Artuss Kaimiņš neizbēgami kļūs par premjeru

Vakar Delfos izrādīju savu Photoshop meistarību.

Mēdz teikt, ka mode ir cikliska. Šobrīd apģērbā atgriezušās astoņdesmito bumbierenes, bet vīriešu frizūrās dominē septiņdesmito sejas kušķi. Par ko pirms dažiem gadiem rādīja ar pirkstu un zviedza, to šovasar jau ar lepnumu un svarīgu sejas izteiksmi Agnese Kleina dēvē par trendu. Viss mazliet piemirstais ar dažu paaudžu pauzi atgriežas un mazbērni kļūst par savu vecvecāku karikatūrām.

Šim cikliskumam ir pakļautas ne tikai lupatas un frizūras, bet, manuprāt, arī sabiedrības kolektīvā apziņa. Karu pārdzīvojusī paaudze, līdz riebumam atskatījusies vardarbības festivāla sekas, centās distancēties no radikāliem līderiem un apvienot Eiropu, jo bija pieredzējusi, kas notiek, ja tā ir sašķelta. Tāpat viņiem nebija jāstāsta, pie kā noved lielu ļaužu masu sekošana līderiem, kuri piedāvā radikālas un vienkāršas atbildes uz sarežģītām problēmām.

Nākamās pāris paaudzes vēl darbojās pēc inerces, pirmo reizi vēsturē izveidojot Rietumu pasauli, kas vairs nekož viens otram pakaļā, bet sadarbojas kopēju vērtību un mērķu vārdā. Uz brīdi pat likās, ka noticis neticamais un sabiedrība ir mācījusies pati no savas vēstures.

Šodienas jaunais pilngadīgais vēlētājs ir izaudzis miera un labklājības inkubatorā un pieņem to kā pašsaprotamu vidi. Viņam ir kļuvis garlaicīgi siltumnīcā, kas stiepjas no Lisabonas līdz Urāliem, viņš ir izbesījies pats no sava vēdera speķa un viņu tirda vēlme paņemt no dobītes akmeni un izdauzīt vismaz dažas rūtis. Vienkārši tā – lai dzīve nešķiet putukrējums.

Ar katru dienu arvien vairāk jaunākās paaudzes pārstāvju pienāk pilngadība un viņi kļūst balstiesīgi. Savukārt vecākās paaudzes pārstāvju ar katru dienu kļūst mazāk, viņiem līdzi aizejot arī dzīvajām atmiņām.

Tās nav labas ziņas tiem, kas apveltīti ar funkcionējošu izdzīvošanas instinktu. Laiks nestrādā jūsu labā: uz lāča jājoša Putina reitings tuvojas tīra spirta procentam, #Brexit haštags iekaro sociālos tīklus, bet ASV par savu prezidentu grasās ievēlēt par cilvēku pārģērbtu apelsīnu.

Arī Latvija neatpaliek. Mums vienmēr ir sava mazā versija par visu: Sigulda ir mazā Šveice, Swedbank ēka ir mazā Manhetena, bet Streičs ir mazais Spīlbergs. Esmu pārliecināts, ka tuvāko dažu vēlēšanu laikā Artuss Kaimiņš ar savu Rokkafejnīcas “bļāāāģ” būs sevi iekliedzis Latvijas premjera krēslā, un tad varēsim lepoties arī ar mazo Trampu.

Ja vēlies pamēģināt seksu ar arbūzu, izlēkt ar gumiju, eksperimentēt ar sēnēm vai ar stopiem apceļot Afganistānu, šis ir īstais brīdis. Ja līdz šim esi atlicis savus vājprātīgos sapņus, bremzējot tos ar racionāliem argumentiem – vari atlaist pedāli. Mēs visi sēžam autobusā, kuru vada pāķu vairākuma un šīs paaudzes amnēzijas izauklēti šoferi, kuri dod ručkā tieši līkumā augošā ozola virzienā. Tāpēc neatliec uz rītdienu! Laika ir maz un… turklāt, ir taču arbūzu sezona.

