Kāpēc Dziesmu svētku organizatori atklāti ņirgājas par sievietēm?

Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta “Arēnā Rīga” kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.

Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.

Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta…

Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.

It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: “Es bij’ puika, man bij’ vara, Es varēju lielīties.” Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. “Ar krūtīm kalnus gāzu, Ar kājām rušināju…” Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja…

Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas “Iļģi” (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: “Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga.”

Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.

Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.

Noplūdis kārtējais ēnu kabinets – šoreiz “Attīstībai/Par!”

Bijām tik ļoti pārņemti ar domu, ka jau rīt publicēsim KPV LV ministru ēnu kabinetu, ka aizmirsām publicēt pārējos. Šodien piedāvājam iepazīties ar “Attīstībai/Par!” sarakstu.

Aizsardzības ministrs – Pavļuta zods
Ārlietu ministrs – Didzis Melbiksis
Ekonomikas ministrs – Krājbankas maksātnespējas administrators
Finanšu ministrs – Ilmārs Poikāns un Ufo
Iekšlietu ministrs – jebkurš no Vienotības pārnācis deputāts
Izglītības un zinātnes ministrs – jebkurš Twitter lietotājs ar 1000+ sekotājiem
Tieslietu ministrs – jebkurš, kuru Tviterī nobloķējis Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Viesturs Dūle
Premjerministrs: Pēteris Pūrītis vēlreiz virza no tepiķa pagatavotu Laimes Lāci
Satiksmes ministrs – Pārpildīta bēgļu laiva
Veselības ministrs – Artis Papriks
Labklājības ministrs – Artis Fapriks
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Jāņa Poļa ego
Zemkopības ministrs – 4,5% stiprs bumbieru sidrs (katrā ziņā zem 5% točna)

Dieviņš

Joņs cisās apsvempās uz otriem sāniem un miegā pāris reižu nočāpstinājās, pēc ķemertiņa smakojošām siekalu stīdziņām, smalkām kā rītausmas rasā starp smilgām vizuļojošiem zirnekļa tīkla dzīpariem, izstiepjoties un atkal sakļaujoties putainos purdulīšos mutes kaktiņos. Joņs šonakt grozījās īpaši bieži – Anfisa blakus bija izplājusies kā ģērēta āda un nekustēja ne par matu, Joņam atstājot vien šauru strēmeli gultas malā.

Krietnā putekļu kārta uz nelielā lodziņa rūtīm nespēja aizturēt vasaras sauli, kas sārtot sārtojās pamalē un tādā pat krāsā sāka rotāt guļamtelpu. Ausa pastorāls rīts. Viegla dūmaka glāstīja zāles stiebrus un pieguļā izlaisto kumeļu sānus, arī trīs pieguļnieku basās pēdas. Strautiņa urdzēšanu, kas naktī šķita visai skaļa, caur putnu treļļiem vairs nedzirdēja nemaz. Gailis pirmo tūri nupat bija nodziedājis, bet ciemā nekādu rosību vēl nemanīja. Arī kūtsaugšā ar kaimiņmāju skuķi draiskoties vakar uzlīdušais Kazis tikai kaut ko noņurdēja, un abi turpināja sust.

“…nāk! …nāk!” pa ceļu no viņa gala, šķiet, Lejas Dumbrāju sētas, atvēlās klusi saucieni. Jāzeps, viens no pieguļniekiem, pļavā pa miegam ar roku spēji atgaiņājās, kā no mušas. Zirgi turpat klusu sabubinājās, tad turpināja plūkt zāli.

“Nāk! Nāk!” pēc nedaudz acumirkļiem jau bija manāms arī pats saucējs – pa ceļu šurp pusapģērbts, vien noplīsušās biksēs un vienu apautu pastalu, lumpačoja vīrs pelēku bārdu, iekritušiem vaigiem, kā smagos darbos izdzenātam, bet riktīgi nebarotam kalpa puisim.

“Nāk! Nāk!”

