Monthly Archives: novembris 2010

Sugu atjaunošana

Kopš kolēģa Ripzāģa ainavistus atmaskojošā raksta mani neliek mierā doma kā šos pagrimušos ļautiņus tomēr padarīt sabiedrībai derīgus. Skaidrs, ka smalkās gleznotāju rociņas smagiem piespiedu darbiem nederēs, no ārstēšanas viedokļa arī šie cilvēki ir bezcerīgi… Vienīgais risinājums, manuprāt, ir sugu atjaunošana – ainavisti mākslīgi jāapsēklo un jāliek viņiem dzemdēt mamuti!

Digitālais hipsterisms

Ceha radošā triecienbrigāde vakar eksperimentālā ēnu teātra kafejnīcā uzrīkoja breinstormu par digitālā hipsterisma tēmu. Domas apkopojām tēžu veidā ar HB zīmuli uz avīžu malām. Nonācām pie secinājuma, ka…

Disketes bija pēdējais patiesais formāts – digitālā laikmeta vinills. Atceros, toreiz faili ilādējās citādāk, mīkstāk. Zibatmiņai nav dvēseles!

Neviens fails nav pa īstam nokopēts, kopš Volkov Commander ir devies aizsaulē.

Gimp ir pretīgs meinstrīms. Mēs atzīstam tikai tēlainus bilžu aprakstus.

Tildes gramatikas kļūdu meklētājs ir bezjēdzīgs. Kļūdās tikai tie, kas nezin ko patiešām vēlas no dzīves.

Lomogrāfija ir so 2009. Daba ir jāizdzied haikās!

WordPress 1.0 bija vilšanās. Vienīgā patiesā izpausme ir offline dienasgrāmata Vi editorā.

VLC player ikonu jāaizvieto ar Windows Media Player ikonu. Jo tas ir ironiski.

Savā Netscape Navigatorā vajag atslēgt bilžu ielādēšanu. Tās tikai novērš uzmanību no teksta.

Joprojām lietoju Lotus Notes 4.5. Gan darbā, gan mājās.

Man nospļauties ar kādas operētājsistēmas starpniecību es strādāju DOSBoxā.

Lietoju tikai PNG formātu, jo tas nav tik komerciāls kā JPG.

Savam iPhone esmu lejuplādējis Zenit emulātora appu, esmu fotogrāfēšanas fanāts.

Mājās lietoju CRT monitoru ar CGA videokarti. Tikai tā var iegūt tīrāku, pirmatnējāku (līdz ar to patiesāku) attēlu.

Windows defaulto fontu esmu nomainījis uz Helvetica.

Es lietoju Windows 7 ar Windows 98 “ādiņu”. Tas ir kultūrcitāts.

Savam Apple MacBook Air esmu pāri Apple logo uzlīmējis trijstūri.

Pārlaižot nakti pie meitenes es automātiski reģistrējos faurskvērā. Esmu reālists.

Fiskālais Koučings

Pirms kāda laika Latvijas sabiedrību satracināja ziņas, ka jaunā labklājības ministre nodarbojas ar koučingu.

Protams, katram skaidri domājošam cilvēkam ir saprotams, ka mūsdienu spiedīgie krīzes apstākļi daudziem cilvēkiem liek mesties jaunu dvesmu apskāvienos, apgūt vēl neizzinātu, izmantot krīzi kā platformu atspērienam un ņemt pretī jaunās iespējas ko tā dod. Arī labklājības ministrijā acīmredzot fiskālā konsolidācija ir izspiedusi salīdzinoši dārgās un jau morāli novecojušās līderisma akadēmijas pakalpojumus, tā vietā plaši vert durvis novitātei un nākotnei – koučingam!

Ir sagaidāms, ka labklājības inistrija ir tikai pirmais akords gaidāmajā plašajā valstiskā koučinga vīterī. Pirmais cīrulis, kas vēsta konservatīvisma atkusni un kouča rosinātas labklājības uzplauksmi arī citās ministrijās.  Skaidrs, ka labklājības ministrija to ievieš pirmā, jo kādam jau ir jārūpējas ne tikai par valsts iedzīvotāju, bet arī par citu ministriu iekšējo un ārējo labklājību. Par nomeklatūras dvēseli, atļausiet bilst.  No šī viedokļa raugoties, ir viennozīmīgi tas, ka tieši labklātības ministrija ir koučinga ieviešanas un apkalpošanas procesa īpašniece.

Cerams, ka process ies uz priekšu un plašumā un mūsu valstij nesīs ne tikai veselīgāku koalīcijas padomi un  saliedētāku pozīciju, bet arī krietnu šļuku vecā labā fiskālā efekta.

Labklājības ministre: Es esmu koučs.