Neprecīzi citējot Māronkuli: pīpējiet trīs paciņas dienā, dzeriet litru šņabja brokastīs, niciniet prezervatīvus, pārkāpiet ātrumu un laulību, arī trekns ēdiens ir lieliska izvēle! Jums strauji tuvojas mūžība bez visiem šiem labumiem.

Dzerbudisms – jautājums

Bija augusta vidus. Tuvojās jaunais mācību gads un Nahdaris vēlējās saviem skolniekiem sniegt īpašu mācību, tāpēc sprediķa beigās sacīja:
– Nav tāda jautājuma, uz kuru man nebūtu atbildes.
Ānts satrūkās. Viņam neatbildētu jautājumu bija aizgūtnēm. Nolaistām acīm Ānts ierunājās:
– Skolotāj, lai atsijātu pelavas no graudiem, derēsim. Ja nespēsiet atbildēt, jūs gadu no vietas man mazgāsiet kājas, ja spēsiet – te būs mana visa mācību gada nauda.
Nahdaris pārcēla smagumu no vienas uzacs uz otru, tad klusu noteica:
– Lai notiek.
– Kāda ir Bodhisatvas atnākšanas no dienvidiem jēga?
Ānts lepni smaidīja par savu jautājuma izvēli, taču skolotājs nesatricināmā mierā atbildēja:
– Nezinu, – tad ar vienu rokas kustību pāri galdam savāca piķi, piecēlās un aizgāja maukās.

Rubrika: CEHS.LV atbild. Rupja mutes aizbāšana!

heitmeils

heitmeils2

Kubana nāk: Labākais vienas dienas festivāls, kas notiek četras dienas

@TekstaTiešraide atvainojas, ka raksts “Kāpēc Kubāna 2016 ir pasaulē labākais vienas dienas festivāls, kas ilgst četras dienas, Latvijā”, netika publicēts trešdienā. Mēs bijām aizņemti ar alkohola patērēšanu (cienām savu lasītāju, tāpēc dzeršanu ar tekstu rakstīšanu neapvienojam) un Kubānas biļešu pirkšanu.

Pieņemam, 2015. gada festivāla izgāzienu esam veiksmīgi atstājuši aiz muguras un drīkstam to tālāk nešķetināt. Ja nu vienīgi lieku reizi pievērst uzmanību, ka publicitātei Kubana nekur nav izmantojusi nevienu attēlu no 2015. gada festivāla.

Bet okej, okej, ir pagājis gads un Kubāna ir pelnījusi iespēju izgāzties no jauna. Vai arī neizgāzties, protams, bet mēs esam nedaudz reālisti. Ne mazāk reālistiski vēlamies pateikt skaļu teikumu – šogad ir sagaidāms lielisks alternatīvās mūzikas festivāls!

Jā, Kubana 2016 ir ieplānojuši atvest diezgan grandiozas grupas (alternatīvās skatuves mērogos) – Enter Shikari, panku karaļus NOFX, The Subways, kuriem tu čista zini šito dziesmu, Guano Apes (kurus tu zini, ja esi dzimis pirms 2000. gada), The 69eyes (ā, bļē, tie taču agrāk pie Origo bija cieņā!!), The Ramones bundzinieku un citus.

Diemžēl šeit ir tā sliktā ziņa. Pirms gadiem zāle bija zaļāka un metālu/roku ļaudis novērtēja vairāk. Iespējams, tieši tāpēc drosmi saēdušies metālisti izlēma uz Latviju atvest pasaules līmeņa grandus ballītē, ko nosauca par “Metalshow Open Air 2008”. Cradle of Filth, The Exploited, Agnostic Front, Pain un vēl kaudze populāru mākslinieku. Toreiz Latvijas metāl-galvas guva mācību, ka pie mums ļaudis, kuri patiesi novērtē mošpitojamu ģitārmūziku ir tik, cik viņi ir, un Metalshow, tā vietā, lai kļūtu par nozīmīgu punktu uz Eiropas mūzikas festivālu kartes, diemžēl klusi, klusi pazuda.

