Yearly Archives: 2012

Pulkstenis ir? A, ja atradīšu?

Latvju tautas mītiskie varoņi – Lāčpls un Sprīdirsts – stāv uz vakts un sagaida tos, kuri jaungada salūtu plāno šaut gaisā divas stundas pirms pusnakts.

Cehs.lv Jaunā gada sveiciens!

Ļaujiet man jautāt – cik daudzi no jums pavadīja 2012. gadu nepārtrauktā alkohola reibumā, visu laiku ārā? Spriežot pēc jaunākajiem SKDS pētījumiem par Ceha apmeklētāju sociālajiem apstākļiem, aptuveni 20-25% lasītāju pērn veda šādu dzīvi. Bet cik no jums sagaidīja jauno gadu alkohola reibumā, ārā? Pēc SKDS datiem, aptuveni 90-95%.

Tas vien pierāda, cik nepareizs ir teiciens “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”. Jo ja tas būtu patiess, deviņi no desmit Ceha lasītājiem būtu izvēlējušies t.s. Tricepsa Ceļu – dzīvi zem Ludzas liepām ar prāvu dienišķo devu Latgales dzidrā. Diemžēl Tricepsa Ceļš izrādījās nesavienojams ar regulāru kreatīvu rakstīšanu, tāpat kā šāds dzīvesveids ir nesavienojams ar vairums algotu darbu – un pārsvarā mūsu lasītāji dalās algota darba darītājos un LMA studentos.

Mazi bērni sagaida jauno gadu guļot, bet tas nenozīmē, ka tie visu nākamo gadu nogulēs. Un es, piemēram, jau vairākas dienas esmu apslimis (tas, protams, neliedz man dzert alu, kamēr šīs rindiņas pierakstu) – es kaut kā šaubos, ka pavadīšu visu nākamo gadu slimojot. Tomēr nav vēl tas vecums, kad aknu ciroze kļuvusi aktuāla.

Nē, “kā sagaidīsi, tā pavadīsi” ir tikai kārtējais mierinājums, kārtējā racionalizācija, kas ļauj 1. janvārī pamosties kādā smirdīgā divistabas dzīvoklī Ķengaragā, ar drebošām rokām tvert tuvāko glāzi, paskatīties uz apvemto žaketi un nevis gribēt nošauties, bet padomāt “bļāāā, tā tik bija ballīte, šis gads būs episks”.

Visām pārējām dienām mums ir YOLO – bet 31. decembrim mums ir “kā sagaidīsi, tā pavadīsi”.

Laimīgu Jauno gadu – uz tikšanos tālajā divtūkstotstrīspadsmitajā!

Happy New Year!

Ho, Ho, Ho, iebāz roku manā maisā!

Nezinu vai teikt, ka Ziemassvētki ir īpašs laiks būtu pareizi. Es vairāk pieturētos pie termina „interesants”. Nevis tādēļ, ka ar nepacietību 24. decembra vakarā gaidītu pa skursteni nolaižamies neskūtu un resnu vīru ar apšaubāmu orientāciju, turklāt tieši tik bezgaumīgi sarkanā kožakā, ka pat Agnese Kleina iespurgtos. Nopietni. Kāpēc salavecim nevarēja būt, piemēram, stilīgs apmetnis un maisa vietā ierocis, kurš izšauj dāvanas? m?

Lai nu kā, sarkanie datumi, miers un klusums, kas valda Ziemassvētkos, ir pietiekams iemesls, lai kārtējo reizi pabūtu divvientulībā ar sevi, pārdomājot aizgājušo gadu. Ieguvumus, iespējas, zaudējumus, veiksmes un neveiksmes. Varbūt tā ir liela kļūda, jo es vienmēr attopos piedzēries, turklāt skatoties kādu lētu ģimenes filmu un domājot „nākamgad točna saņemšos!” Līdzīgi kā skolēni pēdējā augusta dienā.

Tagad, kad rakstu esmu iesācis nekritiski novērtējot un apceļot pats sevi, esmu sev piešķīris tiesības uzbrukt citiem.

