Monthly Archives: oktobris 2011

Garām palaista dzīve

Sen izjukušās grupas Mikseri līderis pēc 15 gadiem joprojām skumst par aizgājušo slavu un Mulberry Group finansu piramīdā pazaudētajiem 8000 Ls.

poēma par mīlestību rudenī

soļo rudenī uz skolu
mazais kalmārs keramzīts
žļurkst uz katru otro soli
kreisais zābaks nepiemīzts

cērmju martai vārda diena
gribas viņas bizē raut
gribas pilnas bikses pienākt
kas nav aizliegts tas ir ļauts

     klusa klusa bezvējā
     krīt no zara kļavas lapa
     sausiņi no diskaverī
     atklāj – tā ir koku rudens kaka

zālājs slapjš kā bikses sapnī
ceļš līdz skolai prasa spītu
martas taukās matu saknes
prasa balto suņa krītu

zivs zem ūdens klusu cieš
zivs uz pannas klusāk
kalmārs blakus bērzam spiež
riesta laikā tupstās

     klusa klusa saullēktā
     zemi atrod bērza lapa
     zinātnieki apstiprina
     lapu koki – kakā

cērmju martai jubilējums
kalmārs kreisā pušķi nes
martai matos skābais krējums
zobu šķirbās ķimenes

kalmārs iespiež biksēs musli
iespiež martai lapas rokā
bizes vilinājums kuslos
atdzīvina rīta kokā

     klusa klusa rīta rasā
     nokrīt kautra egles skuja
     marta salauž mazo sirdi –
     kalmār, nedabūsi, skuju!

Debija. Stingra, kā atkorķēta spirta pudele pirmdienas rītausmā

Labdien, mani sauc Stienis. Kāpēc tieši Stienis, tu vaicāsi? Tāpēc, ka Stienis ir stingrs. Stienis ir īstens deviņdesmito gadu kultūras mantojums, jo tieši šajā desmitgadē Stienis mācēja jebkuram nepatiesam cilvēkam paskaidrot, kāpēc tieši viņš ir nepatiess. Stienis ik dienas palīdz noturēties simtiem cilvēku sabiedriskajos transporta līdzekļos. Īstena mīlestība bez stingra Stieņa divvientulībā ir neiedomājama. Meitenes dejo gan gar, gan uz Stieņiem. Ar pliku Cementu hruščovku neuzcelsi, vajag Stieņus.

Nemīlu par sevi daudz runāt, varu teikt tikai to, ka nereti darba laikā guļu, bet brīvajā laikā esmu rupjš internetā. Varu droši apgalvot, ka alkoholu lietoju daudz biežāk nekā Šlesers sola latvietim skaistu nākotni.

Mans pirmais stāsts būs par cilvēkiem, to psiholoģisko tipu klasifikāciju, jo es nesaprotu, kurš turks izdomāja, ka cilvēki iedalās sangviniķos, holeriķos, flegmatiķos un melanholiķus – tas viss ir sasvīduša buļļa pauta sūds. Pastāstīšu patiesību.

Āmuri

Šis ir viens no izplatītākajiem cilvēku psiholoģiskajiem tipiem pasaulē, šis tips veido masu. Ko dara āmurs? Dzen naglas. Vai esi redzējis āmuru laistām puķes, vai ir dzirdēts par āmuru, kurš labotu pulksteņus? Nē, āmurs dzen naglas, ar pieri, jo nekam citam viņš neder. Tā darba funkcionalitāte sastāv no divām daļām, spēja dzīt naglas un spēja nedzīt naglas, tas arī viss. “Āmuri” pieņem jaunu informāciju pārsvarā tikai no citiem sev līdzīgiem “Āmuriem” un šie cilvēki nav prasīgi arī pret pretējo dzimumu, dēlis vai šīferis – vienalga – ka tik ļauj iedzīt naglu. Tieši “Āmuru” ģimenēs parasti ir novērojams vislielākais bērnu pulciņš, jo āmuriem patīk vairoties, un kurš gan ir redzējis āmuru ar mērķtiecīgi uzvilktu prezervatīvu? Āmurs dzen naglu dienu un nakti. Pret alkoholiskajiem dzērieniem “Āmuri” arī nav prasīgi, pietiek ar to, kas sanāk. Ja nesanāk, iedzen pāris naglas, satiek dažus citus āmurus un “ooopaņki”, diena atkal izdevusies. Āmuram ir pohuj vai cilvēki radušies no Dieva visuvarenā pirksta vai sarežģītas evolūcijas procesā divu miljardu gadu laikā, āmuram interesē naglu dzīšana un atlaides vietējā Maximas veikalā.

