Ziemassvētku pasaka

Kādā ciemā stāv nami apvīti ap septiņiem kalniem, katram namam pa septiņiem stāviem, ar dārziem un balkoniem, un efejām izstieptām gar sāniem. Vienkārši ļauži šai ciemā mīt, viena veida maizi tie ēd un vienādas drānas tie ģērbj, visi vienu darbu dara. Pat augumā visi vienādi – divus soļus un vienu sprīdi. Tie tiekās no rītiem, kādā no septiņām ielām, kādā no sepetiņiem veikaliem un, vakaros turpat atvadās, lai tiktos atkal no rīta. Nevienu tie neaprunā, nekā tiem neskauž un neko tie neiekāro. Pirms miegā doties, tie aizvelk aizkarus katrā stāvā, citādākā krāsā, un dzīvo tā, cik atminēties spēj. Un vienā šī ciema namā dzīvo vīrietis pusmūžā, Rūdis viņam vārds, par viņu arī būs šis stāsts.

Rūdis dzīvoja viens savā namā, viens viņš klīda pa septiņiem tā stāviem, viens viņš pavadīja naktis gultā savā. Kā katru nakti, arī šo, Rūdis bija nolicies zem segas uz mieru, bet kņada pamodināja viņu. Kņada no dārza. Rūdis piecēlās no gultas un uz pirkstu galiem, pār čīkstošiem grīdas dēļiem, aizgāja pie loga un pavērās pa šķirbiņu aizkaros. Acis nemanīja nekā, bet dzirdēt varēja soļus, tiesa, ļoti klusus. „Varbūt kāds briedis savainojies un palīdzību meklē,” nodomāja Rūdis un devās uz terasi sešus stāvus zemāk, kur notiekošo varētu redzēt labāk. Uz terases Rūdis pārmeta skatienu dārzam savam, tukšs, ja neskaita dobes ar burkāniem, sīpoliem un pa kādam kāpostam. Arī no kņadas nebija ne miņas, viss kluss, ne vēja zaros, ne mākoņu debesīs, tikai ciems un virs tā – liels, balts mēness. Pēkšņi, klusumu pārcirta ātru soļu dimdoņa, Rūdim sirds salecās! Bet soļi skanēja kaimiņa dārzā, ne savā. Rūdis piegāja pie terases malas un, caur efeju lapām, ielūkojās kaimiņa pagalmā…

KroplītisTur stāvēja kāds tēls, mēnesgaismas apspīdēts, kails un rāms. Izplestām acīm, pavērtu muti, Rūdis bij’ sastindzis un mēms. Klusumu pārtrauca vārdi, bet ne Rūda, nedz arī kailā stāva teikti. „Patīk stāvēt pie staba, pie nepaklausīgo staba?” Uz ko kailais stāvs neatbildēja, bet noraidoši pamāja ar galvu. „Labi, nāc un esi rātns.” Un kailais stāvs pagriezās un straujā riksī iekštelpās devās. Rūdis apjukumā pat no domām bij’ šķīries, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz viņš dzirdēja asu vaidu.

„Aiiiiiiii, vaiiiiiiii, vaiiiiiii, au, au, au…”

„Kādam pāri dara!” Domāja Rūdis. „Ko lai iesāk, ko lai dara?” Nekad neviens nevienam nebija nodarījis pāri! Kas neiedomājams šim ciemam! Saņēmis dūšu, Rūdis metās pār žogu, lai pašrocīgi piespriestu varmākam sodu. Kā ziemeļu vējš, Rūdis iebrāzās pa durvīm, bet viss tukšs, tumšs un kluss. Jau ar lēnākiem soļiem, jau ar bailēm, Rūdis, kā rēgs, slīdēja caur istabām. Katrs solis, pat sava elpa, Rūdim šķita par skaļu, bet pēkšņi viņš sadzirdēja kādu skaņu svešu, tā nāca no istabas ar aizvērtām durvīm. Rūdis ievilka elpu un durvis sagāzās kā namiņš no lapām, to vietā stāvēja Rūdis ar vārdiem uz lūpām: „Nekusties, varmāka!  Gals pienācis darbiem taviem, pēc dabas ļauniem…” Istabu piepildīja klusums, jo gaismā no trim svecēm bij’ ķermeņi divi. Priekšā tēls no mēnesnīcas, aiz viņa cits, daudz lielāks, pilsētas priekšnieks tas bij’. Pilsētas priekšnieks pirmais pārtrauca klusumu, kliedzot: „Rūdi! Ko Tu te dari? Velns, kādi sūdi! Pirms Tu aizvāc savas miesas, iegaumē šo, Tu jau esi aizmirsis par šeit notikušo!” Rūdis apmulsis, nejaudāja ne vārda. „Labi, izskatās, ka Tev nepieciešama motivācija kāda. Nedēļa brīva no darba?” Rūdis meklēja vārdus: „Es… Nē…” Ciema priekšnieks ielika savus: „Manas kamanas uz dienu, varbūt, manu kundzi uz nakti? Jeb mēs varam pārvērst defektu par, ho, ho, ho, efektu? Negribi pievienoties man un Kroplītim?” Ciema priekšnieks smaidot, spēra soli tuvāk nelūgtajam viesim. Rūdim satumsa skatiens, viņš centās izdvest kliedzienu, bet nespēja, sastingušās kājas no vietas nekustēja. Piepeši klusums pārtapa skaņā, tumsa gaismā un Rūdis ar kliedzienu pār lūpām pieleca sēdus gultā savā. „Kāds sapnis, tfu, murgs. Kāds šausmīgs murgs! Bet tas šķita tik īsts…”  Rūdis pie sevis teica. Viņš aizskrēja uz terasi, lūkodamies pēc Kroplīša aprisēm pretējā namā. Bet nekā. Rūdis atgriezās savā istabā un prātoja par sapnī redzēto, līdz viņa prāts apstājās pie ainas ar kailo ciema priekšnieku un Kroplīti viņa vēdera ēnā. Rūdi pārņēma sajūtas jaunas, kņada, bet šoreiz savādāka, tāda, kādu simtiem taurenīšu vēderā rada. Pavisam nejauši Rūdim roka zem segas paslīdēja. Un ar to arī mūsu stāsts ir galā, jo kāda gan mums daļa, ko citi aiz aizvērtām durvīm dara.

4 Replies to “Ziemassvētku pasaka”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *