Monthly Archives: janvāris 2011

Apgrieztā Steganogrāfija

Kā zināms steganogrāfija ir kriptogrāfijas paveids, kas ļauj slēpt informāciju citas informācijas iekšienē, lai tikai tas, kam ziņā paredzēta to varētu izlasīt un vispār zināt kur un kā ziņu atrast. Tas tā, trīs vārdos.

Tā kā aiztiec.lv radošais kolektīvs ir rūdīti kripogrāfijas lietotāji, pētnieki un inovātōri – tad nav nekāds brīnums, ka tieši mēs esam pirmie, kas paziņo plašākai pasaulei par lielāko slepenās informācijas noplūdi Latvijas vēsturē, kopš Wikileaks un Neo VID datu epopejas.

Tātad – #IR medijs ir.lv, visnotaļ normāls sarunu terminālis un horizontālās ziņas vortāls. Un acīmredzot ir kādi spēki, kas to izmanto lai nopludinātu valstiski svarīgas ziņas izmantojot apgriezto steganogrāfiju. Apgrieztā steganogrāfija ir jauns šīs kriptogrāfijas metodes paveids,  kas kombinē sevī savstarpēji nesaistītu informācijas vienību korelāciju laikā un telpā ar modernākajiem web2.0 līdzekļiem, ļaujot datu recepientiem ar īpaši trenētu apziņas plūsmu saņemt tikai tiem paredzētu informāciju.

Un šodien mēs salauzīsim šo ziņotāju un pludinātāju programmu!  Tātad, piemērs:

Ar pareizo metodiku apbruņots analītiķis no šīs bildes drīz vien izsecinās slēpto informāciju, kam nav nekāda sakara ar atsevišķajiem sarunu termināļa rakstiem. Raksts par budžeta darba grupu apraksta budžeta darba grupu, un tikai. Ha ha.  Par saeimas bārmeni arī kaut kādi fona teikumi sarakstīti, ūdens vārdu sakot. Par Ķuzi vispār raksts diezgan jautrs.

Šeit parādās viss steganogrāfijas plūsmas apgrieztais spēks – skatoties uz šiem trīs virsrakstiem sagrupētiem kopā, it kā nejauši, it kā pēc svarīguma (ha ha),  un vienlaikus cenšoties attālināties no to (it kā) satura, var viegli uztvert īsto – nopludināto – vēstijumu.

Budžeta darba grupa īstenībā ir tikai piesegs slepenai nacionālās izlūkošanas un stratēģiskās plānošanas komisijai, kas ir beidzot iznākusi no ēnainās noslēpumainības un mēģinājusi atlaist Ķuzi, kurš Eiropas specdienestu apritē ir bijis pazīstams arī kā “Saeimas Bārmenis” . Atlaišanas mēģinājums ir bijis neveiksmīgs un komisijas nākotne ir briesmās.

Cerams, ka represīvās iestādes nevērsīsies pret šo svilppūtēju bastionu, pret patiesības portālu aiztiec.lv!

Modernais kretīns

Pēc rūpīgas Twitter izpētes, aizrautīgas mikroblogošanas un virtuālo draudziņu kārtošanas listēs, esmu izveidojis ideālā latvieša Twitter (a)kontu. Pamatprincips ir pavisam vienkāršs: raksti jebko, lai tikai neviens nenojaustu, ka esi izlīdis no tās pašas miskastes, no kuras visi pārējie.

twitter.com/uzvaards_ar_Y

Uz šī matrača mēs nomirsim

Papildināts:

Dakteris Tirsa #1

Šokējoša ziņa: Hipsteram gandrīz nozog šalli!

Kamēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā no 16 līdz 35 mokās ar paģirām, Cehs.lv turpina darbu – šajā aukstajā svētdienas dienā uzzinājām par patiesi šokējošu gadījumu, kas lika mums bailēs iedrebēties. Vakar, netālu no Spīķeriem, 28 gadus vecais reklāmas biroja kopīraiteris Krišvaldis knapi izvairījās no potenciāli letāla uzbrukuma. Upuris stāsta: „Pēcpusdienā pasēdēju bārā „Taka”, izdzēru divas Latte Machiatto kafijas. Pievakarē biju sarunājis tikties ar draugu, lai pārrunātu jaunākās virzības un tendences fotomākslā. Protams, bijām sarunājuši tikties Spīķeros. Tā kā ritenis ir remontā un taksometrs ir pārāk videi nedraudzīgs transporta veids, izdomāju uz tikšanās vietu nokļūt ar 11. tramvaju. Izkāpu ārā galapunktā un devos Spīķeru virzienā. Kad gāju cauri Centrāltirgum, pēkšņi man uzbruka!”

Sarunājoties ar Krišvaldi var manīt, cik dziļas pēdas šis uzbrukums atstājis. Viņš vairākas reizes meklē vārdus, cenšas uzsākt teikumu, bet neveiksmīgi. Caur viņa briļļu stikliem var redzētk, kā acu kaktiņos izspraucas asaras. Tikai pēc piecām minūtēm vīrietis bija gana savācies, lai turpinātu savu baiso stāstu.

„Gāju… garām kādam no paviljoniem, pat neatceros, kuram. Tur priekšā – divi vīrieši, ap piecdesmit, ar alus pudelēm rokā. Izskatījās kā īsti saulesbrāļi. Mana sirds uzreiz sažņaudzās, bet nodomāju, ka bailēm nav racionāla pamata, jo vīrieši man nebija pievērsuši uzmanību. Biju tērpies savā izejamajā šallē – lillā Kašmiras vilnas rokdarbā, ko pirms trīs mēnešiem nopirku kādā Londonas boutique tipa ekoloģiskajā veikalā. Biju kādus piecus metrus no vīriešiem… kad… kad… kad…”

Te Krišvaldis vairs neiztur un sāk izmisīgi šņukstēt, rokās sažņaudzis savu šalli. Starp asaru plūdiem varam dzirdēt vien vārdus „mana šalle, ak, mana dārgā šalle, ak, bērniņ, ak šallīt”. Uzlieku roku uz Krišvalža plecu un klusi čukstu, ka viss jau būs labi, ka ar psihoterapijas palīdzību viņš pārvarēs arī šo traumatisko gadījumu. Tomēr Krišvaldis vairs nav spējīgs runāt par uzbrukumu. Laikam nav pagājis gana ilgs laiks. Cehs.lv izdevās sazināties ar aculiecinieku, kurš gan lūdz palikt anonīms. Viņš stāsta:

„Tas bija briesmīgi! Biju izgājis uzpīpēt, skatījos tirgus virzienā. Redzēju, kā šie abi nodzērušies purni pēkšņi ievēroja Krišvaldi, kad viņš jau bija pavisam tuvu, tikai dažu metru attālumā. Viņi… saprotiet, man arī ir grūti par to runāt… viņi uz viņu… uz… uz viņu… PASKATĪJĀS! Stāvēju gana tālu, bet redzēju naidu viņa acīs, redzēju, kā viņi lūkojās Križvalša skaistajā un ekskluzīvajā šallē. Man nav šaubu, ka viņi nekavējoties grasījās atņemt šo brīnumskaisto aksesuāru. Krišvaldim gan laimējās, jo viņš sāka skaļi spiegt ļoti spalgā balsī, kas lika ļaundariem apmulst un ļāva nu jau panikā kritušajam upurim aizskriet projām. Kafejnīcā ieradās galīgi aizelsies, tikai pēc trīs glāzēm Chianti Reserva vīna viņš mazliet atguvās un sāka par šo gadījumu runāt. Viņš bija pilnīgā šoka stāvoklī, pat nelīdzēja, ka visa kafejnīca viņu mierināja.”

