Monthly Archives: augusts 2011

Draudzība kā radošuma vadzis acī

Visi ceha dibinātāji, draugi un partneri, visi ir izlikuši savu niknumu. Visi sarakstījuši viduvēji lasāmus pamfletiņus, kam it kā būtu jāatspoguļo reālā ceha vēsturi un notikumi, noveduši pie jauna drauga meklēšanas un Tricepsa pašizolācijas trimdā “ārpus Rīgas”.

Svarīgākais nav pat tas, ka Tricepss nespēj sadzīvot ar bohēmisko realitāti un spēj uzpīpēties tik augstu, kā trauku skapis. Nē, arī Cementa rupjā alkohola lietošana un nespēja pareizi saliet pat šnabi standarta viskija glāzēs, nebija pie vainas.

Un lai cik arī Ripzāģis censtos pārvērst kolektīvu komiksu zīmēšanu interneta pokera orģijās, tas nespēja situācijas traģiskumu pasvītrot vēl vairāk. Ņemot vērā, ka Baļķis vispār jau sen bij aizvācies, nenāca ciemos un nepīkstināja atpakaļ.

Nē, vistrakākais bija absolūtais radošuma infantīlisms šajā kompānijā. Pat vēl vairāk, ne infantīlisms, jo tas postulē nezinšānu, drīzāk atpakaļrāpuļu un sociāldemokrātu cienīgs iepuvis konservatīvisms, kas dvakoja no katras “draugu” sarakstītās rindkopas.

Iedomājieties – jauni cilvēki labākajos gados, bet spēj nozākāt katru svaigu modes vēsmu mūsdienu sabiedrībā. iphone viņiem lūk netīk, priekš kam tās visas iespējas, interneta pieeja, aplikācijas – mēs labāk lietosim vecu nokijas ķieģelīti, internetu laposim no savas istabas vecmammas dzīvoklī un apņirgsim plašo pielietojumaplikāciju klāstu “zipājot” 94. gada SEGA konsoli. Mēs lūk esot “alternatīvi”  un neesam “meinstrīms”.

No vienas puses šāda dzīves pozīcija – pieturēties pie senākiem standartiem, izbaudīt bērnības vērtības, uz jaunievedumiem skatīties ar piemiegtu aci  – ir saprotama un bijusi novērojama visos laikmetos.

Bet tās apvienošana ar citu tādu pašu ļautiņu nemitīgu nozākāšanu, tas ir kas jauns un iespējams tikai Latvijas “kontrkultūrā”, ja vien cehs.lv dalībnieki spēj panest šāda stipra vārda darinātu krustu.

Viņi spēj būt konservatīvi, pagātnē dzīvojoši āksti un vienlaikus apsmiet pašas jaunākās sabiedriski sociālās tendences šajā pat virzienā. Es runāju par “hipsteriem”, šo eksonīmu cilvēku grupai, kas nodarbojas, uzminiet ar ko? – tieši tā, ar vecu lietu pacelšanu jaunas modes augstumos, ar konservatīvu domāšanu, izvairīšanos no “meinstrīma” visos tā aspektos un “kontrkultūras”  veidošanu.

Un ja vēl tā būtu tikai vienīgā epizode šajā liekulībā un divkosībā. Nē! Cehsteriem (“Cehisti” vai “Ceheri” būtu par “trū”), patīk ņirgāties arī par citām mazāk aizsargātām sabiedrības grupām un sociālajām tendencēm.

Ko vien norāda nepārtrauktā smiešanās par korpulentiem cilvēkiem un cilvēkiem ar alternatīvu seksuālu orientāciju, vienlaikus dzeršanas laikā riepas ērti atbalstot uz galda malas un vispār piecatā dzīvojot vienā istabā un vienā virtuvē.

Un nabaga dzīvniekus neēdošie ļaudis un svaigās pārtikas cienītāji. Cik vien viņiem nav bijis jāpacieš no šo liekuļu ķengām. Paši jau protams zemē nokritušu maizes doniņu paceļ un nobučo, pirms apklāt ar svaigu lauku sviestu un glītus dzeltenumus zibinošām vārītu olu ripiņām. Protams ne šādu tādu, bet tikai brīvi laukos dzīvojošu vistu dētām.

