100% ‘zero waste’ dzīve

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, dzeru savu ikrīta kafiju un cenšos atcerēties – kā tas viss sākās? Kā tieši es kļuvu pilnīgi neatkarīgs no komercializācijas, modernajām tehnoloģijām, patērēšanas kulta un vides piesārņošanas, kas lielākajai daļai aitu (tā saucu visus pārējos cilvēkus, kas vēl nav sasnieguši manu apskaidrību) ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?

Šķiet, tas sākās pirms kādiem desmit gadiem, kad toreizējā draudzene piedāvāja man pamēģināt veģetārismu. Domāju, ka tikai tajā brīdī man tā pa īstam izveidojās kritiskā domāšana. Drīz vien kļuva sāpīgi iedomāties, ka visu iepriekšējo mūžu biju pavadījis, katru dienu ēdot līķus (tā tagad saucu jebkuru gaļas produktu) un manu nepamatoto iegribu apmierināšanai bija jāmirst milzīgam skaitam dzīvu radību. Gaļa ir slepkavība, un, par laimi, attīstītā sabiedrībā to saprot arvien lielāks skaits cilvēku. Bet arī viņiem līdz manai apskaidrībai vēl tāls ceļš ejams.

Jauno apvāršņu atklāšana bija kā sniega bumba, kas palaista ripot lejā pa apsnigušu kalnu un veļas lejup arvien lielākā garīgās izaugsmes lavīnā. Saprotams, visai drīz pēc tam kļuvu par vegānu. Bija pretīgi iedomāties, ka manas apetītes remdēšanai būtu pieļaujama dzīvnieku spīdzināšana. Neviena pati vista nav pelnījusi, lai to turētu šaurā sprostā un kāds brokastīs sakultu viņas nākamos bērnus. Neviena pati govs nav pelnījusi, lai to mākslīgi apaugļotu un pēc tam padarītu par piena pumpi. Tas ir nehumāni un pretīgi.

Ir tikai likumsakarīgi, ka aktīvi iesaistījos biedrībā “Dzīvnieku brīvība” un kopā ar domubiedriem piedalījos visos svarīgākajos protestos, cīnoties pret globalizācijas ietekmi uz dzīvām radībām, kas pašas sevi nespēj aizstāvēt.

Jau labu laiku biju pārvietojies tikai un vienīgi ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, kas darbojas, pateicoties elektrībai, tomēr nepameta sajūta, ka viss iepriekš paveiktais kaut kā nav līdz galam pilnvērtīgs un noteikti jābūt veidiem, kā būt vēl lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Atkritumus šķiroju jau vairākus gadus, bet to joprojām bija par daudz, tāpēc biju patīkami satraukts, uzzinot par “zero waste” dzīvesveidu. Tā ir dzīvošana, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk atkritumu.

Sākotnēji pilnībā atteicos no iepirkšanās lielveikalos un iepirkos tikai tirgū vai specializētos veikalos, kuros produktus iespējams nopirkt, nosverot paša līdzpaņemtos traukos, nevis plastmasas iepakojumā, kā tas ierasts lielajās veikalu ķēdēs. Dārzeņu un sakņaugu mizas nemetu atkritumos, bet gan noglabāju īpašā tvertnē saldētavā, lai reizi mēnesī izvestu uz komposta kaudzi savā piepilsētas mazdārziņā. Izmantoju tikai auduma maisiņus, bet produktiem – stikla burciņas, jo tās var nekaitīgi izmantot atkārtoti. Tualetes papīru aizvietoju ar dabai draudzīgiem un atkārtoti mazgājamiem auduma gabaliņiem. Manis radīto atkritumu daudzums bija sarucis līdz minimumam, tomēr joprojām urdīja doma, ka ir iespējams dzīvot vēl pareizāk.

Pēc kāda laika sāku apzināties, ka mobilais telefons, televizors un elektrības izmantošana domāta tikai lielo korporāciju naudas maku pildīšanai un mūsdienīga dabas drauga dzīvē tam visam nav vietas. Neilgi pēc atteikšanās no elektrības pazaudēju darbu, jo priekšnieks acīmredzot nebija pietiekami emocionāli un garīgi nobriedis, lai būtu gatavs algot mūsdienīgi domājošu darbinieku, bet par to pārāk neraizējos, jo savulaik, skvotojot Spānijā, biju iepazinies ar tā saucamo “freegan” kultūru. Tas ir dzīvesveids, kas pilnībā sagrauj ierasto patēriņa kultūru. Proti – Spānijā lielveikali ik dienu nederīgos pārtikas produktus novietoja veikala aizmugurē un tie bija bez maksas brīvi pieejami jebkuram interesentam.

Tā kā Latvijā šī prakse vēl netiek pārāk plaši piekopta, nācās improvizēt, un atbilde nāca pavisam vienkārši – pārtikā ļoti ērti lietot produktus, no kuriem kāds cits atteicies. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz pilnīgi normālu pārtikas produktu iespējams atrast atkritumu konteineros tikai tāpēc, ka kāds, redz, ir pārāk smalks kundziņš, lai nogrieztu maizei pelējuma garozu vai apēstu jogurtu, kuram pirms divām dienām beidzies derīguma termiņš! Tā es ik vakaru sarūpēju sev krietnu maltīti un smīnot skatījos uz patēriņa kultūrā iesprostotajām aitām, kas gāja garām, nesot negausīgi pārpildītus lielveikalu polietilēna iepirkumu maisus. Pilnīgi skaidrs, ka maisi bija pildīti ar līķi, paverdzinātām olām un plastmasu.

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, jo dzīvokli un ģimeni pazaudēju jau sen, un dzeru savu ikrīta kafiju, kuru kāds garāmgājējs bija neizdzertu izmetis atkritumos. Tikai šādi cilvēks var būt patiesi brīvs un balansā ar Visumu un dabu. Tomēr nepamet sajūta, ka pasaules labā varētu darīt vēl vairāk. Elpojot es tomēr radu ogļskābo gāzi. Vajadzētu pārstāt elpot un kļūt par mēslojumu kādam kokam.

Mēs visi mirsim

Varētu šķist, ka šajā vietā un laikā būtu neiespējami atrast kādu cilvēku, kas noliegtu globālās klimata pārmaiņas, jo īpaši tā iemesla dēļ, ka zinātne nav bijusi tik ļoti attīstīta. Galu galā uz šīs planētas ir cilvēki, kas spēj novērot gravitācijas viļņus no melnajiem caurumiem miljoniem gaismas gadu tālumā, ģenētiski modificēt augus, lai pabarotu pusi zemeslodes, radīt medikamentus, kas glābj dzīvības. Tomēr rodas iespaids, ka popularitāti arvien vairāk gūst tik absurdas idejas kā plakanā zeme, vakcīnu izraisīts autisms un homeopātija.

Globālās sasilšanas faktu prognozēja jau pirms 100 gadiem, un šodienas prognozes liecina, ka, visticamāk, jau ir par vēlu ko iesākt, lai nosargātu civilizācijas pastāvēšanu. Planēta jau pati sāk izmest atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kas tikai paātrinās temperatūras celšanos, kas novedīs pie vēl lielākiem plūdiem, vētrām, karstuma viļņiem un meža ugunsgrēkiem. Mēs jau ilgi novērojam, kā Eiropas dienvidos un citos attīstītos reģionos plosās dažādas stihijas, un, visticamāk, šīs teritorijas drīz kļūs neapdzīvojamas. Loģiski ir jāpieņem, ka iedzīvotāji no dienvidiem sāks pārcelties uz dzīvi ziemeļu rajonos.

Cilvēki ir kā parazīti, kuri necenšas saglabāt sevis nēsātāju pie labas veselības. Šķiet, ka cilvēkus varētu salīdzināt ar žurkām, piemēram, ja kādā teritorijā savairojas pārāk daudz žurku, tiklīdz sāk aptrūkties resursu, žurkas sāk regulēt savu populāciju, nogalinot viena otru. Ar cilvēkiem allaž ir bijis līdzīgi, un nekas neliecina, ka, tiklīdz globālo klimata izmaiņu rezultātā aptrūksies pārtikas krājumu vai teritorijas, cilvēki nesāks viens otru nogalināt. Un nogalināt cilvēki prot labāk nekā jebkura cita suga uz mūsu trauslās planētas.

“Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijā veiktie aprēķini un prognozes liecina, ka, saskaroties ar globālo klimata izmaiņu izraisītajām sekām, lielākajā daļā pasaules valstu sabiedrība izvēlēsies konservatīvus un nacionālus vadītājus, kas, lai izvairītos no līgumiem par globālās sasilšanas bēgļu uzņemšanu, izstāsies no pastāvošajām valstu savienībām un aliansēm.