Kā jau zināms, hipsteris draudu pret šalli (īpaši pret izejamo šalli) uztvers īpaši nopietni. Šalles pazušana apdraud paša indivīda dzīvību, jo ir zināmi vairāki gadījumi, kad nozagtas vai nozaudētas šalles dēļ hipsteris aiz šoka nomirst uz līdzenas vietas. Šoreiz Krišvaldim paveicās, jo kliegšana uz acumirkli apturēja ļauno varmāku plānu, kas savukārt ļāva upurim aizmukt. Kas zina, kas būtu noticis, ja šie ļaunie riebekļi tiešām būtu tikuši pie Krišvalža? Iespējams, viņš būtu miris. Iespējams, Latvijā būtu par vienu talantīgu, ekoloģiski domājošu un mākslinieciski noskaņotu kopīraiteru mazāk.

Tā kā vairums mediju atsakās ziņot par šādiem noziegumiem ar potenciāli letālām sekām, Cehs.lv uzskata šādas informācijas publiskošanu par savu sociālo atbildību. Aicinām citiem izplatīt šo informāciju tālāk, jo tikai šādā veidā ir iespējams apzināt un izvairīties no neskaitāmajiem draudiem, kas ikdienā apdraud talantīgus cilvēkus.

Izglāb draugu – lasi Cehs.lv!

Fotomāksla

Pēdējo gadu laikā esmu iesaistījies dažādās avantūrās un centies sevi pilnveidot ik mirkli. Vispirms sāku nodarboties ar baletu, taču jau mēnesi vēlāk šis izaicinājums zaudēja garšu, jo sapratu, ka jebkura baleta trupa mani bez jautājumiem pieņemtu darbā kā pirmo dejotāju. Pēc tam izmēģināju roku dziedāšanā, izveidojot viena cilvēka bojbendu. Arī tas drīz apnika, jo draugiem.lv profilā biju savācis vairāk sekotājus nekā Kombuļu Inese. Lētas slavas vārdā, stāties dzimumsakaros ar skandināvu pensionāriem tomēr nebiju gatavs. Pagājušajā vasarā aktīvi nodarbojos ar kaitošanu, bet pasaulē nav tik stipra vēja, kas spētu stāties pretī manām neatkārtojamajām prasmēm. Arī kērlings saistīja tikai vienu sezonu.

Pagāja laiks līdz beidzot atradu jaunu platformu, kurā sevi pierādīt un pazemot tā saucamos profesionāļus – esmu pievērsies fotomākslai. Šeit būs mans pirmais darbs “Laika prizmā sadegušās dvēseles”. Vēl kādi divi un būšu gatavs pirmajai fotoizstādei Spīķeros.

(Attēlam uzlikta ūdenszīme, lai pasargātu manas autortiesības)

Tā kā īsti mākslinieki paši savus darbus nekomentē, tad palūdzu pirmo iespaidu par darbu komentēt ceha biedram Tricepsam.

Tricepss: “Reti tā gadās, bet šoreiz, apskatot konkrēto foto, uzreiz ļoti dzīvi uzvēdīja senas atmiņas. Šķita, ka varu saost sintētisko, ziepjaino “Turbiku” smaržu, un sāka durstīt tirpoņa plaukstas labajā pusē – it kā vēl vakar tā būtu dauzījusi fiņķiku kaudzi uz skolas koridora palodzes.

Bet kurš gan ciena vecus, gaudulīgus večus, kas asaraini ņuņņā par sen aizgājušiem laikiem? Neviens! Šeit Cehā, tāpat kā tavā rajonā, ciena tikai stingrību, dzelzs gribu un azbesta presīti. Tāpēc gribu īpaši uzslavēt to kā autors savienojis nostalģiju un spēku. Skaidrs taču kāpēc pāri pārliktas tieši divas prievītes: katra bijusi apsiesta ap savu bicepsu.

Nekas nav aizmirsts, nekas nav piedots, bet čurugalvas maksās pilnu cenu!”