Sūda nedevēji

Nosaukums runā pats par sevi, šie cilvēki nedod sūdu ne par ko un ne par vienu. Viņi nedod sūdu pat tad, ja pipeli ierauj bikšu rāvējslēdzējā vai publiskā vietā sagribās dirst. Šie tipi pārsvarā ir novērojami tuneļos un pamestās vietās jebkur pasaulē. Sabiedrības viedoklis par “sūda nedevējiem” dalās, daži tos sauc par bomžiem, daži par skvoteriem, bet citi viņus nekā nesauc, vienkārši slāna ar sūdainu mietu kamēr apnīk, par ko paši vainīgie, protams, nedod sūdu.

“Sūda nedevējiem” pārsvarā nav draugu, ja nu vienīgais daži citi “sūda nedevēji”, kas nedodot sūdu piesēž blakus, bet arī par to viņi nedod sūdu. Arī māju viņiem nav, viedokļa nav un uzmini ko viņi domā par populāro mūziku, politiku vai ekonomiku? Tieši tā – ne sūda nedomā. Principā šī cilvēces daļa ir teju vissūdīgākā, bet viennozīmīgi visizturīgākā, jo par tādiem sīkumiem kā finanšu tirgus sabrukums, sals, aukstums, bads Āfrikā un miris midžets āpšu alā viņi nedod sūdu. Tomēr šī klase nav pati bīstamākā, nākamā ir letāla.

Sūda devēji

Principā, šī sabiedrības daļa ir ļoti līdzīga “sūda nedevējiem”, tikai, atšķirībā no tiem, viņi dod sūdu, bet tikai un vienīgi sev. Par pārējām vērtībām arī viņi nedod ne sūda un tas viņus padara par pašiem bīstamākajiem. Patiesībā “sūda devēji” tur kontroli pār pasauli. Jā, tieši “sūda devēji” māk pārdot visai pasaulei miljoniem sūdu, piemēram, sūdīgu, aizkostu ābolu, par kuriem “Āmuri” maksā visu mūžu, tieši “sūda devēji” piesita krustā labu cilvēku, pēc tam tūkstošiem gadu nedodot par to sūdu, tieši viņi pieprasa īpašas tiesības tikai tāpēc, ka pipeli viņiem patīk mērcēt citā mērcē, daudz brūnākā, nekā to dara pārējie, normālie cilvēki. Viņi nedod sūdu par citiem, viņi citiem taisa sūdus, bet sūdu dod viņi tikai par sevi. Arī politikā iesaistās tikai “sūda devēji”, dod sūdu tikai par sevi, bet taisa sūdus citiem. Tas ir sūdīgi. Vissūdīgākais, ka šī tipa cilvēki ir dzīvi tikai tāpēc, ka viņus nošaut nav legāli.

Hemoroīdi

Nobeigšu ar pašu sakarīgāko, bet skumjāko cilvēces psiholoģisko tipu. “Hemoroīdi” nosaukums cēlies viņu sejas izteiksmes dēļ, it kā kādam asiņojoša hemoroīda īpašniekam pa dirsu blieztu ar apkaltu armijas zābaku divas dienas no vietas, bet tici, šī patiesā sāpju seja ir no tā, ka tieši “hemoroīdi” ir vienīgais cilvēces tips, kas brīvi atšķir visus pārējos tipus un saskata tajos sūros iemeslus. “Hemoroīdi” nespēj gulēt naktīs ar piekautā, asiņojošā hemoroīda saviebto seju, tā sāpēs smeldz, redzot, kā “sūda devēji” ir piesmējuši varavīksni, kas bērnībā nesa prieku to sejās. Šie cilvēki bez pieciem litriem alus dienā nespēj noskalot citu sataisītos sūdus netīrajā tualetes podā, tiem seja atkal sāpēs saviebjas, aizsperot kāda nomestu pudeli uz ielas un vērojam to ripojot zem mašīnas, jo viņi jau uz priekšu redz, ka kādam būs tie sūdi jāsatīra.