Lielā mērā Kubana šogad mākslinieku ziņā ir sarīkojusi kaut ko starp metālīgo Metalshow, roķīgo Fonofest, hārdkorīgo Zvērā un jebkuru krievu mūzikas vakaru klubā “AmPir”. Tikai, atšķirībā no iepriekš uzskaitītajiem festivāliem, Kubānai nav gadiem būvēts imidžs un lojālā auditorija. Gluži pretēji – pēc pērnā gada Kubāna vasaras pasākumu vidū ir tas čalis, kurš skolas ekskursijā vienmēr piedirš guļammaisu.

Ievadā minējām, ka “Kubāna 2016 ir pasaulē labākais vienas dienas festivāls, kas ilgst četras dienas, Latvijā”. Tieši tā arī mēs uzskatām un šeit arī ļoti racionāls pamatojums:

– Pirmajā dienā iespējams, uzstāsies* Enter Shikari, NOFX un The Subways (izcils alternatīvais line-up)
– Pirmās dienas ieejas biļete līdz pat šai dienai maksāja 14,99, kas ir smieklīgi maz
– Bonusā pēc Enter Shikari diseni uzspēlēs džeks no Prodigy
– Fakin’, 14,99€!

* – pērn kaudze grupu, Enter Shikari ieskaitot, tā arī nepagodināja festivālu ar savu klātbūtni, tāpēc šogad ticēsim tikai tad, kad paši ieraudzīsim viņus uz skatuves.

Tēzes

Festivālā “Kubana” ir totāli vērts apmeklēt pirmo dienu, jo tajā ir paredzēti grandiozi mūziķi par lētu cenu. Pat, ja atbrauks tikai viena no solītajām grupām, Teksta Tiešraide jau jutīsies uzvarējusi.

Teksta Tiešraide Tviterī rakstīs no “Kubānas” pirmās dienas, jo pizduj nahuj palikt ilgāk un vēl nejauši atkal dzirdēt derdzīgi pretīgo Neuromonakh Feofan. Neesam gatavi ar to riskēt.

Sagaidām, ka pasākumu apmeklēs saujiņa ļoti apmierinātu Alternative.lv lasītāju, kuri būs ieradušies papriecāties par grupām, kā arī uzticamākie Ušakova Facebook sekotāji. Pēc pasākuma noteikti dzirdēsim, cik daudz tūkstoši apmeklējuši Baltijā lielāko festivālu.

Kas attiecas uz rēcīgajiem grupu aprakstiem un Google translate cienīgo latviešu valodu mājaslapā (ieskaitot, protams, lamzakus piepūstajā stāvoklī) – izšķirstot pērnā gada foto arhīvu, atradām, ka sadarbību ar savu kopīraiteri viņi bija uzsākuši jau pērn: 

Kubana

Vaino valsti

Šonedēļ Delfos centos aizskart pašmāju zemniekus un citus šmurguļus.

Nesen nolēmu aizvest sievu romantiskās pusdienās ārpus Rīgas. Vieta garāmbraucot bija noskatīta jau iepriekš – kāds ļoti hipsterīga paskata restorāns šosejas malā, savus 50 km no Rīgas. Internetā apskatīju ne pārāk plašo ēdienu klāstu, tomēr labiem Rīgas centra restorāniem pietuvinātā cenu politika lika noprast, ka ēdienam jābūt kā minimums “Vincenta” līmenī.