Nav noslēpums, ka Twitter ir publiska vide, kurā izvietotais saturs ir brīvi pieejams jebkuram, ko reizi pa reizei izmanto kāds populārāks portāls. Tāpēc, mierinot sevi un līdzīgi domājošos, publicēšu pāris eksistenciālus tvītus, lai pierādītu, ka starp visiem pārlaimīgajiem svētku baudītājiem ir arī tā nesaprastā, māksliniecisko indigo bērnu minoritāte, kurai vienmēr kaut kas pietrūkst. Atskaitot to puiku ar Pitbull disku – viņam gan nav lielas ekspektācijas.

Prieks, laime, saticība, mīlestībaLaimīgu jauno gadu, draugi!

Maratons

Tu neesi viens, arī es neesmu atlēts. Pret maratoniem man ir antropoloģiski iebildumi vairāk nekā fiziski. Nekad nav paticis skriet. Ne tikai tādēļ, ka dermantīna zandeles skaļi pliķējas pret ietvi, pievēršot nevajadzīgu uzmanību manam pelēkajām džinu sportatērpam. Vienkārši iztrūkst man tās smadzeņu ķīmijas, kas skriešanas laikā izdala seratonīnu un liek domāt, ka debesis ir skaisti zilas, ka tā Bruno Mars dziesma, kas skan austiņās ir labākā, kas jebkad dzirdēta, un, ka šodien īpaši smagi klapējas lielais pimpis pret cisku. Tas “runner’s high” man ir svešs. Diemžēl skriešanās apsitiens ir vienīgais, kas kaut nedaudz attaisno hroniskos skrējējus. Pārējais svārstās no viegli kaitinoša līdz siltai vīra elpai matos.

Skrējēji to nenoliedz. Jā, skriešana triec kuģubūves kniedi kāju locītavās, lai vai kādas Nike Hypershield (viņas tā sauc, es to nevarētu izdomāt) vīzes Tev būtu. Jā, citi sporti vienmērīgāk cep ļumošo mandarīnu maisu, ko Tu sauc par savu dibentiņu. Un jā, cilvēki tiešām neizskatās diez ko graciozi skrienot, it īpaši tie, kas to dara lai zaudētu svaru. Tu domā, ka rādi vidējo gravitācijai, atsperoties no zemes kā Bembijs, bet patiesībā izskaties kā diksīlenda soli atklājis sumbrs. Izņemot to, ka sumbrs labi izskatās. Un sumbrs ir stalts. Arī tas, ka neviens, šķiet, neskrien pats sev, bet gan, lai darīt to zinamu citiem, nav noziegums. Ja agrāk viņi par to nespēja aizvērties mutiski, tad tagad siltina twittera un feisbuka ēteru ar “just finished a 10.6Km run with Endomondo”. Jo vairāk Tu spēj noskriet, jo spilgtāk es Tevi iztēlojos kā dušas maisu spilgtās Puma kedās, neilona legingos un stringu krekliņā. Taču tas viss ir nekas salīdzinot ar lielāko skriešanas Gangnamu – to ir iemīlējusi korporatīvā kultūra.

Kādā brīdī skriet maratonus ir kļuvis par jauno golfu, par jauno kalnos kāpšanu un jauno rallija komandas sponsorēšanu. Lai kāptu pa karjeras kāpnēm korporatīvajā pasaulē, Tev ir kā minimums reliģiozi jāgatavojas maratonam un vismaz reizi gadā tas arī jāskrien. Ļaudis, kas līdz šim atmetuši airēšanas un burāšanas izredzes iekļūt populārā kultūrā, ir pamanījuši maratona potenciālu – pārbauda paša spējas un neatlaidību, varēšanu nepadoties šķietami nepārvaramu grūtību priekšā, neizstāties pus distancē, pieņemt nopietnus izaicinājumus un attīstīt savu potenciālu! Šis viss, protams, ir indikators citām vadītāja un korporatīvā dibenmēles profesionāļa kvalitātēm. Neapvaldāma gvelšana par maratonu ir jaunā “golfa runa” pirms svarīgām biznesa pārrunām. Maratona skriešana piedāvā visu, kas CEO dārgs – iespēju vilkt puma jostas somu, kas pagriezta uz mugurpusi, speciālo nanotehnoloģiskās sviedršķiedras galvas lakatu, speciālu skriešanai paredzētu apakšveļu (stringus) un vajadzību apjozt bicīti ar pedometru. Katra sevi cienoša uzņēmuma vadītāja profilu jārotā vairākiem pilna skrienamtērpa portretiem.