Eiropā jau tiek aktīvi runāts par Eiropas armijas izveidi, kas nodrošinātu vēl lielāku integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī iespēju nosargāt Eiropas teritoriālo integritāti nākotnē. Baltijas valstu interesēs ir vēl dziļāka integrācija un koalīcija ar Eiropas lielākajām valstīm, pat ja tas nozīmētu savā teritorijā izmitināt lielu skaitu iedzīvotāju no Eiropas dienvidiem, jo “katrs pats par sevi” apstākļos vērienīgi militāri konflikti ir neizbēgami un mazajai Latvijai šāda scenārija gadījumā draud militārs genocīds.

Kādi mums ir varianti? Akadēmiķis Kristaps Āls pauž viedokli, ka, iespējams, vislabākā rīcība gan Latvijā, gan pasaulē, būtu tās iedzīvotājiem izmirt dabīgā ceļā: “Ir jāskatās patiesībai acīs, mūsu paaudzei paveiksies, ja tā nomirs no vecuma, taču mūsu bērnu liktenis būs daudz skaudrāks. Valsts pastāvēšanu diktē tikai tās iedzīvotāju paustā griba, un nekas neliedz veselai nācijai pieņemt lēmumu par tās pastāvēšanas beigām.”

Latvijas priekšrocība ir tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un jau tā sarūkošais iedzīvotāju skaits. Nekustamo īpašumu pārdošana turīgiem ārvalstniekiem, kuru mērķis ir šeit apmesties uz dzīvi, ir šīs valsts iedzīvotāju labākā iespēja nodrošināt investīcijas reģionā un adekvātas vecumdienas pamatiedzīvotājiem. Latvija varētu kļūt par pirmo patvēruma centru klimata bēgļiem.

Aizmirstiet par Likteņdārzu, mums ir jābūvē jaunā Ēdene vai Bābeles tornis, kas apvienotu Latvijas teritorijā ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas ir spējīgas investēt pārtikas ražošanas inovācijās, lai mūsu zemniekiem nebūtu katru rudeni jāčīkst pēc kompensācijām, jo sausumā gājusi bojā viņu tupeņu raža. Pēc zinātnieku aplēsēm, mums ir atlikuši aptuveni 30 gadi, līdz klimata izmaiņas sāks masveidā iznīcināt zemes floru un faunu.

Nevar būt ne runas par atbalstu ģimenēm vai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, valstij nepieciešams izmaksāt pabalstus cilvēkiem, kam nav bērnu, lai tie varētu optimāli izmantot savu laiku, strādājot pie tā, lai, kad pēc 100 gadiem smaks nost pēdējie cilvēki uz Zemes, tie varētu pieminēt, kā viedie latvieši nolēma paši sev lemt likteni, nevis plēst citiem rīkles, lai vēlāk varētu necienīgi nosmakt karstumā un putekļos.

Reemigrācijas plāns darbībā

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.”
“Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…”
Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau arī daudz melots: debilais Jaceks, kurš spieda piķot par pierakstu, nebija nekas cits kā rekets. Bet tajā brīdī, kad ome gatavojās iet uz banku, lai pārskaitītu naudu, uzkūlās tā mauka Ksenija, kas izkladzināja visam pagastam, ka viņš, redz, slēpjoties ārzemēs no alimentiem. Kuce.
“Es tev zvēru, Budzi. Tie čur… moldāvi atdos piķi. Parīt.”
“Haha, kā tad! Nosvīda tavi moldāvi, jau vakar, ar visu brigādi. Ko blenz? Griša redzēja, melns busiņš. Aizbrauca uz nākamo objektu spēlēt lohotronu.”

Andža juta, kā dūres savelkas. Braukšana uz fričlandi bija liela kļūda. Lūtonā viņam klājās lieliski, pabalsti ripoja un pat sociālais dzīvoklis bija piešķirts… Ja vien nebijis tā melnā mēsla, kurš viņam trāpījās ceļā pēc viena pasākuma ar čomiem. Sasodītais pakijs. Andža bija tikai pāris reizes viņam iebakstījis ribās, bet sīkais tarakāns gandrīz galus atdeva. Nācās ātri tīt makšķeres no zaļās salas un fričlande likās okei variants, jo Budzis bija solījis palīdzēt. Aha, palīdzēt, kā tad. Izrādījās, ka Vācijā joprojām valda Hitlers – lai dabūtu pierakstu, vajadzēja darbu, bet, lai dabūtu darbu, vajadzēja pierakstu. Par oficiālu darbu, protams, nevarēja ne sapņot, – tā šmarensija Ksenija ar saviem alimentiem… Tā kā nācās vien piķot Jacekam, kurš mācēja visu nokārtot. Darba tirgū valdīja uzmetēji, pidari un čigāni, un parāds Budzim bija izaudzis līdz četrciparu skaitlim.

“Labi, nemīz… Būs arī tavā buļļa dirsā pavasaris. Man tev ir pārsteigums. Braucam šodien uz Latviju.”
“Uz to sūda valsti? Lai es tur kaut reiz savu kāju…”
“Hahaha, uzķēries, lohs ! Ne jau TĀDĀ veidā uz Latviju, – re, skaties. Būs šmiga par brīvu.”
Un viņš iebakstīja savu trekno pirkstu datora zilajā acī. Tur, feisbuka dzīlēs vizēja sarkanbaltsarkani raksti un paziņojums: “Šovakar par godu valsts simtgadei mūsu latviešu biedrība rīko koncertu draudzes namā. Ieeja par groziņiem un vakara pārsteigums …”
Nu smieties gribējās Andžam. Nudien, groziņi un šmiga par brīvu ļoti interesēja Budzim, kurš bija Jaceka labā roka un naudā peldēja. Īstais “groziņš”, kura dēļ Budzis gribēja braukt uz šo tūdaliņu pasākumu, bija pupainā Linda, savulaik viņa klasesbiedrene, nesen atbraukusi uz kaimiņu ciemu, un tās bildes feisbukā Budzis pats aizvakar tika Andžam rādījis. Linda dziedāja ansamblī, un Andža sev par lielu uzjautrinājumu saprata, ka Budzis, varenais Budzis tā kā kautrējas doties uz pasākumu viens. Jobanais tirliņš.


“Nu, puiši, kas jums groziņā?”
Iekšālaidēja nebija pupainā Linda, – novērtēja Andža, – bet pavītis zirgs ap piecdesmit tautastērpā, kura noteikti mainīja friču pendžām pīles un vakaros uzpildījās ar saldo šampi. Groziņa viņam nebija, taču Budzis gan bija sagatavojies – pavicināja zirgam pie deguna divus LIDL maisiņus, pilnus ar saldumiem. Pupainajai Lindai bija divi sīkie.
“Cik mīļi! Pagaidiet, mums ir vakara pārsteigums. Reemigrācijas loterija – tikai jāuzraksta savs vārds uz kartiņas, un jūs piedalīsieties Reemigrācijas fonda rīkotajā iespējā doties atpakaļ uz dzimteni. Par valsts naudu.”
Andža jau pastiepa roku, lai pagrūstu malā šo kuci ar visu viņas fakino loteriju, taču ceļu aizšķērsoja Budzis, kurš valdonīgi paķēra kartiņas un iešņāca Andžam ausī.
“Savārīsi sūdus, lisais, rēķini, ka parāds dubultosies. Mēs esam zolīdā pasākumā.”
Andža nopūtās, uzskribelēja uz lapiņas savu vārdu, e-pastu un telefonu, ar vienu aci sapņaini skenēdams galdu, kur rotājās pīrādziņi, siļķe kažokā, sviestmaizes un – aleluja! – divas lielās balzama pudeles.

Taču prieks nebija ilgs. Tiklīdz viņš spēra soli pīrādziņu virzienā, uz nelielā paaugstinājuma telpas galā kaut kas iegaudojās. Piecas sievietes garos svītrainos brunčos uzpeldēja nez no kurienes un sāka vilkt lēnu, raudulīgu melodiju. Vienīgā cērtamā no viņām bija pupainā Linda, kura viegli gorījās pašā vidū, šūpojot blondo pačku.
Kaukšana vilkās diezgan ilgi, Andža jau pamazām sāka zaudēt cerību un iekrita paģirainā, saraustītā transā, kuru vēl ļaunāku darīja sasodīto pīrādziņu smarža. Tās bija lamatas, kurās Budzis viņu tika ievilcis, sodot par parādu, un šīs mokas nebeigsies nekad! Neviena blonda blozga nebija tādu ciešanu vērta.
Taču te saldsērīgās vaimanas pēkšņi pārtrūka. Andža atvēra acis, lai noticētu savam priekam, un, protams, tas bija kārtējais māns. Uz improvizētās skatuves kāpa bārdains tuntulis maza bērna kaku krāsas uzvalkā.