Un kalorijas skaitīt, ēdot restorānā grieķu salātus, to tu vari dārgais Baļķi? Un smēķēt tikai “fair trade” programmas ietvaros ražotu tabaku savā ūdenspīpē, Ripzāģi? Un uzmanīgi atdalīt etiķeti no savas “Perrier” minerālūdens pudeles, lai to izmestu papīra atkritumu tvertnē, bet pudeli – stikla? Ko, Tricepss? Un mainīt elkoņu sargus savai darba žaketei reizi divās nedēļās, Cement? Par to visu viņi nesmejās, tas lūk neesot smieklīgi. Bet svaigēšana un ekodomāšana lūk ir.

Liekuļi un smerdeļi.

Šeit varētu likt punktu šim ceha zaudētāju stāstam, bet ir vēl ko teikt. Diemžēl.

Viņi ne tikai dzīvo pagātnē, un baidoties no pārmaiņām un izaicinājumiem, apsmej tagadni vispār nedomājot par nākotni. Nē, cehsteru liekulība sasniedz arī nākošo pakāpi.

Apple iphone apsmejošie, “meinstrīmu” neatzīstošie šmurguļi nu visi ir aprīkojušies ar Android telefoniem.

Ceha sākotnē viņi ikdienā smējās par lūzeriem, kas izmanto twitter sociālo tīklu. Tur esot tikai 140 zīmju gari ieraksti. Ha Ha. Īstiem radošajiem tas nederot. Ha. Tagad katram ir twitter konts un sirsniņai drebot visi skaita sekotājus un mēģina noķert jaunākos trendus.

Lai par tiem pasmietos, protams. Muļķīgi, bet fakts.

Dzīvot ar cehsteriem, tas ir kā dzīvot ar vecomammu, kas nesaprot moderno mūziku un sauc to par “trokšņiem”. Es ceru, ka man viņus vairs nekad nebūs jāsatiek. Nožēlojami, pagrimuši ļautiņi.

 

Draudzība kā tukša divlitrene

Iedams uz pirmo Ceha radošo vakaru, atcerējos, kā es kādreiz kādā mazā krodziņā skaļi deklamēju savu dzeju par krizantēmām un kā sajūsminātā publika pēc lasījuma mani dievināja. Tas arī ir pēdējais, ko atceros, jo biju smagi pārdzēris jēgu, bet ar līdzīgu pacilātību dvēselē (ko radīja arī Centrāltirgus dzertuvē iepļautie 200 grami) tuvojos Ziepniekkalna dzīvoklim. Es jau redzēju vīzijas, kā beidzot atradīšu līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri palīdzēs īstenot neizsmeļamo potenciālu, kas manī iekšā plosās jau kopš bērnības (vismaz tā mana māte apgalvo).

Ir svētdienas priekšpusdiena, 2011. gada 21. augusta priekšpusdiena. Manas rokas trīc. Nespēju savaldīties, sāku raudāt. Joprojām esmu noreibis. Lēniem soļiem dodos uz virtuvi. Uz galda redzu pusizdzertu Garais Garāks. Tveru pudeli. Iemalkoju. Pretīgi, rauj uz augšu. Savaldos. Dzeru tālāk. Nelabums mazliet pāriet. Paceļu pudeli. Trešdaļa palikusi. Saules stari duras acīs. „Pietiek. Viņi nav tā vērti” – tā iekšējā balss. Rokas trīc mazāk. Vienā rāvienā iztukšoju atlikumu. Tukšo pudeli sviežu pret sienu. Ēstgriba pamodusies. Atveru ledusskapi. Ēdiena nav. Vien pusizēsta, smirdīga šprošu kārba. Un divlitrene.

No sākuma sarunas risinājās visai gausi un kautrīgi. Apmainījāmies idejām, iepazināmies. Jutāmies vienoti. Mūs varbūt nevienoja daudz, toties tas, kas mūs vienoja, bija kaut kas ļoti cēls – vēlme uzsākt digitālu revolūciju, kas atbrīvotu krīzes skarto latviešu izmisušās dvēseles, kaut vai uz īsu mirkli; pašu spēju īstenošana kolektīvā radošās bohēmas gaisotnē un, protams, daudz, daudz, daudz seksa ar jaunām un seksīgām fanēm.

