Oligurlas

Šonedēļ Delfos, bļe, par oligarhu sarunām, nahuj.

Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, LR1 nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu “Ziņas vieglajā valodā”. Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātaju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātājā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi “es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros.” Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus, kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.
– Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja “cilvēks – cilvēkam krājkasīte” likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja “palēkā, lai monētas dzird”. Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja “a davai, mainamies jakām”, cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā “palēkāt, lai monētas dzird” liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot “man nav” un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.

Feminisms ir līdztiesība

Zinu, ka iepriekš vairākkārt esmu negatīvi izteicies par feminismu, tomēr, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekaunas atzīt savas kļūdas, tāpēc teikšu kā ir: piedodiet, dārgās feministes – es kļūdījos. Pēc vairāku sieviešu tiesībām veltītu diskusiju noklausīšanās sarunu festivālā “Lampa”, es ne tikai kategoriski mainīju savu viedokli, bet nolēmu arī pats kļūt par aktīvu feministu.

Sākot padziļināti interesēties par feminisma jautājumu un dzimumu nevienlīdzības problēmu, uzdūros kādam, manuprāt, ļoti labam piedāvājumam sabiedrības iniciatīvu platformā manabalss.lv. Proti – ideju par vismaz 30% palielināt sieviešu pārstāvību Saeimā. Tā kā 54% Latvijas iedzīvotāju ir sievietes, nav taisnīgi, ka šobrīd Saeimā iekļuvušas tikai 16 sievietes. Ir skaidrs, ka parlamenta izveide vadoties pēc kandidātu izglītības, darba pieredzes, kompetences vai personības tīkamības nav pietiekami līdztiesīga, tāpēc Saeimas ievēlēšana pēc krāniņu skaita būtu tikai taisnīga.

Tāpat, uzskatu, ka dzimuma kvotas obligāti vajadzētu ieviest ne tikai valsts pārvaldē, bet arī policijā, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ceļubūvē, atkritumu izvešanas uzņēmumos un citās atbildīgās nozarēs. Turklāt, līdzvērtīgam dzimumu balansam vajadzētu būt ikkatrā amatā, lai, tā vietā, lai sievietēm būtu iespēja dabūt īstu darbu, viņām piespiedu kārtā nāktos deldēt biroja krēslus sakaru centros vai sekretāru amatos. Tikai šādi iespējams nodrošināt pilnvērtīgu sieviešu pārstāvību un īstenu dzimumu vienlīdzību.

Kāda cita tautas iniciatīva rosina atjaunot valstī obligāto militāro dienestu. Citēšu: “Lai stiprinātu Latvijas drošību un efektīvāk realizētu Ziemeļatlantijas līguma 3. pantu, ikkatram Latvijas vīrietim, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu un kuram ir atbilstošs veselības un fiziskai stāvoklis ir jāiziet obligāto militāro dienestu.” Sen nebiju lasījis tik šovinistiskus un aizskarošus murgus. Man, kā feministam, šķiet, ka obligāto dienestu drīkst atjaunot vienīgi tad, ja tajā iesauc arī visas 18 gadu vecumu sasniegušās sievietes. Pienākums piespiedu kārtā mirt savas valsts vārdā nedrīkst būt vienīgi vīriešu privilēģija un man paliek pretīgi, iedomājoties, ka pirmajā un otrajā pasaules karā frontes līnijā un pēcāk – arī Brāļu kapos – bija tik niecīga sieviešu pārstāvība.

Pēdējā laikā manā redzeslokā nonākusi arī dažāda veida statistika, kas vienkārši kliedzoši norāda uz dzimumu nevienlīdzību. Rau – no darbavietā smagos negadījumos cietušajiem un mirušajiem 77% bijuši vīrieši. Ir skaidrs, ka 23% sieviešu pārstāvība ciešanā negadījumos vai miršanā darba vietā ir nepieņemama un to jāpaaugstina līdz vismaz 40%. Šo problēmu varētu atrisināt dzimuma kvotu ieviešana paaugstinātas bīstamības darba vietās, kurās, lai cik pretīgi tas nebūtu, līdz šim galvenokārt strādājuši tikai vīrieši.

Vēl izrādās, ka vīrieši Latvijā pašnāvības izdara vidēji 4,5 reizes biežāk nekā sievietes (Slimību profilakses un kontroles centra dati). Respektīvi – sieviešu pārstāvība pašnāvnieku vidū ir teju vai tikpat kritiska, kā Saeimā. Būtu tikai korekti, ja pašenītes pārstātu būt par vīriešu jājamzirdziņu un statistikas dati šajā jomā izlīdzinātos. Iespējams, arī šeit nāks talkā dzimumu kvotas darbavietās.

Es, kā īstens feminists, vēlos dzīvot pasaulē, kurā abiem dzimumiem ir identiskas tiesības un pienākumi, lai sieviešu pārstāvība būtu līdzvērtīga jebkurā jomā. Es vēlos, lai piecos rītā no atkritumu savācēju mašīnas aizmugurējā pakāpiena nolec un pēc atkritumu konteinera steidz Līga, savaldīt trakojošus narkomānus Ķengaragā dodas Ilze un Eva, bet ar brangu kālu aizmālēto poda trubu tīrīt ierodas omulīgā santehniķe Baibiņa. Vēlos, lai manu automašīnu remontē Maija, Barona ielas bruģi liek Iveta, bet ugunsgrēku ierodas dzēst Veltiņa.