Pastāvēs kas mainīsies

Atceros sevi agrā bērnībā, es dzīvoju mājā, kuru ieskāva dārzs. Es varēju noplūkt kādu sārtu, sulīgu zemeni un turpat to apēst. Vēlāk nāca ķirši, jāņogas, upenes, bumbieri, līdz rudenī ienācās āboli. Man patika gulēt uz zemes dārza vidū un vilkt delnas pāri zālei, sajust tās svaigumu. Es mēdzu vērot skudru gaitas, cik mērķtiecīgi tās virzījās uz priekšu, pat, ja tas nozīmēja zāles stiebra perimetra šķērsošanu. Kad lija lietus, es sēdēju krēslā uz terases un vēroju veidojamies peļķes un kā tās aizplūst, savienojas ar citām, vai lēnām iesūcas zemē, lai padzirdītu augu saknes. Zibens spēriens un tam sekojošais pērkona grāviens šķita kas tik daudz reižu varenāks par mani, ka mana eksistence tā mērogā šķita absolūti nenozīmīga. Viscēlākais, kas mana dārza pasaulē atradās, bija ozols. Tas bija audzis daudzkārt ilgāk par mani un par to liecināja ne tikai tā augstums, bet arī grumbainā miza, gluži kā aiztecējušo gadu izskalotās vagas vectēva vaigā. Majestātisks tas stāvēja nekustīgs, piesiets zemei, neļaudams pat vējam šupot tā zarus. Kādas ābeles zari stiepās līdz otrā stāva balkonam, tur es mēdzu nolikt krēslu, noplūkt ābolu, noslaucīt to kreklā un to ēdot skatīties debesīs. Tik daudz zvaigžņu un katra no tām saule, gluži kā mūsējā, iespējams, silda kādu dzīvību. Tā man patika sapņot.

Pārceļoties uz pilsētu, es atklāju neatdziestošos radiatoros, kuru dēļ nebija jāuztur uguns krāsnī. Veikalā Interpegro varēja iegādāties dažādus gardumus ar jaunām garšām un smaržām. CocaCola dzēriens un Pringles čipsi kļuva par ikdienas sabiedrotajiem skatoties kabeļtelevīziju. Pa Discovery kanālu rādīja dabas pasaules daudzveidību visdažādākajās zemeslodes vietās, okeāna dzīlēs un pat kosmosa tāles, kurās attālumu mēra kilometru skaitā, ko gaisma veic gada laikā. Televizors kļuva kā patīkamas vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, fizikas un pat matemātikas stundas.

Skolā, satiekot draugus, viens no pirmajiem jautājumiem bija par atrisinājumu kādam no uzdotajiem mājas darbiem. Tikai pēc tam tika apspriestas citas aktualitātes, piemēram, jauniegūtie spēļu kārtridži uz Segas, vai nupat iznākusī filma Mortal Kombat. Meitenes, savukārt, sāka kļūt distancētākas, viņām kļuva svarīgas drēbes, želejas esamība puišu matos un filma Titanic. Tolaik meitenes sāka šķist kā kaut kas tik ļoti atšķirīgs, īpašs, vilinošs. Prāta un instinktu savstarpējās nesapratnes frustrācija, pārliecība par patiesas mīlestības, vai mīlestības no pirmā acu skatiena esamību. Skaisti, naivi un mokoši. Bet pēc stundām tika noskrietas vairākas stundas, spārdot futbola bumbu no vieniem stadiona vārtiem līdz otriem, caur saules uzsildītajiem un izspīdētajiem putekļiem, kā tolaik šķita – savā komforta zonā, kopā ar vēl deviņiem sasvīdušiem puišiem. Cik gan kardināli mainās uzskati dažu gadu laikā, vai ne, sevišķi, kad es to tā esmu pasniedzis.

Retrospektīvā skatoties, kas varēja būt romantiskāks kā nodot vēstuli uz noplēsta burtnīcas lapas gabala starp soliem kādai meitenei, bet šodien daudz vairāk var panākt ar dažiem dzērieniem klubā. Neveiklais rokraksts ir kapitulējis neveiklai ķermeņa izrādīšanai alkohola un mūzikas ietekmē. Tiekot aiz meitenes biksītēm nobrūk visas naivās ilūzijas par viņas pārdabiskumu, viņa kļūst par tavas vajadzības apmierinājumu, gluži kā karbonāde uz šķīvja. Jā, tik ļoti miesiski, bezpersoniski kā ēst vai dzert.