Maratons ir notikums, kuru gaida visu gadu, kura dēļ ietur speciālu diētu, cītīgi trenējas, uztur tīru garu un ķermeni, un, protams, nepārtraukti par to stāsta visiem! Kaut cik sakarīgs rezultāts ir noskriet maratonu kā tādu, bet, ja tas noskriets arī respektējamā laikā, tad diploms ar visu laiku 2h45m38s.121 tiek ierāmēts un uzlikts blakus Augstskolas diplomam, lai varētu neuzmanīgajiem par to kārtējo reizi pastāstīt! Vai rastu ceļu pie rīdziniekus sirdīm. Nil, mēs ar Tevi! Kas? Par agru?

Sprīdirsts un Meža māte

Reizēm labāk nevajag

Pēc četru dienu klusēšanas iezvanījās mans telefons.  Nepazīstams numurs – patīkams stress, apjukums un neziņa par to, kas sagaidāms. Sirds sāka sisties straujāk. Gluži kā tajā dzimšanas dienā pirms trim gadiem, kad saņēmu dāvanu . Telefons niķojās, taču vairākas reizes spiežot plastmasīgi gumijoto taustiņu ar zaļo klausuli, beidzot izdevās uzsākt sarunu.

– Hallo, vai Mārcis?
– Nē, šeit Juris
– Atvainojos, būšu nepareizi piezvanījis.
– Haha, nekas,…

Zvans pārtrūka. Turot klausuli tuvu vaigam, pieklusinātā balsī turpināju sarunu. Nekas… Nekas. Kam negadās…Ko dari? Vai vēlies atnākt uz siltu maltīti varbūt?

Apsēdos savā pelēkzaļajā un saplaisājušajā īstas ādas dīvānā, ko pirms vairākiem gadiem atradu lieliskā lietoto mēbeļu izpārdošanā. Ja viņam atlaiž rokturus, uz tā var ērti gulēt. Varbūt par divas personas.

Klausoties lampu un datora dūkoņā, atskrūvēju 2L siltas kolas pudeli, jo zināju, ka tūlīt atgriežos pie tilpumā mazākā, taču dvēselē jaudīgākā Komandora. Agrāk es domāju, ko sevī leju, taču patiesībā tam ir nozīme tikai publiskās vietās. Pie bāra letes nekas negraus tavu statusu vairāk kā teikums „bārmen, man lūdzu Komīti ar kolu!”, taču mājās, kur neviens tevi nevērtē, sēžot apakšbiksēs un t-kreklā, vari atļauties izslēgt cenzūru un pēc iespējas ātrāk iegūt nepieciešamo garastāvokli nakts pārlaišanai

So, bye bye Miss American Pie
Drove my Chevy to the levee, but the levee was dry

Dzirdu kā man atkal zvana. Ērti iekārtojies pie divām pudelēm un portatīvā datora, es raudzījos uz tālāk stāvošo telefonu – atkal nepazīstams numurs. Visticamāk tas pats. It kā jau varēju pacelt, bet kaut kas man lika ieklausīties zvana melodijas lirikā un aizdomāties…

Them good ol’ boys were drinking whiskey and rye, singing…
This’ll be the day that I die
This’ll be the day that I die

Pavēru tukšu acu skatienu sava datora aizmigušajā ekrānā. Tā glancēti tumšajā virsmā var skaidri saskatīt manus vaibstus un pāris nenodzītos rugājus. Vismaz viņi nav riži. Vismaz viņi nav riži…

Iedzēris kārtīgu šļuku dzeltenīgās dziras es sarāvu uzacis, stiepos pēc kolas un sapratu, ka nejūtos labi. Taču viss iepriekš minētais ir sīkums – iedomājies, cik sūdīgi jūtas tie, kuri piedalās šovā Precamies?