Vēlos, lai katru gadu Valentīndienā skatoties Titāniku, ainā, kurā vīrietis pamanās iešmaukt glābšanas laivā, visi nodomā: “Malacis, puis, tu esi neatkarīgs, patstāvīgs jauns vīrietis un tev ir tādas pat tiesības uz vietu glābšanas laivā, kā jebkuram citam”, bet manu dēlu bērnudārzā pieskata auklis Māris.

Pienācis laiks pacelt mūsu feminisma karogu vēl augstāk un nerimties, līdz šis viss netiks realizēts. Kopā mēs to varam, meitenes!

Iedvesma

“Nāciet, šis jums noteikti jāredz,” Biruta aicināja kolēģus pie sava datora. Samazinājis trīs ekseļa tabulas, Spotify logu un Chrome pārlūku ar pusduci cilnēm, es izrausos no galda un devos pie Birutas. Ap galdu sastājās seši plānošanas un attīstības nodaļas darbinieki, kurus kantorī vienmēr mīļi dēvēja par slaistiem, grāmatu tārpiem un bezģeļņikiem.

“Pag, pag, šis ir noteikti jāredz ar skaņu,” Biruta komandēja un pāris minūtes pagāja meklējot tumbiņas un rūpīgi šķetinot vadus, lai tās atvienotu no Janas datora.
“Ja jūs atvienosiet tumbiņas, vai nepazudīs mana mūzika?” Jana protestēja. Viņa bija tik glīta, ka neviens neuzdrošinājās apšaubīt viņas nepieciešamību atrasties mūsu kolektīvā. Galu galā mēs esam valsts iestāde. Priekšniekam būs labāk zināms.

Biruta palaida Feisbuka video. Sāka skanēt skumja klaviermelodija. Slīdrādes režīmā vīrieša fotogrāfijas nomainīja viena otru. Pāris foto armijas formastērpā. Pēc tam bildes no svaru zāles. Katrā nākamajā bildē džeks izskatījās aizvien muskuļotāks un kreftīgāks. Beigās viņa bicepsi bija lieli un apaļi kā melones. Presīte cieta un reljefa kā veļas dēlis. Vēnas biezas kā tilta vantis. Bilžu slīdrādi papildināja teksts. Būtība bija tāda, ka Džons ir armijas veterāns, kurš pēc kara nevarējis atrast darbu, nolaidies un skumis, taču, redz’, saņēmies, noticējis sev, nemitīgi strādājis un sasniedzis savus mērķus.

“Vai nav iedvesmojoši?” Biruta sapņaini noteica un tad nedaudz mātišķi uzlūkoja abus kolektīva vīriešus.
“Kas tur iedvesmojošs?” biju vieglā neizpratnē. “Džeks par savu armijas pensiju var atļauties nekur nestrādāt un caurām dienām dirnēt svaru zālē. Izskatās, ka arī steroīdi netiek smādēti, uztrenēt tādu būdu bez ķīmijas būtu neiespējami.”
“Viņam noteikti arī pipele nestāv,” piebilda kolēģis Aleksandrs.
“Jums vienkārši skauž!” norūca Biruta un viņai piebalsoja pārējās dāmas, pašūpodamas modernas krāsas ilgviļņus un čolkas. “Viņš ticēja sev un sasniedza mērķi. Tas ir tik iedvesmojoši. Jums derētu ņemt no viņa piemēru.”

“Nu ko, Saša, pierakstīsimies uz kačalku?” vaicāju kolēģim.
“Oi, nez,” viņš nolaida acis “šodien pēc darba jāizņem sīkais no dārziņa, tad vecākais jāved uz mūzikas skolu, un šodien vakarā ciemos atnāks bračka ar sievu. Rīt un parīt bērni būs jāved pie zobārsta, bet brīvdienās atkal, būs jāaizdzen mašīna līdz servisam un vēlāk jābrauc uz laukiem, palīdzēt vecākiem ar dārzu. Totāli nav laika.”

“Tās ir tikai atrunas!” Biruta noteica ar manāmām uzvaras notīm balsī. “Un ko jūs teiksiet par šo?”

Tika ieslēgts nākamais video. TED lekcijas fragments. Tumšādains vīrietis, kurš stādījās priekšā kā fotogrāfs, stāstīja par grūtībām savā valstī. Lekciju papildināja krāsainas un skumjas fotogrāfijas no Pakistānas. Mazgadīgi rūpnīcu strādnieki. Izkāmējuši ogļrači. Trūcīgas daudzbērnu mātes. Kartona kārbu un kanalizāciju iemītnieki. Fotogrāfiju autors runāja par to, cik viņam ir sarežģīti taisīt šos kadrus, taču viņš to dara lai informētu pasauli par valstī esošo netaisnīgumu.

