Kā Rītiņš Rimi kulinārijas salātus ēda

Krusti

“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.”

Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un vairākas veļas kārtas. Pašā augšā, celofāna kabatiņā gulēja Varšavas Katoļu teoloģijas akadēmijas bakalaura diploms. Džinsu kabatā atradās saņurcīta desmit eiro banknote un dažas monētas.

„Lūdzu, ņemiet visu, laimīgu ceļu!” Kaspars noteica un turpināja ceļu līdz klostera ēkai. „Atvainojiet, piedodiet, lai slavēts Jēzus Kristus,” viņš purpināja zem deguna, stīvējoties cauri aizvien biezākam svētceļnieku pūlim, kurš ielenca bazilikas ēku gluži kā laucinieki Stokmanu trakajās dienās. Gribējās noaut kājas, ieiet dušā un izgulēties, taču Kaspars, jeb brālis Teodors, kā viņu turpmāk sauks visi draudzes locekļi apzinājās, ka svētku organizācija prasa milzīgus resursus un slinkot šovakar nevienam netiks ļauts.

***

„Uz kurieni? Šīs telpas nav pieejamas apskatei!” klostera durvis pieklājīgi, bet uzstājīgi nobloķēja divi jauni kleriķi melnās sutanās.
„Lai slavēts Jēzus Kristus! Esmu ieradies no Varšavas, kalpot šinī svētajā vietā, mani sauc Kaspars, tas ir, atvainojos, brālis Teodors.”

„Oi! Kaspi!” vecākais kleriķis atplauka smaidā un pastiepa roku. „Gints, tas ir, brālis Matejs! Šis ir Sergejs, brālis Pāvils, būsim pazīstami. Klau, Kaspi, kamēr neesi pārģērbies, esi čoms, aizskrien pakaļ kafijai un hotdogiem! Tepat aiz teritorijas ir lērums telšu. Līdz vakara misei vēl ir laiks.”
„Man ar sinepēm!” piebilda Sergejs. „Tev nauda ir?”
„Oi!” Kaspars noplātīja rokas. „Esmu atdevis pēdējo labdarībai.”
„Kam?”
„Man tepat pienāca kāds trūkumcietējs un palūdza naudu vilciena biļetei uz Rīgu. Es nespēju atteikt!”
„Kādu Rīgu, loh? No Aglonas neiet neviens vilciens,” brālis Matejs pēkšņi šķita ne pa jokam sašutis. „Kā viņš izskatījās?”
„Tāds parasts, bārdains, rudiem matiem,” Kaspars taustījās pa atmiņas līkločiem. „Džinsu jakā, ar mugursomu.”
„Suka, Koļa, bļeģ!” iesaucās brālis Pāvils. „Ejam!”

***

„Es atvainojos, jūs nevarētu izpalīdzēt?” Nikolajs vērsās pie jauna pāra plastikāta lietusmēteļos. „Man nozaga maku, un es nevaru tikt līdz Rīgai. Vilciens drīz aizies.”

„Ak, Dievs! Protams,” lunis sāka taustīties pa kabatām, bet viņa sučka veltīja Nikolajam žēlpilnu skatienu. No šiem klauniem varēs noplēst kādu piecīti, vismaz. Diez vai visā Aglonā atradīsies vēl vien idiņš, kurš ubagam iedos desmitnieku, kā tas iepriekšējais krustu pisējs, bet ej nu sazini. Tauta svētku dienās bija krietni dāsnāka nekā ikdienā.

Uz Nikolaja pleca uzgūlās smaga roka. Viņš pagriezās un pirmais, ko ieraudzīja, bija kā krēslā spīd Mateja dusmās piemiegtās acis un skūtais pauris. Blakus Matejam stāvēja Pāvils un tas iepriekšējais, kurš bez liekām runām šķīrās no cēnera.
„Nāc, mēs tev parādīsim Rīgu!” teica Matejs, plati smaidīja, bet viņa acis bija ledus aukstas. Pāvils stingri satvēra Nikolaju aiz elkoņa.
„Ejam, ejam, mēs tev parādīsim pareizo ceļu.”
Četrotne devās uz svētavota pusi, un tad nogriezās uz birzi, pie ezera, prom no ziņkārīgām acīm.

***

“Galīgi ahujel, pidar?” Matejs bija nikns bez gala. “Tavs laiks ubagot ir līdz pusdienlaikam! Ko tu šeit aizmirsi?”
“Do’ šurp ko salasīji, padla!” Pāvils izklausījās tikpat draudīgs. Kaspars stāvēja mēms un neuzdrošinājās bilst vārdu vai ieskatīties kādam no klātesošajiem acīs. Par šo notikumu noteikti nāksies ziņot bīskapam, taču šobrīd viņš baidījās pat lieki pakustēties.
“Protams, kungi, kāda runa, es jums atdošu jūsu daļu, viss kā norunāts!” Nikolajs mēģināja smaidīt un pietēlot labsirdību, taču Mateja sitiens pa saules pinumu lika Koļam apklust un saliekties.
“Nekādu daļu, kropli, dod visu!” Matejs šņāca. “Tev bija atvēlēts laiks, kad tu vari pelnīt, un šis laiks ir beidzies, krati ārā, kas tev aiz azotes?”