Joņs izvēlās no gultas, Anfisa uztrūkās sēdus. Jāzeps bija beidzis atgaiņāties un cēlās kājās: “Va’ dzi’, nāk!” Abi pārējie pieguļnieki arī bija augšā, tāpat kūtsaugšā Kazis un kaimiņmājas Marija, pārāk sabijusies, lai iepļaukātu Kazi par to, ka tas visu nakti roku bija sildījis pārāk augstu tai starp ciskām. “Nāk, Kazi! Bēgam! Nāk!”

Līdz ēdamtelpai pirmais bija Joņs ar Anfisu un jau tempa no lielas krūkas, pēc dažiem mirkļiem klāt bija arī pieguļnieki un Kazis ar meiču. Visi pārmaiņus pie lūpām cēla krūku.

Vien noplukušais bārdainis vairs nebija manāms, un kā gan citādi – Dieviņam jāatpūšas. Līdz rītam, kad atkal būs jāskrien un jāsauc. Tā Skaidrums un Paģiras uz Diršu ciemu rītos nāk jau gadiem, bet ciematniekus nekad nepārsteidz. Paldies Dieviņam.

Atskaite brīvā formā par micēlija graizīšanu ar nazi

Ja tu interesējies, ko agrā pēcjāņu rītā domā latvietis, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir atbilde. Tas savā tvitera kontā neilgi pēc pieciem rītā 25. jūnijā publicēja draudzīgu nodokļu padomu ogotājiem un sēņotājiem. Kā reiz biju noskatījies saullēktu, uzvārījis kafiju un vēros savā pļavā, apcerīgi domājot – vai tur ar nodokļiem viss kārtībā?

Kā zibens no skaidrām debesīm manā sociālo tīklu lentē uzpeldēja VID praktiskas dabas padomiņš. “Ogotāji, sēņotāji, savvaļas ziedu un augu vācēji saimniecisko darbību nereģistrē, ja to ienākumi nepārsniedz 3000 € gadā.” Nodomāju, ka tas taču ir burvīgi, un atkal vēros savā pļavā, taču neviļus ar acs kaktiņu pamanīju ne mazāk būtisku piezīmi, proti, arī tad, ja tavi ogu ienākumi nav virs trim štukām, ogotājiem brīvā formā esot jāveic rakstiska ienākumu uzskaite.

Tā kā man patīk gan taustīt ogas, gan šad tad mežā ar nazi graizīt micēliju, vēlējos pārliecināties, ka nav neviena “nesavilkta gala”, tāpēc izmantošu iespēju brīvā formā veikt rakstisku ienākumu uzskaiti.

Adresāts: VID darba grupa, kas strādā ar beku, meža zemeņu, parka vīngliemežu un citu savvaļas ogu, augu, sēņu vai parka vīngliemežu apgrozījuma uzvaktēšanu.

Atskaite brīvā formā

Informēju, ka šogad ir diezgan slikts ķiršu gads (izņemot tos mazos un sarkanos, kuri ir rūgtenāki, bet tos tāpat neviens negrib ēst). Lielos ķiršus man apēda strazdi. Nu lūk. Tāpēc šogad vairāk spiežu uz meža zemenēm: es salasīju dažus spainīšus, no kuriem divus iedevu kaimiņam. Pretī par to dabūju trīs litru medus burku (pērnā sezona) – tās vērtība varētu būt ap 15 eiro.

Vēlējos precizēt, vai tas man būtu jāfiksē kā barters? Un, ja tā, vai par to ir nepieciešams atsevišķs iesniegums brīvā formā?

Tāpat es pērn salasīju dzērvenes. Tās sabāzu tajā medū un iepildīju mazākās kastītēs (tās ir palikušas pāri no izēstām salātu bļodiņām, tāpēc atsevišķi netika pirktas, – uzskatu, ka tās nav uzlūkojamas kā pamatlīdzekļi, taču, ja tā, iespējams, varam kaut kā dāvinājumu noformēt), un bērni tās iztirgoja uz ielas, nopelnot 40 eiro.