“Paskat, cik grūti viņiem klājas!” Biruta nopūtās. “Kurš no mums spētu kaut uz mirkli iejusties šo nabagu ādā? Es nevaru sevi iedomāties tādā situācijā.”

“Es nevaru tevi iedomāties situācijā, kad tu atsakies no vēl viena eklēra,” kolektīvā biju pazīstams ar kretīnisku humora izjūtu, tāpēc varēju droši runāt taisnību.

“Tu tik paskaties,” Biruta nerimās. “Un mēs vēl uzdrošināmies sūdzēties par saviem dzīves apstākļiem.”
“Es uzdrošinos,” iestājās Aleksandrs. “Mans biroja krēsls ir izļurkājies un nepatīkami čīkst. Kabinetā trūkst kondicionieris un būtu jauki, ja pie mums ierīkotu Vendenes ūdens statīvu. Par šo derētu informēt arodbiedrību. Bet ja pakistāņus kaut kas neapmierina, tad lai vēršas paši savā arodbiedrībā, vai nu mošejā, vai nu velns zin kas viņiem tur ir. Galu galā ir variants gāzt valdību.”

“Vai jums sirds nav? Un šis jūs nepavisam neiedvesmo?” Tika atskaņots nākamais video. Pārpildīta zāle, skatuve, uz tukšas skatuves bija novietots galds, uz galda atradās vīrietis bez rokām un kājām un teica motivējošu uzrunu angļu valodā, ik pa laikam piesaucot nez kādu lordu.

“Es viņu pazīstu!” noteica Aleksandrs. “Tas taču ir Niks Vujičičs, sludinātājs no Austrālijas.”
“Vai viņš iedvesmo?” Biruta stingri noprasīja.
“Uz ko viņš iedvesmo? Nogriezt sev rokas un kājas, un iestāties sektā?”
“Viņš iedvesmo cilvēkus nepadoties!”
“Kādā veidā?” es neizpratu. “Viņš ir apliecinājums tam, ka lai cik slikti tev neklātos, vienmēr pastāv iespēja, ka kļūs vēl sliktāk. Tas neizklausās ļoti uzmundrinoši.”
“Viņš rāda, ka pat viskroplākais invalīds var sasniegt augstumus un kļūt slavens! Viņš pat ir atradis savu otro pusīti!”
“Viņš ir piedzimis bez otrās pusītes, un diez vai tā kādreiz ataugs,” es iebildu. “Bet jau tu runā par sievu, tad tā ir apšaubāma laime, vai ne, Saš?”

“Bezsirdīgie!”, Biruta bārās. “Jūs esat tipiski mūsdienu cilvēki”. Vārds “mūsdienu” Birutas izpildījumā nozīmēja tikai negatīvu īpašību kopumu. Kaut kas starp narkomānu, transvestītu un sērijveida slepkavu. “Ejiet prom, man jāstrādā!” Kolēģi gausi aizklīda vispirms pie kafijas automāta un tad atpakaļ pie saviem datoriem.

“Saša, iesim uzpīpēt?” piedāvāju Aleksandram.
“Nē, es cenšos atmest” šis noraidīja piedāvājumu. “Kopš bērnu piedzimšanas nesmēķēju viņu klātbūtnē, bet tagad gribu atmest pavisam.”
“Respekt!” uzteicu Aleksandra apņēmību. “Vot šis patiešām ir iedvesmojoši.” Pametu skatienu uz Birutu, lai redzētu viņas reakciju. Taču viņa šķita nedzirdam un aizņemti lūkojās datora ekrānā, jo bija iedziļinājusies ziņu portālu lasīšanā.

Vilšanās un aprēķins – vai ‘Taxify’ ērai Latvijā ir pienācis gals?

Šodien Soross un Lembergs samaksājis, lai vērstos pret komforta un laba servisa deficītu. Ja vēl neizlasīji to iekš Delfi, tad šeit būs. Atstāj komentāros savu mīļāko Taxify šofera pastāstu.

Šodien uz sienas ar naglu uzvilku jau vienpadsmito svītru. “Taxify” tuvojas otrajai nedēļai, kopš ir izlēmuši kļūt par “Panda Taxi” ar smukāku aplikāciju un brīvākiem uzskatiem latviešu valodas lietojumā. Šajās dienās, kopš “atjauninājumu” veikšanas, mans aizvainojums nav mazinājies. Gluži otrādi – audzis, jo ar katru momentu saprotu, cik ļoti pieradis biju pie kvalitatīva servisa un to, ka uzņēmums to gluži kā konfekti zīdainim ir vienkārši izrāvis no rokām, lai aizbāztu sev aiz vaiga.

Kopš pie apvāršņa parādījās “Taxify”, tas lieliski papildināja manu ikdienas dzīvi. Sabiedriskā transporta lietošanu izdevās samazināt līdz minimumam, savukārt velosipēdu atstāju brīvajam laikam, lai ar to klusībā nodotos sportiskām aktivitātēm, neriskējot, ka mani kāds noturēs par vienu no tiem muļķiem, kuri ar krītiņiem zīmē velojoslas uz Brīvības ielas un tad ir šokēti, ka tās kāds nodzēš. Turklāt, sēžot takša aizmugurējā krēslā, vienmēr varēju darīt biznesa lietas pie kompjūtera, sajūtoties veiksmīgs, svarīgs un ietekmīgs. Brīžiem pat iztēlojos, ka esmu Šlesers un apvaicājos šoferim, vai viņam nav kāds dēls vakanču meklējumos.