Atceros, ka Baļķis sūca aliņu un kāsīti, ka Tricepss ik pa brīdim iešņauca kaut kādu pulverīti, ka Cements un Treneris rūdīti kapāja šņabi, ka es dzēru atnestos tērvetniekus un jutos tā, it kā pēc ilgu gadu maldīšanās tuksnesī beidzot biju atradis neizsmeļamu brīvības oāzi. Tās mazās nesaskaņas, kas radās pirmajā vakarā, norakstīju uz piecu garā spēcīgu dvēseļu kopā saplūšanu. Protams, ka katrai būs atšķirīga izpratne par radošām un eksistenciālām lietām. Jāsaka, ka tās nesaskaņas tobrīd mani pat iepriecināja, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka tieši caur diskusijām un viedokļu apmaiņu rodas progress.

Istaba. Izmētātas drēbes. Tukšas pudeles. Smird pēc cigaretēm un lētas šmigas. „Kā viņi tā varēja?” – jautājums, kas neliek mieru. Atkal asaras. Cenšos savaldīt, iedzeru. „Vienreiz viss jānobeidz” – ideja. Dators. Rokas netrīc. Pēkšņa apskaidrība. Pārliecība. Jāiznīdē ļaunums. Jāsadedzina sapuvušās saknes. Jābūvē jauna pils. Jāaprok pīšļi. Jāturpina dzīvot. Jāizvelk. Viss pāriet. Arī sāpes. „Pietiek. Viņi nav tā vērti” – tā iekšējā balss.

Kad šmiga gāja uz beigām, aizgājām pakaļ pāris pudelītēm. Atpakaļceļā Treneris ierosināja ieskriet Fēniksā, mazliet uzspēlēt. Es it kā negribēju, bet, labi, kāpēc gan nē? Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tā bija viltība, lai mani atstumtu no kolektīva jau no sākta gala. Treneris iedeva piecīti un teica, lai es iesildot automātu pašā stūrītī, kamēr viņš paņem šmigu. Es klausīju, ievadīju banknoti bandīta rijīgajos žokļos un uzreiz sāka mirgot gaismiņas. Es, nebūdams automātu eksperts, neko nesapratu, bet acīmredzot sāku vinnēt, jo gaismiņas mirgoja arvien spilgtāk. Saucu Treneri, klusums. Domāju, ka viņš varbūt aizgājis uz tualeti, bet, kā izrādījās, viņš bija mani pametis.

Jebkurā gadījumā, divas stundas vēlāk atgriezos Tricepsa dzīvoklī, 200 latus bagātāks. Lai gan brīnījos, kāpēc Treneris tā pazuda, par to daudz nedomāju. Domāju, ka iepriecināšu biedrus, ka varēsim pasūtīt meitenes un papriecāties, parūpēties arī par fiziskajām vajadzībām, ne tikai garīgajām. Skats, kas pavērās, bija drausmīgs: Treneris sēdēja pie datora, skatījās jāpāņu kakēšanas pornu un masturbēja, Cements sarunājās ar tukšajām šņabja pudelēm un Baļķis apvēmies gulēja dīvānā ar apdolbijušos muļķa smaidu. Sabijos, tādēļ gāju virtuvē, bet tur Tricepss pa telefonu izmisīgi centās sarunāt, lai narkodīleris iedod pāris gramus uz krīta. Ieraudzījis mani, viņš bezmaz vai metās virsū: „Tev nauda ir? Ir nauda? Nauda! Dod naudu! Atdošu, tikai dod, uzreiz! Tu esi manā dzīvoklī, davai, dod naudu!” Izvilku maku un grasījos viņam iedot desmitnieku, bet viņš, diemžēl, ieraudzīja arī pārējās banknotes un ar pārcilvēcisku spēku izrāva maku no manām rokām, bet pats žigli aizskrēja. Tā kā pārējie biedri vairs nebija runājamā kondīcijā, gāju mājās.