Paziņa, kura it kā audzē un tirgū pārdod brūklenes, man iemainīja maisiņu oranžo vasaras sūnu saulīšu (tā mēs mājās saucam brūklenes) pret visiem tiem zaļajiem sūdiem, kas aug pļavā un ko sieva salasīja, iztēlojoties, ka ir baigā daktere Tereško. Viņa burtiski vāc veselas čupas ar sienu, to izkaltē, aplej ar karstu ūdeni un saka: “Ņukā iekšā zāļu tēju, šitā palīdzēs pret visādu zarazu!” Un, ja es to nedaru, viņa sauc mani par hu*epļotu un sola apliet ar verdošu ūdeni. Goda vārds, tas garšo tā, it kā es laizītu zāles pļāvēja asmeņus pēc mauriņa apcirpšanas. Atgriežoties pie temata – man ir aizdomas par tām brūklenēm, kuras saņēmu. Tās bija tādas plastmasīgas. Man točna ir sajūta, ka paziņa tās importē no Polijas un tirgū uzdod par vietējām. Ko man darīt?

Tas laikam arī viss, paldies. Lūdzu, apdomājiet, vai jums šo iesniegumu vajag izdrukātā formātā, jo planktons citādi mirs.

P.S. Tā kā šis solās būt nereāli labs beku gads, plānoju no tām ietirgot 7 tūkstošus, bet atskaitē norādīt, ka esmu ietirgojis 2,9.

P.P.S. No bērza iegūta sula ir savvaļas velte? Ja jā, tad kā es varu atšķirt savvaļas bērzu no parasta bērza?

P.P.P.S. Ja es mājās audzēju meža zemenes – tās ir savvaļas ogas?

Nopludināts arī “Latviešu krievu savienības” ēnu kabinets

Šodien piedāvājam iepazīties ar “Latviešu krievu savienības” nopludināto ēnu kabinetu. Mūsu rīcībā ir arī KPV LV ēnu kabineta uzvārdi, ko publicēsim rīt!

Aizsardzības ministrs – Sergejs Šoigu
Ārlietu ministrs – Oskars Bārtulis
Ekonomikas ministrs – Tā sieviete, kura pie Centrālās stacijas tirgo belašus
Finanšu ministrs – Bobs Dilans, bet algu saņem Tatjana Ždanoka
Cietuma lietu ministrs – Lindermans un Gapoņenko
Iekšlietu ministrs – Lavrentijs Berija
Izglītības un zinātnes ministrs – Kārļa Šadurska voodoo lelle
Kultūras ministrs – Tofiks
Labklājības ministrs – Novijs Čoks
Satiksmes ministrs – Lācis uz vienriteņa
Tieslietu ministrs – Ļeņina mūmijas bilde
Veselības ministrs – Stīvens Sīgals
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs –  Abrenes mērs (arī zināms kā Satiksmes minists Lācis un vienriteņa)
Zemkopības ministrs – MTZ 80

Noplūdis arī “Nacionālās apvienības” ministru ēnu kabinets

Jau vakar fortālā “Cehs.lv” varēja meklēt noplūdošo partijas “Saskaņa” ministru ēnu kabinetu. Turpinot iesākto, publicējam arī sarakstu, ko acīmredzami azotē silda “Nacionālā apvienība”. Ziņojam, ka mums mapītē ir arī visi papīri un dokumenti, lai paziņotu KPV LV partijas ēnu kabinetu – uzvārdus nosauksim jau rīt!

Aizsardzības ministrs – Igors Šiškins
Ārlietu ministrs – Patvāris
Ekonomikas ministrs – Guntis Ulmanis
Finanšu ministrs – Baiba Broka divatā ar Nila Ušakova sievu
Iekšlietu ministrs – kuģis “Saratov”
Izglītības un zinātnes ministrs – arhibīskaps Jānis Vanags
Kultūras ministrs – Kārļa Ulmaņa piemineklis
Labklājības ministrs –  Laima Vaikule
Satiksmes ministrs – Kaspars Gerhards
Uzņēmējdarbības ministre – Ilze Bertāne
Tieslietu ministrs – Dzintara Rasnača skapis
Veselības ministrs – Rūdolfs Plēpis
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Aivars Gedroics
Zemkopības ministrs – Viktors Arājs

