Monthly Archives: decembris 2010

Gada ietvara darbs

Gada brūnā maliņa, ciešais ietvars un stiprā stīpa. Tā iedvesmo. Atlikusi tikai diena līdz gada noslēgumam un tamdēļ gaisā virmo teju nepārvarama nepieciešamība savilkt kopā galus, novērtēt sasniegto un ieskicēt nākamā gada plānus.

Mēs cehā mīlam mūsu lasītājus. Tāpat, kā mīlam Mazo Princi, Murakami un Gorillaz.

Ja izlasot šo pusotru teikumu jums acu priekšā vizualizējās ziemassvētku ainiņa ar kūtiņu, ganu, divām aitām un ceha brigadieri, kas lasītāju satvēris aiz matiem, lasa tam priekšā baobaba un lapsiņas dialogu, vienlaikus defecējoties silītē, tad jūs esat pilnīgi slims un jums piemērots ir izsauciens: “Izejiet no mana kabineta! Diedelniek!”.

Lūdzu atstājiet iesākto porciju.

Atceries lasītāj – ja tu esi izveidojis vismaz vienu privāto joku, tad gads ir izdevies. Ja esi ķiķinājis par dzeju izdzirdot purkšķa skaņas, tad tu esi savējais. Ja esi sūtījis paziņam īseni ar  joku no diviem vārdiem, kas ir politiski nekorekts vairāk kā trīs līmeņos – tad tu esi seškārt savējais. Ja esi uz skolas sienas ar stencilu uzkrāsojis bit.ly linku, kas ved uz div-meitiņām vien-krūzīti, tad tu esi savējais augstākajā pakāpē. Kā pats spīķeris.

Jāatceras, ka Cehs atbalsta pīrsingus, ķermeņa modifikācijas un intestīn-hendlingu. Nākošā gada pirmajos mēnešos ir gaidāma šai tematikai veltīta konkursu virkne. Būs iespējams laimēt 256 krāsu tetovēšanos pie rajonā cienītiem speciālistiem, tricepsu pīrsinga sesijas pie 4. vidusskolas anatomijas fakultatīvās nodarbību komandas, kā arī apendiksa addonu kolektīvos maucienus Doma laukumā.

肛门

Katram cehs.lv atbalstītājam un dalībniekam uzdevums ir skaidrs un ciets: ietetovēt dibena atveres ietvariņa iekšmalā augstāk minētos hieroglifus. Nūdeles, Sports, Cehs un Vista. Nākošajās Ceha plenārsēdēs, asamblejās un sammitos tiks veikts čekings un cilvēki bez šīm atšķirības zīmēm netiks ielaisti.

Tu esi rieksts

Gribējās sarakstīt stāstu par tēvu, kurš gandrīz pārlauž sev mugurkaulu un aizmieg komā, pamostoties uz pāris stundām reizi desmit gados. Un tad viņš epizodiski, pa dekādēm, ierauga kā izaug viņa dēls. Viņš asaru aizlietām acīm skata savu Pēci: kā skolnieku, kā studentu, kā biznesmeni, kā gādīgu jauno tēvu, kā nobriedušu ģimenes galvu, kā viedu vīru sirmiem deniņiem… Un tad kādu dienu kardiogramma iztaisnojas, palagi tiek pārklāti un viņa vietu pie sistēmas ieņem nākamais.

Bet es apzinos savas robežas, es zinu, ka neesmu Vestards Šimkus, pat ne Reynsi. Tāpēc tā vietā es jums piedāvaju pirmo vegān-SM-erotiku latviešu lieratūrā:

Tu esi rieksts

Tieši tā es nodomāju, skatoties kārtējo pēc formalīna smirdošo Panorāmas sižetu, kurā simtpiecdesmit-tūkstošo reizi kā nebijis jaunums tika izziņots, ka ķirbis ir oga. “Rieksts!” Es noburkšķēju pie sevis. “Jobans rieksts un nekas vairāk!”

Tirgus sieva piedāvāja pirkt šķēles bez sēklām, jo tā esot izdevīgāk. Labu gribēdama, vecūksne nemaz neapjēdza cik ļoti šķērsām viņa runā. Uzplikšķinājis kā pa arbūzu, atzinīgu sejas izteiksmi savilcis, izvēlējos vidēja izmēra zaļganu ķirbi ar maziem, dzeltenīgiem lāsumiņiem, kas kā ūdens piles starp krūtīm, rotaļājās neskaitāmajās, noslēpumainajās iedobītēs ķirbja mizā.

Tā kā līdz darba dienas beigām bija atlikusi nepilna pusstunda, man izdevās nokaulēt pārdesmit santīmus no cenas. Ne jau pieraduma vai nabadzības dēļ to darīju. Es strādāju plaukstošā loģistikas uzņēmumā, materiālu problēmu man nav. Arī tirgū iegriežos labi ja reizi gadā. Vienkārši vēlējos pazemot ķirbi, gribēju, lai mans pirkums jūtas lēts un piesmiets. Kā mauka, kurai prom ejot uz grīdas nomests divlatnieks.

Nesot pirkumu uz mājām, pie sevis dungoju grupas Cosmos dziesmiņu Maskava.
“…Bieži attopos gultā es kails, skrienot pa Maskavu aizvērtām acīm… Tū tu tu ru tū, tū tu ru ru rū…”
Šie vārdi man bija uzrunājuši vienmēr, bet tagad šķita aktuālāki kā jebkad.