Arī par tiem retajiem kreatīviem, ko tomēr saražojām, allaž bija nesaskaņas. Pēc manas ceha debijas uzreiz saņēmu niknu īsziņu no Baļķa: „Bļa, pretīgais mudak, kā vari kaut ko tik svētu apdirst? Mans tēvs bija ainavists, ej dirst, mauka!” Kad uzrakstīju mīlīgu rakstu par Radio 101, Cements un Treneris nākamajā tikšanās reizē sāka braukt augumā. Pirms viņi aizbrauca uz Pienu, Treneris man iespļāva sejā. Kad uzrakstīju par vegānismu, Tricepss, kurš LSD tripa laikā bija „sapratis” visas dzīvības svētumu, draudēja man uzsūtīt narkodīleru bandu. Mūsu savstarpējās attiecībās visu laiku valdīja draudīgs un pretīgs saspringums, kā rezultātā sāku smagi dzert un spēlēt automātus. Spēļu zāle bija vienīgā vieta, kas ļāva aizmirst mūžīgos draudus un bailes par mafijniekiem, kas mani nositīs un iesviedīs Daugavā.

Jūlijā centos savākties un tomēr uzrakstīju divus rakstus. Pārējie biedri, kurus jau vairākus mēnešus nebiju saticis, jo pats pārsvarā uzturējos spēļu zālēs, neko neteica, tādēļ naivi domāju, ka varbūt viss būs labi, ka mūsu strīdi tomēr bijuši radoša, nevis personīga, rakstura. (Laikam viņi vienkārši brutāli koda un narkojās, un nemaz šos rakstus neredzēja.) Tomēr augusts atnāca un līdz ar rudenīgajiem mākoņiem atnāca arī pēdējā pilīte, kas lika manam asaru biķerītim pārplūst. Visi savstarpējie strīdi izcelti gaismā, mani nostāda pretīga azartista, kuram viss pie dirsas, lomā. Esmu daudz raudājis un klusējis, bet nu vairs nespēju klusēt. Jāpastāsta patiesība vai jāizdara pašnāvība. Vai arī jāizdara pašnāvība pēc patiesības stāstīšanas. Laiks rādīs. Esmu runājis.

Ir svētdienas, 2011. gada 21. augusta, pēcpusdiena. Piedzēries, bet laimīgs. Tukšās pudeles netraucē. Jūtos attīrīts. Viss ir labi. Piebeidzu pēdējo alkoholu. Cenšos pārlasīt tekstu. Nespēju. Viss dubultojas. Vienalga. Patiesība jāstāsta. Vai jāmirst. Nē. Patiesība. Jāstāsta. Noklikšķinu „Publish”. Patiesība pastāstīsta. Jūtos attīrīts. Esmu brīvs. Brīvs putns. Jānosvin jauniegūtā brīvība. Bet negribas vienam svinēt. Tveru telefonu. Skatos kontaktus. Kam zvanīt? Kontaktu nav daudz… Baļķis, Cements, Treneris, Tricepss. Un mamma…

Draudzība kā vadzis, kas lūzt

Pirms gada viss bija savādāk – kreatīva pārpilnas dienas, sarunas pie pusdienu tējas un kopīgi sapņi par skaistu nākotni. Nav ko noliegt – arī mēs bijām jauni un naivi. Pirmie ieraksti CEHĀ, pirmie fani, pirmās saņemtās mīlestības vēstules – nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai saprastu, ka zvaigžņu slimība nebija izbēgama. Sākās regulāras iedzeršanas un ballītes ar grūpijām Tricepsa dzīvoklī. Toreiz tas viss, protams, šķita stilīgi, kruti un ļoti svarīgi. Ja godīgi – tā šķiet arī šobrīd.

Pēc pēdējo dienu brutālajiem apvainojumiem manā virzienā ir skaidrs, ka šī draudzība ir sapuvusi jau saknē. Tieši tāpēc vēlos pielikt punktu šiem apmelojumiem un pastāstīt, kā viss notika patiesībā.

Tricepsam jau sākotnēji bija problēmas ar iejušanos mūsu kompānijā, jo viņš bija kategoriski atteicies no alkohola lietošanas. Kamēr mēs ar Treneri un Ripzāģi satiekoties nokopām pa kādam stopam, Baļķis iedzēra pa glāzītei un dažkārt ieturējās ar kāsi, tikmēr Tricepss kūtri sēdēja, lai ik pa brīdim raidītu mūsu virzienā naidīgus skatienus. Kā vēlāk izrādījās, pretenzijas viņam bija tikai pret grādīgajām dzirām… Tomēr, atšķirībā no Baļķa, kurš prata novilkt robežu starp vieglu kāša uzpīpēšanu un kaut ko smagāku, Tricepsam šīs robežas nebija jau no sākta gala un zaļais pūķis pilnībā pārņēma savā varā. Sākās darba kavēšana, uzradās jauni “draugi” un savējās ballītes, tāpēc mēs ar Treneri sapratām, ka drauga glābšanai jāpieņem nepopulāri lēmumi. Nolēmām ievākties Tricepsa Ziepniekkalna dzīvoklī, lai darītu šai izvirtībai galu.

