Monthly Archives: februāris 2011

Pelēko frikadeļu operators

“Es vēlos cilvēkiem palīdzēt (..) es ļoti vēlos, lai cilvēki sāktu justies brīvāki.” Ņemot vērā šos Kaspara iedrošinošos vārdus (paldies, Kaspi), nolēmu pilnīgi brīvā formā izklastīt ko domāju par svaigēšanu un pārtikšanu no prānas.

Atceros, ka par svaigēdāju un vegānu Kasparu, pirmoreiz uzzināju no nedēļas avīzes SestDiena. Toreiz viņš žurnālistiem stāstīja, ka piedzīvojis īstenu atklāsmi, atteicies no pilsētas netīrības, alkohola, tabakas un miesas ēšanas, lai kļūtu par visu putnu un augu draugu, dzīvotu no smilšu maisiem sastutētā būdā un zobus tīrītu ar pelnu un piparmētru maisījumu. Tāpat viņš minēja, ka ar laiku zvēriņi kļūs par viņa draugiem un viņam neuzbruks, un ka viņam vairs nebūs vajadzīgs internets, jo viņš spēs ar prātu pieslēgties visuma informācijas lielceļam. Neatminos, kad vēl tā būtu smējies, lasot parastu avīzes rakstu. Diemžēl laika gaitā avīzi kaut kur nozaudēju, bet internetā informāciju par Kasparu atrast neizdevās, lai gan meklēju ļoti rūpīgi: http://bit.ly/h6dfdP

Biju jau zaudējis pēdējo cerību, bet tad gluži nejauši uzgāju augstākminēto Mango rakstu, kas apliecina, ka slimība ir progresējusi un Kaspars nolēmis pievērsties prānai jeb pārtikšanai no skatīšanās Saulē un augļu sulām. Izlasot viņa tagadējā stāvokļa aprakstu, nolēmu uzzīmēt vienkāršu tabulu Kaspja vieduma un personības brieduma ilustrēšanai:

No SestDienas raksta atminos, ka Kaspars strādā ar informācijas tehnoloģijām saistītā sfērā, tāpēc ar īpašu interesi apskatīju viņa zaļo blogu:

Cerams, ka Kaspars pret svaigēšanu un savu pārcilvēciskumu neattiecas tik pat nenopietni kā pret paša blogu. Noteikti, ka pētot savas interneta dienasgrāmatas apmeklējuma statistiku, viņš ievēros arī cehs.lv adresi un neizbēgami atradīs šo rakstu, tāpēc atļāvos ievietot viņam personīgi no manis veltītu video:

Turpinājumam iesaku izlasīt paša Kaspara rakstu, kurā viņš izvērsti informē sabiedrību par to kā sāpīgi čurājis un veicis sev klizmu: “Kā noritēja mana pāriešana uz prānas enerģiju izejot 21 dienas iniciācijas procesu…

Dakteris Tirsa #2

Rudmatains jaunietis grauj Latvijas tēlu

CEHS.LV redzeslokā nonācis kāds jaunietis, kurš sociālajos portālos apzināti un brutāli cenšas noniecināt Latvijas tēlu pasaules acīs. Mēs spējām pievērt acis uz Laura Reinika daiļradi un pārējiem Eirovīzijas kandidātiem, taču šis ir par traku.

Šis klips skaidri pierāda, ka puisim ne tikai nav dvēseles, bet viņš nolēmis vidusmēra latvieša tēlu pasaules acīs pozicionēt, kā atsaldētu dauni. Šī jaunieša youtube kanāls ir pilns ar naidu kurinošu materiālu, tāpēc neiesakām pēc kārtas skatīties vairāk par diviem klipiem. Nav jau tā, ka klipu skatīšanās kādu varētu padarīt par rudmatainu jefiņu, tomēr – vai jūs vēlaties būt pirmie, kas to pārbaudīs?

– Ar ko tu nodarbojies?

– Es esmu MODES BLOGERIS! Es nodarbojos ar modes blogošanu. Modes blogosfēra ir mans jājamzirdziņš un es ar to pelnu klikreitu. Tas ir daudz stilīgāk, nekā strādāt īstu darbu un pelnīt īstu naudu.