Novietojis viņu uz naktsgaldiņa pie gultas, stingrā balsī piekodināju ķirbim: “Tu zini ko esi izdarījusi un tu zini, ka tev jāsaņem sods. Gribu, lai tu gaidi mani šeit un kārtīgi pārdomā kāpēc esi nonākusi tādā situācijā.” Nolicis pārlocītu brūnas ādas siksnu uz gultas, piebildu: “Atstāšu to šeit, lai varat labāk iepazīt viena otru.”

Virtuvē jau burbuļoja ūdens kafijai, un biju ieplānojis dot ķirbim kādas desmit minūtes saldkaislām gaidīšanas mokām, kamēr pats baudīšu aromātisko dzērienu un uzsmēķēšu cigareti. Tieši tas man šinīs attiecībās vienmēr ir paticis vislabāk – soda gaidas un tā neizbēgamība. Pats process jau ir tikai tehnikas un pieredzes jautājums. Savukārt mirklis, kad apzinies, ka blakus istabā tevi gaida padevīgs dārzenis, ir miljons pirmo skūpstu vērts.

“Man tev ir pārsteigums!” Atgriezies istabā rokā turot veļas knaģi, paziņoju triumfējošā balsī. Iekabinājis to nerātni izslietajā kātiņā, piebildu: “Es zinu, ka sūrst, bet tas ir tevis pašas labā.”

“Noteikumus tu zini. Katra reize tev skaļā balsī jāuzskaita un jāpasaka “Paldies”. Ja kaut vienu izlaidīsi, es sākšu no sākuma.”

“Kā mana ota pieskaras audeklam…” es dārdināju pērkonbalsī, siksnai švīkstot gaisā un piezemējoties uz ķirbja rievotās mizas… “Kā mana spalva pieskaras papīram…” ķirbja labais sāns jau acīmredzami bija iezīmēts dažām paralēlām, sulīgām līnijām… “Kā galdnieka kalts ieurbjas bērzā…” varēju apzvērēt, ka gandrīz vai saklausīju viņas baudpilnos šņukstus… “Kā zvejnieka tīkli vago jūras…” siksnas švīksti patiešām nedaudz atgādināja viļņu šalkoņu… “Tā mans…” pēkšņi aprāvos, vēl pāris reizes nozibināju siksnu uz viņas zaļganā ķermeņa: “Tu droši vien domā kāpēc es vairs neko nesaku?” uz šo izsmējīgā balsī uzdoto jautājumu nemaz negaidīju atbildi. Tā vietā piegāju pie loga, atrāvu aizkarus un atsedzu skatu uz tomātu, kas visu šo laiku tur bija atradies: “Viņš visu zin, viņš visu redzēja un dzirdēja!” Es ņirdzu ķirbim sejā un tūlīt pat zvēlu vēlreiz, trāpot pa kātiņu, knaģim aizlidojot nezināmā virzienā.

Nākamās dažas minūtes dārzeni slānīju klusumā, kārtīgi apstrādājot to vietu, kuru savā prātā biju iezīmējis kā viņas pēcpusi. No šīs ritmiskās nodarbes atguvu iekšējo mieru. Pirms tam tas bija iedragāts visu šo uzbudinošo notikumu virpulī, bet tagad, sakopojis domas, atcerējos par pēdējo pazemojumu. Piegāju pie kumodes un izņēmu no atvilknes nošmulētu burtnīcu.

“Viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā ir dzejniece Mirdza Ķempe, kas dzimusi un uzaugusi Liepājā. Dzimtajā pilsētā tapuši arī viņas pirmie dzejoļi. Dzejoļos, kas taisīti par Liepāju, visvairāk tiek apdzejota pati pilsēta. Savu dzimto pilsētu M. Ķempe sauc dažādi – par “Jūras meitu”, “Zemes māsu” un par “Ērkšķrozīti”. Dzimtā pilsēta viņai bija kā miera osta.”

“Haha, “Ērkšķrozīte”, haha, tas ir pizģets!” Es rēcu, skatoties uz apstulbušo ķirbi. “Atpazīsti?” Iegrūžot izbalējušo līniju burtnīcu dārzenim sejā, turpināju bļaut: “Tavs 7. klases domraksts, tu stulbā kuņa!”

“Liepājas simbols M. Ķempes dzejā ir dzintars. Arī viņas mīļākās rotas bija darinātas no dzintara, kurš vienmēr dzejniecei atgādināja viņas dzimto pilsētu. Šis brīnišķīgi skaistais akmens M. Ķempes dzejā simbolizē Liepājas daiļumu un tīrību. Dzejolī “Dzintars manā gredzenā” dzejniece apraksta ne tikai dzintara rašanos, bet arī tā skaistumu.”

“Nevienam, ne-vie-nam nepiš dzintars un Ķempe! Tavs domraksts ir sūds!” No dusmām jau pilnībā bija pagaisis mans nesenatgūtais miers. Siekalām šķīstot, piesarcis un nosvīdis auroju tā, ka aizkari šūpojās: “Skaties kur tevi ir novedis tavs sūdainais domraksts! Paskaties sev apkārt!”

“M. Ķempe ļoti mīlēja dabu, jūru un arī Liepājas ezeru, jo šī pilsēta taču nav iedomājama bez šiem zilajiem ūdeņiem. Arī jūrmala viņai bija ļoti tuva: baltās jūras smiltis, skarbais vējš, viļņu šļakatas un jūras smarža. Dzejniece savā daiļradē, kurā ir minēta Liepāja un jūra, parāda savu stipro mīlestību un pieķeršanos Liepājai.”