Noplūdis partijas “Saskaņa” ēnu kabinets

Zigfrīda Annas Meierovica radinieki medijiem pauda sašutumu, kad “Saskaņas” iztēlotais prezidents Pēteris Sproģis pilnīgi nekorektā kontekstā savā uzrunā esot atsaucies uz Latvijas pirmo Ārlietu ministru, diskreditējot Meierovica ideālus par Latviju kā uz Rietumiem orientētu valsti. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija nespēja vienkārši noskatīties, tāpēc, veicot pamatīgu izpēti, tika atklāts pilns Saskaņas iecerēto ministru saraksts, kas šokēja mūs pašus.

Aizsardzības ministrs – Artūrs Irbe
Ārlietu ministrs – Zigfrīda Annas Meierovica radinieki
Ekonomikas ministrs – baltais kaķis no Kaķīša dzirnavām
Finanšu ministrs – Edgars Ceplis
Iekšlietu ministrs – Ansis Ataols-Bērziņš
Izglītības un zinātnes ministrs – Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Inokentijs Mārpls
Labklājības ministrs – Sprīdītis
Maksātnespējas administrācijas ministrs: Milda
Satiksmes ministrs – Herberts Cukurs
Tieslietu ministrs – Kārlis Ulmanis
Veselības ministrs – Juris Kulakovs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs: Viktors Zemgals
Zemkopības ministrs – Viktors Arājs

Veselā saprāta boikots

Iespējams, daudzi no jums būs vai nu internetā, vai uz ielas pamanījuši, ka ir cilvēki, kuri ļoti aktīvi sākuši boikotēt degvielas uzpildes stacijas “Circle K”. Tie ir cilvēki, kuri jūtas sociāli aktīvi, tāpēc nolēmuši protestēt pret augstajām degvielas cenām, katru mēnesi boikotējot citu DUS tīklu, un “staķiks” trāpījies zem sitiena pirmais. “Facebook” izveidota īpaša boikota grupa, kas neilgā laikā savākusi jau padsmit tūkstošus biedru. It kā jau cēls mērķis, bet…

Ja atšķirībā no boikota grupas biedriem esi pabeidzis sākumskolu un paralēli loģiskajai domāšanai un interpunkcijai kaut nedaudz pārzini arī matemātikas pamatus, tad zini, ka, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās. Proti, ja degvielas cenu boikots piecus mēnešus pēc kārtas katru mēnesi notiek citā DUS tīklā, bet degvielas patēriņš paliek nemainīgs, tad četros mēnešos DUS atgūs boikota laikā nenopelnīto naudu, jo tajā būs klientu pieplūdums.

Vispār jau ar šo vienu rindkopu esmu salauzis boikotu un tālāk varētu arī nerakstīt, tomēr bail, ka tādā gadījumā Soross nesamaksātu honorāru pilnā apmērā, tāpēc turpināšu.

Alternatīvi apdāvināto boikotētāju utopiskā vīzija, protams, ir citāda. Proti – viņiem šķiet, ka, mēnesi boikotējot vienu DUS tīklu, tas strauji pazeminās cenas, kā rezultātā pārējām uzpildes stacijām nāksies pielāgoties un pazemināt savas cenas. Nākamajā mēnesī boikotējot nākamo DUS tīklu, arī tas nolaidīs cenas un pārējie konkurenti kārtējo reizi sekos. Pēc pieciem mēnešiem visi uzņēmumi būs tik ļoti nobijušies no boikota, ka visi laimīgi pildīsim degvielu par 50 centiem litrā.