Kā kādreiz tika noliktas izlasītās grāmatas, tā šodien tiek noliktas iztukšotās glāzes. Satiekot paziņas, viena no pirmajām tēmām, ko es dzirdu, ir “kā es toreiz piedzēros, izdarīju ko tik aplami dumju…” Katru reizi tiek atkārtoti vieni un tie paši stāsti un piedzīvojumi, un tie tiek noklausīti atkal un atkal, un beigās atkal atskan smiekli…

Es vairs nemēdzu sapņot, viss šķiet pazīstams, zināms un izprotams. Rutīniska apātija ir 21. gadsimta sērga, nekā pārsteidzoša, nekā apbrīnojama. Es joprojām mēdzu pirms aizmigšanas uzslēgt Discovery kanālu, bet vienīgais, ko tur rāda, ir kā tiek ķīlētas mašīnas un motocikli, un kā to ķīlētāji viens uz otru lamājas, vai kā bariņš muļķu cenšas atrast spokus vecās mājās mērot temperatūru dažādās vietās un klausoties audioierakstu fona trokšņus, kurus viņi skaļi sauc par FENOMENU. Kanālu pārslēgšana nesniedz neko interesantu. Mani neinteresē kaut kādu miliču piedzīvojumi, vai pakaļdzīšanās uz Vācijas lielceļiem, kur nu vēl daktera Tirsas skalpelis. Vīlies es izslēdzu televizoru un aizmiegu.

Par vegānismu un ekstrasensiem

Nepagāja ne nedēļa kopš jaunā gada pirms, jāsaka kārtējo reizi, tiku pakļauts ekstrēmistiskai propagandai un vervēšanas mēģinājumiem. Tas viss notika pilnīgi nejauši – kāds mazpazīstams cilvēks skaipā atsūtīja linku un teica, ka man tas esot jāizlasa. Domāju, ka varbūt ir atklāts kāds jauns pornofetišs, par kuru vēl neesmu uzzinājis, tāpēc labprātīgi uzklikšķināju. Smagi vīlos, jo kad lapa atvērās, sapratu, ka tā satur tikai un vienīgi kaujinieciskus mudinājumus pievienoties „pareizajiem”, kā arī dažāda veida demagoģiskus tekstus. Varētu padomāt, ka esmu nonācis kādu musulmaņu ekstrēmistu jeb džihadistu mājaslapā, bet nē, es atrados kādā vegānu portālā. Cilvēks, kas bija pārsūtījis šo hipersaiti, tagad manu skaipu bombardēja ar dažādiem saukļiem, kā rezultātā es viņu, protams, nobanoju.

Toties šis vegānportāls nelika man mieru. Lasīju un šausminājos. Tur bija rakstīts, ka dzīvniekiem ir jūtas; ka gotiņas visu mūžu raud par pazudušo dēlu, kas viņām ticis atņemts īsi pēc dzimšanas; ka lopi dzird citu zvēru vaimanas, kad pietuvojas lopkautuvei, un ka apziņa par gaidāmo nāvi dzīvniekus iedzen grūti iztēlojamā izmisumā un depresijā. Mājaslapa bija papildināta ar dažādiem attēliem, piemēram, „Sērīga gotiņa raud par pazudušo dēlu, Gregoru” un „Teliņš Antons bailēs trīc, izdzirdot skaņas no lopkautuves”. Jā – lasīju un šausminājos. Ne jau par lapas saturu, bet par cilvēku idiotismu. Dzīvniekus šāda veidā personificēt! Rakstīt salkansērīgus tekstus par mistiskām dzīvnieku jūtām! Tas taču ir intelektuālās degradācijas galējais līmenis.

Attēls: Sērīga gotiņa? Bet kur ir asaras…?

Tomēr, tā kā cehs.lv ir portāls brīvdomātājiem, likām aizspriedumus malā un centāmies izdibināt, vai tomēr nav tā, ka vegānpropagandas lapa satur kaut drupačiņu patiesības. Ilgi prātojām, kā noskaidrot jau mirušas govs (kas, vēl pie tam, neprot cilvēku mēlē komunicēt) domas un jūtas. Beigu beigās izsecinājām, ka vienīgais veids, kā pilnībā izprast govs iekšējo pasauli, ir ar ekstrasensu palīdzību. Šim uzdevumam cehs.lv izvēlējās četrus augsti kvalificētus ekstrasensus ar ilggadēju pieredzi komunikācijā ar „otro pusi” (ar „otro pusi” tiek domāti gari, nevis bankas ierēdņi).