Ziemassvētku pasaka

Kādā ciemā stāv nami apvīti ap septiņiem kalniem, katram namam pa septiņiem stāviem, ar dārziem un balkoniem, un efejām izstieptām gar sāniem. Vienkārši ļauži šai ciemā mīt, viena veida maizi tie ēd un vienādas drānas tie ģērbj, visi vienu darbu dara. Pat augumā visi vienādi – divus soļus un vienu sprīdi. Tie tiekās no rītiem, kādā no septiņām ielām, kādā no sepetiņiem veikaliem un, vakaros turpat atvadās, lai tiktos atkal no rīta. Nevienu tie neaprunā, nekā tiem neskauž un neko tie neiekāro. Pirms miegā doties, tie aizvelk aizkarus katrā stāvā, citādākā krāsā, un dzīvo tā, cik atminēties spēj. Un vienā šī ciema namā dzīvo vīrietis pusmūžā, Rūdis viņam vārds, par viņu arī būs šis stāsts.

Rūdis dzīvoja viens savā namā, viens viņš klīda pa septiņiem tā stāviem, viens viņš pavadīja naktis gultā savā. Kā katru nakti, arī šo, Rūdis bija nolicies zem segas uz mieru, bet kņada pamodināja viņu. Kņada no dārza. Rūdis piecēlās no gultas un uz pirkstu galiem, pār čīkstošiem grīdas dēļiem, aizgāja pie loga un pavērās pa šķirbiņu aizkaros. Acis nemanīja nekā, bet dzirdēt varēja soļus, tiesa, ļoti klusus. „Varbūt kāds briedis savainojies un palīdzību meklē,” nodomāja Rūdis un devās uz terasi sešus stāvus zemāk, kur notiekošo varētu redzēt labāk. Uz terases Rūdis pārmeta skatienu dārzam savam, tukšs, ja neskaita dobes ar burkāniem, sīpoliem un pa kādam kāpostam. Arī no kņadas nebija ne miņas, viss kluss, ne vēja zaros, ne mākoņu debesīs, tikai ciems un virs tā – liels, balts mēness. Pēkšņi, klusumu pārcirta ātru soļu dimdoņa, Rūdim sirds salecās! Bet soļi skanēja kaimiņa dārzā, ne savā. Rūdis piegāja pie terases malas un, caur efeju lapām, ielūkojās kaimiņa pagalmā…

KroplītisTur stāvēja kāds tēls, mēnesgaismas apspīdēts, kails un rāms. Izplestām acīm, pavērtu muti, Rūdis bij’ sastindzis un mēms. Klusumu pārtrauca vārdi, bet ne Rūda, nedz arī kailā stāva teikti. „Patīk stāvēt pie staba, pie nepaklausīgo staba?” Uz ko kailais stāvs neatbildēja, bet noraidoši pamāja ar galvu. „Labi, nāc un esi rātns.” Un kailais stāvs pagriezās un straujā riksī iekštelpās devās. Rūdis apjukumā pat no domām bij’ šķīries, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz viņš dzirdēja asu vaidu.

„Aiiiiiiii, vaiiiiiiii, vaiiiiiii, au, au, au…”

„Kādam pāri dara!” Domāja Rūdis. „Ko lai iesāk, ko lai dara?” Nekad neviens nevienam nebija nodarījis pāri! Kas neiedomājams šim ciemam! Saņēmis dūšu, Rūdis metās pār žogu, lai pašrocīgi piespriestu varmākam sodu. Kā ziemeļu vējš, Rūdis iebrāzās pa durvīm, bet viss tukšs, tumšs un kluss. Jau ar lēnākiem soļiem, jau ar bailēm, Rūdis, kā rēgs, slīdēja caur istabām. Katrs solis, pat sava elpa, Rūdim šķita par skaļu, bet pēkšņi viņš sadzirdēja kādu skaņu svešu, tā nāca no istabas ar aizvērtām durvīm. Rūdis ievilka elpu un durvis sagāzās kā namiņš no lapām, to vietā stāvēja Rūdis ar vārdiem uz lūpām: „Nekusties, varmāka!  Gals pienācis darbiem taviem, pēc dabas ļauniem…” Istabu piepildīja klusums, jo gaismā no trim svecēm bij’ ķermeņi divi. Priekšā tēls no mēnesnīcas, aiz viņa cits, daudz lielāks, pilsētas priekšnieks tas bij’. Pilsētas priekšnieks pirmais pārtrauca klusumu, kliedzot: „Rūdi! Ko Tu te dari? Velns, kādi sūdi! Pirms Tu aizvāc savas miesas, iegaumē šo, Tu jau esi aizmirsis par šeit notikušo!” Rūdis apmulsis, nejaudāja ne vārda. „Labi, izskatās, ka Tev nepieciešama motivācija kāda. Nedēļa brīva no darba?” Rūdis meklēja vārdus: „Es… Nē…” Ciema priekšnieks ielika savus: „Manas kamanas uz dienu, varbūt, manu kundzi uz nakti? Jeb mēs varam pārvērst defektu par, ho, ho, ho, efektu? Negribi pievienoties man un Kroplītim?” Ciema priekšnieks smaidot, spēra soli tuvāk nelūgtajam viesim. Rūdim satumsa skatiens, viņš centās izdvest kliedzienu, bet nespēja, sastingušās kājas no vietas nekustēja. Piepeši klusums pārtapa skaņā, tumsa gaismā un Rūdis ar kliedzienu pār lūpām pieleca sēdus gultā savā. „Kāds sapnis, tfu, murgs. Kāds šausmīgs murgs! Bet tas šķita tik īsts…”  Rūdis pie sevis teica. Viņš aizskrēja uz terasi, lūkodamies pēc Kroplīša aprisēm pretējā namā. Bet nekā. Rūdis atgriezās savā istabā un prātoja par sapnī redzēto, līdz viņa prāts apstājās pie ainas ar kailo ciema priekšnieku un Kroplīti viņa vēdera ēnā. Rūdi pārņēma sajūtas jaunas, kņada, bet šoreiz savādāka, tāda, kādu simtiem taurenīšu vēderā rada. Pavisam nejauši Rūdim roka zem segas paslīdēja. Un ar to arī mūsu stāsts ir galā, jo kāda gan mums daļa, ko citi aiz aizvērtām durvīm dara.