Koļa negribīgi pastiepa Matejam žūksni ar banknotēm, kuras kleriķis nepārskaitot ielika kabatā. Pāvils pārbaudīja Koļas kabatas un saulrieta gaismā izcēla sauju ar monētām.

“Kuru tu gribi appist, kretīn?” Mateja vārdi bija tikpat smagi, kā nākamais sitiens.
“Uf,” Koļa noelsās. “Piedodiet, tas neatkārtosies. Es tagad varu iet mājās?”
“Pagaidi,” Matejs nerimās. “Par to, ka tu mēģināji appist mūsu kolēģi”, viņš norādīja uz Kasparu, “tev nāksies viņam pasūkt piedošanu”.

Koļa bez ierunām nolaidās uz ceļiem.

“Nē, veči, man to nevajag!” Kaspars protestēja. “Laidiet viņu prom!”
“Tev nepatīk Koļa, jebšu tu esi principiāli pret zilo kustību?” Pāvils izrādīja neviltotu interesi.
“Man to nevajag,” neko nepaskaidrojot atbildēja Kaspars. Viņam bija nedaudz kauns atzīties, ka joprojām ir nevainīgs.
“Labi, Koļa, tinies!”, Matejs atvadījās no Koļas ar pendeli. “Nāc rīt ierastajā laikā!” Pārliecinājies, ka Koļa ir prom un atpakaļ nenāks, viņš izvilka no kabatas naudas žūksni un to veikli pārskaitīja.

“Turi,” Matejs pastiepa Kasparam roku. “Katram sanāk pa 70 eiro. Ja vēlies, vari atnākt vakarā uz mūsu istabiņu. Būs šādas tādas izklaides.” Viņš piemiedza ar aci Pāvilam. “Bet ja esi totāli pret mīlestību brāļu starpā, kamēr ir nauda, vari piekāpt pie māsām Agates un Katrīnas. Šīm, ja nemaldos, šobrīd nav mēnešreižu.”

Kaspars nopūtās. Dieva ceļi ir neizdibināmi, taču viņa griba ir jāpilda. Dzīve klosterī solījās būt svētīga un piedzīvojumu pilna.

Iecietības terorisms

Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs.

Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis savā sirsniņā gluži kā kvēlojošu oglīti, kurai varu uzpūst un pārvērst to ugunskurā, kad vien tas dzīvē nepieciešams.

Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT sfēras darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.

Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību – jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tanī cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tanī vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.

Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no kontroversiālām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misonāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogainā svētku gājiena, komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.

Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, oreintācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu. Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizors, jo citādāk es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.

Pret argumentu “Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši”, varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto sfērās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.

No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.

Esmu pārliecināts, ka par augstākminēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.

Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš atradās psiholoģes kabinetā), jauneklis nu bija spiests skatīties arī atkārtojumu.

Bembis ar 160 km/h, plikmugurainajām riepām pat pārāk skaļi nekaucot, nolemti slīdēja pretī savam un Laurēna galam, uz slapjās šosejas griežoties arī ap savu asi.

Stroboskopiskie zibšņi turpināja spīdzināt trīs promiļu reibumā esošo Laurēnu viņa pēdējās dzīves sekundes. Viņš bija pārāk lielā pālī, lai pat tikai mēģinātu savākt slīdošo bembi. Starp pagātnes kadriem, bembim turpinot griezties, nu iespraucās arī attēli no vistuvākās nākotnes – pretī braucošā VW Sharan. Neparasti. Tam motora pārsegs bija noklāts ar baltiem pleķiem. Karuselis turpinājās vēl īsu brīdi – sporta učiks, psiholoģe, šarāns ar pleķiem, sporta učiks, pirmais kautiņš, tēva nāve, atsūķis, šarāns ar pleķiem.

Tas bija divarpus sekundes pirms sadursmes, kad Laurēna pāļa sašķiebtais skats beidzot deva smadzenēm atrisinājumu uz balto pleķu mistēriju. Tās bija uzlīmes. Mazs ķipars ar saulesbrillēm, zem tā uzraksts „Baby on board”.

„Ui, tad jau čista nedrīkst!” Laurēns acumirklī iztaisnojās, zibenīgi lietpratīgi savāca mašīnu, iedriftoja atpakaļ labajā joslā un jau pēc pāris mirkļiem turpināja kustību ar 95 km/h, organiski iekļaujoties plūsmā ar steidzīgākiem pensionāriem un nesteidzīgiem pilsētniekiem. Neticami, reibums acumirklī bija pārgājis. Sānu spogulī viņš redzēja attālināmies ģimenes šarānu. Arī aizmugurējais stikls bija noklāts ar uzlīmēm.