Izlaidīšu garu un detalizētu aprakstu par to, kā pie āra galdiņa no blakus esošā kazu aploka viegli smirdēja pēc sūdiem, garām braucošo fūru troksnis traucēja justies līdz galam omulīgi, bet pa tālāk esošās ēkas lieveni netraucēti šiverēja peles, kas zināmā mērā pat varētu tikt uztvertas kā laucinieciskā dizaina un vides sastāvdaļas, un ķeršos pie būtiskā – ēdiens bija labs, bet ne “Wow, man nav žēl iztērētās naudas summas” labs. Es tur vairs neatgriezīšos, tomēr šis lika nedaudz aizdomāties par latviešiem mazajā biznesā.

Lauku restorāns ir tikai neliels piemērs, kas iezīmē tipiska latvieša nevēlēšanos izprast, ka starp brangu peļņu un augstu pakalpojuma cenu jābūt arī konkurētspējīgam piedāvājumam. Šādu piemēru visapkārt burtiski čum un mudž. Piemēram, Mārupes sūdu čupā audzēti gurķi maksās precīzi trīs reizes dārgāk, nekā gurķi, kas atvesti no Polijas. Vietējo govju piens maksās ievērojami mazāk, ja pirms tirgošanas Latvijā tas vispirms tiks aizvests uz Lietuvu un tad atvests atpakaļ. Savukārt, ja vēlies Rīgas Motormuzejā apskatīt vecas automašīnas, nāksies šķirties no 10 € (Rumbulā, starp citu, to var izdarīt bez maksas).

Ko jūs iedomājaties, kad veikala plauktā līdzās importa kartupeļiem pamanāt uz pusi dārgākos pašmāju tupeņus? Es, piemēram, iztēlojos šmurguli no laukiem, kurš treknajos gados kredītā paņēmis traktoru par 250 štukām, bet tagad vaino valsti par to, ka dārga degviela, zema iedzīvotāju pirktspēja un vispār viss ir slikti. Ja vasarā pietiekami bieži nelīs lietus, vai arī tas līs pārāk daudz, šmurgulis uzskatīs, ka viņam par to no valsts pienākas kompensācija. Respektīvi – ar savu nodokļu naudu man jāuztur kāda nemākulīga laucinieka nepārdomātais bizness, kā rezultātā viņš var savu produkciju veikalos tirgot par tādu cenu, kādu nevaru atļauties. Padomājiet par to, draugi.

Katru reizi, kad dzirdu “izvēlies vietējo” vai “atbalsti vietējos ražotājus”, pie sevis nodomāju: “Kompensācijas par sausu vasaru, kompensācijas par slapju vasaru, kompensācijas par cūku mēri, kompensācijas par putnu gripu, kompensācijas saistībā Krievijas embargo radītajiem zaudējumiem, PVN kompensācijas, eksporta kompensācijas…” Sorry, veči, man šķiet, ka atbalstīt vietējos zemniekus vēl vairāk varētu vienīgi metoties viņu priekšā ceļos un bez maksas darot to, par ko pat stacijas tunelī prasītu piečuku.

Nesen nolēmu aizvest sievu pavadīt romantisku nedēļas nogali kādā viesu namā, kuru, piesaistot Eiropas fondu naudu, pirms pāris gadiem uzcēla vietējā pagastā, tāpēc devos veikt rezervāciju uz portālu www.booking.com. Tavu brīnumu – veselu gadu uz priekšu šajā viesu namā rezervētas pilnīgi visas istabiņas. Jo ir taču pilnīgi normāli par Eiropas naudu izbūvēt viesu namu, kurā vēlāk var nevienu nelaist iekšā un lietot to kā privātmāju. Galu galā – lielisku priekšzīmi rādīja pat eksprezidents Bērziņš. Ziniet ko – labāk aizvedīšu sievu uz Poliju.

tqErooQ

Kubana nāk: Vai vienā teltī dzīvoja 55 cilvēki?

