņķīgāko produktu? ‘Mēs īpaši jums esam sagatavojuši preci, kura nav pabeigta līdz galam. Vienkārši izlaidām pāris soļus, jo tā ir lētāk un jums jau tā patiks labāk. Mēs negribam būt kā visi. Pērciet mūsu Neraudzēto alu!’ Un Nefiltrētais vispār izklausās tikai un vienīgi pēc piena zupas plēves.

Īpašais – pārējie tātad ir parastie? Kā veļaspulveru reklāmās? Viens ir īpašāks, pārējie pelēkā masa. Droši vien medaļas arī sakabinātas virsū. Jo alus ir īpašs. Tāpat kā Mītavas alus. Ko tur diez min? Kurš ko? Gailis vistu? Smieklīgi. gluži kā Užavas – nevar saprast, vai nu izsauc žāvas, vai arī kāds kaut kur ir nožāvies. Vai arī vienkārši užass. Uz eža.

Valmiermuižas – tiešām? muižas? Mēs dzīvojam 21ajā gadsimtā, Latvijā nav neviena sūda muižnieka, kur nu vēl muižnieka alus darītāja. Pilnīgs no pirksta izzīsts feiks.

Brengulis ir kaut kāds brangais alus ar drukas kļūdu nosaukumā, ko visiem ir bijis slinkums izlabot. Un kā alus varbūt brangs? Alus ir dzēriens. Tāpat kā Madonas alus – kas acīmredzami ir mēģinājums uzvārīties uz dziedātājas Madonnas vārda – brīnums kā viņa vēl nav viņus ietiesājusi pazemē! Brangi. Vienkārši brangi.

Brūveris – izklausās kā pilnīgs Aldara pakaļdarinājums. Gribējām kreatīvāk – sanāca kā parasti. Un pats Aldaris – saukt alus darītavu par aldari ir tāpat kā maizes ceptuvi par ‘maizes ceptuvi’ vai piena kombinātu par ‘piena kombinātu’. Pilnīga grupa ‘Grupa’. Nevar pat saprast kur tur tās saknes vairāk stiepjās – uz milzīgu pašlepnumu vai arī uz pseidomāksliniecisku iztaisīšanos.