„Nez, šitās „Baby on board” vispār jebkad ir nostrādājušas?” pīpējot, muguru atspiedis pret ugunsdzēsēju mašīnu, prātoja Māris.

„Говно вопрос, Māri. Protams, ka nav,” dūmu izpūta Valērijs, vērojot šarāna aizmugurējo stiklu, kurš nebija izbiris pavisam tikai tāpēc, ka to kopā saturēja vairākas uzlīmes.

„Nez, ko viņi domā pēdējās dzīves sekundes?”

„Nez. Pohuj.”

Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski

Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem ir normāla prakse Ziemeļkorejā. Taču brīdī, kad māte izstāstīja, ka romieši piesita Jēzu krustā, es sapratu, ka tas nav nekāds Dievs, jo, ja es būtu visuvarens, es to krustu būtu iebāzis Jūdam tik dziļi, ka skabargas ierautu pat mēlē. Ja tā padomā, diezgan dīvaini, ka viņa 12 grūpijas bija tikai vīrieši – tas liek uzdot jautājumus.

Es to stāstu, jo vēlējos ilustrēt to, ka jau tik agrā vecumā spēju kritiski domāt un atšķirt pasakas no īstenības, kamēr lielākā daļa, pat būdami pieauguši, apzināti izvēlas sevi muļķot. Un tā, manuprāt, ir cilvēces galvenā problēma. Saprotu, ka ticība tam, ka cilvēks ir kas vairāk par ēst un meņģēties gribošu miesas gabalu, var sniegt psiholoģisku ielāpu dzīves ciešanām un faktam, ka nāve ir cilvēka beigas.

Ticība pārdabiskajam nav nekas vairāk kā maldīgs uzskats, ka eksistē kāda metadimensija, kurā mēs esam labāki par karaļiem un notiek absolūts taisnīgums pret visiem – nabagie kļūst bagāti un bagātie kļūst nabagi. Protams, nekas no tā nenotiek, nabagie nomirst nabagi, bagātie nomirst bagāti, un tās ir beigas. Viss. Basta.

Un šī ticība absolūtā taisnīguma dimensijai ir tas, kas attur miljoniem cilvēku no proaktīvas rīcības labuma vairošanai gan sev, gan citiem. Sak’, ko nu man iet palīdzēt grūtībās nonākušajiem, gan jau Dieviņš visu sakārtos un atsūtīs palīdzību, ko man cīnīties ar korumpētiem indivīdiem, gan jau pēc nāves velns viņiem sāpīgi padurstīs dibenu ar trejžuburu dakšu. Šāds latentums ir īpaši izteikts vecākiem cilvēkiem, kuri pat vairs necenšas šķirot informāciju, ko uzņem caur ekrānu vai drukāto presi. Ārsti tev nestāsta, ka glaukomu var izārstēt, ja acī ieberzē čuras? OK. Putins jau patiesībā nav tik slikts, jo, tāpat kā parastā tauta, no rīta ēd auzu tumi? OK. Soross grib kontrolēt mūsu populāciju, izkaisot gaisā ķimikālijas, kuras vardes padara homoseksuālas? OK!

Runājot par Sorosu, ir vēl viens ļoti spilgts piemērs ticībai māņiem – Aivars Lembergs. Vecais zēns ir spītīgi ieņēmis galvā, ka Džordžs Soross, viens no pasaules ietekmīgākajiem miljardieriem, par savas dzīves mērķi ir izvēlējies čakarēt dzīvi senilam 40 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas mēram. Katru reizi, kad izdzirdu par “Sorosa šakāļiem”, nevaru apvaldīt smieklus un iztēlojos, kā Soross, uzzinot par kādu Ventspils projektu, piemēram, izremontētas ielas atklāšanu, instruē veselu busiņu algotņu tur ierasties, izmētāt izsmēķus un sačakarēt ietves bruģi. Diemžēl arī mana vecmāmiņa dzīvo Ventspilī un ir balsojusi par Lembergu kopš pirmsākumiem, jo, kā viņa to pamatoja, “lai arī zog, viņš dod arī pilsētai”. Tas lieliski ilustrē to “Stokholmas sindromu”, ar kuru sirgst liela daļa sabiedrības, jo tā labāk izvēlēsies zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi.