Taču tas nelīdzēja. Atlika vien aiziet līdz tualetei un uz mirkli novērst acis, kā dzīvokli piepildīja kadiķveidīgs dūmu mākonis, biedra acis kļuva stiklainas, bet valoda lēna un atsvešināta. Abi ar Treneri sākām nopietni dzert, jo skaidrā tas vienkārši nebija izturams. Kādu vakaru Tricepss bija tā appīpējies, ka nolēma pārvākties dzīvot uz virtuvi, kur ierīkoja sev guļvietu virs trauku plaukta. Tas arī bija lūzuma punkts – sapratām, ka nekas vairs nevar tikt labots. Visam beigas. CEHS ir miris…

Būtu jau labi, ja tā viss arī būtu beidzies, ja nebūtu šīs apvainojumu jūras, savstarpējā naida un vēlmes nostādīt vairumu lasītāju savā pusē. Taču vairs tas nav iespējams, apmelojumi aiz muguras bijuši pārāk skaļi, tāpēc nākamreiz, kad satikšu – dabūsiet pa jebalu!

Bet dzīve ar to nebeidzas – joprojām meklējam jaunus draugus un kopā ar Treneri gatavojam Rožu ceremonijas pasākumu. Galvenais, neticiet tam, ko saka pārējie – mēs esam normāli veči.

Mirusī draudzība

Gandrīz pirms gada mēs radījām šo projektu. Kamēr cehs bija tīstīts autiņos, man šķita, ka nu tik mēs radīsim, nu tik mēs mainīsim. Cerības bija lielas, šķita, ka mēs viens par otru cīnīsimies, viens par otru kritīsim. Diemžēl šis auglis ir izaudzis par kropli. Uzskatu, ka jāizrāda žēlsirdība un šis izdzimtenis ir jāaizvāc prom no sabiedrības acīm, kabatās tam ir jāsabāž akmeņi un jālaiž plunčāties upē.

Atceros, bija tā piektdiena un es sēdēju trolejbusā, klēpī turēju maisiņu ar divām saldā vīna pudelēm un paku kukurūzu nūjiņu, man tās ļoti garšo. Man bija sajūta, ka esmu vinnējis loterijā un esmu ceļā, lai izņemtu laimestu. Pieci cilvēki paspieda rokas, uzsita uz pleca, atkorķēja vīnu, saskandināja un aplenca Tricepsa datorgaldu. Uz maiņām tika sēsts pie klaviatūras, lai radītu rindas, kuras vāktu mums aplausus, sajūsmas izsaucienus un meiteņu koķetos skatienus. Divas stundas vēlāk bija uzrakstītas divas sūdīgas rindkopas, un uzmanība novērsta uz videoklipiem jūtūbē. Vaina tika novelta uz maz izdzerto iedvesmu un Ripzāģis ar Treneri aizgāja nopirkt šņabi. Pusstundu vēlāk atnāca tikai Treneris ar diviem pusstopiem, bet Ripzāģis bija palicis pie spēļu automāta.

Dzeršana Tricepsa dzīvoklī atkārtojās arvien biežāk, līdz Treneris un Cements tur palika uz pastāvīgu dzīvi. Iecerētās bohēmiskās darbnīcas vietā mums ir Ziepniekkalna pritons, kur smird pēc mitruma, cigaretēm un skābām paģirām. Cements un Treneris sēž uz Tricepsa kakla un zīž uz viņa rēķina. Piektdienās un sestdienās zvanīja Cements un aicināja ciemos, ar piebildi, lai nopērkot ko dzeramu un rijamu. Dažreiz Treneris lūdza, lai nopērku kredītu viņa Zelta Zivtiņai. Pēdējo reizi, kad tur biju, es redzēju, ka Tricepss ir ievācies virtuvē. Es atļāvos aizrādīt, ka tas jau ir par daudz, bet pretī saņēmu Trenera nopēlumu, ka es vienmēr esmu bijis piektais no pieciem, tātad – visvājākais, ka es esmu puve saliedētībā, un, ka es esot tik pat radošs kā sūds ar dauna sindromu. Aizcērtot aiz sevis durvis, es vēl dzirdēju Cementu piebalsojam, ka mana Ziemassvētku pasaka esot sūds. Vairs tur neesmu atgriezies.

