Monthly Archives: septembris 2011

Kā aizvakar uzzinājām, problēmas (lai cik īsas viņas nebūtu) ir visiem, pat Artim Dvarionasam. Diemžēl, problēmas arī, kā rādās, bijušas vienam no Ceha kolektīva iecienītākajiem poronoaktieriem – Pērsijam Fosteram, kurš atrasts miris āpšu alā.

Problēmas ir arī pasaules populārākajam meklētājam, Google, kas jauc kukaiņus un liliputus (tautā arī saukti par midžetiem).

Ko, kas? Te lietiški pierādījumi. Meklēju “hairy midget”, atradu sekojošo (un daudz pornu):

“Samaksā 10 latus un parādīšu visu. Visu!”

Bet manā mīļākajā kukaiņu grāmatā “hairy midget” ir kaut kas pavisam cits. Google acīmredzot uzskata kukaiņus un midžetus par līdzvērtīgām (pat identiskām) būtnēm, bet kukaiņi, savukārt, uzskata savādāk:

Cehs.lv centās sazināties ar vairākiem midžetiem, lai uzzinātu viņu
viedokli šajā jautājumā, bet viņi bija pārāk aizņemti ar filmēšanos
pornofilmās un āpšu alu apmeklējumiem, lai sniegtu komentārus.

Vēlējos vērst uzsvaru uz to, ka problēmas savulaik bija ne tikai mums – problēmas ir arī sabiedrībā īsi pazīstamiem cilvēkiem. Un arī CEHS.LV radošais kolektīvs daļu darbam noskaņotās dienas labprāt pavada jautri čalojot skaipā.

cements: Artim ir ļoti īsas problēmas

cements: esmu gandrīz drošs, ka Artim nepatīk meli, jo tiem ir īsas kājas

zemnieks: Artim arī prātiņš ir īss

cements: Arta problēmu ir grūti pamanīt

zemnieks: Artim patīk 30. aprīlis, jo tā ir saīsinātā darba diena

zemnieks: Artis konceptuāli pieprasa ķirurgam peņa paīsināšanu

baļķis: februārī

cements: problēmas ir Arta lielākā nasta

baļķis: Artim bikses nepatīk, viņš labāk jūtas šortos

cements: rakstot, Artis neizmanto saīsinājumus

cements: Artis sāka strādāt par radio dīdžeju, lai viņu dzirdētu visā Latvijā. tas bija protests pret īsviļņiem

cements: Artim patīk septiņdesmito gadu roks, jo tolaik dziesmas bija garākas

zemnieks: arta mīļākā filma ir sprīdītis

baļķis: Artis apvainojas, ja cilvēki, ieraugot viņa skrituļdēli, jautā – aizraujies ar fingerboardingu?

cements: Artis parasti apvainojas tikai uz īsu brīdi

baļķis: Ja Artis nes sērkociņu kārbiņu, viņš neiet uz poliklīniku, viņš ir pusdienas paņēmis no mājām

ripzāģis: artim nav kāju

cements: Artim nepatīk īstas kažokādas, jo “īsts” izklausās pārāk līdzīgi “īss”

zemnieks: apmeklējot tualeti artis ņem līdzi poda bērnu brilli

zemnieks: artis nelieto garumzīmes

cements: radio ēterā Artis strādā divas maiņas pēc kārtas, lai viņam būtu garāks raidlaiks par pārējiem

baļķis: Artis var nosisties krītot no krēsla

zemnieks: artis pa trepēm kāpj četrāpus

cements: Artis netic Dievam, jo neviens taču nevarētu atrasties tik augstu

zemnieks: krīzes laikā artis nezaudēja darbu jo viņu nebija iespējams vēl saīsināt

cements: Arti neatlaida, jo šefs nebija pamanījis, ka pie viņa strādā Artis

zemnieks: laipni onkuļi parkā joprojām artim piedāvā konfektes un iespēju pabraukāties ar busiņu

cements: nesen Artis pārvācās uz dzīvi Juglā, jo uz citiem rajoniem vēl nebraukā garie tramvaji

zemnieks: konkursā Gada mūzikas balva Artis negaidīti uzvarēja kategorijā “Fakenais midžets”

cements: Arti ļoti uztrauc ledāju kušana, jo, ceļoties ūdens līmenim, viņš noslīktu pirmais

tricepss: nupat ierados, izlasīju, stingri!

cements: nebija par īsu?

tricepss: mazliet

tricepss: iedomājos kā viņš brokastīs ņukā iekšā:

tricepss: klāt pielejot pienu ar samazinātu tauku saturu.