Lai ilustrētu to postažu, pie kuras var novest ticība un kritiskās domāšanas neesamība, es ceļu gaismā faktu, ka ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā tic, ka zeme ir plakana! Tāpat kā daudzi citi, arī es pievienojos šai grupai galvenokārt aiz antropoloģiskas intereses, taču jāatzīst, ka, vērojot šīs grupas aktivitātes, es guvu nedaudz netīra prieka, līdzīgi kā Viktorijas laiku cilvēki gāja pašausmināties uz kropļu cirku. Ar patiesu interesi vēroju, kā cilvēki tur publicē dažādus attēlus, video un savus infantilos spriedelējumus, cenšoties rast alternatīvus izskaidrojumus tādām lietām kā paisums un bēgums, gravitācija, meteorīti, vulkāni utt.

Kādu laiku centos ar viņiem loģiski diskutēt, bet ātri padevos, jo šie daži indivīdi ir nobarikādējuši savas smadzenes pret jebkuru loģisku argumentu. Manuprāt, viņi ir zuduši, bet ne bezjēdzīgi, jo kalpo par piemēru citiem – kritiskā domāšana ir jāmāca jau skolā.

Rindu dzen

Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis javu ar rokām un novedis dāmu līdz skvirtam. Esmu veikojis, veipojis un nopircis skriešanas kurpes par nesamērīgu cenu. Esmu ieguvis diplomu – hujiplomu – un apprecējies. Man ir mašīna un pat bērns. Pērku sievasmātei puķes dzimšanas dienā un māku ne tikai izvārīt pelmeņus, bet pagatavot labu steiku un uztaisīt zivju zupu.

Taču dziļākais nav mainījies. Lai gan joprojām klausos Morbid Angel un ticu, ka sievas kunkstieni liecina par netēlotu orgasmu, mani nav atlaidusi bērnības sāpe – ko, pie velna, darīt ar savu dzīvi? Patiesībā tā ir tikai pletusies dziļumā. Ja bērnībā vai jaunībā tas bija vienkāršāk, pietika vienkārši atdauzīt kaimiņus, piezīmēt učenes portretam ūsas vai nocopēt beibi ar lielākajām krūtīm, tad patlaban tas ir daudz sarežģītāk. Problēma laikam ir tā, ka esmu vienīgais bērns, man vienmēr ir bijis daudz laika domāt – vecāki izšķīrās, pirms izdomāja pieviest vēl vienu brēkuli. Turklāt esmu vienmēr bez īpašas piepūles bijis pietiekami veiksmīgs. Man ir Audi A6, dzīvoklis klusajā centrā un, kā jau teicu, ģimene. Iedzert man patīk, reizēm pamētāju buceni ar čomiem (esmu 1,98 m), bērns aug un sāk izdvest artikulētas skaņas, sieva joprojām patīk, taču tas vienalga neatrisina problēmu – ko iesākt ar savu nolādēto dzīvi? Ko? Gaidīt kārtējo copi, braukt uz Kanārijām katru ziemu, lādēties par politiku, ieviest mīļāko, rakstīt romānu? Pēdējos darīt vienkārši neredzu motivāciju. Politika ir domāta lumpeņiem, mīļākā – dārgi, romāns – nekad neesmu bijis radošais tips. Esmu vienkāršs džeks, kuram patīk sports, komēdijas un nauda.

Mani viņa pārsteidza negaidot. Melnas dizaineru skrandas – apmēram kā mammai, spilgi sarkanas lūpas, milzīga rozes broša pie krūtīm. Gadi – no četrdesmit līdz septiņdesmit pieciem. Svars – 2,75 sievasmātes + vaigi.
“Vai Jūs man, lūdzu, nepalīdzētu? Jāiet uz pilsonības un migrācijas dienestu saņemt pasi. Tur viss kas jāspaida, es nezinu, un man jau nav tā telefona…”
Sākumā es noskurinājos. Biju tieši ceļā uz Vīna Studiju, lai sievas māsai nopirktu Gewürztraminer dzimšanas dienā, bet tad kaut kas babuļa balsī mani uzrunāja. Laikam atcerējos mirušo vecmāmiņu.

“Kur Jums jāiet? Ja tas nebūs ilgi…”

Tālāk mēs devāmies tumšā ejā. Tumšākā, nekā Alise iekrita ar Balto Zaķi: tur bija pakāpieni, sviedru smārds un cilvēki, kuri bezgalīgā rindā stāvēja uz kāpnēm, daži pat gulēja. Mana pavadone veikli paņēma numuriņu automātā – vispār viņa nemaz nebija tik bezpalīdzīga, – un pēc tam, atbalstījusies, pret manu plecu, iemiga.
“Sakiet, cik Jums gadu? Un kāds ir Jūsu mērķis dzīvē?”
Es palūkojos apkārt. Uzrunātājs bija apmēram mana vecuma vīrietis, kura seju klāja bieza bārda. Taču viņš nebija hipsteris, bija redzams, ka bārda ir viņa patiesā pārliecība.
“Es…”
Tālāk mēs attīstījām apmēram trīsdesmit minūšu sarunu, kuras laikā mana pavadone omulīgi iežagojās, laikpalaikam pamostoties. Diemžēl pēc laiciņa pienāca viņas rindas kārtas numurs un kundzei bija jādodas projām. Atvadoties es nezin kāpēc pakniksēju.