Tieši “hemeroīdi” pasauli redz atvērtām, bet sāpju samiegtām acīm, tieši viņi pirmie viedi nojauš, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai un vienīgi “sūda devēju” pirdiens pārējo naudas maciņos un vienradzis eksistē vien iedomu pasaulē un internetā. Žēl, ka šis redzējums paliek citu nesaprasts. Attiecībās viņi instinkta vadīti meklē arī otro pusīti kā kādu no “hemoroīdiem”, bet, satiekot to, cieš no tās saviebtās sejas un pārsvarā mirst divvientulībā ar savu asiņaino hemoroīdu. Pēdējās elpas vilciens un nopūta šiem indivīdiem ož pēc smēķiem, lēta viskija atdarinājuma un trīs dienu nemazgātām zeķēm, tieši tik skumjas ir šo viedo tipu dzīves pieturzīmes un statistika ir traģiska, katru reizi, kad nomirst desmit tūkstoši āfrikāņu, mirst viens šī gudrā un skumjā tipa pārstāvis.

Par cilvēkiem takā būtu noskaidrojuši. Nākamreiz pastāstīšu par sievietēm.

Zobu pret zobu!

Treneris pieskārās svarīgai tēmai, es arī izteikšos

Dzīve pierāda, ka dzīvība darīs visu, lai izdzīvotu. Tā ēdīs visu, līdz atlikuši būs tikai dubļi. Tā reproducēs līdz nebūs ar ko. Tādas primitīvas miesiskās vajadzības, kuras evolūcija apaudzējusi ar baudas sajūtām, lai mēs ilgāk izdzīvotu un biežāk vairotos. Tādēļ mūsu planētai draud pārapdzīvotība.

Zinātnieki jau sen skaita vagas un rēķina cilvēku skaitu, ko planēta vēl būs spējīga pabarot. Jā, mūsu bērni piedzīvos brīdi, kad dienā būs noteikts daudzums ēdiena, ko tie drīkstēs apēst. Es uzskatu, ka izdzīvošanas nolūkos ir nepieciešams atbrīvoties no iracionāliem morāliem aizspriedumiem. Katru gadu Latvijā nomirst aptuveni 30 000 cilvēku! Pieņemot, ka vidējais cilvēka svars ir 70 kg, tad katru gadu Latvijā sadedzina vai aprok 2 miljonus kilogramu gaļas…

Saprotu, saprotu jūsu sašutumu. Bet es esmu pārliecināts, ka apstākļos, kuros jums tiešām vairs nebūtu nekā cita ko ēst, izņemot kāda nomiruša sugas brāļa, jūs nedomājot ķertos klāt žļambāt, pirkstiņus aplaizītu. Tādi gadījumi ir bijuši un būs.

Katrs savas dzīves laikā aizpildītu kartīti, kur norādītu, ka piekrīt sava ķermeņa pārstrādei ēdienā. Gluži kā donoru kartīti. Jau izklausās labāk, vai ne? Un tagad iedomājies kāds oriģināls mielasts varētu tikt celts bēru galdā.

Bērni savus vecākus un vecvecākus biežāk apciemotu, biežāk vestu ēdienu. Visi uzvar!

Padomā tik, slavenības pat varētu izsolīt savas miesas ēdienus labdarībai. Bēres kļūtu par jautru pasākumu, kur Mārtiņš Sirmais ierastos ar šašlika iesmiem un smaidītu savu atbaidošo smaidu, un bēru viesi ar aliņiem rokās smaidītu viņam pretī.

Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa ev. 6:53)

eu anjops, prātvēder

Sarkanā ēdienkarte

Nezinu kā jūs, bet es bieži aizdomājos par to kā ir iekārtota pasaule, kā cilvēce pārveido dabu, ko mums visiem nodara vegāni un arī par citiem eksistenciāli svarīgiem jautājumiem.

Šoreiz šie svarīgie jautājumi samiksējās manā galvā kā Mikseri lielajā vecāku gultā un es nolēmu arī jūs aplaimot ar atklāsmes sajūtu. Tātad – jūs zinājāt, ka uz pasaules ir miljards govju? Ka tā ir otra izplatītākā zīdītāju suga uz zemes aiz cilvēkiem? Un kas ar visiem tiem lopiņiem notiktu, ja vegāni uzvarētu cīņā par tavu, lasītāj, prātu un tu kopā ar visiem citiem atteiktos no gaļas patērēšanas pārtikā?

Tieši tā – leknās ganības tiktu uzartas un piestādītas ar soju, selerijām un baklažāniem, bet gotiņas labākajā gadījumā  tiktu samaltas kaķu barībā. Sliktākajā, vienkārši sacirstas gabalos un ieartas sojai par mēslojumu. Un jau drīz vien pāris atlikušie eksemplāri tiktu nosūtīti uz zoodārziem Džersijas salās un nekavējoši ierakstīti sarkanajā grāmatā. Paldies jums vegāni, saka gotiņas. Mū mū.