Pirms diviem mēnešiem Ripzāģis ieradās pie manis, lai aizņemtos naudu. Viņam vajadzēja 10 latu, lai izceltu vienu sabarotu automātu. Es teicu, ka naudas man nav. Sākumā viņš teica, lai es neskopojos, atdošot dubultā. Pamazām viņš kļuva uzstājīgāks un agresīvāks. Pirms aiziešanas viņš pateica, ka es to nožēlošot un, ka es jau varu sākt pušķot zārku. Kopš tā laika neesmu viņu redzējis.

Lētā draudzība

Iepazinos ar Trenera raudulīgo žēlošanos, ka viņu pametis uzticamais draugs. Ilgi apsvēru vai klusēt un izlikties, ka nekas nav noticis, vai tomēr atklāt visu patiesību. Varu galvot, ka pirmais nebūtu sācis, bet, ja reiz kārtis, tad uz izģērbšanos!

Kad pagājušā gada oktobrī nolēmām sanākt kopā un izveidot spēcīgu, neatkarīgu interneta resursu, kas bez žēlastības pātagos uzblīdušo, pašapmierināto, hipsterismā un pagrimumā iestigušo Latvijas informācijas telpu, manī patiešām mājoja cerība, ka darbosimies kā vienas dūres pieci pirksti.

Tā vietā mana dzīve pārvērtās par nožēlojamu traģikomēdiju caurkritušu amatieru izpildījumā. Aizbildinoties ar saldām runām par “radošās darbnīcas” un “rakstnieku komūnas” veidošanu, manā Ziepniekkalna divistabu dzīvoklī ievācās Treneris un Cements. Tomēr pildspalva, ja tāda viņiem vispār bija līdzi, tā arī palika neizsaiņota. Tam, kam viņi nodevās, korķu viļķis ir daudz noderīgāks. Tā kā man jau kopš mazotnes alkohols ir pretīgs, ar katru brīdi no kolēģiem attālinājos arvien vairāk, līdz beidzot pats pārcēlos dzīvot uz virtuvi, jo reibuma vāvuļošana un klaji idiotiskās izdarības, ne tuvu neatgādināja to radošo bohēmu kādai būtu jāvalda starp inteliģentiem cilvēkiem, kas sanākuši pavadīt laiku neformālā gaisotnē. Protams, pāris reizes mēģināju savus tā saucamos biedrus no dzīvokļa izlikt, bet neko daudz viens pret trim iesākt nevaru (Baļķis dzīvo netālajā Āgenskalnā un var atbraukt piecās minūtēs, bet Ripzāģim viss pie dirsas).

Droši vien tev darbā ir bijušas situācijas, ka ienākot telpā, visi apklust vai strauji maina tēmu. Vai arī kolēģi plēš savējo/iekšējos jokus, neņemot vērā tavu neizpratnes pilno skatienu. Bez papildus atbalsta ilgi to nevar izturēt.

Manai pacietībai pēdējais piliens pienāca 27. jūlijā, kad pārdzēries Cements piecos no rīta izspēra virtuves durvis, uzmetās man virsū un sāka žņaugt, kliegdams: “Huj mani salauzīsi, cūka, dzīve ir skaista!”

Par visu notikušo esmu uzrakstījis iesniegumu policijā, bet pats savas drošības labad kādu laiku padzīvošu ārpus Rīgas. Tiem, kas iepriekšējā raksta ietekmē iesūtīja savus pieteikumus, iesaku rūpīgi apdomāt vai ir vērts saistīties ar šādiem cilvēkiem.

Meklējam draugu!