Nākamajā dienā jau mērķtiecīgi piebraucu pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes. Tā bija kļūda, jo rinda no rīta nebija tik liela, visi bija miegaini, un neviens nevēlējās ar mani iesaistīties sarunās. Es devos uz Rimi – vēl viena kļūda, sasodītie pašnorēķināšanās automāti bija izskauduši jebkādas rindas un pie kasēm grīļojās tikai pāris kaķtantiņas un bomži.

Devos uz VID – tas pats. Nolādētā numuriņu sistēma nīcināja rindas un lika cilvēkiem kustēties kā skudrām, tas pats Zemesgrāmatu nodaļā. Īsts balzāms uz brūcēm bija Centrālās Stacijas pasts – tur es iegrimu stundu ilgā diskusijā ar pensionāru par Čehoslovākijas okupāciju un Prāgas pavasari.

Neilgā laikā atradu savas mīļākās rindas – protams, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, apaļīgā guru bija mani jau pašā sākumā uzvedusi uz veiksmīga ceļa, un es kā muļķa sprīdītis atgriezos dzimtenē. Cilvēki bija pārāk slinki, lai vīžotu reģistrēties internetā, stundām gulēja uz kāpnēm, lai saņemtu pases, un tur varēja atrast īstenas pērles. Tas pats pasts – zelta krātuve sarunām par vēsturi. Kā arī dažas banku filiāles, bet neminēšu kuras, jo zinu, ka tik daudzi mokās neziņā, ko iesākt ar savu dzīvi, un, ja visi mani konkurenti pārvāksies uz rindām, tad par ko mēs runāsim?

Bērni

“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta.

“Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un paziņo, ka grib ēst. Vakariņas viņi neēda, tika nosmādēta piedāvātā zupa, omlete, cīsiņi, salāti, pelmeņi, kotletes, kā arī sviestmaizes ar desu, sieru, gurķi vai ievārījumu. Prātā bija tikai saldumi, kurus es, kā apzinīgs vecāks viņiem liedzu. Un tagad bērni gatavi ēst pilnīgi jebko, izņemot visu iepriekš piedāvāto, un tikai to, kas šķiet garšīgs, proti, brokastu pārslas.

“PAKŠ!” un pakas saturs izbirst uz grīdas. Vecākais dēls izskatās vainīgs, taču jaunākais smejas. “Tizlais līkrocis” es uzslavēju dēlu un meklēju birsti. Būs jāsaslauka, kamēr sīkie nesabradā pārslas un neiznēsā drupačas pa visu dzīvokli. Protams, būtu pedagoģiski dot vecākajam saslaucīt sevis izveidoto šmuci pašam, taču tas aizņems laiku, izvērsīsies strīdā, pārvērtīsies par cirku, beigsies ar apvainojumu mētāšanu un asarām. Labāk pat nesākt.

Bērni pēc savas dabas ir drausmīgi netīri. Ziniet, kura ir visnetīrākā vieta automašīnā? Zem bērnu sēdeklīša. Šī trūdošo pārtikas atlikumu un zudušo lego detaļu simbiotiskā biomasa ir īstākais vīrusu un baktēriju perēklis. Nav brīnums, ka bērni tik bieži slimo. Pirmkārt, viņiem ir nederīga imūnsistēma. Otrkārt, viņi ražo netīrumus industriālos apmēros. Treškārt, saražotā draza tiek ne vien patērēta, bet arī izplatīta tālāk. Reiz, ņemot bērnu ārā no dārziņa, redzēju, kā kāds trīsgadīgs kretīns iebāza roku sev biksiņās un pačamdīja dirsu. Tad viņš apostīja smirdīgo pirkstu un priecīgs bāza to sejā pārējiem grupiņas bērniem. Man tas bija šoks, bērnu dārza auklītēm tā ir ikdiena.

Pajautājiet jebkuram viesnīcas darbiniekam. Kādus cilvēkus viņi labprāt uzņemtu savā hotelī. Geju pāri vai ģimeni ar bērniem? Izrādīsies, ka homofobija pansijas darbinieku vidū ir praktiski neeksistējoša. Īsi pēc studijām, es kopā ar paziņu īrēju kopīgu dzīvokli. Dzīvokļa izvēli ierobežoja tikai mums pieejamās finanses un īpašnieku skopums. Vēlāk, kad paziņa tika pie sievas un bērna un mēģināja pārbraukt uz citu īrējamu dzīvesvietu, dzīvokļa atrašana sagādāja krietni lielākas grūtības.