No tā izriet vienkāršs risinājums lopiņu izmiršanas problēmai – tie ir jāiekļauj cilvēces šmakstinošajā un apmierināti ņurdošajā ēdienkartē! Galu galā, cik var rīt to liellopu un cūku vien? Un pat par jēru mazliet viebties un pīli nesaprast. Ir jāēd pēc iespējas plašāks dzīvnieku klāsts, tad arī lopkopji sasparosies un sāks mūs nodrošināt ar kakadū mazuļiem, kapibaras ciskām un ar cidonijām nobarotām pandām (ideāli steiki!)

Lai panāktu šo mērķi ir nepieciešamas trīs lietas:

1) Dibināt virālu daudzēdāju (plašēdāju? megānu?) kustību, kuras dalībniekiem būtu jāēd gaļa no vismaz 10 dažādām dzīvnieku sugām katru mēnesi. Un aktīvi jāaiztiek smadzenes visiem draugiem un paziņām par šo tēmu.

2) Jāaizliedz savvaļas dzīvnieku ēšana un medīšana. Kā mēs zinām, pat ja ar savvaļas dzīvniekiem mēs daļu no megāniem pabarosim, tas vienalga ir ārkārtīgi neefektīvs veids dzīvnieku sugas pavairošanā un saglabāšanā nākotnei. Kas ir vecākais mežsargs pret otrās klases sēklotāju? Nekas!  Visiem ēdamajiem dzīvniekiem ir jāmīt glītās fermās, sapaijātiem, pieskatītiem un ar varu pavairotiem. Un ja nepieciešami ciltspāri, tie ir no meža jāizņem likuma noteiktajā kārtībā. Tas pats ar zoodārziem – kādas viņiem var būt tiesības uz dzīvniekiem, ja fermas vēl nav nodrošinājušas attiecīgās sugas pavairošanu ēdienam? Zoodārzi nedrīkst tikt nicinoši izturēties pret sugu saglabāšanu! Un ja tie lopi negrib vairoties, tad klonēt tos, klonēt!

3)  Visiem selebritī šefiem ir jāapvienojas kopīgā megānu dziesmā! Ir jāveido jaunas receptes, jauni tv šovi, jaunas pavārgrāmatas! Ir jāuzsāk kampaņa – aizmirsti dārzeni, izglāb dzīvnieku sugu! Kampaņas ietvaros jādala bukleti ar virsrakstiem tādiem kā ‘Aizmirsti cukini, šmorē bušbēbiju’, ‘Bruņnešu gaļa – selerijas nobāl!’, ‘Ķikuts ir jaunais kartupelis!’ utt. Protams ar Sirmā, Remzija un Olivera smaidīgi iedrošinošām bildēm blakus!

Padomājiet kāds tas būtu grūdiens ekonomikai? Katra valsts varētu piedāvāt ko savu! Katrs novads, katrs nostūris! Globalizācija mazām valstīm palīdzētu tirgot savus retākos sarkankrūtīšus tā vietā lai importētu saldētus vistu liemeņus no Arkanzasas. Pat dārzeņu un garšvielu ražotāji iegūtu – jo arī tur būtu vajadzīga daudz lielāka daudzveidība, lai visu daudzo lopiņu gaļu padarītu garšīgu. Win Win Win situācija!

Zinātnieki – pasaules lielākais ļaunums

Cilvēces visveiksmīgākā mārketinga kampaņa ir tā, ko veikuši zinātnieki. Starp atzītajiem ģēnijiem vairākums ir kaut kāda veida zinātnieki, kuri it kā darījuši kaut ko cilvēces labā, kuri it kā ir atklājuši kādu lietu, kas veicinājusi cilvēces attīstību un vispārīgo labklājību.

Tās, protams, ir pilnīgākās muļķības un zinātnieki ir ļaunuma iemiesojums.

Elles izdzimtenis veic pētnieciskus darbus, lai atrastu zāles pret HIV.

Padomājiet paši – kas padara cilvēkus nelaimīgus? Domas un jautājumi. Kāpēc? Kāpēc rokeris Kaža drīkst izpausties ar savu „mūziku”? Kāpēc Aija mani pameta? Vai tāpēc, ka mans krāniņš ir tikai 10 centimetrus garš un man ir liekais svars? Kāpēc es uz šīs planētas esmu? Kāpēc kokaīns palicis dārgāks? Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc? Aiz visa sliktā ir atrodams vārds kāpēc.