Celka atļurbenē

Agrīnos skolas gados (vienpadsmitajā klasē) iemantoju ne visai glaimojošu iesauku – celka. Tam nebija nekāda sakara ar ilgstošu atteikšanos no kļūšanas vainīgam – tā bija tāda vienkārša puišu ālēšanās. Reiz kādā pasākumā nolēmu pamēģināt malku Merkura un jau sekundi vēlāk laidu pār lūpām tādu vēmīša šalti, kā jaungada uguņošana.

“Ha, ha, paskat – spļauj ārā, kā celka pimpi, ha. Celka!”, noaurojās mans labākais draugs.

“CELKA!!!”, brīdi vēlāk kopējā smieklu saucienā bija vienojusies teju vai visa kompānija.

Nu jau kur tie gadi, laiks aizskrējis, bet joprojām esmu saglabājis iemaņas piepisties līdz pilnīgam idiotam no diviem ais-bīriem. “CELKA!”, joprojām smejas draugi, bet man to labpatīk uzskatīt par veiksmīgu naudas ietaupīšanu.

Tā, lūk, pagājušajā nedēļas nogalē, dodoties mājās no ballītes, pamatīgā tuņķī, lēnām šķūrēju pa tukšajām lielpilsētas ielām. Jau pa gabalu pamanīju priekšā traktoru, kas acīmredzami ieturēja nelielu pīppauzi starp ielu tīrīšanas dežūrām.

“Eu, Janka! Jā – tu. Kas, neatceries – pirms gada izlīdzēji man no vietējās Maksimas līdz mājām atvest dīvānu? Čau, vecīt, kā dzīve? Moš paraut tevi līdz mājām?”

Pirms gada nopietni dzēru, jo Kultūrkapitāla fonds jau trešo reizi pēc kārtas atteicās piešķirt kāpostu dzejas krājuma izdošanai. Jāatzīst, ka arī tajā vakarā biju tādā klamā, ka neatcerējos ne tikai, kur dzīvoju un kurp dodos, bet arī to, ka man nav vadītāja apliecības, nemaz jau nerunājot par automašīnu, ar kuru vadāt nepazīstamu cilvēku dīvānus. Vārds pa vārdam un pēc mirkļa jau sēdēju traktorā un gremdējos jaunības atmiņās ar seno draugu.

“Vecīt, šito tak jāatzīmē”, teica mans biedrs un izcēla no bardačoka plastmasas kolas pudeli ar duļķaini dzeltenu brāgu. Kāda runa – neies jau senam draugam atteikt, nodomāju, celdams pie lūpām nezināmās izcelsmes dziru. Divu sekunžu jautājums un viss traktora panelis un priekšējais stikls, barga spiediena vadīts, pārklājās vispirms ar dzelteno duļķi, bet jau mirkli vēlāk ar putojušu aisbīru.

“PIDARS!” dzirdēju aiz muguras kliedzienu, kad biju iebraucis ar seju kupenā pēc lidojuma no divu metru augstuma.

“Nākamreiz varēsi vest savu jobano dīvānu pats”, nodomāju. Nebija ne jausmas, kādā rajonā atrados un uz kurieni vajadzētu doties, bet jau kopš bērnības zināju, ka, ejot pa tilta apakšu, var iziet “pa taisno” un kaut kādu tiltu sazīmēju jau pa gabalu. Zem tilta pamanīju iedarbinātu apsardzes firmas Koblenz automašīnu, pie kuras smēķēja divi apsargi.

“Paskat, kā tas aprijies”, viens auroja, rādot uz mani ar pirkstu. Vīri smējās, tāpēc sapratu, ka tas ir kāds vietējais rajona humors un nolēmu atjokot:
“Ko tad jūs te, veči, zem tilta apsargājat – čurājošus bomžus, haha?”

Acīmredzot, labi pajokoju, jo nākamajā rītā pamodos Sarkandaugavas policijas iecirknī, piemīztām biksēm un manāmi sadauzītu seju. Droši vien paslīdēju uz ledus. Sekoja nelielas formalitātes un papīru kārtošana ar policistiem. Pastāstīju viņiem par atmiņas iztrūkumu zem tilta un visi kārtīgi izsmējās, tāpēc sapratu, ka vakardienas joks tiešām padevies spēcīgs. Jutu, ka esmu ieguvis jaunus draugus.

“Tu izskaties galīgi čābīgi. Eu, davai, Kosķa – ielej viņam sotaku, lai vieglāk aiziet mājās”, noaurojās viens no smaidīgajiem policistiem.

Manā dzīvē ir vairākas lietas, kas nekad nemainīsies – frizūra, brilles, lieliskā humora izjūta un spars, ar kādu triecas ārā vēmiens, pēc stipra dzēriena malka norīšanas. Arī šī reize nebija izņēmums.