Krievijas festivālu vasarai tuvojoties noslēgumam, šonedēļ Lucavsalā jau otro gadu izskanēs “Kubana” – fakts, kas saujiņai cilvēku liek uzdot jautājumu “kā, bļeģ, pēc pērnā gada izgāziena kaut kas tāds var notikt vēlreiz?!” Arī šogad festivāla norises vietā iegriezīsies Twitter profils @TekstaTiesraide, lai nekritiski ziņotu par visu rēcīgo.

Tā kā Teksta tiešraides profils ir piesiets 140 zīmēm, esam priecīgi, ka Cehs.lv valdes balsojumā ir piekritis kļūt par pasākuma informatīvo atbalstītāju, nodrošinot platformu Teksta Tiešraidei pirms festivāla, kā arī retvītot uz nebēdu feinākos tvītus.

Likumsakarīgs 2015. gada izgāziens

Pērnā gada izgāziens bija ļoti likumsakarīgs, jo tāda izmēra pasākumam mainīt lokācijas vietu ir nepiedodami. Turklāt divas reizes. Interesanti, ka no Krimas apkaimes festivāls vispirms pārcēlās uz Kaļiņingradu, bet pēc tam uz nākamo loģisko (?) lokācijas vietu – Rīgu. Tā kā grupu vasaras maršruti iet roku rokā ar festivālu norises vietām, pērn “Kubana” mākslinieku atcelšanu varēja loģiski saprast. Jābrīnās, ka uz jauno norises vietu vispār atbrauca, piemēram, D12 vai HIM. Kaut gan… Tiem senilajiem un sen neaktuālajiem vecūkšņiem tāpat droši vien nekā labāka nav ko darīt, ja nu vienīgi mazbērniem stāstīt, kā viņi reiz satika Eminemu.

Savukārt pavisam varam nebrīnīties par to, ka uz festivālu neieradās apmeklētāji. Lojālajiem Kubana apmeklētājiem (pasākums notiek no 2009. gada) tas nozīmēja vīzas, neplānotu ceļojumu un galu galā – festivālu, kurā puse viesu nahuj neatbrauc. Vietējiem tas nozīmēja vēl vienu ziņu portālos, ko mēģināt ignorēt, jo pat apsvērt domu par biļetes iegādi pērn šķita smieklīgi un festivālu apmeklēt izlēma tikai mazohisti ar dīvainām tieksmēm.

Protams, pēc festivāla Ušakovam pietika spēka apgalvot, ka festivālu apmeklēja 15 tūkstoši (lol), no kuriem seši tūkstoši bija Krievijas viesi (rofl). Tāpat sekoja arī šis ģeniālais aprēķins: “Ušakovs norāda, ka gadījumā, ja katrs no viņiem četru pasākuma dienu laikā Rīgā iztērējis vismaz 500 eiro, tad Rīga festivāla laikā kopumā nopelnījusi vismaz trīs miljonus.

Drošībai jāpiebilst – mēs bijām telšu pilsētā, kur saskaitījām precīzi 54 teltis (dažas palika ārpus kadra).

Kubana

Ļoti optimistiski pieņemot, ka neviens no pašmāju deviņiem tūkstošiem apmeklētāju negulēja teltīs (jo festivālos jau neviens tā nedara), un pieņemot, ka no atbraukušajiem sešiem tūkstošiem puse būs mitinājusies smalkajos hoteļos (jo vizuāli varēja novērot, ka Kubana pulcē sabiedrības krējumu), sanāk, ka vidēji vienā teltī mitinājās 55 cilvēki.

Teiksies absurdi? Jā, iespējams. Bet pēc mūsu aprēķiniem tas ir tikai par 20% tik absurdi, cik, mūsuprāt, absurda ir Nila diršana.

Tas viss, protams, ir ļoti grandiozi, taču šogad ir jauns gads un jauni izaicinājumi. Citēsim pasākuma galveno organizatoru, kurš visu 15 tūkstošu skatītāju acu priekšā pērn no skatuves veltīja skarbus vārdus visiem festivāla nelabvēļiem: “Iģiķe nahuj. Nahuj i v pizdu!