Boikotētāji salīmējuši savu auto logos paziņojumus par to, ka piedalās boikotā un aicina to darīt arī visus pārējos autovadītājus. Savu mašīnu antenām viņi sākuši siet klāt sarkanas lentītes, kas kalpo kā vispārējā boikota atpazīšanas zīme. Tāpat boikota lapā redzami daudzi video, kuros lumpeņi, kas neatšķir “ka” no “kad”, uzplijas cilvēkiem, kas pilda degvielu “Circle K”, ar uzbāzīgiem: “Vai tad jūs nezinat kad tagad ira biokots? Hahaha, skat – viņš nezin!” Principā vienīgā boikotētāju atšķirība no reliģiskas sektas ir tā, ka jehoviešu deguna priekšā var aizcirst durvis un tie ir mazāk kaitinoši.

Lūk, pāris citātu no boikota “Facebook” lapas:

“Un sis ir Jums akcijas niidejiem…. F**k you… Ja jums ir gruti pameginat kaut ko jaunu, kas jums iespejams nestu labumu, nu tad sedziet majas un cikstiet talak..”, raksta Raivis, pievienojot bildi, kurā lepni uzpilda savu auto krieviem piederošajā “Lukoil”.

“Labak boikotu taisam ar dakšam un kapļiem lapstam saima kas seż un baro mordas deļ akcizem neka nodokļu maksatajus lohi!” raksta Jānis.

“Es te tā padomāju. Nu par cik lielākā daļa boikotē, tad cirkulim zaudējumi būs vērtējami miljonos. Mēnesis ar tik tukšam stacijām viņiem būs liels zaudējums. Līdzvērtīgi vai viņi necentīsies atpelnīt un cenu vēl palielināt?” nobažījusies Kristīne.

“Tātad, ja var atļauties dot atlaides, tad var pazemināt cenu un bez atlaidēm. Otrs – kāda patiesībā ir cena, kā pacelta ja var atļauties atlaides,” Dita neizprot uzņēmējdarbības un peļņas pamatprincipus.

“Parakstamies lai arī Latvijā Minimālā Alga būtu 1000 Eur/men – http://manabalss.lv/i/1302,” raksta Kaspars, kurš tikko ieradies uz Zemes no planētas ZZORG1598.

It kā ir skaidrs, ka degvielas cenas Latvijā, kaut vai salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, ir mākslīgi paceltas, un nevēlos pārāk kategoriski aizstāvēt arī “Circle K”, tomēr jāsaprot, ka viņu gadījumā cenas ir vēl augstākas tikai tāpēc, ka šis uzņēmums ne tikai tirgo degvielu, bet pilda arī pārtikas veikala funkcijas, nodrošina perfektu apkalpošanu, garšīgu ēdienu, tīras un ērtas telpas, darbiniekiem maksā krietni labākas algas nekā konkurenti un ir visādi citādi klientam draudzīgs. Par komfortu ir jāmaksā. “Staķiks” ir kā degvielas “Stockmann”. Ja kāds neizprot šo atšķirību, iesaku kādreiz nopirkt un pamēģināt apēst hotdogu degvielas uzpildes stacijā “Trest”.

Kas vēl interesanti – boikota lapu acīmredzot izveidojis Latvijas Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs Valentīns Jeremejevs. Pārāk neieslīgstot viņa senākās kontroversālās darbībās un akcijās, varu vien aicināt atcerēties, ka tuvojas vēlēšanas un Valentīns ir, kaut arī sūdīgs, tomēr politiķis ar savām interesēm un mērķiem.

Kas attiecas uz boikotēšanu – pret augstām cenām var protestēt, uz mēnesi pārstājot pildīt degvielu un pārvietojoties, piemēram, ar velosipēdu, nevis nomainot savu iecienīto DUS.

Cehs.lv piedāvā svētku receptes: Līgo kokteilis “Gedroics”

Vilks aitādā

Cehs.lv radošā triecienbrigāde šogad ir piedalījusies tikai divos publiskos pasākumos – Cehstivālā un Baltijas praidā. Abos šajos pasākumos mēs satikām mūsu ilggadēju lasītāju vārdā Ainārs (vārds mainīts 2 reizes) un nolēmām piedāvāt saviem lasītājiem interviju ar šo visnotaļ interesanto personību.
Cehs.lv: Ainār, tu teici, ka esi nacionāli noskaņotas partijas biedrs. Kāpēc nolēmi iesaistīties politikā?