“Kā jau sākumā tika minēts, es pārstāvu Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas fondu. Šodien, šajā mazajā trimdas šūniņā tiks izlozēts tas laimīgais, kuru mēs palīdzēsim atgriezt Latvijai. Realizējot šo pilotprojektu, mēs dāvāsim iespēju šim cilvēkam sociāli un finansiāli iekļauties dzimtenē. Zinām – tas nav viegli, taču mums ir jāatgriež svešumā aizklīdušie tautieši. Katrs Latvijai zaudēts cilvēks – tā ir mūsu nācijas izmiršana.”
Pupainā Linda koķeti piešļūca pie tuntuļa ar linu maisu, no kuras viņš izvilka vienu kartiņu.
“Man ir tas gods paziņot, ka šo brīnišķīgo iespēju atgriezties Latvijā laimējis … Andrejs Tutins! Kur viņš ir? Kurš ir tas laimīgais?”

Pīrādziņu smarža nu jau pārklāja visu telpu kā indējoši rūgts tvans, un Andža saprata, ka viņu vienlaicīgi satver vairākas rokas un stumj uz skatuves pusi.

Par neaudzinātiem šmuļiem koncertos

Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusijas, kurās vairāki pasākumu apmeklētāji norādīja, ka uz koncertiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuri pasākumu laikā trokšņo. Komentāri, kā jau ierasts, sadalījās divās karojošās daļās – vieni šim uzstādījumam pilnībā piekrita, kamēr pārējie uzskatīja, ka “ņuņņājošs un kliedzošs sīcis” koncertā ir viņu pamattiesības un pret to varētu iebilst tikai bezbērnu feministes un cilvēki, kuri neko nesaprot no patiesās dzīves jēgas.

Izskanēja tādi komentāri kā:
– “Vecmeitas pret bērnu vecākiem”
– “Drīz koncertos aizliegs arī elpot..”
– “Tiem, kuri sevi tik augstu vērtē, ka traucē bērni un citi cilvēki, ir visas iespējas pasūtīt privātus koncertus!”
– “Ja bērnu nav, kur atstāt, man tiešām tagad septiņus gadus vajadzētu sēdēt mājās un pūt?”
– “Man nav bērni bet es tik un tā izlasot tad komentu saprotu ka tu esi neaudzinata dura”.

Lai arī ir pavisam vienkārši izprast abas karojošās puses, domāju, ka patiesā problēma ir daudz dziļāka. Ņuņņājošo knēveļu problēma radās brīdī, kad jaunie vecāki saklausījās tādus modernos audzināšanas padomus, kā “Bērnam nekad nedrīkst teikt “nē”!” Pagāja laiks un vesela vecāku-lupatu paaudze radīja neaudzinātu, izlutinātu un visatļautības pilnu bērnu baru. Kad bērnu uzvedība kļuva pilnīgi nekontrolējama, radās mīts par “indigo bērniem”, jo daudz vienkāršāk ir stāstīt visiem, ka tavs super-duper-apdāvinātais bērns ir īpašs un viņa histērijas ir pilnīgi normālas, nevis atzīt, ka esi bijis nekam nederīgs vecāks un neesi bērna audzināšanai veltījis pietiekami daudz laika.

Un – tavu brīnumu – bērns, no kura uzmanības vecāki gadiem atpirkušies ar planšetēm, mobilajiem telefoniem un saldumiem, koncertā nav spējīgs koncentrēt uzmanību ilgāk par 20 minūtēm, sāk trokšņot un traucēt apkārtējiem, bet vecāki neliekas ne zinis, jo viņu bērniņš taču ir tik īpašs, un visiem apkārtējiem tas jāsaprot un jārespektē.

Neaudzināto tīrradņu īpatsvars pieaudzis tik krietni, ka cilvēki pasākumos ar šķību aci skatās arī uz normāliem bērniem, jo ir ļoti maza ticība, ka jau mirkli vēlāk tie nesāks ārdīties.

Risinājums ir pavisam vienkāršs – nevediet savus bērnus uz pasākumiem un koncertiem, kuri tos neinteresē. Ja jums šķiet, ka trīsgadnieks ļoti daudz iegūs, apmeklējot simfoniskās vai koru mūzikas koncertu, vispirms nosēdiniet viņu pie koncertieraksta televizorā un pārliecinieties, ka juniors divas stundas ar interesi sekos līdzi pasākumam. Sēdiet viņam blakus un iztēlojaties, ka esat par šī pasākuma biļeti samaksājis brangu naudu un tas nav jūsu bērns. Diez kas nav, ne?

Ja neesat droši, ka jūsu bērni spēs pasākuma laikā nevienam netraucēt, vediet viņus uz bērnu koncertiem, bērnu izrādēm, bērnu seansiem kinoteātros, vediet viņus uz vasaras mūzikas festivāliem brīvā dabā un rokmūzikas koncertiem iekštelpās. Vediet viņus uz leļļu teātri un cirku. Brauciet ekskursijās apskatīt Latvijas skaistākās vietas, uzsāciet kopīgas fiziskās aktivitātes, sūtiet viņus uz dziedāšanas, dejošanas un jogas pulciņiem. Tikai, lūdzu, pārstājiet dirst, ka akustiskās mūzikas koncerti ir jūsu vienīgā iespēja izrauties no dzīvokļa, kurā esat ieslodzīti.

Ja nu tomēr ir dramatiska un nepārvarama vēlme savu atvasi piespiedu kārtā aizvilkt uz kādu pasākumu, kurā pieklājas mierīgi sēdēt un nesarunāties – tiklīdz jūsu bērns sāk garlaikoties – celieties kājās un dodieties prom. Kā rakstīja internetā: “Visai pasaulei nav jātolerē fakts, ka tev ir bērni”. Bērna audzināšana ir tava, nevis apkārtējo pienākums un problēma.

Koncertos ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sarunājuši kādu, kas pieskata viņu atvases, lai paši varētu kopā doties baudīt labu mūziku vai izrādi, kā arī – lai beidzot atpūstos no bērniem. Iespējams, jūsu egoistiskā vēlme savas interesītes stādīt augstāk par vairākiem simtiem citu interešu, tikko sačakarēja viņiem vienīgo vakaru bez bērnu kliegšanas gadā.

P. S.
Ja uzskati, ka tev ir “indigo bērns”, lūdzu, pārstāj vairoties vai lec Daugavā.

Intervija

“Tā, tā… Jaroslavs. Tu taču saproti – ja tiksi Aģentūrā, tev būs jāmaina vārds. Gan papīros, gan ikdienā. Vairs nekāda Jaroslava, vairs nekādas vecās dzīves. Aģentūrā tevi sauks par Barakudu, bet tas tikai iekšējai lietošanai, aģentu starpā, saprotams.”

Masīvkoka paneļiem klātā istabā platam abpus platam galdam sēdēja kalsns jauneklis, asiem, augstiem vaigu kauliem un plānām lūpām, un vīrietis, tumšā uzvalkā – tā starp melnu un tumši zilu, vecumā tā starp 30 un 40. Cilvēkiem no malas visa par Aģentūru pieejamā informācija bija “tā starp”.

Vīrietis ērtāk ieknosījās augstās atzveltnes ādas krēslā, jauneklis sēdēja uz vienkārša koka krēsla, rokas salicis klēpī.

“Ja nesačakarēsies intervijā un galu galā tiksi pie mums, mēs ar tevi sēdēsim un malkosim konjaku, lūk, tur tajos klubkrēslos,” vīrietis žaketē pamāja ar galvu uz istabas kamīna stūri  aiz Jaroslava, kas pagaidām vēl nebija Barakuda, aiz muguras.

Platais galds, šķiet, simbolizēja milzu aizu, kas šķīra Jaroslavu no Edvarda, Eduarda vai Edgara (Aģentūrā viss ir “tā starp”, “apmēram” vai “viens no šiem”) kā fiziski, tā statusa ziņā un visādi citādi. Uz galda Eduarda vai Edija pusē stāvēja mēģenes tipa pudelīte, caurspīdīga, ar nenosakāmu substanci tajā.

“Tu esi gatavs ziedot visu, arī dzīvību uzdevumam un Aģentūrai?” Eduarda skatiens ieurbās Jaroslavā.

“Jā.”

Edvards tikko jaušami pasmīnēja. “Redzēsim.” Un paslidināja pa galdu pudelīti jaunekļa virzienā. “Dzer. Tas var būt nekaitīgs šķidrums. Tas var būt arī nāvējošs toksīns. Uzticies?”