“Taxify” šajā ziņā bija tas, kas ietekmēja manus paradumus, jo beidzot no neglītā takšu karteļu biznesa šis tīrais brends piebrieda tikpat stingri un pamatīgi, cik neveikla erekcija brīdī, kad pamatskolā bija jāiet pie tāfeles.

Lielākais “Taxify” plusiņš nenoliedzami bija iespēja izvēlēties mašīnu. Protams, daļēji runa ir par komfortu – ja 1 minūtes attālumā bija 5 automašīnas, tad es vienmēr devu priekšroku jaunākajam modelim. Ko tur liegties, arī uz ballēm es labprātāk izvēlējos kādu tuvumā esošu melnu BMW. Tīri ar mērķi atstāt iespaidu uz čomiem un čiksēm, un čomu čiksēm. Ar 2008. gada Ford Focus atstāt iespaidu ir grūti. Un par “Premium” es neesmu gatavs maksāt, ja nezinu, vai man atkal neatbrauks pakaļ gluži vienkārši nomazgāts “Volvo”.

Apziņa, ka tu pats izvēlies automašīnu, kurā mērosi ceļo no punkta A uz punktu B, bija tikai viens no lielajiem plusiem. Vēl plusiņš bija jēga no reitingu izteikšanas vadītājiem. Ja agrāk šoferi bija ieinteresēti saņemt labu vērtējumu, lai neizskatītos slikti uz pārējo fona, tad šobrīd viņiem motivācija ieiet dušā pirms sēšanās pie stūres ir krietni mazāka.

Nu un, ka Sergejam ir 3,5 zvaigznes? Es tāpat nevaru nosvaipot pa kreisi viņa automašīnu, tāpēc būšu spiests visu ceļu ostīt sakarinātās aromātiskās eglītes, klausīties Top radio un ciest no apziņas, ka maksāju tieši tikpat, cik būtu maksājis par kādu jēdzīgu automašīnu. Un, lūdzu, pietaupiet savu “mums ir svarīgs tavs vērtējums, lai kompānijas iekšienē uzraudzītu kvalitāti”. Ja jums patiesi rūpētu klienti, tad, pirmkārt, šādas izmaiņas nebūtu notikušas.

Pirms šo teoriju izteicu skaļi, atļāvos apvaicāties pāris šoferiem, vai atjauninājumi ir tik ļoti vērsti uz klientu, cik ļoti to mēģina iestāstīt “Taxify” oficiālais paziņojums. Gan viens, gan otrs vadītājs visnotaļ vaļsirdīgi atzina, ka nē – viņi paši kā “Taxify” aplikācijas lietotāji jūtoties vīlušies. Taču kā vadītāji priecīgi, jo vairāk varēs nopelnīt.

Tāpat kompānija savā paziņojumā apgalvo, ka “tagad izsaukt auto turpmāk būs vēl ērtāk!” Nopietni? Kādam bija baigi grūti izsaukt auto pirms tam? Tuvākais auto taču tāpat rādījās pirmais, vai ne?

Tāpat viņi saka, ka “tev būs iespēja redzēt sava brauciena izmaksas jau pirms brauciena uzsākšanas.” Atļaušos nedaudz palabot – “mēs tagad zinām, ka tavi braucieni izmaksās 2,50€ kā minimums.” Es nezinu, kas ir sliktāk. Jaunieviesumi jeb veids, kurā tie tiek pasniegti. Man derdz, ka “Taxify” vadības līmenī ir domājuši, ka klienti ir tik dumji, lai neatšķirtu prastu aprēķinu no “hei, hei, mums ir labas ziņas – aplūko, kā tu maksā vairāk par daudz ierobežotāku servisu! =)”

Turklāt “Taxify” lēmuma blakusefekti nav skatāmi tikai komforta un ētikas līmenī. Piemēram, jau otrajā dienā pēc atjauninājumu ieviešanas uz darbu es braucu ar busiņu, jo, sasodīts, tā bija tuvākā automašīna. Savukārt tad, kad piektdienas vakarā būs prāvākam bariņam jātiek mājās no strelkas Ķengaragā, tad, lūk, mikroautobusu izsaukt nevarēsim.

Arī “premium” segments ir ļoti tālredzīgi sačakarēts, zinot, ka starp “premium” automašīnām ir vismaz viens vecs limuzīns. Es zinu, jo pats reiz vizinājos ar to pa pilsētu, jo tā šķita lieliska ideja. Ja es vēlēšos uz kādu darba tikšanos doties ar viņu solīto paaugstinātā komforta auto, tad kur ir garantija, ka pie manis neieradīsies tieši šis limuzīns un es neizskatīšos gluži vienkārši pēc loha? Ja viņi ir likvidējuši limuzīnu no izsaucamo automašīnu klāsta, tad arī tas ir skumji, jo “Taxify” tādā gadījumā vairs nav pieejams limuzīns. Pie jaunās sistēmas ieguvējs nav neviens!