Un ko dara zinātnieki? Tieši tā – visu mūžu velta, uzdodot jautājumu „kāpēc?”, un, atbildot uz vienu „kāpēc” vienlaikus rada piecus jaunus „kāpēc”. Ja nebūtu zinātnieku, mēs visi būtu daudz laimīgāki.

Saprotiet, ja es, kā parasts cilvēks, atklātu, kā piešķilt uguni vai kā uztaisīt cirvi, es nejautātu, kāpēc. Es maskulīnā balsī ierūktos, pārējiem ciltsbiedriem parādītu savu atklājumu un nakti pavadītu kopā ar cilts trim seksīgākajām sievietēm.

Ja kāds neatzītu manu krutumu vai iebilstu pret to, kā pārguļu ar viņa meitu, nocirstu viņam galvu, jo man, bļe, ir cirvis!

Diemžēl, zinātnieki vienmēr ir bāzuši savus smalkos snīpjus tur, kur nevajag. Atradās cirvis, atradās cilvēks, kas sāka prasīt – kāpēc tas cirvis tāds izskatās? Kāpēc cirvis ir tik efektīvs? Atrodot atbildes, radās citi „kāpēc”, un tā līdz bezgalībai. Jaunas atklāsmes, jauni jautājumi. Un to visu nosauca par attīstību, kā rezultātā „kāpēc” mūsdiena cilvēkā jau ir iekodēts DNS. Tāpēc arī esam tik nelaimīgi un nožēlojami.

Šie elementārie pierādījumi apliecina, ka mūs nesamaitā nebalancēts uzturs, globālā sasilšāna vai gaļas ēšana, bet zinātnieki. Tieši viņi ir samaitājuši mūsu DNS, tātad, mūs pašus un mūsu bērnus! Mēs, un tuvākās paaudzes, protams, nav glābjamas, bet mēs vēl varam mainīt tālo nākotni – ja šodien iznīcināsim zinātni, rītdien zinātnieki būs nevis cienījami cilvēki, bet 21. gadsimta spitālīgie, un lēnām cilvēce atgriezīsies laimīgā regresijā, bez stulbiem „kāpēc”.

Atliek tikai viens jautājums – kāpēc es šo visu rakstu?

Nevaru teikt, ka tas ir tādēļ, ka gribu labot pasauli (jo tad jau es būtu tāds pats audzējs, kā zinātnieki). Nē – es šo rakstu viena iemesla dēļ. Es, tāpat kā visi pārējie, esmu nelaimīgs, nožēlojams un nekam nederīgs, un mana galva visu laiku maļ jautājumu „kāpēc es vakar izdzēru tik daudz, ka mani izmeta no Coyote Fly un neielaida Pienā, un kāpēc es pēc tam aizbraucu pie prostītutas, kur stundu nodarbojos ar nožēlojamu seksa paveidu (jo biju tā pārdzēris jēgu, ka te lāgā nestāvēja, te nevarēju beigt), un kāpēc es pēc tam iestreipuļoju Feniksā, kur nospēlēju prāvu naudas summu un piedzēros tik traki, ka pamodos kāpņu telpā ārpus dzīvokļa?”

Es tajā vietā varētu būt vietējās alas karalis, kas dzertu pašbrūvētu medalu un gulētu ar cilts trīs seksīgajām sievietēm (jo man, bļe, ir cirvis).

Bet nē.

Paldies, zinātnieki. Tik tiešām, paldies.

Vēstule Mārcim

Es zināju, ka uzsākt savu biznesu ir slikta doma. Ne jau no ekonomiskā viedokļa – ekonomiskais modelis perfekti izstrādāts. Iedodu bomžiem pāris latus, bet viņi atnes pa konteineriem savāktas vecas mēbeles, dēļus un citus krāmus. Tad samaksāju radiniekam-galdniekam pārdesmit latu, lai viņš mazliet piestrādātu pie īsti „vintažētā” izskata, un preces tirgoju ar prāvu uzcenojumu. Pieprasījums, jāsaka, ir milzīgs. Tātad, bizness iet labi, bet vienalga nepatīk to visu vadīt, jo tas nozīmē, ka man jāatlaiž cilvēki.