Bet es pelnu naudu mīžot kausēto sieru “Dzintars”. Ar šķiņķi!

Banjo Laura – stāsts

Vēlā pēcpusdienā Lauris bija ieradies uz AA (Anonīmo Atkarībnieku) palīdzības un atbalsta semināru. Lauris bija ieradies pēdējais, grupas vadītājs aicināja viņu apsēsties brīvajā krēslā.

“Atkarība nerodas tā pat vien, aiz katras atkarības stāv kāda psiholōģiska trauma. Lai atbrīvotos no atkarības, mums jātiek skaidrībā ar iemeslu mūsu atkarībai. Pirmais solis būs tāds, ka jūs, visi pēc kārtas, pastāstīsiet par savas atkarības veidu un to kā tā sākās. Kurš vēlas sākt?” Visi, gluži kā skolā, izvairījās no acu kontakta ar grupas vadītāju.

“Sāksim ar jums, jums šī ir otrā nodarbība, tādēļ, lūdzu.” Grupas vadītājs uzrunāja kalsnu pusi ar skūtu galvu.

Puisis izstāstīja sūru stāstu kā heroīns bojā viņa jūrnieka karjeru un privāto dzīvi, ka māte esot nomirusi bēdu sagrauta, ka tēvs ar viņu vairs nerunājot kopš mātes bērēs nolādējis dienu, kad viņš piedzimis. Telpu pārpludināja smaga atmosfēra, tikai blondīne, kura bija atkarīga no savas čuvauvas bezdeļiem, visu laiku smaidīja. Vadītājs pie jūrnieka vārda uzvilka melnu krustu un atkal visus uzrunāja: “Paldies, kurš gribētu runāt nākamais?” Visi atkal skatījās uz griestiem, grīdu, vai citiem atkarībniekiem. Lauris vairs nevarēja noturēties, viņš noklepojās un ļāva vaļu vārdiem: “Mani sauc Lauris un es esmu atkarīgs.”

Visi klātesošie unisonā atbildēja: “Sveiks, Lauri!”

“Un es esmu atkarīg no … hmm … šī bandžo!” Teica Lauris, izvelkot no somas īstu bandžo un atrādot to klātesošajiem.

“Wa-a-a-a-a-A!” Kā zirgs ierēcās pavecs vīrietis.

“Jobnutais petuhs, bļe.” Sakostiem zobiem nodomāja Lauris, bet saglabāja mieru.

“Visnotaļ interesanta atkarība.” Teica grupas vadītājs. “Lūdzu, dalies ar savu stāstu.”

Lauris ievilka elpu…

“Labu laiku atpakaļ biju bārā ar draugiem, mēs dzērām, smējāmies, viss kā parasti. Laura, viņa teica savu vārdu. Piemiedza ar aci un sāka spēli. La-la-la-la Laura, bandžo meitene, kas viņa bija un kādu spēli spēlēja?”

Jūrnieks nievājoši mēdījās, apgalvojot, ka sūds tas esot un, ka Lauris esot atpalicis galvā, nevis atkarības mocīts. Jūrnieku apsauca pusmūža feministe, kura oda pēc kaķu mīzalām, jo viņai mājās ir 12 kaķi. Lauris uz jūrnieka mēdīšanos nereaģēja un entuziastiski, pat priecīgi, turpināja stāstīt par bandžo meiteni: “Tātad, viņa ienāca bārā un sāka runāt šo un to, jauki un lēni. Un aaaaiziet! Visas acis pavērstas uz viņu – svešinieci no ziemeļiem. Viņa staigāja šurpu turpu, tad apstājās un parāva, uh, ah, ah, ah, uh, ah, ah, uh, …burvju stīgu. Kas viņa ir? Bet tai brīdī mans draugs nejauši pagrūda manu roku, un dzēriens, kas tajā atradās, uzlija man uz krekla.”

Visi klātesošie saviebās par neveiklumu, pat blondīne, kura smaidīja visu jūrnieka stāstu, pēkšņi savilktām lūpām nosodoši pagrozīja galvu. Lauris turpināja: “Es gan paliku turpat sēžot, negāju tīrīt kreklu, jo man vairākkārt izdevās nodibināt acu kontaktu ar meiteni no ziemeļiem. Kad krekls nepatīkami lipa pie vēdera, nolēmu iet to izskalot. Iegāju tualetē, novilku kreklu, izskaloju to, pārbaudīju frizūru un gribēju izžāvēt to ar roku žāvētāju, bet tas, BLADĀC, uzsprāga!”