Tā, lūk, es pirmo reizi mūžā nokļuvu atskurbtuvē, kur pārdomāju dzīvi un nonācu pie vairākiem secinājumiem:

  • policistiem nepatīk, ja viņus apvemj
  • traktoristiem nepatīk, ja apvemj viņu traktorus
  • apsargiem nepatīk neviens, kura IQ līmenis ir augstāks par sapuvušu tomātu
  • ja izvemsi pirmo malku, visu atlikušo mūžu tevi sauks par celku.

Cehs atmasko: Telefona operatoru dehumanizāciju

Ir jau sen zināms, ka viens no visnepateicīgākajiem darbiem mūsdienās ir telefona operators. Ja ofisa darbinieks var pavadīt lielāko daļu darbalaika rakstot naidīgus komentārus pie rakstiem, kas ievietoti interneta portālos, tad telefona operators pavada savu darbadienu nepārtraukti uzklausīdams pret viņu vērstus naidīgus komentārus. Telefona operatoram arī jāpalīdz astoņdesmitgadīgai Saulcerītei pieslēgt jauno virszemes televīzijas dekoderi; jāuzklausa dročītāja Alekseja sūdzības par to, ka internets nedarbojas, kā rezultātā viņš netiek savā mīļākajā lapā, motherless.com; jāmēģina nomierināt idiotus, kas uzķērušies uz krāpšanās shēmām internetā – vārdu sakot, vismaz astoņas stundas dienā, jāsastopas ar dažādiem cilvēces padibenēm.

Kā telefona operatori ikdienā spēj paciest nepārtrauktu pazemošanu, draudus un rupjības? Cehs.lv hipotēze bija, ka apmācību laikā viņus norūda, ieskaidrojot, ka klienti ir idioti un ka viņu viedokļi nav jāņem vērā, vai arī pārprogrammē smadzenes tā, lai ausis vairs neuztvertu dažādus lamuvārdus. Būdami zinātniskās fantastikas… atvainojos, zinātniskās metodikas… piekritēji, mēs kārtējo reizi upurējāmies sabiedrības labā, uz brīdi atmetām mūsu vētrainos dzīvesveidus un pieteicāmies darbā vairākās firmās, kas nodarbojas ar klientu apkalpošanu. Tā kā mēs tomēr neesam līdz galam debili (un tā kā mēs nelietojām alkoholiskas, psihotropas vai narkotiskas vielas vismaz 72 stundas pirms intervijām), mūs, protams, pieņēma darbā. Sākām strādāt par telefona operatoriem vairākos uzņēmumos, gan tādos, kas apkalpo vietējo tirgu, gan tādos, kas kā ārpakalpojumu apkalpo ārvalstu firmas.

Mēs it kā uzskatām, ka esam rūdīti kontrkultūras pārstāvji, kuri spēj ciniski nospļauties par dažādiem ļaunumiem un mēs jau it kā zinājām, ka korporatīvajā kultūrā jau sen iemiesojies Sātans un ka uzņēmumus vada džindžeri bez dvēselēm, bet tas, ko atklājām dažādās telefona operatora apmācībās mūs patiesi šokēja. Nepietiek ar to, ka cilvēki ir spiesti norīt pašas pēdējās pašcieņas drumstalas, lai vispār pieteiktos tik pazemojošam darbam. Nē, apmācību laikā topošos klientu apkalpošanas speciālistus cenšas dehumanizēt tāpat, kā žīdus nacistiskajās Vācijas propagandā.

Šos ļaunos dehumanizācijas paņēmienus vislabāk var ilustrēt, izmantojot burtu salikumu DDD:

  • Debilizācija. Ja kāds zvana uz banku un stāsta, ka ir aizsūtījis naudu kādam Nigērijas princim, normāla cilvēka reakcija, protams, ir domāt, ka klients ir smagi retardēts. Ir jau gana grūti apspiest vēlmi skaļi ņirgāties un ciniski jokot, bet no telefona operatora pieprasa kaut ko tiešām necilvēcisku – patiesas empātijas izrādīšanu. Tika teikts, ka operatoriem ir jāiejūtas viņu ādā, jāizprot viņu situācija, jo tas ir vienīgais veids, kā varam patiesi labi apkalpot klientu. Tātad – tas, ko uzņēmumi pieprasa ir, lai telefona operatori met malā visu racionālo saprātu un iejūtas totālu idiotu ādā. Tas, ka šādu prasību ievērošana draud pārvērst pašus operatorus par pilnasiņu idiotiem, netiek ņemts vērā. Cehs.lv, kā jau parasti, iestājās par cilvēktiesībām (mēs taču neesam vegāni!) un mūsu pārstāvis instruktoram uz šo faktu uzstājīgi norādīja, kā rezultātā viņu nekavējoties atlaida no darba, jo viņa rīcība esot „pretrunā ar uzņēmuma N korporatīvās kultūras pamatvērtībām”. Vēstījums ir neapšaubāms – kļūsti par idiotu vai pis prom!
  • Dārzenifikācija. „Jums ir iekšēji jāsmaida, jo klients var dzirdēt jūsu ķermeņa valodu!” Ar šo absurdu cehs.lv apmācību laikā iepazinās ne reizi vien. Uzņēmumu pārstāvji skaidroja, ka mums ir jābūt priecīgiem par katru zvanu, ko saņemam. Katru. Jo tie tomēr ir klienti, un klienti ir tie, kas apmaksā uzņēmuma vadītāja villas Jūrmalā (vai, ja uzņēmums ir gana liels, Monako) kredītu. Tādēļ, arī ja Koļa dzērumā izdomā, ka tieši tu personīgi esi vainīgs pie tā, ka televizors vairs nerāda (nevis tas, ka viņš trīs mēnešus nav apmaksājis rēķinus un savu televizoru pēc strīda ar sievu sadauzījis) un tevi lamā neganti advancētos vārdu salikumos, tavs pienākums ir iekšēji smaidīt. Tev ir jāizjūt dziļa pateicība, vai pat pietāte, par to, ka tieši Koļa ir uzņēmuma N klients, un ka tieši viņš izdomājis tev piezvanīt. Vārdu sakot – uzņēmums vēlas pārvērst telefona operatorus smaidīgos dārzeņos. Uzņēmums gan nav gatavs piedāvāt nepieciešamās vielas, lai dārzenifikāciju nodrošinātu cilvēkam patīkamā veidā, jo tas nav saskaņā ar likumdošanu un jau minētajām korporatīvās kultūras pamatvērtībām (par atrašanos alkohola, narkotisku vai psihotropu vielu reibumā no darba nekavējoties atlaiž – par šo cehs.lv eksperimenta laikā vairākkārt pārliecinājās).
  • Degradācija. Lai motivētu telefona operatorus, uzņēmumi izveido dažādas premēšanas sistēmas. Intervijās vienmēr min, ka ja cietā alga ir tikai 2 lati stundā, ir lielas iespējas to papildināt ar iespaidīgām piemaksām par labu darbu. Apmācību laikā vairakkārt uzsver, ka bonusu iegūt ir viegli, ja ievēro visas kvalitātes nodrošināšanas prasības. Tas, par ko nerunā, ir, ka izpildīt visas šīs prasības ir teju neiespējami. Kā zvanu vērtētājus, protams, ieceļ personas, kuru vienīgais uzdevums ir atrast kļūdas, arī ja kļūdu nav. Vārdu sakot, fašistus. Katru mēnesi, kad algas lapiņas ailē „Piemaksa” rādās iespaidīgi cipari kā 3.20, 7.80 un tamlīdzīgi, tiešais priekšnieks paskaidro, ka vajag vairāk pacensties, uzlabot sava darba kvalitāti, un tad jau piemaksa pieaugs. Uzņēmums aktīvi un mērķtiecīgi aicina darbiniekiem pakļauties visām absurdajām prasībām, kā rezultātā cilvēks, dzīdamies pakaļ burkānam, brīvprātīgi regresē personīgā kapitāla un korporatīvās kultūras vārdā. Lai nepieļautu cehs.lv autoru pilnīgo degradāciju, neviens no eksperimentā iesaistītajiem nepalika darbā gana ilgi, lai noskaidrotu, vai ir iespējams iegūt pilna apmēra prēmiju, toties radās iespaids, ka to var tikai, ja cilvēks pilnība ļaujas debilizācijas, dārzenifikācijas un degradācijas procesiem.

Šajā rakstā ir minēti daži no pretīgajiem paņēmieniem, kas tiek izmantoti pret cilvēkiem, kuri jau tā atrodas bezizejas situācijā. Kāds tagad varbūt varētu iebilst, ka nemaz nav tik traki (vārdu sakot, cilvēks jau ir sasniedzis salīdzinoši augstu DDD pakāpi), kāds cits varētu kaut ko runāt par brīvo gribu, ciniķis, iespējams, teiks, ka lai jau viņi aiziet pa pieskari, jo tā viņiem vajag. Šajā sakarā ir vērts atgādināt par uzņēmumu cietsirdīgās rīcības tālejošajām sekām, jo kas notiek ar tiem nabadzīšiem, kuri laicīgi netiek ārā no tā apburtā vāveres rata, ko darbs zvanu centrā nozīmē?

Agrāk vai vēlāk viņi kļūst par norakstāmiem indivīdiem, par smaidošiem un debiliem rēgiem, kas nekad vairs nespēs integrēties sabiedrībā. Un ko dara cilvēki, kas nespēj iesaistīties normālā sociālā dzīvē (dzert un drāzties)? Viņi kļūst par ainavistiem. [2]

Mājas siers

– Tagad jau reti kāds ienāk, – nazim šķeļot siera kluci biezās, treknās šķēlēs, smej Olga – bet parunāties tā gribas!

Pieticīgo, bet sakopto Āgenskalna dzīvokli daudzu gadu laikā viņa iekārtojusi pati. No katra stūrīša dveš vecmeitas rūpība, kārtības mīlestība un kāds krikucīts vientulības.

– Sieru siet iemācījos vasarās dzīvojot pie vecmammas, viņa gan lika klāt ķimenes un vienmēr piebilda, ka tās sievas nemīl savus vīrus, kas nepieliek kādu ķimenīti. Bet redz kā: man ķimenes negaršo, un vīrieša cilvēku arī neesmu atradusi… Laikam jau vecmammai taisnība būs vien bijusi.

Atslaukumu ielej katlā un karsē, sakuļ olas dzeltenumus un vienmērīgi pielej klāt, šķidrumu pastāvīgi maisot. Var pielikt ķimenes, vienlaicīgi ar olām. Kad masa uzkarsusi tik tālu, ka sāk virmot, tūlīt metīs pirmo burbuli, tad pielej mazā ūdens daudzumā šķīdinātu citronskābi un ļoti lēnām maisa, līdz saiet kamolā un parādās dzidras suliņas. Tad šo masu lej uz marles, aši nolej sulas un liek zem sloga. Slogs var būt neliels – tad siers būs sulīgāks. Kad sulas pilnībā notecējušas (pēc apm. 1h), sieru izņem no marles, liek uz lēzena trauka un ieberzē ar sāli.