Es vienmēr esmu bijis ģļēvs. Labāk nokaru galvu un noslēpjos, nevis skatos nepatikšanām acīs. Tāpat tagad. Ja vēl ar klientiem spēju tikt galā tikai tādēļ, ka uzskatu viņus par zemāk stāvošiem izdzimteņiem (jābūt taču 1. pakāpes retardam, lai par 120 latiem pirktu ķebli, kuram trūkst viena kāja), tad ar darbiniekiem ir grūtāk. Nemāku pateikt, „vecīt, tu nedari savu darbu, tu man neesi vajadzīgs, tu man nepatīci, es tevi atlaižu”. Jau divus mēnešus nespēju pateikt vienam konkrētam darbiniekam, ka viņu atlaižu.

Tāpēc izdomāju to darīt šeit, rakstot atklātu vēstuli Cehā. Jā, Mārci, es runāju ar tevi!

Bijušais vintažēto preču tirgotājs Mārcis.

Mārci, sāksim ar to, ka man riebjas tavs vārds. Ja pats to gana kritiski paņemsi mutē, sapratīsi, cik riebīgs tas ir. Mār-cis. Un vēl tava draudzene, kas sauc tevi par Mārčuku vai Gurķīti – tas taču ir neciešami riebīgi!

Reiz mēģināju tev iedot iesauku, vai atceries to? Ko? Atceries, ka tevi sāku saukt par Kazimiru? Tu apvainojies un uzstāji uz to, ka man tevi jāsauc īstajā vārdā. Toreiz neko neteicu, jo esmu ģlēvāks pat par pedofīlu, kas ir pedofīls nevis tāpēc, ka viņam patīk bērni, bet jo viņš neuzdrošinās uzmākties pieaugušajiem cilvēkiem. Tagad, tagad Kazimir, tu vairs nevari atvērt savu pretīgo mūli un runāt pretī! Es ienīstu tavu vārdu! Saņem!

Vēl, Kazimir, es nevaru ciest tavu balsi. Runājot ar klientiem, tu izklausies tā, it kā gribētu sist kanti kādam pediņam Pienā. Un tavas frāzes – „šis vintažētais plaukts ir tik tiešām fotōgēnisks, ideāls kā fōns jeb bekdrops lomogrāfijas sesijām”, „oi, oi, OI, vai šis dēlis nav SKAISTUMIŅŠ?” un „es persōōōnīgi iesaku, un ziniet, man nav tā sliktākā gaumīte”. Skaistumiņš? Gaumīte? Saproti, Kazimir, tu lietu vārdus, kā gaumīte. Tu izklausies it kā tev dirsā būtu iesprūdis prezis. Es to nevaru ciest.

Skaistumiņš Kazimira gaumītē.

Man arī radies iespaids, ka tu tiešām tici tam, ko tu saki. Saproti, es esmu biznesmenis, es tirgoju sūdu par dārgu naudu un tāpēc pārvietojus uz ar elektromotoru aprīkoti velosipēdu, dzīvoju nelielā trīsarpusistabu studijas tipa mansarda dzīvoklī tuvajā Āgenskalnā un dzeru aeropresē pagatavotu ekoloģisku kafiju no Kolumbijas. Ja varētu no tā pelnīt, es tirgotu lietotas Always vai bultskrūves. Es nekam neticu, bet tu, Kazimir, tu tiešām tici, ka dari kaut ko labu cilvēcei, ka tirgo labu mantu. Tu esi tik naivs, ka izraisi manī riebumu.

Ir vēl trīs lietas, kas man liek gribēt tevi atlaist. Pirmā – tu, ar visu savu pielīšanu, pārdod mazāk nekā mans iepriekšējais pārdevējs. Dienās, kad tu strādā veikalā, apgrozījums ir par precīzi 3,9% zemāks. Otrā – tu vienmēr, bļaģ, pēc tualetes apmeklējuma nolaid poda brilli. Mums pat darbā nav sieviešu, ja neskaita grāmatvedi, kas katru trešo dienu nāk apmierināt manas seks… uz vienu stundu, lai ļaunie VID ierēdņi liktu mani mierā. Kāpēc, Kazimir? Kāpēc tu tā dari?

Būdams labs un relatīvi nesavtīgs cilvēks, visu šo varētu paciest, ja nebūtu vēl viena lieta – tu lieto iPhone viedtālruni. Visi taču zina, ka Androidi ir daudz krutāki. Kazimir, būtu lietojis Androidu, tev joprojām būtu darbs. Tagad varu tev teikt tikai vienu – Kazimir, pisies prom, tu esi atlaists!

Zuze ir sūds un Laima ir slimība