Dzerbudisms – dzīve un jēga

Bija augusta pēdējā diena. Tas bija laiks, kad visi pārcilāja vasarā notikušo. Ar īpašu uzmanību to darīja visi skolnieki, kam bija atkal jāuzsāk skolas gaitas. Arī Ānts nebija izņēmums. Sameklējis skolotāju Nahdari, kas tuvās zemnieku saimniecības dārzā zaga jaunos kartupeļus, viņš jautāja:
– Skolotāj, es no visas sirds vēlos zināt, kā man piepildīti dzīvi ar jēgu?
Nahdaris nepārstājot pārcelt izraktos kartupeļus grozā noburkšķēja:
– Kāpēc…
Ānts, apjuka. Dzīves jēgas meklējumi bija vienīgais iemesls atrasties dzerbudisma skolā. Sastindzis viņš turpināja gaidīt.
Piekrāmējis pilnu grozu ar tupeņiem, Nahdaris pagriezās pret izmisušo skolnieku un pārjautāja:
– Kāpēc lai mani tas pistu? – uz aizdevās prom.

Roltoni meklē savus miljonārus!

Pirms divarpus nedēļām aicinājām palīdzēt tiem, kas krīzē zaudēja visvairāk – Latvijas miljonāriem. Solījām iepirkt roltonus 10 santīmu vērtībā par katru šī tvīta retvītu. Kopā 116 laipnas dvēseles retvītoja šo ziņu, tāpēc CEHS.lv triecienbrigāde vakar devās iepirkties:

Roltoni - vēl neapmaksātiKopā iegādājām 75 roltonus un 1 iepakojumu roltona biezputru, ko plānojam nosūtīt kādam īpaši badīgam miljonāram. Tagad atliek tikai jautājums – cik miljonāriem sūtīt, kuriem sūtīt, kā sūtīt. Jautājums, ko triecienbrigāde rūpīgi izvērtēs, un labprāt uzklausīs arī jūsu ieteikumus komentāros/tviterī/e-pastā. Jo 75 roltoni meklē savus miljonārus:

Roltoni meklē miljonārus

Enerģijas Treniņš

To, ka mani sauc Treneris, droši vien pamanījuši būs jau daudzi. Bet to, ka mans pamatdarbs, hobiji un bizness darbība arī ir saistīti ar trenešanu varbūt daudzi arī nezin.

Tā kā tagad, pēc tam, kad esmu uz abpusēja nolīguma pamata pārtraucis sadarbību ar Rīgas Dinamo (Ar paredzamiem rezultātiem), man ir vairāk laika apcerējumiem un rakstu darbiem, esmu gatavs dalīties ar jums savā atklāsmē par to cik ģeniāls un iekšējās pasaules pārbagāds cilvēks es esmu. Un, ja drīkst, izmantošu arī vārdu salikumu ‘teju dievišķs savā joma’. Principā to var pateikt jau uzreiz – esmu teju dievišķs savā trenera darbā.

Karjeru es sāku trenējot puķu audzētājus tālajos astoņdesmitajos. Pats rokas negribēju smērēt, tāpēc nolēmu iziet tīri uz b2b tirgu. Kopā ar citiem, kas toreiz metās iekarot plašo tirgu, es pildiju žigulīšus ar tulpēm, dzinu uz Ļeņingradu, Novosibirsku un Arhaņgeļsku. Viņi tirgojās, es stāvēju blakus un trenēju pārdošanas un līderības prasmes. Pagāja pāris gadi un lielais ziedu bums beidzās – viņi gāja politikā, es nolēmu nomainīt darbības virzienu. Izmēģināt ko jaunu.

No sākuma pacēlu apdrošināšanu, tad banku sfēru. Paralēli mēģināju veicu arī politiskos treniņus, banānu moments vien bij ko vērts. Tas bija piedzīvojumiem bagāts laiks, bet nu daudzas lietas no tā laika atstāstīt negribās, daudzas nedrīkst un daudzas es vienkārši neatceros.