Lai nodrošinātu zinātnisku pieeju, nopirkām četras šķēles liellopa filejas, no viena gabala. Pēc tam zvanījām ekstrasensiem, lai sarunātu sesiju. Pirmais mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, jo ekstrasenss tā arī paskaidroja: – Ko? Stulbs esi, vai? Jūtas? Dzīvniekiem nav jūtu un visi taču zina, ka lopiem nav dvēseles!

Domājām, ka varbūt eksperiments nemaz nebūs jāveic, jo ja jau visi ekstrasensi vienbalsīgi paskaidrotu, ka kaujamlopi ir bez dvēselēm un jūtām, vegānu propaganda būtu operatīvi atspēkota. Tomēr pārējie trīs ekstrasensi piekrita veikt seansu, tādēļ turpinājām eksperimentu.

Attēls: Garšīgs steiks, kurā slēpjas govs dvēsele?

Pirmais ekstrasenss ieradās manā dzīvoklī norunātajā laikā. Viņa lieki netērēja laiku. „Rādiet man to govi!”, Olga nekavējoties prasīja. Es ievedu viņu virtuvē, kur uz šķīvja biju nolicis fileja gabalu. „Kā? Jūs teicāt – būs govs! Te tikai gaļas gabals! Kas par lietu?”, ekstrasenss nikni atcirta. Es centos labot situāciju un skaidroju, ka pa telefonu jau stāstīju, ka gribu noskaidrot, vai šis lops sava mūža laikā juta ciešanas un nemitīgi domāja par savu pazudušo dēlu, bet Olga bija neatlaidīga – viņa bija sapratusi, ka būs jārunā ar dzīvu govi. Pirms viņa aizgāja, Olga vēl paspēja pateikt, ka saskaņā ar abpusēji parakstīto pakalpojuma sniegšanas līgumu, man tāpat nāksies maksāt par seansu.

Mazliet sarūgtināts piezvanīju pārējiem ekstrasensiem, lai līdzīgas neveiksmes neatkārtotos. Abi apstiprināja savu gatavību stāties pārdabiskos sakaros ar beigtu govi, kāpēc eksperiments tika turpināts.

Otrais ekstrasenss – Ajurvedumans Budisatvasans – piebrauca lielā, melnā džipā, kas kontrastējās ar vīrieša mazo augumu un nedabīgi līķa bālo seju. Viņš ienāca dzīvoklī un uzreiz iededzināja četrus vīrakus, vienlaikus dziedādams kaut kādu mistisku dziesmu, no kuras teksta vien sapratu vārdus „Aram, Ram, Aram, Sit aram, Sit aram, sit aram!”. Nezināju, kas Aramam bija jāsit, bet uzreiz sapratu, ka Budisatvasans ir ļoti nopietns vīrs. Tāda veida rituāla dziedāšana liek izjust respektu. Pabeidzis dziesmu, ekstrasenss lūdza novietot gaļu uz galda un atstāt istabu. Kādas piecpadsmit minūtes dzirdēju vien spalgas skaņas, kliedzienus un dažādus buramvārdus, bet arī blakus istabu piepildīja vīraku smarža. Kad Budisatvasans bija pabeidzis rituālu, viņš aicināja mani atpakaļ virtuvē.

„Ko gribat zināt, jaunais cilvēk?”, ekstrasenss vaicāja, izņemdams piecus liellopa filejā iespraustos vīrakus.

„Ko šī govs izjuta, kad viņai atņēma bērnu?”

Ekstrasenss uzlika plaukstu uz gaļas gabala, to mazliet pakustināja. „Mūūū! To govs juta!”

„Ko tas nozīmē cilvēku valodā?”

„Neko īpašu. Govs pat tā īsti nesaprata, kas notiek. Neko daudz nejuta. Principā bez emocijām to visu uztvēra.”