– Kad vecmamma nomira, tai pašā vakarā šiten te pie sienas virs maizes kastes parādījās tāds kā kunkums. Sākumā domāju, ka ūdens zem krāsas sakrājies vai, bet tad viņš izauga, izšķīlās – Olga pieklibo pie pie virtuves sienas un atver skapīša durvis. – Es pēc tam te apkārt skapīti apdarināju, lai neviens neredz… Es viņu saucu par Koļiņku. Koļiņka mans.

Zem izauguma novietotā emaljētā bļodiņa ir piepilējusi gandrīz pilna ar lipīgu, pelēkzaļu vielu.

Dažām receptēm liek visu olu, bet Olga uzstāj, ka pietiks tikai ar dzeltenumu – tas krāsai. Citādi siers sanāk pelēks un viesi nelabprāt ēd.

Jūtu kā manam plecam pieskaras Olgas aknu plankumiem izraibinātā plauksta. – Es jau esmu veca, mans laiks drīz beigsies, bet Koļiņka ir pašā plaukumā. Tev tagad būs jātur rūpe par viņu: jāatslauc devums, jāsien siers. Še… – viņa man iespiež saujā maisiņu ar ķimenēm. – Tu gan piešauj.

Olga nosien raibo lakatiņu, atsedzot šķidru sirmu matu celiņu, kuriem pa vidu 2-3cm augstumā izspiedies rags. – Redzi! – Viņa saka, rādot uz logu. Es paskatos – varavīksne! Un nu man viss ir skaidrs.

Ceha sekcija: Homo Sapiens

Executive pre-summary.

Ir beidzot jāatmet liekulības maska un jāpaskatās uz homo sapiens ar subjektivitātes neaizmiglotu skatu. Tātad – šodien Cehs secē šo dzīvnieku no objektīva skatu punkta un sniedz atbildi uz mūžseno jautājumu – vai cilvēks ir dabas kronēts karalis, ideāla iemiesojums un mazāko brāļu un māsu evolucionārais sapnis, jeb tomēr netīrs, riebīgs radījums, kam uz acīm ir tik apstulbušas rozā brilles, ka pat atrodoties visuma kloākā viņš savā apkārtnē saskatīs eksistenciālu skaistumu?

Tātad, punkts viens, cilvēka ķermenis.

Blakus bildē ir redzamas dažādas cilvēka ķermeņa zonas, ko Cehs ir izvēlējies cilvēces ilustrācijai. Iziesim cauri tām visām.

1) Galvas virskārta, aug kaulveidīgi izaugumi, kas nav kauli. Raksturojoša iezīme: blaugznas. Mazas mirušas ādas daļiņas krājas matos un laiku pa laikam izbirst uz pleciem un šķīvī, kā lokāls Ziemassvētku sniedziņš.

2) Acis. Nepietiktu ar to, ka tās sastāv no pretīgas želejveidīgas masas, ko tā vien gribās saspiest pirkstos un paskatīties vai tā slideni izšausies un atsitīsies pret sienu ar skaļu paukš, nē, vēl no acu kaktiņiem ir laiku pa laikam jātek sāļai šļurai sauktai par asarām.

3) Ausis, arī divas. Viens no ellišķīgākajiem cilvēka ķermeņa reģioniem – no ausīm nāk ārā sērs. Nebrīnītos ja laiku pa laikam nāktu arī dūmi. Nekā patīkama.

4) Deguns ar divām atverēm. Puņķi un puņķainas asinis ir bieži sastopami deguna izdalījumi. Pašā priecīgās sejiņas vidū nāk ārā tādas lietas, ko principā var nodefinēt kā smadzeņu ekskrementus. Tas ir kā vircas strūklaka šokolādes fabrikas vidū.

5) Mute. Nepietiek ar to, ka tajā tiek bāzts iekšā viss ko vien var ieraudzīt, sākot ar ledenēm, leļļu galvām un sastāvējušos ievārījumu un beidzot ar grūti sakošļājamu dzīvnieku miesu, starp zobiem pūstošu graudu masu un dzimumlocekli. Nē, bez tā mutē vēl rodas siekalas, kas tiek pārvērstas pretīgos spļāvienos un traipos uz grīdas. Un krēpas – īpaši atbaidoši siekalu murskuļi, sajaukti kopā ar puņķiem apmierinātā kamoliņā, izturēti mutē blakus ēdiena atliekām un tad ar jaudu raidīti pret tuvāko cieto objektu. Cik cilvēcīgi. Mīlīgi. Droši vien sūdu arī varētu ērti sajaukt ar siekalām kaut kur dziļi mutē. Tā tam galu galā ir domāta.

Un vēmekļi. Cik jauki tomēr, ka cilvēka ķermenī ir mehānisms lai nogādātu pussagremotu, pussadalījušos un mazliet iepuvušu masu tieši līdz garšas kārpiņām uz mēles. Vēl foršāk būtu ja būtu ērts mehānisms lai padotu uz augšu arī vēdera pārstrādes galaproduktus, no zarnām tieši uz mēles.

Un visu pavada sulīgas atraugas, tā ar mazliet piešautu kuņģa sulu un pamatīgu smaciņu visiem kas metra rādiusā. Tā vien gribas bučoties un pamakarēties pa svešu muti ar mēli, ne?

6) Pupi. No tiem nāk ārā piens. Kā no govīm.