Ka esmu neglīts pirmoreiz pamanīju aptuveni 10 gadu vecumā. Mūsu ģimene dzīvoja laukos, kā tētis mēdza sacīt “priekšpēdējā mājā uz līnijas”, tāpēc elektrības padeve bija nestabila. Vēl tētis teica “tikai viena fāze” – dažreiz man, dažreiz mammai, bet dažreiz nevienam, skatoties prom tukšumā. Vienā no tādiem tumšajiem vakariem pienesu sveci pie spoguļa, izgaismojot seju no apakšas uz augšu. Pierastā lejupkrītošā apgaismojumā to nevarētu pamanīt, bet zem zoda paliktā svece izcēla milzīgos bumbuļus virs uzacīm. Mamma teica, ka vajag uzmanīties, lai nesaaukstētos, jo degunam sānos ir priekškambari, kuros varot saiet strutas. Un ja pavisam ielaiž, tad infekcija iet augšā uz kambariem virs uzacīm.

Citreiz tētis ņēma palīgstrādniekus uz sezonas darbiem. Vai arī vienkārši malku skaldīt. Strādnieki bieži mainījās, jo dzēra. Tāpēc tētim visu laiku bija jāmeklē jauni. Vienu reizi braucām uz pilsētu, bet pa ceļam bija jāpaciemojas – viens no strādniekiem bija mūs ielūdzis uz savu dzimšanas dienu. Uz galda bija saldās kukurūzas nūjiņas un apelsīns, bet viņa sieva teica: “Ēdiet, ēdiet, tik nabadzīgi jau neesam!” un iesmējās, bet man sprūda rīklē. Tovasar pamanīju, ka man viena acs lielāka par otru.

Līdz pat šim laikam īsti neesmu iemācījies draudzēties. It kā sāku labi, bet nevaru noturēt. Laikam dažādas intereses. Piemēram, mūziku es slikti pārzinu, bieži jaucu komponistus. Kādā septītajā klasē beidzot saņēmos uzlūgt meiteni dejot, bet izrādījās, ka tā ir lēnā deja. Man bija tāds uztraukums un kauns! Visu laiku skatījos zemē, nevarēju paskatīties viņai acīs. Tad pirmoreiz pamanīju savu šķībo degunu.

Skolotāja mums vienmēr teica, ka nemācoties parakstam sev nabadzības apliecības. Vēl viņa teica, ka mājas nav tur, kur ir labi. Ka tikai čigāniem mājas ir tur, kur ir labi. Latviešiem mājas ir šeit, kur ir grūti, bet viss savs. Man toreiz tas šķita ļoti iedvesmojoši un es apņēmos būt labs latvietis. Šovasar pēc ilgiem gadiem ieraudzījo to skolotāju uz ielas. Galīgi veca un nevarīga, šķidriem matiem. Nezinu kāpēc, bet pienācu tuvāk. Manās atmiņās viņa bija garāka. Tagad pavisam īsa. Man nepatīk īsi cilvēki. Tie ir pretīgi. Bet es nevaru saviebties. Mute man ir taisna.

Igauņus pārsvarā uzskata par draudzīgiem kaimiņiem, pret kuriem latvieši bieži vien izjūt pat skaudību – tehnokrātiski noskaņoti hipsteri dievina igauņu spējas IT jomā, bet nacionālistiski latvieši apskauž igauņu mugurkaulu krievu jautājumā. Bet ne jau par to ir runa, jo kā jau visi inteliģentie cilvēki* zina, skaudība vairo ļaunumu pasaulē, tāpēc igauņus nav jāapskauž, bet jāatklāj viņa pretīgi netikumi.

Iepriekšējā nedēļā gadījās būt Valkā, kas ir saaugusi kopā ar Igaunijas pilsētu Valgu. Kā uzzināju, kaimiņi-igauņi šajā Latvijas nostūrī veic šokējošas un pretīgas lietas, proti, masveidā zog ruktus, lai ar tiem pēc tam mīlētos.

Kas, ko? Tas taču nevar būt!

Rutks Latvis: “Kā, nevar būt? Igauņi nolaupīja un izvaroja manu brāli!”