Šobrīd man ir divi bērni un es jūtos kā varonis. Ģimenes ar trim un vairāk bērniem es uzskatu par trakām. Ģimenes ar vienu bērnu es uzskatu par vārguļiem. Ģimenes bez bērniem es uzskatu par laimīgām un apskaužu. Vientuļi vecāki ir gluži kā kara veterāni, kuri pārcietuši sūrākās ciešanas un vairs nav piemēroti normālai dzīvei sabiedrībā.

Atliek vien iedomāties bērnu ballītes. Bērni ir uzņēmuši modi svinēt katru savu niecīgo dzimšanas dienu kā valsts jubileju, un ej dirst, tie sīkie ir prasīgi (izlutināti), tieši (netaktiski) un nevaldāmi (stulbi). Es labprāt dāvātu nepilngadīgajiem viesiem nevis mantiņas un gaisa balonus, bet dunkas un spērienus. “Es šito neēdīšu, man šī spēle nepatīk, man mājās ir labākas mantiņas”. “Nu tad vācies ārā un ej prom, nepateicīgais, kropli!”

Protams, es mīlu savus bērnus. Cilvēki ir ieprogrammēti uz vairošanos, un rūpes par saviem bērniem ir dabisks instinkts. Rūpes par svešiem bērniem tāds nav. Siltākās jūtas, ko cilvēks spēj just uz svešiem bērniem ir vienaldzība. Tas ir gadījumos, ja bērni uzvedas kārtīgi un netraucē. Citādi vienaldzību nomaina riebums.

Bērni ir tizli un neveikli. It īpaši paši mazākie, kuriem runas centrs un smaguma centrs atrodas vienuviet, proti, starp ausīm. Es neviļus satrūkstos, kad dzirdu dobju būkšķi savā dzīvoklī. Zināms, katrs kritiens tiek pavadīts ar asarām un gaudām, bet tikai tad, ja blakus ir liecinieki. Asaras izpaliek, ja bērns zina, ka apkārt nav žēlpilnu skatītāju. Dažkārt labāk ir nocietināt sirdi un neizrādīt žēlumu. Viegli tas nenāk.

Bērni ir izlepuši. Pie mana daudzdzīvokļu nama atrodas neliels, nožogots privātīpašums. Aiz žoga aug augļu koki, pāri žogam nokarājas zari pilni sarkaniem ķiršiem. Jūs varat iedomāties? Nogatavojušies ķirši ir pieejami uz ietves, rokas stiepiena attālumā, un nav aplasīti. Mūsdienu bērni, kuri nevīžo aplasīt svešus ķiršus ir slinki, tukli un stulbi.

Daudzi vecāki plāno savus atvaļinājumus, lai saskaņotu tos ar bērnu skolas vai bērnu dārza brīvdienām. Jo bērnus vajag pieskatīt, bet bērnus nav kur likt. Liela kļūda. Pēc atvaļinājuma, kas pavadīts kopā ar atvasēm, pienākas vēl viens atvaļinājums – vienatnē.

Šo es rakstu, lai norādītu uz acīmredzamo. Visas grūtības bērnu audzināšanā uzveļas uz cilvēkiem, kas tām nav gatavi. Lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekli man nācās iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus, apgūt automašīnas vadīšanas iemaņas, veikt veselības pārbaudi un noklausīties pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kursu. Tiesības audzināt bērnu tiek piešķirtas automātiski un tiek atņemtas tikai izcili kretīniskas vecāku uzvedības gadījumā. Varbūt valstij un medijiem derētu apstādināt nemitīgās gaudas par slikto demogrāfisko stāvokli, bet likt uzsvaru uz atbildīgu pieeju bērnu radīšanai un audzināšanai. Iespējams derētu uztraukties nevis par Latvijas iedzīvotāju kvantitāti pēc gadsimta vai diviem, bet gan par dzīves kvalitāti šobrīd. Un ar kvalitāti es nedomāju tikai naudu. Bērnus pasaulē laiž ļaudis, kuri nav gana pieauguši, izglītoti un finansiāli neatkarīgi. Bērna piedzimšanas pabalsts šobrīd ir 421 eiro, kas, manuprāt, ir pārāk liela summa, kura pārāk lielu skaitu cilvēku iedvesmo uz neapdomīgu lēmumu pieņemšanu. Bērna dzemdēšana nedrīkst kļūt par sociāli bezatbildīgu cilvēku peļņas avotu. Kā būtu, ja bērna pabalstu piešķirtu tikai ļaudīm ar augstāko izglītību un tikai pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas? Ietaupīto naudu valsts varētu tērēt izglītības, veselīga dzīvesveida un kontracepcijas popularizēšanai.

Miniatūra II: Egīls

Coja labāko dziesmu izlase mūzikas centrā ar dzeltenu zvaigznīti uz skandām (uzraksts “120W Super Bass Power”) savu asti bija noķērusi jau ceturto rezi.