Agrāk viņiem bija iespējams izsaukt automašīnas ar bērnu sēdeklīšiem vai elektroniskās automašīnas. Vai tas nozīmē, ka līdz ar atjauninājumiem “Taxify” politika uzliek mīksto uz jaunajiem vecākiem un ekoloģiju?

Viņu mājaslapa, protams, norāda, ka nē, jo “tiks samazinātas ne tikai brauciena izmaksas un patērētais degvielas daudzums, bet arī automobiļa radītā oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums”. Zināmā mērā šim varu piekrist, jo, ja tu pārstāj braukt ar taksi un atgriezies pie ričuka, tad tas tiešām ir labāk gan finansēm, gan dabai.

Nu neko, cerēsim uz ātru “Uber” ieviešanu Rīgā. “Taxify” bezkonkurences ēra ir kļuvusi bezkaunīga.

Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

Melnā pantera

Tuvojas Jāņi. Alus, siera, un ugunskuru laiks. Gandrīz katrā piknikā, pie katra otrā mangāļa un katrā pirmajā teltī atradīsies kāds, kurš Jāņos saviem draugiem uzspēlēs ģitāru. Līgo un Jāņi ir vienas no tām retajām reizēm, kad kārojas dzirdēt tieši latviešu dziesmas, nevis Vondervōlu vai Coju. Un iedzert, bez šaubām. Viena no manām mīļākajām dzeršanas dziesmām ir Alda Drēģera “Melnā pantera”. Diemžēl dziesmā minētās profesijas – dārznieks (stāda gurķus), kalējs (kala restes), jātnieks (jāja zirgus) un dažas citas ir neglābjami novecojušas. Te būs daži jauni pantiņi, kurus vēl var paspēt iemācīties. Savi varianti komentāros tiks atzinīgi novērtēti.

Man tēvs bija mākslinieks
Es mākslinieka dēls
Mans tēvs jauca krāsas
Bet zils sanācu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēv bija bokseris
Es boksera dēls
Mans tēv sit pat purniem
Bet kulakā situ es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija dakteris
Es daktera dēls
Mans tēvs ārstē sifili
Bet izplatu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija konditors
Es konditora dēls
Mans tēvs taisa konfektes
Bet sūkāju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija feminists
Es feminista dēls
Mans tēvs gāja streikot
Bet cūkas pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija vegāns
Es vegāna dēls
Mans tēvs ēda zāli
Bet govis pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija priesteris
Es priestera dēls
Mans tēvs pisa zēnus
Bet zēns biju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Noskaidroti Latvijas-Portugāles futbola spēles incidenta vainīgie

Šonedēļ Delfos piedzenam naudu no nozieguma patiesajiem vaininiekiem.

Tā kā visā pārējā laikā Latvijas izlase pārmaiņus zaudē Andorai un Lihtenšteinai, tad pie mums par futbolu plašāka publika interesējas tikai reizi padsmit gados, kad laukumā izskrien kāds no skatītājiem. 2004. gadā to izdarīja Liene Buldure (zināma arī kā Zemene), pirms tam neaizmirstot atkailināt sava ķermeņa aizraujošākās daļas. Savukārt 9. jūnijā laukumā izskrēja mazs zēns (zināms arī kā Olivers), kurš metās apskaut savu elku Krištianu Ronaldu. Kā notikušo komentēja futbolam pietuvināti darboņi: “Skriešana laukumā nav varoņdarbs, bet gan smags pārkāpums”, tāpēc šinī rakstā paskaidrošu, kurš pie tā ir un kurš nav vainojams.

Liela daļa vainas jāuzņemas apsargiem, kuri jau laikus nepamanīja un nenovērsa briestošo incidentu. Esmu pārliecināts, ka stadionu sargāja specvienības līmeņa profesionāļi un diez vai tik svarīgā spēlē ar tāda kalibra Portugāles zvaigžņu piedalīšanos apsargu nolīgšana būtu notikusi kā parasti, kad tiek apzvanītas tuvējās firmas un sarunāti lētākie. Lētākās apsardzes firmas personālu atlasa sekojoši:

– Neesi tādā pālī, lai nevarētu paiet?
– Neesmu.
– Uz kakla tribal tetovējums ir?
– Koņešno, bļe!
– Laipni lūdzam kolektīvā!

Nenoliedzami, ka savu uzdevumu augstumos nav bijuši arī Skonto stadiona īpašnieki, kuri piekrituši, ka spēle tiks aizvadīta pie viņiem, skaidri apzinoties, ka tas nav gana moderns un ne tuvu nav ideāli piemērots. Ja naudas kāre nebūtu pilnībā aizmiglojusi viņu veselo saprātu, Skonto stadiona īpašnieki būtu godprātīgi atteikušies no komandu uzņemšanas par labu kādam no daudzajām mūsdienīgajām futbola arēnām, kas Latvijā uzbūvētas pēdējo gadu laikā.