Ar tikpat kareivīgu garu trešdien publicēsim savas pārdomas, kāpēc tieši šogad vajadzētu apmeklēt festivālu.

Dzinča, #EsNegribuTeviAtpakaļ!

Mūsu pagastā dzīvoja tāds Dzinča. Manuprāt, katrā pagastā ir savs Dzinča, pat vairāki. Dzimuši septiņdesmito beigās, astoņdesmito sākumā, kad Brežņeva valsts līmeņa loderisms ļāva visām nodzertajām nelaimēm jautri nestrādāt un vairoties uz nebēdu. Kā likums, parasti viņus sauc par Dzintariem, Laimoņiem, Arvīdiem un līdzīgos tā laika modes vārdos, kuri nav novērojami ne paaudzēm iepriekš ne pēc.

Dzinča auga visai atbilstoši pārējā pagasta stereotipiem par to, kā jāattīstās viņa aprindu puiškānam. Kamēr vecāki strādāja pie ļergas patērēšanas, garīgi atpalikušo jaunāko brālīšu un māsiņu izgatavošanas un paģiru izgulēšanas (govis māva neslauktas jau kuro dienu), Dzinča zaga kaimiņiem burkānus, vēlāk jau siena dakšas un visbeidzot mopēdus. Drusku pasēdēja arī cietumā.

Kad atvērās Eiropas brīvais darba spēka tirgus, Dzinča un viņam līdzīgie bija pirmie, kas aizlaidās. Sākotnēji mēdza atgriezties uz nedēļām divām reizi gadā. Vecāki jau bija taisaulē, kopš pirmskara laikiem neremontētā māja jau bija uz pussabrukšanas robežas, bet tā bija pagastā pirmā, kurai parādījās satelītantēnas šķīvis, jo Dzinčam bija nauda, ko ieguldīt komfortā. Nopirka arī vecu Audi Coupe, pagonkoja Zaļlumballes naktī, notrieca pāris pusaudžu meitenes, smadzeņu satricinājumi, atpirkās, cietušo vecāki policijā iesniegumus atsauca. Tad aizbrauca uz miglaino Albionu rukāt tālāk.

Nesen viens mans draugs bija uz Edinburgas festivālu. Piedodiet, tā nu ir sagadījies, ka no mana paziņu loka uz turieni dodas nevis strādāt, bet atpūsties. Un lidmašīnās parasti kaunā izliekas, ka nav latvieši, lai viņus neasociētu ar tām primitīvi lumpeniskajām bezgaumes un trulo sarunu tēmu orģijām, kas parasti šajos maršrutos iet vaļā.

Viņam gadījās iebraukt pie Dzinčas. Viņš kopā ar vēl vairākiem dzīvo vecā, pamestā skotu savrupmājā, kura ieaugusi nātrēs līdz pakšiem. Pagalms piemētāts atkritumiem, veči ķīlē zagtai automašīnai nost detaļas, beibes ar grūtnieču punčiem un brēcošiem, nosmulētiem zīdaiņiem pie sāniem, ļuļķē cigaretes un triepj iekšā sidriņus.

Kad biju mazs puisītis, es dažreiz apšaubīju tēva teikto, lai es labi mācos un izglītojos un čakli strādāju visu, ko man liek, jo tas man dzīvē atmaksāšoties, tāpēc, ka strādīgie un gudrie tiekot dzīvē uz priekšu. Vienmēr, kad es redzu reisu Rīga-Dublina vai Rīga-Getvika kontingentu, es saprotu, cik pareizi mani mācīja vecāki.

Dzinča, es negribu Tevi atpakaļ! Es labprāt nosūtītu kartiņu, ka negribu Tevi atpakaļ, ja vien Latvijas Institūts tādu piedāvātu. Man ir liels prieks, ka prom ir visas šīs masas, kurām zaglīgā valdība, žīdmasoni, krievu okupācija, geji, Brisele un kas tikai vēl ne bija vainīgs pie tā, ka tu pats nevīžo pacelt pakaļu un izpļaut nātres mājas priekšā. Bez viņiem Latvijā gaiss ir kļuvis tīrāks un ir vieglāk elpot.