Pēdējo pusminūti uz skandu bija aizskatījies Jēkabs, viļājot pirkstos beni, pirms iemeta to burkā, kas virtuvītē ar dzīves sūrmes un tabakas dūmu piesūcinātajām sienām pildīja pelnu trauka funkciju. Pie galda to turēja sakaltuša kečupa pļecka.

„Vispār jau reāli tur nav 120 vatu, varbūt kādi 40, maksimums 60,” pamanījis Jēkaba uz mūzikas centru vērsto skatienu, atzina Egīls, virtuvītes saimnieks.

Egīls bija normāls čalis, negvelza sūdu, teica, ko domā. Tāpēc Jēkabs ārkārtīgi neraksturīgi sev bija piekritis turpināt blietēt iekšā dziru kopā ar nepazīstamu čali pēc tam, kad tas bija uzkūlies Jēkaba kompānijai vienā no Rīgas hipsternīcu terasēm un visi Jēkaba šmigas biedri pa vienam bija sākuši izklīst. Arī Egīla vaļsirdīgais jautājums terasē garām ejošajai studentei ar cigareti zobos, vai viņa gadījumā labāk nevēlētos nobaudīt cigāru, kurš sūcot nepaliek īsāks, tobrīd uz kādu brīdi apklusušajam Jēkabam lika iesmieties un atkal iesaistīties sarunās.

„Nu tak, tie ir ķīniešu vati. Viens īstais vats ir kādi pieci ķīniešu vati,” piekrita Jēkabs. Atkal kādu brīdi abi vīrieši klusēja. Jēkabs izsmēķēja trīs cigaretes pēc kārtas, kā censtos kaut ko aizmirst vai uz kaut ko saņemties. Gribēja ņemt ceturto, bet paciņa bija tukša.

„Nu? Tad tu iesi?” Egīls paņēma no galda piecdesmit eiro banknoti, kas tur bija stāvējusi labu daļu nakts.

„Jā, laikam jau. Drusku bail, saproti? Bet nu ziņkāre. Kura istaba?”

„Koridorā un pa kreisi.”

„Bet tev mātei točno nav pretenziju? Tu tā bieži?”

„Da nē, Jēci, viņa ir paralizēta jau 30 gadus. Atslābsti. Vienreiz dzīvē pieredze, vecais,” Egīls viegli pastūma Jēkabu ārā no virtuves un pagaidīja, līdz tas aizver aiz sevis Egīla mātes istabas durvis.

„Bļad, grūta dzīve tev, Egīl. Grūta. Katru dienu jāiet dzert ar jobnutiem hipsteriem, lai īri samaksātu. Lai mammucim smaržas nopirktu un biznesa paskatu uzriktētu. Eksperimentēt viņi gribot, bļaģ, visu pamēģināt. Bet, bļaģ, labi, ka tā,” klusu nomurmināja Egīls. “Labi, ka tā.”

Otrā istabā sāka ritmiski čīkstēt.

 

Kā risināt demogrāfijas problēmu?

Aptuveni pirms nedēļas biju aizgājis pastrādāt uz vienu populāru birojnīcu (tiem, kas nelasa “Rīgas Laiku”, – birojnīca ir vārdu “birojs” un “slimnīca” kombinācija). Sēdēju pie kafijas tasītes un savā nodabā strādāju. Kā jau ierasts, birojnīcās nāk strādāt jaunie un skaistie, tālab arī jūtos tur iederīgs. Biju uzņēmies palielu projektu, tāpēc nācās iespringt un veltīt tam tik daudz smadzeņu kapacitātes, ka dažkārt aizmirsās pat elpot.
Manu koncentrēšanos kā ar nazi pārgrieza dīvaina dunoņa, pacēlu acis pār datora ekrānu un konstatēju, ka kāda no birojnīcas apmeklētājām bija paņēmusi līdzi savu bērnu. Mazais puika sēdēja pie blakus galdiņa, blenza planšetē un izdvesa skaņas, kuras, ja tā padomā, bija adekvātas piecus gadus vecam gaļas dārzenim. Tieši tai mirklī es sapratu ko ļoti būtisku: bērni ir slikti ne tikai laika pavadīšanai jebkurā sabiedriskā vietā, bērni ir arī kaitīgi ekonomikai un valsts izaugsmei.

Cik atceros, neatkarīgi no medija diskusijas par demogrāfiju ir bijušas pilnas ar emocionālām gaudām, ka mums pārāk maz dzimstot bērnu, latvieši izmirstot un nebūšot, kam pelnīt mūsu pensiju. Lai arī jāatzīst, ka ir savs pamats uztraukumam par ekonomikas nākotnes perspektīvām, kā jau pieklājas tipiskā populismā, šie pamatotie jautājumi ir apaudzēti ar biezu slāni sausās tualetes galvenās eksportpreces.