Ne mazāk smagi noziegusies ir arī mazā puisēna skola. Acīmredzams, ka zēna audzināšanu skolotāji bezatbildīgi atstājuši viņa vecāku ziņā, aizmirstot, ka Latvijā pēc likuma bērna audzināšanu līdzīgās daļās dala skola un iela, bet vecāku uzdevums ir dzemdību namā vienreiz izstumt un tad sīkajam 18 gadus ļaut palikt savā dzīvoklī pa nakti.

Neapšaubāmi vainīga ir arī sabiedrība kopumā, kas laikus nav apzinājusies Olivera sapni tikties ar futbola zvaigzni un savākusi ziedojumos pietiekami lielu summu, lai viņš varētu doties uz Portugāli un ieturēt kopīgas pusdienas ar Krištianu Ronaldu. Nepretendēju uz pilnīgi precīzu aprēķinu, tomēr pieņemu, ka ar 50 euro no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot zīdaiņus, pensionārus un invalīdus, varētu pietikt. Un kas gan ir 50 euro, ja Olivers grib?

Nevēlos no sabiedrības vidus izcelt kādu īpaši nolaidīgo, jo notikušajā esam vainīgi mēs visi, tomēr Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, manuprāt, šoreiz ir izrādījusi apbrīnojamu nekompetenci prioritāšu izvēlē. Ja viņa būtu laikus reaģējusi un uzsākusi ziedojumu vākšanas akciju Olivera izklaidēm, mēs šobrīd nebūtu tik nepatīkamā situācijā. Tā vietā viņa uzmanību izkliedējusi slimu un vecu cilvēku ārstēšanai un aprūpei, un virknei līdzīgi mazsvarīgu projektu.

Mani nepatīkami pārsteigusi arī daudzu līdzcilvēku vēršanās pret Olivera vecākiem. Ikvienam mediju patērētājam uzreiz pēc skandāla kļuva skaidrs, ka zēna vecāki ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji un būtu absurdi no viņiem prasīt paralēli soctīklu kontu uzturēšanai, darbam un atpūtai, vēl arī atvēlēt laiku bērna pieskatīšanai. Vecāki šinī gadījumā acīmredzami nav vainīgi. Tas ir fakts, kuru šķiet absurdi pat apspriest.

Uzskatu, ka tas ir valsts goda jautājums, lai Oliveram un viņa vecākiem atvainotos un piespriesto soda naudu solidāri segtu Latvijas Futbola federācija, apsardzes firmas īpašnieks, Rūta Dimanta, Olivera skolotājas, Skonto stadiona īpašnieki un lielāko politisko partiju vadītāji kā sabiedrības pārstāvji.

Jau drīzumā sagaidu no Olivera vecākiem medijos izplatītu turpmāko zēna vēlmju sarakstu, lai mēs visi kopā varētu novērst tamlīdzīgu problēmu atkārtošanos nākotnē.

Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā.

„Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens.
„Dos, dos!”
„Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais.
„Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr dod ēst.”
„Jā, bet dod ātrāk, ja mēs paņerkstam!” pirmais nerimās. Viņam piekrita pārējie, un kūts tumsā sākās aktīvāka krukstēšana, blurkšķēšana un ņudzēšana. „Saimniek, vei’, saimniek! Mēs gribam! Dod mums! Saimniek? Gādā!”

Krēsloja rēns vakars, pēc pulksteņa drīzāk gan nakts, bet vasarā šis dalījums – nebūtisks. Daugavpils daudzstāveņu iekšpagalmā bija neierasti kluss šim laikam piektdienā. Negrabēja bumeru plastmasas bumsāra ritmā, paneļu namu sienās neatbalsojās solījumi kaut ko sāpīgu izdarīt ar vienu otru un viņa bērniem arīdzan. Pagalmā tukšs, nevienas dvēseles, izņemot divus. Jo bija Līgo vakars, un virpas darbagaldu planktons bija reizi gadā aizvācies tukšot divlitru cisku rūdzeni ja ne pie tuvākā ezera, tad pēc minimālās progammas vismaz kādā no parkiem.

Šie divi pagalmā sēdēja ap vairākiem vienreiz lietojamajiem griliem. „Sēdēja” no malas gan varētu šķist visai amizants apzīmējums ainai – zem Aivara pārkarēm ķeblis tikpat kā nebija saredzams, bet sieviete bija uzsēdināta uz spilvena un atstutēta pret diviem citiem. Viņai nebija kāju, bet arī tagad rokā metāla krūze ar Baltkrievijas benzīnu, no kuras ik pa brīdim ievējoja nāsīs krietnu garu. Pirms gadiem uz dzelzceļa delīrija izslēdzenī atstātās kājas nepietrūka, kamēr pa rokai vien bija jaukais garainis. Aivars ar lielu rūpību grozīja iesmus. Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”. Dzirdēt jau arī nebija vajadzības – Aivars programmu zināja no galvas.

Kaut kur aiz deviņstāvenes jumta horizonta iegailējās sārta atblāzma. Rūsa? Nē, tūlīt pat sekoja salūtam raksturīgie būkšķi un sprakšķi.