Ainārs: Šķiet, ka tā bija vēlme darīt dzīvē “lielas lietas” un kontrasts starp lietām ko rādīja pa TV un mazpilsētas dzīvi aiz loga. Uz pamatskolas izlaidumu man bija nopirkts uzvalks, kurā pirmo reizi sajutos pieaudzis vai drīzāk – līdzvērtīgāks pieaugušajiem. Ap to laiku arī sapratu, ka netaisos pavadīt dzīvi mazpilsētā, es gribēju strādāt ofisā ar skatu uz Manhetenu (smejas). Tā nu ar visu savu tīņa apņēmību un maksimālismu iestājos partijas jauniešu organizācijā.

Cehs.lv: Kāpēc izvēlējies tieši to partiju?

Ainārs: Pamatā, laikam, tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc citi jaunieši tur iestājās – mazpilsētās ir izteiktāka latviešu kopienas, neticība lielajām partijām un bailes no atkārtotas okupācijas.

Cehs.lv: Bet ir tavas dzīves apstāklis, kas mūsuprāt, varētu konfliktēt nacionāli noskaņotas partijas statūtiem.

Ainārs: Par ko jūs runājat? Es neesmu krievs! (smejas) Labi, saprotu, ka runa par manu seksuālo orientāciju. Jā, esmu gejs, neslēpju, bet arī neafišēju. Kā tas ietekmēja uz būšanu partijā? – Nu, īsti nekādi. Drīzāk, būšana partijas jauniešu organizācijā vairāk atsaucās uz manu orientāciju.

Cehs.lv: Tev šo vajadzēs nedaudz paskaidrot…

Ainārs: Labi. Kad iestājos jauniešu organizācijā, man bija 15 gadu. Tobrīd savu seksuālo orientāciju vēl līdz galam neapjautu, bet to, ka man patīk čaļi sapratu vienā no partijas jauniešu nodaļas nometnēm.

Cehs.lv: Kas īsti notiek jauniešu organizācijas nometnēs, īpaši jau tāds, kas liek apzināties savu seksuālo orientāciju?

Ainārs: (Smejas) Nekas seksuāls, protams. Tā drīzāk bija apstākļu sakritība. Precīzu laiku neatceros, bet tā bija ziema. Rīts sākās ar to, ka mums puišiem bija jāiet ārā nodarboties ar brīvo cīņu, kamēr meitenes klāja galdus. Laušanās ar puikām tāpat bija pierasta lieta, bet tur tas notika ziemā un bez krekliem. Šķiet, tieši tā varas un dominances dinamika atraisīja pirmās pārdomas. Pa dienu bija dažādas lekcijas, kur mums mācīja kā uzvarēt debatēs, izmantot pretinieku vājās vietas, personības trūkumus utt. Vakarā gājām pirtī, kur arī sapratu, ka mani pārāk neinteresē sieviešu ķermeņi.

Cehs.lv: Jūs pirtī gājāt kopā ar meitenēm?

Ainārs: Jā, visi jaunieši kopā ar citiem partijas biedriem. Pēc pirts čaļi sagūlās sniegā vienā rindā un meitenes ar basām kājām soļoja mums pāri.

Cehs.lv: Īpatnēji! Īpaši jau ņemot vērā partijas augstos standartus tikumības jautājumos. Vecākiem nebija pretenziju, ka, piemēram, pieauguši vīrieši iet pirtī kopā ar pusaudžu meitenēm?

Ainārs: Retrospektīvā tas skan dīvaini, taču tobrīd tas šķita jautri un nevainīgi, pat saliedējoši. Vecākus pārāk neinteresē kas notiek šādās nometnēs, galvenais, lai ir paēduši un nav satraumēti.

Cehs.lv: Tu pats gribētu ģimeni ar bērniem?

Ainārs: Šobrīd nē, bet nākotnē es noteikti gribētu ģimeni.

Cehs.lv: Kas tavuprāt ir ģimene?