Arī nesen aizvadītajā intelektuāļu festivālā “Lampa” kā bezpajumtnieki restorānā ielavījušies bija Otto Ozols, katoļu mācītājs, čalis no “Īsta mīlestība gaida” un sieviete, kas spējusi no sevis izspiest piecus brēkuļus. Varētu šķist, ka uzskaitītie tēli ir premisa tipiskam “ienāk bārā” jokam, bet nē, pilnā nopietnībā viņi rādīja prezentāciju ar stabiņiem, lai ilustrētu vecuma plaisu, kaut arī visus festivāla apmeklētājus patiesībā interesē tikai plaisa starp Mākslas akadēmijas pirmkursnieču ciskām.

Nesaprotu, ko tur varēja darīt katoļu priesteris, jo negulēt ar pieaugušu cilvēku ir viņa dzīves izvēle, no tā izrietošā kontribūcija tautas atražošanai ir apaļa nulle. Arī čalis no “Īsta mīlestība gaida” nepārstāv “ejam cukāties” ideoloģiju, un, ja godīgi, viņš izskatījās ļoti sasprindzis, it kā censtos no sevis neizlaist pašu nelabo. Sieviete, piecu bērnu māte, šķiet, bija vienīgā adekvātā un d*irsttiesīgā dalībniece diskusijā, taču viņa pie vārda tika salīdzinoši maz, jo visu ēteru aizņēma diskusijas vīrieši. Jāuzteic gan atziņa, ka pieci bērni ir augšējā robeža, kad vagīna vīrietim kļūst nepievilcīga, jo tā izskatās pēc burvja piedurknes. Diskusiju vadīja Otto Ozols, vismaz tāds bija mērķis, kuram traucēja viņa ego masturbēšana ar savas pieredzes varoņstāstiem. Visa diskusija aizritēja zem “vaimanudieniņ, latvieši izmirst” zīmes un principā neatšķīrās no jebkura cita šīs tēmas iztirzājuma: sekss ir grēks, bērni ir vajadzīgi, dilemma paliek neatšķetināta līdz nākamai reizei. Neviens gan neatļāvās pajautāt – vai tā nav Dieva griba, ka latvieši izmirst un Katalonija paliek Spānijas sastāvā?

Man savukārt ir atbildes uz visiem jautājumiem. Sāksim ar to, ka sabiedrībā ir izveidojies bērnu kults. Tas, ka bērni ir prieks un laime, ir melīga aksioma, kas ir ieausta sabiedrības deķī, un katrs, kas to atļausies apšaubīt, tiks sūdzēts policijā. Bērni 5% no laika ir smuki, tīri un smaidīgi, ar banti matos, 95% ir puņķi, asaras, vēmekļi, kakas un nepanesams brēkšanas troksnis. Neviena no māmiņām, ko es pazīstu, pēc pirmā bērna nav teikusi, ka varētu ieņemt otro. Neviena! Tās milzu sāpes un sajūtas, ka plīst mugura un vēders, nemaz nerunājot par intīmās zonas izpostīšanu, izspiežot no sevis kviecošu arbūzu.

Bērni ir arī pilnīgi bezjēdzīga finanšu investīcija, jo ekonomiskās tendences liecina, ka ļoti strauji ir pieaudzis cilvēku pilnīgās finansiālās neatkarības vecums. Ja agrāk bērnu varēja sūtīt darīt darbus saimniecībā, slaukt govis un ravēt rāceņus, tad šobrīd mazgadīgo darbaspēks ir veltīgi aizliegts un viņiem neatliek nekas cits, kā sekot saviem vecākiem pa pēdām, ar nesakarīgām skaņām reaģēt uz planšetē notiekošo un piņņāt pie lielveikala saldumu stenda.

Mana ideja ir elementāra, un tā sniedz vislabāko perspektīvu. Visizdevīgāk mūsu pašu vecumdienām ir nedzemdēt bērnus, bet tam norakstāmo naudu investēt automatizācijā un mehanizācijā, lai mūsu pensijas pelnītu roboti vai ekonomiskie migranti. Runājot par ekonomiskajiem migrantiem, protams, ka mums ir sava kultūras identitāte un sabiedrība nelabprāt uzņem pārstāvjus no citām kultūrām, taču kā latvieši ir noderējuši Īrijā, tā Latvijā varētu noderēt, piemēram, sīrieši. Taču, lai mazinātu apstākļus, kas noved pie nākotnes konfliktiem, visjēgpilnāk būtu uzņemt homoseksuālus pārus no valstīm, kur viņi tiek diskriminēti, un likt viņiem adoptēt bērnus no bērnunamiem, lai veicinātu viņu integrāciju.

Femme fatale

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.