Sakarā, ar to, ka viens no cehs.lv dibinātājiem ir pārcēlies uz Latgali, kaut kur starp Riebiņu novadu un Rāznas ezeru, mēs meklējam jaunu draugu. Jā, jūs nepārklausijāties, mēs tiešām draudzējamies arī dzīvē, nevis katrs peramies savā rajonā un satiekamies tikai delfu komentāros un sastrēgumos uz krasta ielas.

Lietas rit mēs esam aktīvi visās nozīmēs. Dažkārt notiek pasēdēšanas ar alus kausu, dažkārt kādas kaitinga maratonsacensības, dažkārt vienkārši spriešana par dzeju satori tējnīcā. Dažādas aktivitātes un heppeningi.

Tātad, kas ir nepieciešams lai kļūtu par cehs.lv komandas jauno draugu?

  • Vajadzīga humora izjūta un spēja ņirgāties par jaunākajām interneta tendencēm;
  • Jābūt ar salīdzinoši bagātu dzīves pieredzi, lai varētu ņirgāties arī par sen pagājušām lietām;
  • Nepieciešama spēja atlaist bremzes un instinktīvi nesasprindzināt kniebējmuskuli, lai spētu paņirgāties par lietām, kas citiem liktos par skarbu (kmamma, ēbreji, ždanoka, onkulis);
  • Gatavība piedalīties dažādu perversu aktivitāšu plānošanā (pornofilmas scenārija rakstīšana, glōrī hōlu veidošana vēlēšanu kabīnēs, negatīvā videokāstīnga);
  • Spēja pieņemt faktu, ka izplānotās aktivitātes nekad netiks realizētas, un dzīves labsajūtas nezaudēšana pēc tam;
  • Godīga anonimitāte un spēja nesavienot reālo pasauli ar raksniecību itnertīklos;
  • Sezonas abonements stājplankinga augstākajā līgā.

Ko jūs iegūsiet kļūstot par mūsu jauno draugu?

  • Dzīves piepildījuma sajūtas pastiprināšanos par trīs procentpunktiem kvartālā;
  • 40% atlaidi ķermeņa pīlingam SPA salonā “Minskas zelts”;
  • Iespēju haifaivot biedru pēc tāda joka izmešanas, par ko mammai novīstu ausis un draudzene ietetovētu cūkausi uz muguras.

Pieteikumus lūdzu sūtīt uz adresīti cehslv pie gmail.com, dzīves rituma aprakstam pievienojot četras fotogrāfijas pilnā augumā. Fona sienu dekoram tiks piešķirta liela nozīme.

Pieteikumi tiks pieņemti līdz 26. augustam, Rožu ceremonija 2. septembrī kādā no Rīgas centra alus saloniem.

p.s. Izvēlē preferējam vīriešus, meitenēm būs nepieciešams iziet papildus humora izjūtas testu.

 

Oda internetam. Tam, kas bija.

Es atceros internetu. Manā atmiņā internets ir palicis tīrs un nesamaitāts – kā jauna, nevainīga meitene, kas kautrīgi apmainās skūpstiem ar gadu vecāko puisi no kaimiņciema. Manā atmiņā internets nav samaitāts ar miljons lapu par viagru, ar simtiem tūkstošiem fashionblogeru diršanu, ar seksuālām perversijām katrā „parastajā” pornolapā, ar seo-optimizētām mēslainēm, kas pievelk apmeklētājus kā zirgābols mušas. Manā atmiņā internets ir kā vecais brālis, kas padalās ar padomiem par dzīvi, bet spēj glabāt noslēpumu, nevis tāds, kā mūsdienu internets – prasta lauku tante, kas virtuālajā friziersalonā ar lielāko prieku izklāstīs itin visas par tevi dzirdētās baumas, itin visus noslēpumus, ko esi viņai uzticējis, vai par kuriem viņa padzirdējusi no savām draudzenēm.

Es atceros tos laikus, kad datori bija lēnāki un kad atrast Pamelas Andersonas pupus bija kā kvests, kuram nopietni jāgatavojas, nevis tikai meklētājā jāieraksta pamela anderson nude. Es atceros tos laikus, kad videoklipa novilkšanai bija jāvelta vismaz stunda, un klipa atvēršanas brīdī bija tāds neziņas brīdis – mīl, nemīl, mīl, nemīl, mīl… vai būs īstais, jeb vai izrādīsies kaut kāds mēsls, kura novilkšanai esi lieki palielinājis vecāku jau pārspīlēto telefona rēķinu? Es atceros tos laikus, kad spēles internetā pārsvarā balstījās tīri uz tekstu un iztēli, nevis uz pārspīlētu grafiku un ēpiskām kaujām. (Vai jūs vispār zinat, kas ir MUD?)