7) Dibens, piesvīdusi rieva kura ved uz ānusu. Kurš savkārt nepārtraukti izdara smirdīgas gāzes, šķidrus un cietus mēslus, sūdus, kakas un fekālijas. Pļurkt. Apskausimies un diesim ap eglīti. Ui… nu nekas, tev jau bij prezervatīvs.

8) Urīnizvadkanāls. Čuras, pazīstamas arī kā mīzali un urīns. Ik pēc pusstundas – divām stundām viduvējs cilvēks iet un mīž. Tā ar sparu, ar spiedienu, stipri. Tā ka trašķās visapkārt, mazas nemanāmas pilītes,  bet visur. Un nepārtraukti. Cilvēks viemēr ir vai nu tikko pačurājis, vai nu drīz ies pačurāt vai arī čurā. Nav citu agregātstāvokļu. Un dažkārt apvieno to ar diršanu.

9) Ģenitālijas. Aiz priekšādiņas sakrājas īpaši smirdīga smegma, kam pat dažreiz izdodas nomākt ikdienišķo peņa smaku apvienotu ar stipru urīna aromu. Jo no tā jau tikt vaļā nevar, jo kā jau noskaidrojām cilvēks mīž nepārtraukti. Bezdeļi arī turpat netālu izdalās un visticamāk, ka nosēžas uz visas intīmās maigās gļotādiņas tā, ka nekāds hlora balinātājs ārā nedabūs. Un reizi mēnesī verās vaļā slūžas un tek asinis apvienotas ar visādām ķeskām, atliekām un miesām. Kunkuļi. Un kādas dienas četras no vietas. Mīlīgi. Kuni-kuni-kunillinguss.

Un kad viss uzbudinās pretīgā dzimumdziņā, kas netiek ar saprātu kontrolēta, bet ko apdzied un apdzejo bez mitas, tad izdalās glumas un lubricējošas slienas. Tādas uz brīdi foršas un pēc tam lipīgi pretīgas, kā no sūdiem ieziesta galdiņa iešņaukts kokaīns.

Un beidziens, izšļāciens un deloadings. Sēkla, sperma un džizsms. Tāds uz pohām, staipīgs un  kunkuļains? Tāds, ka gribas paostīt vai nesmird?

Jā – tā cilvēka ķermenis saprot mīlestību.

Un dažreiz parādās arī pienasēne.

10) Šausmu kartē neatzīmētas, bet pieminamas lietas.

Sviedri, kas izdalās visur, un tieši tad kad nevajag. Sastāvas, savelkās un Smird. Nes. Vanda. Un cilvēks pats nejūt, ķermenis viņu grib pasargāt.

Mazas pumpiņas, ieauguši matiņi, augonīši – saspied un caur neglītām sāpēm iznāk strutu un asiņu sajaukums. Un prātiņā patīkama sasnieguma sajūta.

Punkts divi.

Vai vajag vēl vispār diskutēt? Spriest par to, kā cilvēks elpo citu izdalītās fekālās daļiņas? Dzīvo piebezdētos dzīvoklīšos? Laiza viens otra dirsu gan burtiski, jo tas ir fetišs, gan pārnestā nozīmē, jo tā vajag?

Mīž viens otram sejā, tirgo urīna krāsvielas, atjauc krējumu ar augu taukiem?

Griež viens otram rīkles pušu, izšķaida sev smadzenes un injicē sev heroīnu – visu goda un cieņas vārdā?

Deguns ir pretīgs izaugums citkārt ideāli apaļīgās galvas vidū – un cilvēks spēj par šādu apsmieklu sajūsmināties? Meitenei ir glītas puņķu atverītes? Jē, right! Ļutenes arī smukas?

Vienu vārdu sakot, argumentu ir vairāk kā pietiekami lai pateiktu skaidri un gaiši – cilvēks ir viens no pretīgākajiem, netīrākajiem un nejēdzīgākajiem radījumiem kādu Cehs ir sastapis un  neapšaubāmi ir pelnījis pilnīgu pārstrādāšanu.

Varbūt jaunā un uzlabotā versijā, bet varbūt vienkārši kaķu barībā.

Korporatīvais Bingo Blogosfērai

Jau kādu laiku korporatīvajā vidē ir plaši pazīstams tāds jēdziens kā korporatīvais bingo.  (Vēl daži piemēri.) Tas ir ļāvis padarīt izturamu nevienu vien sapulci, izglābis simtiem dvēseles no noslīkšanas vidus menedžementa zaņķi un piešķīris SpēkaPunkta™ demonoloģijai trīs papildpunktus.

Blogo Bingo noteikumi ir ārkārtīgi līdzīgi. Zemāk redzamā kartiņa ir jāizdrukā un jāņem līdz uz tvitapiem, barkampiem, mājas ballītēm pie blogeriem, Artūra radio šoviem un citiem nepanesamiem heppeningiem. Tālāk – kad blogosarunas jau ieņēmušas aktīvu vilni, visi mēģina viens otru pārrunāt, tiek piesauktas jaunākās tehnoloģijas, notikumi un intrigas; vārdu sakot, kad visi podkāsto viens otram reāli virsū – tad ir jāizņem blogobingo kartiņa un jāatzīmē visi dzirdētie vārdi. Kad kāda līnija, vertikāli, horizontāli vai pa diognāli ir pilna, tad jāpieceļas kājās un skaļi jānokliedzas:

“Maķ tvoju zanogu, kā gribu par Daugavas vanagu!”

BlogoBingo 2010

Kā mēs gandrīz Cehu pārdevām…