“Tā ir šmeka,” pārliecināti atbildēja Jaroslavs, atkorķējis mēģeni un paostījis saturu.

“Ko… kas? Muļķības!” pirmo reizi intervijas laikā Edvarta tembrs bija zaudējis pārākuma pieskaņu, bet mēģināja pārāk neizpaust sašutumu: “Šmeka? Tu domā, ka Aģentūra ir kaut kāds jokdaru klubiņš? Mēs gāžam valdības, mēs ieceļam valdības. Mēs esam apvērsumi un mēs esam vēlēšanas. Mēs esam…”

“Tā ir šmeka,” atkārtoja Jaroslavs. “Iedzer pats, ja netici.”

“Tā ir pārbaude, idiot! Pārbaude, nevis šmeka, saproti?” Edgars vairs nespēja noslēpt sašutumu. Likme bija Aģentūras prestižs. “Tad tu dzersi vai nē?”

“Nē. Dzeriet pats, ja vēlaties.”

Eduards pārliecās pāri galdam, ieskatījās acīs jauneklim, kurš sēdēja nekustīgi, paņēma mēģeni, iebāza tajā pirkstu un to nolaizīja, tad dusmās aizmeta to. “Redzi, pamuļķi? Tas ir nekaitīgs šķidrums. Elementāra lojalitātes pārbaude. Nevis inde, nevis šmeka. Un tagad pazūdi.”

Jaroslavs nesteidzīgi piecēlās un devās uz durvju pusi.

“Ā, un vēl kas, Jaroslav.”

“Jā?” jauneklis pagriezās pret Eldaru, kuram rokā bija pistole. “Tu tiešām domāji, ka pēc visa, ko intervijā uzzināji par Aģentūru, varēsi tā vienkārši aiziet?” un nospieda mēlīti.

Jaroslavs satvēra vēderu un sakņupa uz grīdas.

Viens no lielajiem sienas paneļiem atvērās, telpā ienāca neliela auguma vīrietis, tērpies halātā, un izpūta salkanu veipa mākoni.

“Vai es izturēju? Vai es esmu Aģentūrā?” Eduards, kura balss tonis un attieksme pēkšņi bija kļuvusi nepacietīga un pieglaimīga, vērsās pie atnācēja.

“Protams, ka nē, idiot. Mums vajag cilvēkus, kas domā ar galvu. Ar savu galvu, nevis Jaroslava. Tev bija jāpanāk, ka Jaroslavs iztukšo mēģeni. Saproti, to sauc par mārketingu. Par spēju ietekmēt. Aģentūrai jāpanāk, ka citi dara, nevis jādara pašiem. Kāpēc tu pats dzēri to šmeku? Jo intervējamais tev pateica. Intervējamais. Tu esi iespaidojams, kad tev vajadzēja iespaidot.”

“Pag, ko? Šmeku?”

“Es taču tev teicu,” no aizmugures atskanēja Jaroslava mierīgā balss.

Eduards apcirtās apkārt. Tur sēdēja Jaroslavs, ērti ieriktējies klubkrēslā, un ar pirkstu iztīrīja mēģenē atlikušo saturu.

“Kas te notiek? Es tevi nošāvu!”

“Neko tu nenošāvi. Tu pat nespēj sazīmēt atsitiena atšķirības tukšai patronai no kaujas patronas. Redzi, Jaroslavs jau sen ir Aģentūrā. Tava pārbaude bija viņa intervija. Tavs eksāmens nebija intervēt savu līdzgaitnieku, kurš varbūt tiktu Aģentūrā. Tu intervēji savu priekšnieku, nu… ne savu priekšnieku, jo tādi lohi kā tu mums, protams, nav vajadzīgi,” ik pēc 10 vārdiem izpūšot istabā šķebinoši salkanos garaiņus, paskaidroja Arturs. “Aģentūrā tu nestrādāsi, vismaz par algu ne. Bet iegaumē šo – lai arī kur tu dzīvē nonāksi, tu allaž būsi mūsu kuce. Jo, he he, vai man vienīgajam šķiet, ka te mums ir uzskatāms slepkavības mēģinājums?”

“Ar tavu rīkojumu nošaut, ja intervija izgāzīsies.”

“Jā, he he, bet es zināju, ka tās ir tukšas patronas un ka nevienu tu nenogalināsi. Un videoieraksti ir uzmini kuram? Tā kā tu esi mūsu kuce, slepkava Eduard.”

“Un šmekas ņukātājs!” no istabas kamīna kakta piemetināja Jaroslavs.

“Tu pats ēd!” Eduards atbļāva.

“Redzi – ir būtiska atšķirība,” caur meloņu veipa tvaiku sāka Arturs. “Visiem zināms, ka Jaroslavs ir peģiks. Un arī svaigēdājs. Kā tev šķiet, kurš tad piešāva to mēģeni? Zero waste dzīvesveids, draudziņ. Bet tu ņukāji no brīvas gribas. Tikai tāpēc, ka es viegli iespaidojams. Pateikšu to trešo reizi, lai tā kārtīgi ieēdas tavā trulajā pakausī – nu tu esi mūsu kuce. Mēs pakalpojumus varam izsaukt jebkurā laikā. Ja vien tu nevēlies, lai Aģentūra nopludina informāciju par vienu mums zināmu neizdevušos slepkavu.”

“Un šmekas ņukātāju,” atgādināja Jaroslavs.

“Tagad vari iet. Tu mums piederi,” Arturs stāvēja un caur gaistošo veipa mākoni smaidīja apjukušajam Eduardam tieši sejā.

Eduards norija siekalas. Angīnas dēļ tas bija visai sāpīgi. Viņš paskatījās uz Arturu, tad uz Jaroslavu. Parasti dzīve piedāvā izvēles iespējas, bet šobrīd Eduards redzēja tikai vienu iznākumu. Būs asinspirts. Viņš iebāza roku kabatā. Tur gaidīja nazītis. Nelielam taktiskam pārsvaram.

Nazītis

Edvardam sagribējās nazīti. Doma sākotnēji bija blāva un neizteikta, taču laiks ritēja uz priekšu un nazīti gribējās aizvien vairāk. Nu, zin’ kā. A ja nu uz ielas bandīti uzbrūk? Edvards iztēlojās sevi elegantā vēzienā pāršķeļot uzbrucējam seju. Tā lai ievainojums nav nāvējošs, bet sāpīgs gan morāli, gan fiziski. Lai varmāka vairs nekad nepārkāpj likumu un lai Edvardam tiek sabiedrības atzinums un varbūt pat ordenis. Un tad vēl var būt gadījums, kad darba ballītē nākas sagriezt desu maizītēm vai sāļo torti. Un tad vecenes plāta rokas un nezina ko darīt. Un tad Edvards vēsā mierā izvilktu no kabatas nazi. Mazs, bet tomēr varoņdarbs. Nazītim varētu atrast simtiem pielietojumu. Atvērt aploksni. Atvērt iepakojumu. Edvardu viegli kaitināja tas staipīgais celofāns, kurā Alīekspress tirgoņi allaž ietina savus krāmus. Tas negribēja atvērties, lipa pie pirkstiem un bija teju nepārplēšams. Uzasināt zīmuli. Izņemt telefonu no glumajiem vāciņiem. Edvardam šķita, ka nazītis atrisinās visas mazās ikdienas problēmiņas un viņš beidzot varēs netērēt laiku sīkumiem, bet dzīvot spilgtu dzīvi. Elpot pilnu krūti. Varbūt atsāks nodarboties ar sportu vai apgūs klavierspēli.

Pēc vairāku nedēļu ilgas neizlēmības, pēc interneta forumu lasīšanas, apbruņojies ar zināšanām par tērauda markām un oglekļa ietekmi uz asmeņa stiprību, Edvards devās uz medību veikalu. Tur viņš ilgi pētīja leti ar nažiem un uzdeva jautājumus konsultantam. Šveices armijas nazīti Edvards negribēja — pārāk bērnišķīgs. Franču sēņotāju nazīti arī nē — pārāk bābisks. Nē, Edvards iegādājās Amerikā ražotu salokāmo “izdzīvošanas” nazi. Tādu, kuru kādreiz izmantoja Discovery TV kanāla zvaigzne. Normāls džeks, tas sūdu nebūtu reklamējis. Nazis bija salokāms, taču no nejaušībām to pasargāja asmeņa fiksatora poga. Pārdomāts dizains. Edvards atzīmēja, ka pārdevējs bija ģērbies “takstiskās” biksēs un armijas tipa zābakos. Šo domu viņš pieglabāja.