Visi sarāvās, blondīne gandrīz izmeta suni no klēpja, pat jūrnieks saķēra galvu.

“Tā kā roku žāvētājs bija uzsprādzis, es nolēmu to nosusināt ar tualetes papīru. Tikko es vēru vaļā kabīnes durvis, atskanēja spiedziens no tur sēdošās meitenes. Es apmulsu, es sapratu, ka esmu iegājis sieviešu tualetē, bet man neienāca prātā meklēt tualetes papīru citā kabīnē, vai labot savu kļūdu un iet uz vīriešu tualeti. Pēc brīža no kabīnītes iznāca stipri iereibusi meitene, kura smējās par radušos situāciju. Viņa pat gribēja man palīdzēt un padeva man tualetes papīra gabalu, bet tas izkrita viņai no rokām un viņa noliecās, lai to paceltu. Un tieši tajā brīdī, tualetē ienāca viņas draugs – divmetrīgs, uzkačāt milzis, ar skūtu galvu un ko gan viņš varēja padomāt, redzot mani bez krekla un viņa meiteni manā priekšā, uz ceļiem…”

Grupas dalībnieki dažādi reaģēja, smējās vienīgi pusmūža grāmatvede.

“Femistu lezba!” Nodomāja Lauris un turpiāja stāstu: “Kamēr tā meitene centās nomierināt savu draugu, maniem draugiem bārā šķita, ka būtu laba doma iedot meitenei no ziemeļiem manu bandžo un uzlikt viņu uz bāra letes. Forši, kamēr mana mīlestība no pirmā acu skatiena dejoja uz bāra letes ar manu bandžo, es skaidrojos ar to milzi. Labi, ka viss beidzās mierīgi, jo ja viņš man būtu iesitis, deguns būtu lauzts un zilums būtu pa pusi sejas. Vienīgi, man no stresa sāka asiņot deguns, man tā parasti notiek stresa situācijās. Kad viss bija noklusis, es gāju augšā, bet tā meitene jau bija aigājusi, tieši tad, kad ballīte bārā sita devīto vilni, visiem dejojot gandrīz horeogrāfiski iestudētu roku-taurenīšu deju.”

Kad blondīne vēdināja sev virsū svaigo čuvauvas pirdienu, Laura stāsts bija galā.

“Tas arī viss.” Teica Lauris.

“Paldies, Lauri, par dalīšanos šajā aizkustinošajā stāstā.” Starp aplausiem, grupas vadītājs teica. “Bet neuztraucies, katrām bēdīgām beigām seko priecīgs sākums.”

Lauris piekrītoši māja ar galvu.

Ejot mājās no AA grupas, Lauris centās saprast – kā var būt, ka pēc bēdīgām beigām var būt priecīgs sākums? Esot gandrīz Vaļņu un Kaļķu ielas stūrī, Laura acs stūris kaut ko pamanīja, tā bija meitene no ziemeļiem, meitene ar bandžo, bet ar kādu puisi pie sāniem! Viņš pieskrēja tai klāt un uzrunāja.

“Atvainojiet! Laura? Tu mani atceries?”

“Nē. Em, īsti nē.” Meitene turpināja iet.

“Pag, pag!” Lauris parāva aiz piedurknes meiteni, kura tobrīd jau pagalam stulbi smaidīja. Izskatījās, ka puisi, ar kuru meitene bija kopā, tobrīd notiekošais galīgi neuztrauca, it kā viņš savu meiteni nemaz nepazītu. Lauris izvilka no maisa bandžo.

“Un tagad, tagad Tu mani atceries?” Lauris izsmisīgi jautāja, pastrinkšķinot dažas bandžo stīgas.

“Jā, haha, jā, es atceros.” Nepārliecinoši, caur neveikliem smiekliem, bilda maitene.

“Jā!” Lauris klusu izdvesa uzvaras saucienu.

Un tā, Vaļņu un Kaļķu ielas stūrī, Lauris nocēla draudzeni kaut kādam puisim.