Pēdējos gados es devos nišu biznesā. Kā teicis Stīvs Džobss “Jo marginālāka sfēra, jo tai lielāks potenciāls.” Pēc šī principa arī rīkojos, no sākuma pasniedzu kaučinga treniņus dažādiem politiķiem un uzņēmējiem, pēc tam sāku attīstīt eko tūrismu, radošos kvartālus un, piemēram,  dvēseļu ieķīlāšanu.

Pēdējais lielākais projekts ir dažādu zemzinātniska rakstura produktu mārket-deplojinga trenings. Savienoju savu ilggadējo pieredzi TV-veikalu jomā, plašo Rēriha grāmatnīcas literatūratūras klāstu un pāris šķipsnas bezadbildīgas neiropsiholoģijas. Pirmie rezultāti jau ir Ceha nosegti. Tagad grasos startēt Dortmundes reālā laika mārketinga produktu izstādē ar produktiem:

  • Enerģijas maize. Miltu izstrādājums tiek strukturēts piramīdas formā, piramīdas virsotnē tiek izvietots šamaņa aizrunāts žāvēts auglis. Produkts nes sevī kosmisko informāciju, otrā līmeņu pieeju astrālam un saikni ar sibīrijas piramīdu celtniekiem-šamaņiem. Ja gara enerģijas maizi patērē no apakšas, cilvēka veselība, veiksme, laime un sasniegumu mīlas frontē palielinās vismaz par 200 procentiem lietojot tikai divdesmit minūtes dienā.
  • Tai-Fen-Šui līmeņrādis-roratslēga. Šī ir ierīce, kas jau vairāk kā divus tūkstošus gadu ir aizmirsta pasaules zinātnei. Tas ir milzu zaudējumus ikvienam, jo pirms iekriešanas aizmirstībā, tā tika izmantota lai būvētu liela apjoma ēkas, mazas sētiņas un pat ķīnas lielmūrus tiešā saistībā ar zemes dzīļu enerģētiku, magnētiskajām līnijām un mēness novietošanos tieši aiz saturna vērša zvaigznājā. Mūsdienās to jau izmanto miljoniem mājsaimniecību lai izvietotu mēbeles, labotu santehniku, projektētu verandas un mazas piebūves. Tai-Fen-Šui roratslēga pat ir tikusi izmantota lai pārplānotu Gaismas Pils pašu aukšdaļu no neinteresanta trīsskaldņa uz seno frāķiešu pirmatklāto trejžurburjumta estētiku.
  • Ņekrasova-Hirska strāvas lodītes. Jau senie ķelti zināja par nefrīta gaismstrāvas dziļo ietekmi uz zemapziņu, prāta spēju attīstību un grūtniecības sāpju atvieglināšanu. Viņu pētijumus atkārtoja un papildināja zinātniks V.Ņekrasofs-Hirskis 1970tajos gados slēgta tipa pētniecības institūtā Krievijā. Beidzot ikvienam ir iespēja iegādāties lieliskās Ņekrasofa-Hirska lodītes, kas lieliski palīdz pret muguras sāpēm, grūtniecības radīto nemieru, sliktiem rezultātiem tāllēkšanā, kā arī vilkēdi un zobiem mugurā.

Kāpēc es jums to visu stāstu? Lieta tāda, ka es esmu treneris. Es trenēju. Man ir jau aizrunāti zinātnieki Leņingradā, Urtimansijskā un Marij-El republikā. Man ir ekspertu komisiju slēdzieni, peer reviewed double-blind pētijumu rezultāti, klīnisko pētijumu veiksmes stāsti. Ir ietekmēšanas metodikas, lekciju piemēri un prezentācijas. Mērķa grupas un tirgus segmentācijas pētijumi. Viss man ir.

Viss izņemt Tevi, jaunais darboni un topošais uzņēmēj! Apmaiņā pret tikai Ls 9’900 lielu investīciju es esmu gatavs nodot pilnu produkta* aprakstu, virzības līdzekļus, pētijumus, pieredzi un galvenais pats sevi** pilnā tavā rīcībā jauna, tirgu iekarojoša un graujošu peļņu nesoša, biznesa izveidei!