Pirms četriem gadiem blogeris Čiekurs jau ļoti precīzi ir noraksturojis Dzinčveidīgos – patiesībā neko vairāk pat nevajadzētu rakstīt.

Kāds sociālistiskāk noskaņots pilsonis iebildīs, ka nevajadzīgi vispārinu. Saldais Jēzu, protams, ka es vispārinu! Sirsnīgi un ar gandarījumu metu visus pār vienu kārti! Tieši tāpat kā pār vienu kārti met Rozenberģu Aiva, kura grib viņus visus atpakaļ.

Tikai tie 10-20% jēdzīgo aizbraukušo, kuri būtu kaut kam derīgi šeit, veidotu emigrāciju arī bez Eiropas Savienības brīvā darba spēka kustības apstākļiem. Viņi mums tāpat būtu zuduši, jo viņiem ir ambīcijas kino nozarē, finanšu tirgos, medicīnā vai kur nu katrs no šiem visnotaļ cienījamajiem cilvēkiem vēlas sevi pierādīt globālā līmenī. Un tieši tāpēc, lūdzu, netraucēsim arī viņiem ar muļķīgu atpakaļ aicināšanu, sarunāts?

sprid

Par brančos un krāmu tirdziņos bāzētu ekonomiku

Šodien Delfos Otto Ozola sūdīgo rakstu neviens pat never vaļā, jo visi lasa manējo.

Draugu vidū esmu pazīstams kā ātri pagatavojamo makaronu eksperts. Kad pirms piecpadsmit gadiem manas lūpas pirmo reizi pieskārās ļenganajām “Roltona” šķiedrām, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kopš tām senajām dienām esmu iepazinis neskaitāmus ātro nūdeļu paveidus un nodevies prātam neaptveramiem budžeta klases gurmāna eksperimentiem, bet ne jau garša vai cena mani tik ļoti vilina atkal no jauna apliet ar verdošu ūdeni šos kulināros mēslus. Galvenais ir tas, ka ātri pagatavojamie makaroni, manuprāt, ir simbols Latvijas jauno uzņēmumu impotencei. Gluži kā ar karstu ūdeni pildīts makarons, teju katrs stārtaps ir nolemts nekad neizslieties taisni un cieti, bet impotenti nokarāties kā pamesta rotaļu laukuma šūpoles vai – kā jau no ievada uzminējāt – silta un miltaina nūdele.

Kad ar naudu ir tā pašvakāk, esmu spiests pirkt lētākās “Mivina”, kas padara ūdeni nepatīkami tumīgu un kurām pietrūkst mazliet dārgākā “Roltona” dzēšgumijas konsistences atsperīguma. Valsts svētkos vai pēc veiksmīgi noslēgta darījuma mēdzu sevi palutināt ar “premium” segmentu – trīskārt dārgāko “Knorr”, kura sausais buljons nesmird pēc kaulu miltiem un vistu genocīda. Diemžēl neviens no augstāk minētājiem ražotājiem nav vietējais. Latvijas uzņēmēju neizdarības dēļ, man nav iespējas pildīt vēderu ar patriotismu. Varbūt kādā ēnainā Miera ielas dzīvoklī tiek ražotas ātri pagatavojamās nūdeles, tomēr, zinot vietējo uzņēmēju domāšanas veidu, tās, visticamāk, tiek iepakotas kartona krāsas kastītēs, etiķetes zīmētas ar roku, iepakojums apsiets ar prievīti un cena plauktā sasniedz gandrīz 4 EUR par vienību. Un te es beidzot nonāku pie pamattēzes: ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmēju trūkst spējas domāt globāli un ražot masām.