Ainārs: (ilgi aizdomājas) Laikam jau kas nedaudz vairāk par mīlēšanu un būt mīlētam. Pats nāku no ļoti saliedētas un mīlošas ģimenes. Ģimenē vienmēr ir atbalsts, kad tas nepieciešams. Ģimenē vienmēr mīlestība, kad tas ir nepieciešams. Ģimenē viens par otru gādā, gatavo ēdienus, spēlē galda spēles. Ģimene kopā smejas un kopā raud.

Cehs.lv: Vai laulāts pāris ar bērniem, kas konfliktē savā starpā un neizrāda mīlestību viens pret otru, ir ģimene?

Ainārs: Valsts izpratnē tā ir ģimene. Es gan to neuzskatu par ģimeni, manuprāt, tādus cilvēkus satur kopā nevis mīlestība, bet nedrošība, trūkums un citas negatīvas lietas.

Cehs.lv: Vai tev šķiet godīgi, ka partija, kuru pārstāvi, neatbalsta viendzimuma laulību un attiecīgi arī neatzīst viendzimuma pāru ģimenes?

Ainārs: Man šķiet, ka tur savu lomu spēlē daudzi citi faktori, piemēram, sabiedrības negatavība pieņemt savā starpā viendzimuma pārus, īpaši tādus, kas audzina bērnus.

Cehs.lv: Bet šobrīd jau ir vairāki publiski zināmi viendzimuma pāri, kas audzina bērnus, varbūt sabiedrība ir gatava šādu ģimenes formu pieņemt, bet tam traucē daži skaļākie oponenti, kas ietekmē sabiedrības domu? Piedevām, nereti nākas sastapties ar argumentu, ka, ja divi vīrieši grib audzināt bērnu, viņi ir motivēti tikai ar vēlmi tos seksuāli izmantot.

Ainārs: Pirmkārt, pedofilija un homoseksualitāte ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, bet varu piekrist, ka daļā sabiedrības nav skaidra šī atšķirība. Sabiedrībā ir zināmas gan tikai vairāki sieviešu pāri ar bērniem, ir, protams, arī vīriešu pāri, bet viņi daudz biežāk izvēlas to turēt noslēpumā, lai nesaņemtu nosodījumu vai pat draudus. Bailes no pedofilijas kā propagandas ieroci izmanto atsevišķi cilvēki. Starp citu, biju iesaistīts vienā projektā ar psihologiem, kur gadījās uzklausīt vienu pedofilu. Tiem cilvēkiem ir pilnīgi citādāka situācija.

Cehs.lv: Kāda ir situācija ar pedofiliju Latvijā?

Ainārs: Nezinu par situāciju Latvijā vai kur citur. Mums vienkārši bija iespēja uzklausīt kādu cilvēku, kas ir nācis striktas un ļoti ticīgas ģimenes. Vienā no savas dzīves posmiem viņš bija atskārtis savas tieksmes, pamatīgi nobijies un noslēdzies no sabiedrības. Lai tiktu vaļā no savām tieksmēm, viņš bija meklējis glābiņu pie Dieva. Viņš sāka kalpot vienā no baznīcām un katru dienu lūdzās, lai Dievs viņu svētī ar normāla cilvēka dzīvi. Diezgan briesmīga dzīve, ja tā padomā.

Cehs.lv: Ne jau visi pedofili izdara krimināli sodāmas darbības.

Ainārs: Tā ir. Lasīju, ka seksuālas tieksmes pret bērniem izjūt līdz pat 2 procentiem sabiedrības, taču ļoti maz no šiem cilvēkiem kaut kādā veidā cenšas tās realizēt. Daudzi no šiem cilvēkiem pat dzīvo laimīgās laulībās, audzina savus bērnus un neko ļaunu nenodara.

Cehs.lv: Vai partijā, bez tevis, ir citi homoseksuāli cilvēki?

Ainārs: Jā, protams. Daudz nav, bet vienu, otru zinu.

Cehs.lv: kas partijā ir vairāk – geji vai krievi?

Ainārs: Šo es nekomentēšu (smejas)