Ejot mājās, Edvards ik pa laikam ielika roku kabatā un pataustīja naža gumijoto rokturi. Ērts. Tāds no rokām neizslīdēs. Nazis piešķīra tukšajai kabatai patīkamu smagumu, un citādi parasta, necila vējjaka, lai arī neaizpogāta, tagad mazāk plivinājās vēja brāzmās.

Nākamājā dienā Edvards paņēma nazīti uz darbu. Atstājis vējjaku garderobē, nazītis tika ievietots džinsu kabatā. Un, šķita, ka nekas vairāk nenotika. Nazis nogulēja kabatā visu dienu bez darba. Nebija nevienas aploksnes, ko atvērt, nebija nevienas desas, ko sagriezt. Palicis vienatnē Edvards ņēma nazīti rokā, atvāza un aizvēra to, klausījās metāliskajā klikšķī un glāstīja fiksatora pogu. Un kad dzirdēja tuvojamies kolēģus, Edvards paslēpa nazīti atpakaļ kabatā.

Taču neatvairāmas izmaiņas bija iestājušās, lai arī neviens tās uzreiz nepamanīja. Edvarda stāja kļuva mazliet staltāka. Edvarda gaita kļuva mazāk nervoza. Viņš mazliet vairāk izvērsa plecus un tā vīrišķīgāk izgrieza krūtis. Pirms pusdienu pārtraukuma, palicis kabinetā viens, Edvards sataisīja desmit atspiedienus un iedomājās, ka būtu jānopērk hanteles. Jau šī doma vien sildīja sirdi.

Pārmaiņas turpinājās. Atceroties medību veikala pārdevēju un viņa izteikti vīrišķīgo izskatu, Edvards nopirka sev kamuflāžas krāsas zeķes. Ne uz ko daudz viņš necerēja, taču apzinājās, ka grūtā brīdī, kamuflāžas krāsas zeķes var sniegt pavisam nelielu, bet vajadzīgu taktisku pārsvaru. Vēl pēc dažām dienām tika nopirkts “shemagh” lakats. Nevis zaļā, bet olīvu krāsā, protams. Jo pakāpeniski mainījās arī Edvarda valoda. “Bēšīgs” kļuva par “smilšu krāsas”. Spriedzes filmu aktieri tagad izmantoja nevis “automātus”, bet “triecienšautenes”. Un tad kādu rītu Edvards nolēma neskūties, bet atstāja uz sejas bārdas rugājus.

Kādu dienu Edvards beidzot atrada nazītim pielietojumu. Un vēl kādu! Grāmtvede Veronika uz darbu atnesa grozu ar āboliem un cienāja kolēģus. Edvards, paņēmis ābolu rokā, nevis plebejiski to koda, nē, bet vispirms nogrieza elegantu šķēlīti, un tad lika to no asmens mutē. Veronika atzinīgi nopētīja Edvarda izgājienu, taču neko neteica. Pēcpusdienā viņa palūdza lai Edvards palīdz aiznest saiņus ar dokumentiem uz arhīvu, bet pēc tam palūdza vai viņš nevarētu apskatīties viņas datoru. Pēkšņi bija pazudusi skaņa. Edvards piekrita un ātri vien konstatēja, ka tumbiņu vads bija atvienojies no kontaktligzdas. Vakarā Veronika ielūdza Edvardu pie sevis ciemos uz tēju.

* * *

Edvards īsti neprata skūpstīties, taču kaislību viesulī tam nebija nozīmes. Viņa mēle lodāja ap Veronikas lūpām, vaigiem un ausīm, bet rokas pakāpeniski atbrīvoja sievieti no drēbēm. Kurpes bija atstātas koridorā, svārki mētājās kaut kur ap virtuvi, zeķubikses aizķērās aiz guļamistabas durvju roktura un blūze nokarājās no gultas malas. Edvarda roka slīdēja pa Veronikas kailo muguru un apstājās uz krūštura. Kādu mirkli viņš ķimerējās ar āķīšu attaisīšanu, taču neveiksmīgi, un lai nezaudētu laiku un erekciju, Edvards pārgrieza krūšturi ar nazi.

— Eu! Tu galīgi ahujel? — iesaucās Veronika. — Jibučījs kroplis, debīls, suka, nahuj. Bļāģ!

Viņa atgrūda Edvardu un dāvāja tam skatienu, pilnu naida un riebuma. Edvards izskatījās un jutās mazs, melns un stulbs. Ģērbts tikai apenēs un zeķēs, ar nazi rokā.

— Pag. — Veronikas acis iepletās šausmās. — No kurienes tu izvilki to nazi? No trusikiem?

Edvards iesarka. Viņš patiešām bija iešuvis slepenu kabatiņu savām kamuflāžas apakšbiksēm. Zin’ kā, visādam gadījumam. Nelielam taktiskam pārsvaram.

* * *
Durvis aizcirtās deguna priekšā. Ģērbties nācās vēsajā kāpņu telpā. Kad tika aizpogātas vējjakas pēdējās pogas, Edvards ar nazi sienā ieskrāpēja “ВЕРОHИКА СAСЁТ ХУИ”. Krieviski, lai izvairītos no liekām aizdomām.

Odekolona someljē tramvajā

Kādu pēcpusdienu, kā jau ierasts, galvā pārcilāju dienas notikumus, turoties pie lipīgas caurules pirmajā tramvajā. Pārdomas iztraucēja asa un kodīga smaka, uz mirkli iztēlojos, ka aptuveni šādi varētu ost “Ciklons B”. Intensīvais “aromāts” nāca no kāda pusmūža vecuma kunga, kurš lielā brezenta somā pārvadāja stikla taru, bet savas bikses, acīmredzot, uztvēra kā portatīvo tualeti.

Vīrietis izvilka no kabatas neliela izmēra flakonu un kāri iestrēba no tā krietnu šļuku odekolona “Тройной”. Odekolona saldā smarža sajaucās ar aso nepieradinātās dzīves smārdu, izveidojot tramvaja vagonā šķebinošu blendu, kas, gluži kā atprātotāji Harija Potera sāgā, izsūca no apkārtējiem visas pozitīvās emocijas un vēlmi dzīvot. Šajā brīdī aizdomājos – kāda velna pēc es īsti nolēmu pārstāt pilsētā lietot automašīnu?

Savulaik ik dienas no dzīvokļa Juglā uz biroju Āgenskalnā braucu ar savu auto, nezinot raizes, tomēr paralēli komfortam mani vienmēr šaustīja apziņa, ka var taču dzīvot zaļāk, var dot pilsētai vairāk, tāpēc nolēmu savas personīgās vēlmes nestādīt augstāk par sabiedrības labumu un atstāju automašīnu nedēļas nogaļu izbraucieniem ārpus pilsētas.

Vispirms jāteic, ka mēnešbiļetes dažādiem transportiem kopā uz ģimeni izmaksāja vairāk, nekā ikdienā spēju nobraukt ar savu mazlitrāžas auto degvielā, tomēr bija sajūta, ka šādi sniedzu finansiālu atbalstu Rīgas sabiedriskā transporta tīkla modernizācijai, palīdzot kopā būvēt skaistāku un ērtāku nākotni mums visiem.

Nākamais, kas mani pārsteidza, bija cilvēku daudzums tramvajos. Karstākajās stundās tie kursē reizi piecās minūtēs, bet neraugoties uz to, regulāri ir reizes, kad pasažieri pieturā cenšas neizgāzties pa pārpildītās kastes durvīm, bet citiem tajā iekāpt vienkārši nav iespējams, tāpēc jāgaida nākamo, cerībā, ka tajā būs vieta. Un pēc tam nākamo.

Šajos brīžos parasti aizdomājos – kā izskatītos galvaspilsētas sabiedriskais transports, ja visi pilsētnieki atteiktos no auto un, pēc veiksmīgas “park and ride” sistēmas ieviešanas, Juglā tramvaja galapunktā sabiedrisko transportu ikrītu gaidītu par pārdesmit tūkstošiem cilvēku vairāk? Vai tramvaju skaits un to kursēšanas intensitāte kaut kā maģiski pieckāršotos? Iespaidīgi palielinātam autoparkam droši vien būtu daudzkārt augstākas uzturēšanas izmaksas, vai tā iespaidā nepaceltos biļešu cenas? Protams, šajā jomā neesmu lietpratējs, tāpēc ticu, ka pilsētvides entuziasti jau izstrādājuši šim trāpīgus un viegli realizējamus risinājumus.

Vēl man lielu pārsteigumu izraisīja fakts, ka ar auto ierasto divdesmitpiecu minūšu vietā, ar pirmo tramvaju no Juglas līdz Āgenskalnam jābrauc veselu stundu – 30 km/h ātruma ierobežojums visas Barona ielas garumā, pārlieku blīvā pieturvietu intensitāte, kā arī Centrāltirgus aplis viennozīmīgi dara savu. Principā, ik dienu tā ir nedaudz vairāk kā stunda laika, ko nākas nolaupīt savai ģimenei, tomēr vērtēt savas ģimenes vēlmes augstāk par sabiedrības labumu būtu klaji egoistiski. Es stāvu tam pāri.

Un tad vēl man nedod mieru jautājums – vai nav nedaudz negodīgi tas, ka pa Rīgu nepārvietojos ar savu automašīnu, lai šeit būtu svaigāks gaiss, bet brīvdienās ar auto braucu ekskursijās uz citām Latvijas pilsētām. Sanāk, ka pats savā pilsētā nevēlos sava auto izplūdes gāzes, bet par Talsu iedzīvotājiem vienalga? Ar šo vēl neesmu līdz galam ticis skaidrībā.

Odekolona someljē bija izkāpis no tramvaja jau trīs pieturas iepriekš, bet gaisā joprojām virmoja viņa dzīves sūrme. Nokļūšanai uz darbu tērēju vairāk naudas kā iepriekš, ģimeni katru dienu redzu par stundu mazāk, elpoju urīna un spirtota odekolona smārdu, turoties pie lipīgas caurules. Es vienkārši esmu labāks cilvēks par jums.

Pikets atrisina problēmas velosipēdistu galvā

17. oktobrī pulksten 12.00 Rātslaukumā pie Rīgas domes notika pikets “Par velo!”, kas norisinājās, lai pievērstu Rīgas domes deputātu uzmanību samilzušajām satiksmes drošības problēmām un aicinātu nekavējoties uzlabot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Cehs.lv komanda labprāt būtu ieradusies, bet diemžēl, pie rātsnama nav iespējams piebraukt ar automašīnu, turklāt, pieaugušiem cilvēkiem šajā laikā jābūt darbā.

Lai vai kā, pilnībā atbalstām pilsētvides aktīvistu entuziasmu un ticam, ka šis hepenings nekavējoties liks domes deputātiem atskārst pieļautās kļūdas un sākt rīkoties. Gara acīm jau iztēlojamies, kā Nils izskrien no domes, pamāj visiem piketētājiem žestu par aizmāršību un sāk uz Krasta ielas krāsot velojoslas.

Veloaktīvisti jau iepriekš rīkojuši dažādas pārdomātas un lietderīgas akcijas, tādējādi uzlabojot veloinfrastruktūru galvaspilsētā. Kā spilgtākos no piemēriem varam minēt:
– velosipēdu “kritisko masu”, kuras laikā pāris simti riteņbraucēju traucas pa pilsētu, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bloķējot automašīnu satiksmi un autovadītājiem, kas nav ar to apmierināti, rādot uz augšu izstieptus vidējos pirkstus
– patvaļīgi uzzīmējot nesaskaņotu velojoslu vienīgajā Brīvības ielas posmā, kur to atļauj ielas platums
– minoties pa Brīvības ielas vidu, lai dabūtu pa muti no nikna bembista.

Tā kā iepriekšējās aktivitātes vēlamos augļus nav nesušas, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc vakardienas piketa izmaiņas veloinfrastruktūrā notiks nekavējoties. Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šīs rindas, Rīgas centrā jau ir aizliegta iebraukšana ar automašīnām, Čaka iela pārvērsta par velomaģistrāli, Ceļu satiksmes noteikumos tiek veiktas izmaiņas, lai atrunātu, ka velosipēdistiem sarkanā luksofora gaismai ir tikai rekomendējoša nozīme, bet likuma preambulā tiek ierakstīts: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti!”

Tāpat skaidrs, ka pēc šī piketa nekavējoties notiks arī sekojošās lietas:
– velosipēdisti pārstās braukt kā idioti,
– tas viens no muļķiem pēkšņi tomēr atzīs, ka ir OK lietot ķiveri,
– velosipēdisti pēkšņi atcerēsies, ka sarkanais un pat dzeltenais ir kustību aizliedzoši signāli,
– sāks krustojumus šķērsot gājēju ātrumā,
– pārstās pa trotuāriem lidot uz 30 km/h,
– iegādāsies velosipēdus ar bremzēm,
– lai izlasītu telefonā iekritušo ziņu, apstāsies trotuāra malā, nevis lasīs to braucot,
– pārstās zīmēt savus ceļu apzīmējumus,
– nemīsies cauri tramvaja pieturai, kad no sabiedriskā transporta kāpj ārā pasažieri,
– vismaz līkumos uzliks rokas uz stūres,
– pārstās mīties pa vidu Brīvības ielai un saprātīgi izmantos ietvi,
– atzīs, ka sava daļa taisnības tomēr Timrotam ir,
– piekritīs, ka trīsgadīgu bērnu ziemā tomēr labāk uz dārziņu aizvest ar sabiedrisko, nevis uzsēdināt uz rāmīša, minoties pa apledojušiem trotuāriem,
– pārstās sist ar roku pa sāniem automašīnām, kuras ir apstājušās, lai izkrautu vai iekrautu mantas – tā vietā samazinās ātrumu un mierīgā garā apbrauks šķērsli,
– sapratīs, ka “kritiskajā masā” tomēr ir iespējams braukt ievērojot CSN, un nerādot autovadītājiem fakučus,
– sapratīs, ka ne visi, kuri nepiekrīt viņu viedoklim, ir Saskaņas/Rīgas domes apmaksāti troļļi,
– pieņems, ka tomēr eksistē velosipēdisti, kuriem pārvietošanās pa pilsētu nesagādā neērtības,
– atzīs, ka atstarojošā veste tumšā laikā tomēr ir lielisks veids kā uzlabot savu drošību, nevis žīdmasonu sazvērestība.

Tā kā, pateicoties piketam, veloinfrastruktūras problēmas valstī beidzot ir atrisinātas, šorīt atļāvos pagulēt ilgāk, jo tā vietā, lai savu septiņgadīgo dēlu no Bolderājas uz skolu pilsētas centrā vestu ar automašīnu, pateicu, lai viņš minas ar velosipēdu.

Pirmais jēdzīgais partiju klasifikators jauniešiem

Kā jau izsenis ierasts jebkuru priekšvēlēšanu laikā, mediji un politiķi ļoti nemākulīgi cenšas komunicēt ar jauniešu auditoriju. Šo komunikāciju veido jauni profesionāļi ap 30, jo domā, ka “joprojām taču esmu jauns un zinu, kā viņi domā”, kamēr sabiedriskajā transportā, nostājoties blakus sēdošam jaunietim, visdrīzāk, viņus palaistu apsēsties. Pienācis laiks saprast, ka politisko jautājumu analīze, lai nolemtu, par kuru partiju balsot, mūsdienu jaunietim ir pārāk sarežģīts uzdevums.

Tieši tāpēc Cehs.lv, būsim atklāti – vienīgais jauniešus patiesi uzrunājošais portāls, izdarījis visu analizēšanu un domāšanu savā mākslīgā intelekta laboratorijā un sniedz skaidrus rezultātus, kas ir kas. Lai “Instagram” sēdoša astoņpadsmitgadnieka deģenerētās smadzenes spētu šo informāciju saprast, Cehs.lv laboratorija rezultātus pielīdzināja analoģijai ar vidusskolu – kura partija ir kurš klases skolēns.

KPV LV – klases kauslis. Tā kā smadzeņu kapacitāte ierindotu viņu pēdējā vietā klasē, savu rangu nākas izkarot ar dūrēm. Statusa apliecināšanai regulāri piesola kādam no gudrākajiem klasesbiedriem pa seju vai atņem pusdienu naudu. Traucē darbu stundās, izdvešot neartikulētas skaņas, apsaukājot skolotāju vai kliedzot viņai: “Kas tu tāda esi, lai mani mācītu?” Vienmēr sola, ka mājasdarbu atnesīs rīt.

LRA – klases sportists. Nepamatoti skaļš un bravūrīgs, jo nekad nav izcēlies ar pārāk augstām sekmēm, tomēr ir pamanāmākais sporta nodarbībās. Vienmēr aizstāv skolas godu sporta sacensībās un sēž matemātikas un ekonomikas pēcstundās.