Es atceros, kad mēs ar draugiem atklājām Andy’s Shiteating Page – ļoti primitīvā HTML kodā uztaisītu mājaslapu, kurā bija ievietoti pāris attēli, kuros cilvēki ēda fekālijas. Atceros fascinējošo riebumu, kas pārņēma mūsu pusaudžu smadzenes brīdī, kad sapratām, ka Kaut Kas Tāds tiešām pastāv. Lai arī pēc tam ņirgājāmies un izlikāmies, ka tas mūs nepisa, īstenībā bijām dzīļi satraukti par bilžu saturu un par cilvēku visapslēptāko fetišu atklāšanu.

Es atceros, ka tā laika dročīšanas materiāls ne ar ko daudz neatšķīrās no tā, ko atradīs jebkurā pornožurnālā. Pupi un pežas, parasts sekss. Reizēm pat videoklipi. Es atceros uzbudinošās gaidas – kad vecāki beidzot ies gulēt, lai varētu brīvi un netraucēti piekonektēties netam un, cerams, atrast kādu pornogrāfiska satura bezmaksas lapu? Un ne vienmēr tas izdevās, ne vienmēr vecāki gāja laicīgi gulēt, ne vienmēr pieslēgums darbojās, ne vienmēr izdevās atrast meklēto.

Es, bļaģ, atceros Altavistu kā krutāko meklētāju ever!

Un kas tagad ir? Kas no tā skaistuma un tā šarma palicis? Nekas! Mūsdienu jaunatne jau daudzus gadus pirms pirmās reālās seksuālās saskarsmes ar dzīvu būtni zina visu par iepēršanu, kāju laizīšanas fetišiem, straponiem un fistingu. Vairs nav jāgaida īstais brīdis, lai, cerams, tiktu pie porna – pietiek paķert laptopu uz tualeti, ielīst kādā no daudzajiem bezmaksas pornosaitiem un ierakstīt to, kas pašreiz šķiet kruti, vai nu tas būtu parasts gangbang, prasts bondage vai advancēts midžetporns ar urinēšanas elementiem.

Kādas spēles tiek spēlētas? World of Warcraft un citas tamlīdzīgas huiņas, kur viss tiek pateikts priekšā, kur nekas bez diršanas čatā un monstru kapāšanas nav palicis. Kaut ko nezini? Ieraksti gūglē un uzzini – nav vairs jāskrien uz bibliotēku vai jāskata fāterīša senatnē iegādātās enciklopēdijas, pietiek iegūt virspusēju informāciju kārtējā vikipēdijas rakstā. Kaut ko gribi nopirk? Nav jāprasa draugiem vai radiem, kur ir kāds veikals, kas izdevīgi tirgo vajadzīgās lietas, pietiek truli iebakstīt frāzi internetā un pāris klikšķus vēlāk kurjers jau zvana un prasa, kur un cikos piegādāt preci. Gribi noskatīties filmu? Nav jāgaida, kad beidzot kinoteātri sāks rādīt Švarcenegera pēdējo grāvējo, torentos atradīsi jau pusgadu pirms pirmizrādes Eiropā.

Un tā tālāk. Internets ir miris, lai dzīvo internets. Un viss, ko es īstenībā gribu pateikt, ir, ka MAN BĻAĢ DRĪZ PALIKS 30 agrāk internets bija skaistāks un zāle bija zaļāka. Lai remdētu sāpes, pirms miega pārbaudīšu, vai pēdējo nedēļu centieni nopozicionēt vienu mūsu mājaslapu virs konkurentu daudz kvalitatīvākās mājaslapas ir izdevušies, kā arī paskatīšos klipu, kurā midžets fistingo sievieti (sievieti vēlāk izmanto kā midžeta statīvu – jā, NSFW NSFW NSFW), vēl gultā no laptopa pārbaudīšu RSS lasītāju un tad, klusi šņukstēdams spilvenā, nobirdināšu asaru par zudušo draugu, kamēr torenti pa nakti strādās manā vietā.