„Okupantu pamesli, atkal salūtu šauj pēc Maskavas laika,” nohrukstēja Aivars, ātri apspiežot ķecerīgu domas zibsni, ka viņam ar šāvējiem bija vairāk kopīga nekā ar blakus atstutēto būtni, kaut abi dalīja vienu gultu. Tad turpināja klusumā grozīt iesmus, nepacietīgs.

„Bļurrrr-bļur-bļur-gurr! Ī-ūūūūū-hrrrr-īīī” – te Aivara vēders vareni ieburkšķējās, noslēdzot kanonādi ar sīcošu skaņu, kas atgādināja sīku balstiņu pīkstēšanu. Tad vēlreiz, ar jau skaļāku sīkšanu.

„Hu-hu-hu-huff-huff-šņuff!” Irma, šis bezkāju kokons, iesēcās, taču vienlaikus efektīvi izmantoja ieelpu jaukā gara ieņufāšanai: „Cērmes, Aivar. Es saku, tev ir cērmes. Tās atkal prasa ēst. Ko tu darīsi? Cērmes grib ēst!” Delīrija kokons turpināja kratīties un sēkt, līdz nošļuka sāņus no spilvenu balsta. Irmas ķermeni maigi apņēma Aivara miesa.

„Vadzi, kas notika? Kas nu būs?”
„Jā? Kas būs? Kas būs?” sīkās balstiņas cita caur citu satraukti sīca.
„Saimnieks dos ēst?”
„Dos, dos. Saimieks beidzot nospieda pļāpīgo kuci,” secināja vecākais.

Aivars rāmi vēra uz iesma benzīna un mazkustības atrofētās gaļas gabaliņus.

Cehs.lv saliek pa plauktiem vēlēšanas. Nav par ko!

Cehs.lv regulāri saņem jautājumu: “Hei, draugi! Palīdzēsiet man izlemt par ko balsot?” Iedarbinot abas smadzeņu krokas, esam apkopojuši pēdējā laikā medijos un pastkastēs uzzināto informāciju, to sastūmuši lielā čupā un piegādājuši līdz tavam ekrānam. Protams, mums bija sava metodoloģija: izvēlējāmies populārākās partijas, atmetot statistiski nenozīmīgās “balsu miskastes”. Tā jau būtu uzrakstījuši arī par KPV LV, taču nezinām, kā sauc partijas mēra amata kandidātu, jo būsim reāli – visi zināmie cilvēki, kuri nav Kaimiņš, sen jau ir pametuši pulciņa rindas ar augsti paceltu vidējo pirkstu.

Nils Ušakovs

Man rodas sajūta, ka Nils Ušakovs dzīvē ir daudz sasniedzis, pateicoties savam pohujam. Dzanuškāns? Nanoūdens? Karikatūra par okupāciju? Barona iela? Rīgas satiksme? Bi2 koncerts par nodokļu naudu? 9. maija “svētki”? Sociālo tīklu konglomerāts ar aizdomīgi familiārām izcelsmēm? Pašvaldības lapas pārņemšana privātiem nolūkiem? Māra Martinsona vārda sabojāšana ar diezgan sūdīgu dokumentālo filmu?

Gara acīm iztēlojos, kā Nils šīm un vēl ļoti daudzām citām lietām pateicis Jackass cienīgu “Aj, davai, yolo – a, kas ir sliktākais, kas notiks? Vismaz uz kādu brīdi neviens nepiepisīsies par līgumu ar Kremli.”

Lai reizi pa visām reizēm nācijai simboliski pierādītu, ka Ušakovs neatbalsta zagšanu, viņš īsi pirms vēlēšanām publicē kādas dāņu grupas dziesmu par Ušakovu, kuras melodija, ideja un vārdi ironiskā kārtā ir nozagti no izpildītāja Ylvis.

Mārtiņš Bondars

“Ja Bondars vāc senioru basketbola komandu, tad viņš ir uz pareizā ceļa…” Neatminos, kurš bija autors, taču ļoti trāpīgi. Bondars ir kā uzraksts “Krūšturiem 70% atlaide” stacijas tunelī. Izkārtne šķietami shady saturam, ko pārbaudīt esi gatavs vien galēji kritiskā stāvoklī. Par viņa smadzenēm sauc Juri Pūci. Un ļoti pamatoti – neticu, ka Pūce pieņemtu sliktu lēmumu, virzot Bondaru, jo par sliktiem lēmumiem Pūce zina visu kopš Citadeles un Liepājas metalurga.

Pārējie kandidāti, šķiet, sarakstā ir sakārtoti pēc prāta spējām. Ar 3. numuru ir pagaidām sevi ne reizi neapkaunojusī politiķe-basketboliste Žogota, bet uz beigām ir gandrīz pubertāti sasniedzis Pogulis, kurš vēl neievēlēts ir paziņojis, ka Bondars – Lohs, LRA – sūds. Kas ir sarakstam vidū – nezinu. Kas ir pēc Poguļa – bail pat zināt.

p.s. pamēģiet atrast LRA izdales materiālos 56. numuru starp 55. un 57.