NA – klases militārists. Mazākajās klasēs bija aktīvs skautu pulciņā, bet tagad lepojas ar dalību jaunsargos. Lepojas tik ļoti, ka klasesbiedriem jau konkrēti apriebies par to klausīties katrā starpbrīdī. Viegli atpazīt pēc kamuflāžas biksēm un T-krekla, kura rokas uzrullētas uz augšu tā, lai atsegtu necilos bicīšus. Nēsā līdzi nazi, tāpēc pārējie klasesbiedri uzskata, ka viņš ir nedaudz traks, un no viņa raustās pat klases kauslis.

Saskaņa” – klases smirdīgais čalis. Viņš uz skolu brauc no dziļiem laukiem, ģērbjas pieklājīgi, tomēr jūtams, ka pēc ikrīta govju slaukšanas nav paspējis ieiet dušā laika vai arī siltā ūdens trūkuma dēļ. Lai arī ne klases gaišākais prāts, tomēr apveltīts ar zināmu devu intelekta. Rūpīgi mācās, maz runā, jo nevēlas, lai klases militārists viņu kārtējo reizi apsauc par smerdeli. Vienīgais klasē, kuru aizstāv klases kauslis.

JV – čalis, kurš palicis uz otru gadu. Diezgan normāls un gudrs puisis, bet palicis uz otru gadu tāpēc, ka iepriekšējā gadā bija pārlieku slinks un palaidies. Sola saņemties mācībās, bet jaunie klasesbiedri par viņu ņirgājas un aiz muguras apsaukā par otrgadnieku un vecūksni, un vaino viņu diskotēkas pārtraukšanā iepriekšējā gadā, jo kāds esot piepīpējis toču. Runā, ka pēc stundām pa kluso mēdzot iet paraustīt vienroci “Fēniksā”.

ZZS – klases kautrīgās meitenes. Vienmēr ir bariņos, stundās rūpīgi mācās, jo ir pietiekami gudras, lai saprastu, ka nav pašas gudrākās un skaistākās klasē, tāpēc vienīgais veids, kā dzīvē kaut ko sasniegt, ir zubrīšana. Starpbrīžos klusi sačukstas, ķiķina un aprunā visus pārējos. Tik klusi, ka neviens tā arī nesaprot, ko un kāpēc viņas runā vai dara.

Attīstībai/Par!” – klases seksīgais zaķis. Nav pati gudrākā klasē, nav arī stulbākā, tomēr ir jauna, skaista un seksīga, tāpēc pievērš visu uzmanību un nekad nepaliek nepamanīta. Klasē runā, ka savulaik skolas diskotēkas laikā viņa tualetē uztaisījusi prasmīgu minetu otrgadniekam.

JKP – klases stukačs. Tas čalis, kurš vienmēr nostučīs klasesbiedrus skolotājai par špikošanu, kamēr pats ar matemātikas formulām ir aprakstījis visu penāli, galda virsmu un rokas. Stučīs par skolas kafejnīcā nospertu bulciņu, sniega piku pa kautrīgās meitenes pakausi, kniepadatu uz skolotājas krēsla un pat padeni sīkajam, kaut gan pats to visu labprāt vērojis, izbaudījis no malas un nav iejaucies.

LKS – apmaiņas students no Francijas. Viņš ne vārda nesaprot nedz latviešu, nedz angļu valodā un arī negrasās tās apgūt, jo Francijā tās tāpat nelieto. Vienīgo komunikāciju ar klasesbiedriem uzsāks tad, kad tie būs apguvuši sarunvalodas pamatus viņa valodā.

NSL – klases pajols. Aktīvi cenšas visus pārliecināt, ka pirms pāris gadiem viņu nolaupīja citplanētieši, bet skolas direktors patiesībā ir ķirzakcilvēks. Vienmēr tramīgs un taukainiem matiem. Nekaitīgs, bet izteikti kaitinošs.

Visas pārējās partijas – tie cilvēki, kuru vārdus tu neatceries pat klases izlaidumā. Viņi vienkārši visus šos gadus atradušies ar tevi vienā telpā, bet neviens tos nav pamanījis.

Ceram, ka šis raksts palīdzēs izskaidrot jūsu bērniem, kas ir kura partija, un pieņemt pareizo lēmumu Saeimas vēlēšanās. Ņemiet par labu!

Netīrā liberasta grēksūdze

Tas ir vispārzināms fakts, ka Cehs ir netīru liberastu apsēsts sorosīt-marksistu rupors, kura autoriem lielākais prieks dzīvē ir noslaucīt kājas pret latvietību, ģimenes vērtībām un valsts neatkarību, vienlaikus vārtoties uz grīdas trīs brūnu bēgļu apskāvienos aizrautīgā un muskuļotā homoorģijā dārza mājiņas pagrabā veidotā mošejā. Nenoliedzami, visi esam arī pumpaini tīņi, un nenoslēpjams ir fakts, ka divdabja teicieni tiek pazemoti un pavesti netiklībā īpaši nicinošā formā.

Tātad fakti ir zināmi. Parakāsimies tad netīrā murmuļa dvēselē. Kas tur ir, kas slēpjas aiz Sātana Bībeles un divlitrenēm ar lētu alu? Pediņš taču tikai izliekas, vai ne?

Tieši tā. Turpinājumā – tipiska liberasta trīspadsmit pazīmes un ko Ceha trešās šķiras dalībnieks un viņa brālēns par to visu domā.

1. Tātad. Musulmaņi. Nekautrēsimies sākt ar to tiešāko. Nē, mums neliekas īpaši pievilcīgas būtnes, kas ir visas melnā, un mums liekas aizdomīgi pieauguši veči, kas gatavi klanīties caurām dienām dibeniem gaisā. Reliģija sūkā. Reliģija, kas mēģina sevi uzspiest citiem, sūkā īpaši stipri. Bet tas konkrētais Ahmeds, Ibrahims vai Mārtiņš, kas piesauc Allāhu, kad vēlas dabūt algas paaugstinājumu, vai paslīd un nepasaka “bļeģ”, – tas čalis ir OK. Lai viņš dzīvo mierā un pārticībā. Četras sievas gan Latvijā nespīd.

2. Un, jā, – kristieši. Tiem liekas, ka viņi jau ar mums, netīrajiem liberastiem, kaut kā atradīs kopīgu valodu. Lokanu peni tev, puisi baltā, kas piesienas cilvēkiem uz Akmens tilta ar sarunām par Dievu. Ej, uzkar Bībeli kaklā un ielec Daugavā. Džīzass jau gaida. Un par katru mācītāja aiztikto bērnu, lūdzu, noskaiti piecas tēvreizes. Bet tā jau – ticiet, cik uziet, dieviņš visu piedos.

3. Jau jūtu, kā blakus pieglaužas lepnā dievtura (vai drīzāk dievturenes) stāvs. Viss tāds dzīparos, seģenēs un latvietiskumā. Ej, atsities ar ceļgalu pret skapīti – Lielvārde ir pilsēta, nevis kaut kāds totēms. Paspēlējāties, un pietiek. Visām tām jumju un ugunskrustu izdarībām ir jāpaliek savā vietā – līgodziesmās un pie ugunskura. Varat ņemties ar savām štellēm, cik vien ienāk prātā, bet nedomājiet, ka mēs jūs uztversim nopietni.

4. Tas mūs, protams, noved pie mūsu nacionālapsēstajiem. “Tā nav svastika, tas ir ugunskrusts, tas ir otrādi nekā pērkoņkrusts, un tā ir sena zīme, un to nedrīkst saistīt ar… bļurblbļur…” [atskan pļauka] Izguli dzērumu, tīni ar sarkano apsēju ap roku. Nav tur nekā stilīga. Un, ja tas krusts visai pasaulei asociējas ar gāzes kamerām, tad varbūt var pacelt kādu citu simbolu? Mums maz viņu, vai? Nē, nav obligāti jāliek aplītī uz sarkana karoga.

5. Latvietība ir laba lieta, mums patīk būt latviešiem, runājam latviski tīri OK, rakstām dažreiz ar kļūdām. Bet, hei, mums nešķiet, ka esam labāki par citiem tikai tādēļ vien. Pārsteigums, ne? Esam lielā mērā tādi paši kā visi pārējie cilvēki uz pasaules. Ir mums sava kultūra, neko daudz tā neatšķiras no kaimiņu tautu kultūras. Neticēsiet – esam viduvēji lielākajā vairumā jomu. Dažās izdodas sevi parādīt labāk nekā citiem. Dažās sliktāk. Nevajag vaimanāt, bet nevajag arī iztaisīties par nezin kādiem dižcilvēkiem. Vajag rukāt.