Sajūtu gaismēnas

Pēc vairāku nedēļu intensīvas flīzēšanas, špaktelēšanas, fototapešu lakošanas un ekperimentālā ungāru underground kino skatīšanās, šī gada Halloween pasākumu varējām atzīmēt savās jaunajās Ceha radošā biroja telpās Spīķeros. Varu ar prieku paziņot, ka mums ir izdevies atrast garīgi atpalikušu namsaimnieku, kas bija ar mieru noslēgt īres līgumu ar izpirkuma tiesībām. Tāpat arī lepojos, ka jaunajās telpās mums ir iekārtota pašiem sava lomogrāfijas studija. Ieskats 31. oktobra lomo-fotogrāfijas eksperimentos:

(Bildēts ar FishEye 2)

(Bildēts ar Diana Mini)

Cehs atmasko: Perverso mākslu

Ir daudz glezniecības virzienu un daudzu mākslinieku darbus kritiķi ir vērtējuši kā perversus, slimus vai šokējošus. Nesaprotama iemesla dēļ visperversākais glezniecības virziens ir izvairījies no negatīvas kritikas, bet beidzot ir pienācis laiks atmaskot šo ekstrēmi slimo un sabiedrības morāli graujošo mākslas novirzi – ainavu glezniecību.

Par uzgleznotām ainavām jūsmo visdažādāko vecumu cilvēki. Ja Kristiana Brektes jaunās izstādes „Rīgas Madonnas” atklāšanā pārsvarā bija ieradušies dažādi elementi ar visai apšaubāmu morāli (trendīgi hipsteri un mākslas studenti), tad ainavu glezniecības galerijas apmeklē daudz šķīstāka publika – tur senilais sirmgalvis var sadoties rokās ar naivo nevainīgo bērneli un priecāties par skaistajām koku lapām un līksmi zilgano upes ūdeni. Tas ir tikai tāpēc, ka viņi neapzinās, uz ko īstenībā skatās.

Sāksim ar klasisku izvirtības piemēru:

Kā redzam, šī glezna satur vairākus ainavu mākslai raksturīgus perversus elementus – kokus, ūdenskrātuvi un zemi. Paskatīsimies uz bērziem – līkos līķa bālos stumbrus (ainavu mākslā tieši bērzi mēdz simbolizēt tieksmi uz nekrofiliju) izrotā zeltainas lapas. Zeltaino lapu nozīme ir pretrunīgi vērtēta – tradicionālajā izpratnē tās var nozīmēt gan urīna fetišu, gan noslieci uz smagu alkoholismu, bet modernās mākslas kritikas teorijas drīzāk uzskata, ka zeltainas lapas simbolizē vardarbīgu nevainības laupīšanu vai kanibālismu.

Tas, ka zeltainie bērzi ir gleznas priekšplānā, un ka arī zeme ir šķebinoši dzeltenīgā krāsā, vien liek vēlēties sadedzināt šo perverso darbu uz sārta – pat daudzi ainavu mākslinieki nav gatavi TIK atklāti mudināt uz mazu bērnu izvarošanu, nogalināšanu un nekrofiliskām darbībām. Arī pārējie gleznas elementi (krūms, kurā velns ar asti izvaro puišeli; ezeriņš, kurā tiek slīcināti zīdaiņi) ir kā ņemti no psihopāta rokasgrāmatas.

Askētiskākās un ne tik krāšņās gleznās arī slēpjas neskaitāmas perversijas:

Necilais lauku ceļš beidzas kaut kur tālē – tumsā. Ir redzami četri elektrības stabi (tātad – attēlā redzami advancētie lauki, nevis Latgale). Gleznas kreisajā pusē manāma vēmekļu zaļgana zāle, kaut kur tālāk objekts, kas līdzinās mājai. Priekšplānā izkaisītas puķītes. Mākoņi kā spermas šļāciens debesīs.

Uz šo gleznu nav ilgi jāskatās, lai saprastu tās šausmīgo jēgu. Lauku ceļš, kas beidzas tumsā pie kaut kādas puspamestas mājas, bet pa ceļam puķītes, kas novērš nabaga cilvēka uzmanību no šausmām, kuras viņu gaida, ja turpinās iet pa šo ceļu. Ar šo gleznu autors skaidri ir izteicis savas, iespējams īstenotās, fantāzijas – ievilināt cilvēku lauku sētā, kur viņu ilgstoši spīdzinās un izvaros. Ne jau velti mākoņi ir attēloti kā spermas šļāciens, kas virzas tieši mājas virzienā.

Kā šie piemēri rāda, ainavu gleznotājiem nekas nav svēts. Viņi pat ir gatavi izmantot tādu skaistu lietu kā dabu, lai izplatītu un popularizētu savas slimīgās, sabiedrības morāles graujošās, idejas. Pat Marķīzs de Sads nemudināja uz tik netiklām un netikumīgām darbībām, kā ainavisti dara katrā savā gleznā. Ir pienācis pēdējais laiks atmaskot šīs indīgās čūskas, kuras slēpjas mākslinieku veidolā. Ir pienācis laiks teikt „NĒ!” ainavu glezniecībai. Un vienmēr atcerieties, ka ainavu mākslinieki ēd bērnus!

Attēlā – ainavu gleznotājs ēd bērnu.