Raksti uz cehslv@gmail.com ar norādi Trenera Produkti, pievienojot savu foto pilnā augumā un īsu informāciju par tuvāko divu pakāpju radiniekiem! Lai veicas biznesā, jūsu Treneris!


*pieejamība atkarīga no vidējā svērtā tirgus apguves līmeņa. Ir pieejami arī tekstila produkti.
**divi mēneši aktīvas līdzdarbības, astonās treniņu kontaktstundas, divdesmit procenti no peļņas

CEHS.lv atklāj: Kā nokārtot LMA eksāmenu

Kā pavisam nesen tika ziņots, „Cehs.lv rīcībā ir nonācis Latvijas Mākslas akadēmijas 2012. gada rudens-ziemas sesijas eksāmens. (…) Cehs.lv saprata, ka uz kritisko notikumu fona, šī gada eksāmenu bez palīdzības nabaga studentiem nenokārtot.”

Ņemot vērā savu iepriekšējo pieredzi investigatīvās žurnālistikas lauciņā, sazinājos ar nozares speciālisti – pērnā gada LMA absolventi Gundegu, kura, neskatoties uz aizņemto darba grafiku taksistes amatā, piekrita satikties, lai sniegtu komentārus par eksāmena autentiskumu, kā arī sniegtu to, ko gaida visi studenti – atbildes uz šķietami āķīgajiem uzdevumiem.

Gundega: „Jā, hmm, nudien, jā… formas, līnijas, perspektīva, krāsu gammas… mhm, mhm…

Pēc tam, kad Gudega bija pārstājusi pētīt mana ofisa tapetes, māksliniece pievērsās pirmajam eksāmena uzdevumam – smaidīgajam zirgam ar spārniem.

 „Jā, eksāmena kredibilitātes pakāpe ir augsta. Šāda tipa uzdevums bija arī mums pagājušajā gadā. Redzams, tikām sveikā cauri, jo šis noteikti ir grūtais gads.

Gundega nekautrējās ķerties pie otām un molberta, lai noķertu fantāzijas lidojumu gluži kā savos studentes gados, kas bija noteicošs pagrieziens, lai liktu lietā savas iegūtās zināšanas un nokļūtu tur, kur viņa ir šobrīd.

„Gluži kā mans diplomdarbs,” prieka asaras slauka Gundega. „Zīmējumu papildināju ar vairākiem būtiskiem elementiem – skūteri, kas ir moderni, stilīgi un patīk jauniešiem, piešķīru zirgam dzimumu. Lai norādītu, ka orientējos arī profesionālajā mākslā, zirga gūžu rotā autentisks Maļēviča melnais kvadrāts. Purns ir zaļš, jo tas simbolizē sabiedrības slēpto vēlmi pēc zaļāka dzīvesveida, taču liesmas apzīmē, ka mēs kaut vai caur uguni pastāvēsim par kapitālisma graušanu un studijām privātās mākslas skolās. Desmit karafes es sev dodu. Desmit.” (red. – karafe ir LMA vērtību skalas vienība.)

„Otrs uzdevums pieprasa vairāk eksaktās zināšanas. Šajos nereti ir iekļauts, kāds triks jeb odziņa, ko pamana ne katrs – visbiežāk indīgo bērni. Konkrētajā gadījumā savienojamie punktiņi mani aizveda līdz mūžīgajam aplim, kurā Tu vari turpināt tos savienot līdz vairs neredzi, ko savienot, hahaha. Arī māksliniekiem ir tas, ko tādi kā Tu sauc par humoru. Hih.”

– Liels paldies, Gundega. Kāpēc pie maģistra pārtrauci studijas, tā vietā, lai sniegtos pēc mākslas doktora titula?

– Redzi, Senci, (taisoties iet prom, uzvelk lielu rūtainu šalli, kas daļēji nosedz to, ko viņa sauc par seju) – mmmph, hurumhurum, pffrtuu, pzzdabols, hurumhurum.