6. Un, runājot par krievu jautājumu. Nav nekāda jautājuma. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Nekur tie krievi nepaliks, būs vien ar viņiem jāsadzīvo. Jāintegrējas. Jāasimilējas. Jāšņakarējas, kamēr kaut kas sanāks. Un, jā, – arī mēs izvēlamies pāriet ielu, kad tumšā vakarā pretī nāk iedzērušu krievu bariņš. Ir, ir mūsu tumšajā liberastu dvēselē bailes, dusmas un aizvainojums: “A ko viņi, bļa, sukas, nemācās mūsu valodu? Lai brauc uz roģinu, ja kaut kas nepatīk!” Jā, laiku pa laikam arī mūsu blondajās galviņās ir tādas domas, it īpaši, redzot gājienus un saukļus par to, ka, lūk, tikai piekāpšanās viņiem postimperiālisma konvulsiju izraisītās “problēmās” mums nodrošināšot “mieru”.

Jā, gribas reaģēt kaut kādā veidā ātri un dusmīgi. No otras puses, mēs arī saprotam, ka tādu nepatīkamu rupuču nav nemaz tik daudz. Un mums ir tuvi draugi, daudzi krievu tautības cilvēki, kas ir pilnīgi mūsējie un savējie. Un ar kuriem kopā mēs daudz ko nākotnē sasniegsim. Bet tikai tad, ja pārstāsim kurināt šo naida murgu un izspēlēt “krievu kārti” vietā un nevietā.

7. Un, jā, – ir gadījumi, kad krievu kārts ir pilnīgi vietā. Ir mums politiskie spēki, kas to vien redz, kā sanaidot latviešus ar krieviem, skaldīt un valdīt, izstāties no NATO, ES un mesties pie cara bāķuškas, kas tā vien nodrošinās laimību, tradicionālās vērtības un varas vertikāli. Aha, redzam mēs, kā tur lieliski iet tajā tankiem bruņotajā tankštellē. Viss laimīgi.

8. Un nav tā, ka Eiropas Savienība ir kaut kāda piena upe ķīseļa krastos. Ir daudz muļķību un grūtību, un politikāņošanās. Bet mūsu asā liberālā acs redz, ka visi tie birokrāti un ierēdņi ir nesaraujami saistīti ar faktu, ka mēs varam dzīvot kā cilvēki, nebaidoties par savu nākotni. Neviens mūs nevar ar varu aizsūtīt uz Sibīriju vai Afganistānu. Mēs varam pa visu pasauli lepni braukt ar savu Eiropas pasi. Un lepni teikt: “Ai am jeropean. From Latvia, it iz in nozern jerop.”

9. Par kādu naudiņu braukt, jūs teiksiet? Krīze šmīze – pirms divdesmit gadiem mēs varējām braukt ceļojumā uz Tukumu. Tagad pat pensionāri brauc Eiropas tūrēs lielos autobusos, pa lētu naudu un bez radu atbalsta. Vai jums likās, ka tā būs, deviņdesmito sākumā? Ne vella – man, pirmo reizi ieraugot īstu pilnu lielveikalu, mute palika vaļā. Tagad viss iet uz urrā. Esam jau pāri līmenim, kas bij’ pirms krīzes. Gāzi grīdā. “IKEA” izpirkta tukša. Nabadziņi. 800 verdzības gadu. Šņuk.

10. Globalizācija, jūs teiksiet? Saēd nabaga latvieša dzīvesziņu. Ej, palasi ērkšķogas, lai sakrātu jaunai skolas somai. Ej bietes pakaplēt! Akmeņus lasīt. Globalizācija ir tā, kas ļauj mums dibenus slaucīt ar īpašo trīs kārtu tualetes papīru, kam ceriņu smarža un kam var pieglausties gluži kā tikko izbužinātiem mātes matiem. Un tikai par 20 centiem, kas ir kaut kādi 0,05 procenti no vidējās algas. Bet tikai nesen slaucījāmies ar veikli saburzītiem avīzes “Cīņa” gabaliņiem. Kā gan būtu mums gājis, lepni turoties pie sava arkla un netirgojoties ar visu pasauli? Sūdīgi būtu gājis. Un, lai arī globalizācijai ir miljons un piecas ēnas puses – maza šļuka izglītības ļauj novērtēt arī visu pozitīvo, ko tā ir nesusi. Un diskusijā par potenciālām izmaiņām iet ar kaut pāris teikumiem, kas neliktu nosarkt astotās klases ekonomikas učukam.

11. Nē – negribu es pie sevis izmitināt bēgļus. Izskatās, ka to negrib darīt vispār neviens Latvijā. Nav mums īstu “velkamistu”, vismaz ne tā kā Zviedrijā, Dānijā vai Vācijā. Bet neticēsi, mazo draudziņ, – man nav bail no pāris simtiem iebraucēju Latvijā. Ja jau varam sadzīvot ar pusmiljonu padomju laikos iebraukušo, tad vēl pāris simtu neko nemainīs. Turklāt – pateikšu noslēpumu, ja tiem Āfrikas un Sīrijas bēgļiem mēs iemācīsim latviešu valodu (un nesūtīsim viņus krievu skolās), tad uzmini, kādā valodā viņi atbildēs lepnai ķoķai “Rimi” kasē, kad viņa teiks: “Ja vaš sabačij jazik ņepaņimaju, gavariķe pa ruski?” A, ko? Vajag tikai strādāt pie integrācijas, pie valodas mācīšanas, un beigās visi būsim vinnētāji. Un, galvenais, nevajag mīzt – neviens tevi par musulmani nepadarīs.

12. Un, runājot par bāleliņa stiprākajām bailēm, – nē, arī par homoseksuālu tevi neviens nepataisīs. Lai cik varavīksnes gājienu geji un visi pārējie burti viņu sarežģītajā abreviatūrā nerīkotu, tu no tā par geju nepaliksi. Un, ja tev paslepus patīk džeki, – pie tā neviens nav vainīgs. Un tā ir tevis paša darīšana. Tas ir arī galvenais liberasta sauklis – mums geji ir pie kājas. Un mums ir svarīgi, lai viņi varētu dzīvot tā, kā viņiem ir labi.

Mums negribas, lai viņus sit skolu vārtrūmēs tikai tāpēc, ka viņi izskatās citādi. Vai arī atlaiž no darba, jo, lūk, ir “nepareizs”. Un lai notiek vēl vesela rinda tādu it kā sīkumu, kas padara sabiedrību sliktāku. Un, neticēsi, – lai cik liberāls mūlāps es nebūtu – netīšām uzduroties geju sadaļai pornohabā, es no tās skrollējos prom, cik ātri vien varu. Diņķi spalvainos dibenos man izraisa tikai un vienīgi “vēee” sajūtu. Bet, zini ko, tādu pašu sajūtu man izraisa arī vecmāmiņu sadaļa tajos pašos vortālos. Un neko. Eju uz vecvecāku zelta kāzām augsti paceltu galvu. Nepiedomājot par viņu guļamistabas dzīves detaļām.

13. Un narkotikas tiešām ir inde. Visas no A līdz Q. Heroīns, marihuāna, nikotīns, alkohols un tā tālāk. Būtu diezgan jauki, ja mēs varētu iztikt bez tā visa. Bet, ja tomēr nevaram, tad varbūt aizliedzam tās vielas, kuru ietekmē salietojušies cilvēki mēdz viens otru sacirst gabalos ar cirvi. Bet tās, kas liek viņiem muļķīgi ķiķināt, – nē. Vai arī otrādi. Bet, galvenais, kas manās Sorosa apdullinātajās smadzenēs liekas vismuļķīgāk, ir diskusija par dažādu vielu ļaunumu, vienlaikus pieverot acis uz tām, ar kurām pašiem diskutētājiem patīk pēc darba bāriņā paknakstīties. Esiet veči – lieciet visu vienā rindā, izrunājiet plusus un mīnusus atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrībai kopumā. Tad arī plusus un mīnusus no aizlieguma – kādas būtu sekas noziedzības līmeņa celtniecībā utt. Un tad pieņemiet lēmumus. Nevis tikai skaļi klaigājiet.

Labi, 13 punkti ir, sātana rituāls izpildīts. Visā visumā, dārgais konservatīvais ģimenes vērtību un latviskuma aizstāvi, ja esi izlasījis jau tik tālu, vari mierīgi atlaist dusmās savilktās dūres. Es neesmu pret visādiem ierobežojumiem, bažām, šaubām un priekšlikumiem, kas tev prātā. Bet, protams, mēs varam visu izrunāt. Tikai, lūdzu, faktus galdā. Un pamatotus, vēlams, ar pētījumiem, un, ja ne ar tiem, tad vismaz ar kaut kādu loģiku, kas sniedzas tālāk par trīs soļiem. Un, lūdzu, esiet gatavi uz risinājumiem, kas nav tikai balti un melni, un idejām, kas nav tikai feministes.