Baiba Broka

Varam minēt, vai Baibai Brokai tika atteikta pielaide valsts noslēpumam tāpēc, ka viņa to nekavējoties izstāstīs Ušakova sievai. Vismaz Baibas Brokas ievēlēšanas gadījumā Iveta noteikti varēs turpināt darbu kā biroja vadītāja – “tādā ziņā viss čill,” ja vēlamies citēt klasiķi. Brokas partija izceļas ar vislielieskākajiem deputātiem un ministriem. Ja Ušakova skandāli ietver shēmošanu, plānošanu un slīpētu domāšanu, tad NA intelekta kapacitāte velk līdz diršanai Tviterī.

Taču Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas pateikt lielu paldies NA. Tie pamatā ir Saskaņas darbinieki, kuri labprāt pasniegtu balvu Nacionālajai apvienībai par to, ka tā Saskaņai liek izskatīties kā tīri patriotiskam pulciņam.

Armands Krauze

Ir zināms, ka uz Armandu Krauzi var paļauties. Īsts goda vīrs. Priekšvēlēšanu intervijās viņš līda no ādas ārā, lai aizstāvētu Gati Truksni, kurš pirms vēlēšanām mistiski pazudis un tik vien spēj kā uz mikroautobusa aizmugurējām durvīm apsolīt 100€ par balsi. Tāpat Krauze par ļoti radošu mākslinieku sauc džeku no ZZS rindām, kurš Ānes ciema bērnudārzā pie sienas pielīmē savu kailfoto. Grūti pateikt, kurš no Krauzes kolorītajiem rokaspuišiem ir labākais, jo bez Aivara Lemberga tur ir arī Jelgavas pirmais numurs – Ziedonis Caune, kurš represēto dienā kož pļavā; citreiz dabū sodu par jaunieša piekaušanu; iekuļas malumedību skandālā un paralēli tam – netraucēti ir Jelgavas novada mērs.

Man gribētos, lai Krauzi ievēl par Rīgas mēru, jo tad Ralfs Tokaho noteikti dabūtu darbu kā Armanda padomnieks. Taču nav tā, ka Armanda Krauzes spilgtākie notikumi ir saistīti ar citiem cilvēkiem. Cītīgi iepazīstoties ar ZZS priekšvēlēšanu materiāliem, jāsecina, ka Armands Krauze pazīst prezidentu.

Vilnis Ķirsis

Jaunākie reitingi liecina, ka “Vienotība” ir pārspējusi visdrosmīgākās cerības, uzstādot neticamus rezultātus. Pēc jaunākās statistikas viņi varētu saņemt nedaudz virs 3%, kas ir krietni vairāk nekā jebkurš spēja iedomāties. Daļēji rezultāts ir skaidrojams ar to, ka Vilnis Ķirsis vizuāli ir līdzīgs Nilam Ušakovam un, iespējams, ne paši spožākie Saskaņas vēlētāji gluži vienkārši ir sajaukuši partijas.

Ir grūti izvērtēt Ķirša solījumus vēlētājiem, jo līdz to dzirdēšanai nav iespējams tikt neaizmiegot. Taču “Vienotības” lēmums paņemt pašu garlaicīgāko kandidātu par savu jauno seju ir izcils divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens nepamanīs, kā “Vienotība” nogrimst. Otrkārt, tas pierāda, ka partijas nav atkāpusies no saviem principiem un tās izpratni par “jaunu seju” ļoti konsekventi definē vecūksņi.

Starp citu, apsveicu “Vienotību Rīgā” ar neseno jubileju – 300 laiku atzīmi Feisbukā.

Juta Strīķe

Katrās vēlēšanās vajag kādu par kuru balsot plakanās zemes teorijas aizstāvjiem un ķirzakcilvēku upuriem. Juta Strīķe ir ļoti ērts materiāls, lai viņu apvītu ar konspirācijas teorijām. Sākot ar tādiem sīkumiem kā viņas patieso vārdu, beidzot ar to, ka viņa patiesībā ir krievu spiegs. Principā šajā ziņā viņa pilda Sudrabas funkciju.

Doma par Strīķi kā mēru nedaudz biedē, jo ir skaidrs, ka viņu pēc ievēlēšanas nevarētu dabūt prom – Rīgas dome nemitīgi būtu spiesta viņu atjaunot amatā. Taču ir maz ticams, ka viņa līdz tam tiks, jo kā var vēlēt par cilvēku, kurš pats īsti nezina, kādas jaunas inovācijas piedāvā viņas “Jaunā konservatīvā partija”. Turklāt Jānim Domburam viņa skaidri ieskicēja savu izpratni solīto auditu jautājumā: būs daudzi auditi, mēs nezinām, kurš viņus taisīs, auditi paši sevi taisīts, bet ziniet… beigās auditus nemaz nevajadzēs.

Strīķe arī pauda, ka Rīgas domē strādājot labi cilvēki. Mans jautājums – huļiš tad kaut ko mainīt, Juta?

p.s. Cehs.lv, protams, neapskauž izvēli, bet, davaj, neesi pīzdacis un nobalso par kaut ko. Ar tukšu aploksni neskaitās.