Arī man no sākuma bija grūti tam ticēt, bet Valkā redzētais jau vairākas naktis rādās manos murgos. Igauņi tiešām mērķtiecīgi iekaro Valku, lai zagtu ruktus. Zādzības notiek gan dārzos, gan arī no veikaliem. Kāds veikalnieks, kas, baidoties no represijām, vēlas palikt anonīms, skaidro: „Tas ir pavisam traki! Viņi izmanto kaut kādas iPhone aplikācijas, lai padalītos, kurā veikalā šobrīd nopērkami rutki, un tad viņi nāk, nāk un nāk. Lai nepiesaistītu lieku uzmanību, viņi mēdz arī tērpties vietējo urlēnu uniformā-treniņtērpā, un savā starpā runāt krieviski. Bet tad tas notiek – viens, divi, trīs, urlēni pazūd, bet rutku plaukts tukšs!”

Trakākais ir, ka rutki pēc tam tiek seksuāli izmantoti. Jā – igauņi nozog vienu no mūsu valsts simboliem, nolaupa latvisko lepnumu rutku, un pēc tam šo dižo dārzeni brutāli izvaro. Kāpēc? Jo viņi ir vienkārši ļauni un grib pierādīt, ka latvieši mūžīgi paliks igauņu ēnā, ka latvieši īstenībā ir igauņu vergi un kalpi, kas nekad nebūs spējīgi ieviest eiro.

Pašu rutka apgānīšanas aktu igauņi veic savā valstī (kur rutks nav īpaši aizsargājams svētums, kā Latvijā), bet izvarotos rutkus pārsviež pāri robežai, jo nekas tik labi nepasaka „mēs esam pārāki” kā kaimiņa dārziņā iesviests izmocīts rutks ar spermas paliekām.

Divi igauņi izvaro rutku. Cieti un bez žēlastības.

* – vispārpieņemtā termina „inteliģents cilvēks” definīcija: erudīta persona, kas izlasījusi vismaz trīs grāmatas par ezotēriku

Tik daudz apvainojumu, melu, pāridarījumu ir bijis pēdējā laikā. Cehs pilns ar žulti, dusmām un neproduktīvu vāvuļošanu. Kamdēļ? Vai tiešām pāris personīgi apvainojumi un maza nesatikšana ir tā vērti?

Nē! Mēs nospriedām vakar, Tricepsa dzīvoklī (paša Tricepsa gan nebija, bet tas nekas, Cementam ir atslēgas). Iemesls kāpēc mēs satikāmies dzīvokli ir gaužam prozaisks, Baļķis pēkšņi atcerējās, ka dzīvoklī jau divas nedēļas mīt pirmie divpadsmit potenciālie ceha draugi. Jau nedēļu kā viņiem bija beigusies pārtika, rožu ceremonijai paredzētās rozes jau bij visas nograuztas, dzelkšņi vien palikuši. Ceremonija bija paredzēta pagājušo piektdien..

Satikāmies visi, izlaidām ārā samocītos pretendentus un piesēdām iedzert ka kokteilītim. Kā parasti Sex on the Beach. Vienojāmies, ka vienkārši jāsabučojas un jānospodrina apsūbējušie ideāli. Un par visiem darbiem, kas nesaskan ar rakstiem vienkārši jāaizmirst. Un jāatrod jauni upuri kreatīvam, par ko visi varētu vienoties vienotā un nežēlīgā ņirgā.

Mūsu svarīgo apspriedi iztraucēja pēkšņa skaņa no virtuves. Tur ielūkojušies pamanījām vienu no pretendentiem, kas bij nomidzis uz trauku skapja.Lieki teikt, ka saskatījāmies un ar smīnu sejā teicām viņam – “Esi sveicināts mūsu jaunais draugs, laipni lūgts komandā!” un izsniedzām viņam kausu ar Cosmopolitan.

Viņu sauc Zemnieks. Viņš ir no Preiļiem un uzaudzis Džūkstē. Mīl keramiku un zvanu skaņas. Dzejo.

Cerams, ka viņš vismaz daļēji spēs aizvietot neceļos aizgājušo Tricepsu. (Kaut gan es esmu dzirdējis, ka Latgalē arī grasās ievilkt internetu, tā kā arī ar šo tēlu vēl viss nav līdz galam skaidrs).

p.s. Drīz dzīvoklī tiks ielaisti nākošie divpadsmit pretendenti. Izdzīvos tikai viens. Vai divi. Ja Jūs esat pieteicies drauga vakancei cehā, bet vēl neesat no mums saņēmis ziņu, gatavojieties – drīz jums zvanīs mamma. Iespēju dosim visiem.