„Un ko govs juta, būdama dzīva?”

Ekstrasenss šoreiz fileju pabakstīja ar labās rokas rādītājpirkstu. Fileja padrebēja. „Mūūū! To govs juta!”

„Cilvēku valodā?”

„Neko īpašu. Govs, kā jau govs, dzīvoja. Nu, kā jau govis dzīvo. Goviski. Priecīgi, vienaldzīgi.”

„Vai govs kaut kādā veidā jutās traumēta, iedama garām lopkautuvei?”

Šoreiz ekstrasenss paņēma gaļu abās rokās, paskatījās griestos un tā palika stāvēdams. Pēc piecām minūtēm viņš sāka runāt. „Mūūū! To govs juta!”

„Nu, un kā…” Es pat nepaspēju pabeigt teikumu, jo Budisatvasans sāka runāt.

„Cilvēku valodā? Govs, kā jau govs, neko daudz nesaprata. Jutās goviski. Priecīgi, vienaldzīgi.”

Uzdevu vēl pāris jautājumus. Visas ekstrasensa atbildes apstiprināja, ka vegānu propaganda nav par mata tiesu labāka par Staļina. Šķīros no Budisatvasana (un no piecdesmit latiem), paziņoju pārējiem biedriem par rezultātiem un domāju, ka var atcelt trešā ekstresensa vizīti. Tomēr te Baļķis nāca ar ļoti vērtīgu iebildumu – ja nu gaļas industrija bija uzpirkusi šo ekstrasensu? Sagaidīju trešo viesi ar pārdabiskām spējām.

Parādīju govs fileju, ar kuru viņam būtu jākomunicē. Viņš uzsāka rituālu, tomēr teica, ka viss vēl nav līdz galam sagatavots. Lūdza uzbērt mazliet piparus („jeb Dievpalīga Asaras, kā ajurvēdiskā skola tos sauc”). Rituāls turpinājās, tomēr nesekmīgi. Te ekstrasenss ieteica gaļu uzcept, lai sekmētu gara atbrīvošanos. Sekoju kunga norādēm un sāku cept šo steiku. Dūmi cēlās, ekstrasenss sāka plātīt rokas un es biju pārliecināts, ka nu jau tūlīt būs rezultāti. Tomēr nē – gars neesot gana spēcīgs. Vīrietis lūdza uzlikt nu jau skaisti apcepto fileju uz šķīvja un pasniegt nazi un dakšu, jo tikai apvienojoties garīgajai un miesiskajai pasaulei būšot iespējams atklāt šīs sarežģītās būtnes dvēseli. Ekstrasenss sāka kāri ēst, starp kumosiem murminādams buramvārdus. Apēdis gaļu, viņš skaļi atraugājās, paskatījās pulkstenī un teica, ka laiks jau beidzies un ka viņam jāiet pie nākamā klienta. Es centos protestēt, jo viņš taču neko nebija panācis, taču ekstrasenss neatlaidīgi pieprasīja piecdesmit latus, solīdams, ka visu pateiks, kad būs saņēmis naudu.

Atdevu kārtējos piecdesmit latus un vaicāju, kā tad īsti ir?

„Gaļa bija ļoti garšīga, tādēļ jāsaka, ka govs godam labi izpildīja savu uzdevumu dzīvē!”, teica ekstrasenss, aizverot aiz sevis dzīvokļa durvis.

Cehs.lv eksperiments viennozīmīgi pierāda to, ko visi saprātīgie cilvēki jau zināja – vegānu propaganda ir vāju prātu maldīšanās un muļķības. Ja kāds cits grib atkārtot šo eksperimentu, bet jūt, ka pietrūkst nauda dārgiem ekstrasensu pakalpojumiem, varam ieteikt uzmeklēt veikalos sieru „Laughing Cow”, jo siera nosaukums un iepakojums pierāda, ka govis ir priecīgi un apmierināti radījumi.

Attēls: Kārtējais pierādījums tam, ka govīm ir ļoti labas un priecīgas dzīves!

Bērnība tavā sejā