Esmu no sirds noguris no brančos, krāmu tirdziņos un ar latvju zīmēm izrakstītās stabulītēs bāzētas ekonomikas!

Kurš vainīgs? Pirmkārt jau tu – katru reizi, kad iesāc teikumu ar “mēs jau esam maza valsts…”, “mūsu ir maz…”. Otrkārt, uzvalkotais onkulis televizorā, kurš katrā otrajā politiskā diskusijā šos pašus teikumus atkārto. Teritorijas lielums jau sen vairs nav faktors, bet globālā ciemata apstākļos nav svarīgi, cik cilvēkiem vārds ir Jānis.

Brīnos, ka spēju bez dramatiskām kļūdām uzrakstīt šos vārdus, jo manas rokas dusmās trīc katru reizi, kad feisbukā mani uzaicina sekot draugu drauga jaunajam uzņēmumam, kas plānojis ražot bišu pakaļu vaska sveces vai virtuves izlietnē samaisītu ekosaldējumu. Nemelošu – aiz cieņas pret saviem draugiem, esmu arī kļuvis par vairāku tamlīdzīgu uzņēmēju aktivitāšu sekotāju, bet savai aizstāvībai var minēt, ka “like” pogu nospiedu ar vidējo pirkstu.

Ko darīt? Kā to labot? Pirmkārt, katram jaunam uzņēmējam vajadzētu no cieši apspiestām apakšbiksēm pārsēsties bokseršortos, lai olām būtu iespēja noslīdēt kādus centimetrus zemāk. Tikai ar vareniem un nokareniem pautiem ir vērts no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Otrkārt, pārstāt pārprast tikumības jēdzienu – trūkums un pieticība nav tikums, bet turīgi cilvēki nav blēži un mēsli. Treškārt, domāt globāli – pirms kaut ko uzsākt, pavaicāt sev, vai šai idejai ir ticama iespēja sasniegt vairāk par Valmieras gadatirgus telti? Angliski šis jautājums skanētu “Will it scale?” un to es šeit netulkošu, jo, ceturtkārt, valodas ir jāzina un jābūt gatavam tajās komunicēt.

Sagaidot, ka komentāros man tiks uzdots jautājums “ko gan tu pats esi izdarījis?” vai teikts “davai, rādi piemēru pats pirms gudri dirst”, paskaidrošu – jau piecpadsmit gadus strādāju eksportam un neesmu darījis algotu darbu, tomēr mans gadījums nav gluži parasts. Par uzņēmēju kļuvu nevis tāpēc, ka man ir tam īpašas dotības, bet apstākļu spiests – esmu tāds kretīns, ka savā kolektīvā mani redzēt negrib neviens.

Izspiestā jaunrade

Ārā bija viena no tām dienām, kad pat naftas kompāniju bosi ir gatatvi atzīt, ka vispār jau neliela globālā sasilšana šur tur varētu eksistēt. Svīda cilvēki ielās, svīda cilvēki birojos. Svīda paduses, pupapakšas, dirsas gropes un pirkstu starpas. Stunda mīkstā krēslā jebkuram nozīmēja izmirkušas apakšbikses, bet nemobili vecūkšņi gultās praktiski peldēja sviedru un izgulējumu limfas žļācenī.

Ventilācijas sistēma Laura tualetē bija saplīsusi, vilkmes nebija teju nemaz, taču līdz nākamajam honorāram naudas meistaram trūka – pēdējais čungurs bija atdots, pasūtot dārgu līdzekli pret matu izkrišanu. Izskatīties jaunam ir Laura maize, kas galīgi neiet komplektā ar pliku galvvidu.

Ar zīmuli daļēji aprakstītā lapa bija pielipusi pie augšstilbiem, bet pa spraugu starp kājām un klozeta malu augšup cēlās un nelielo telpu piepildīja kāla smārds, biezs un tumīgs kā silts dārzeņu ķausis. Pēcpuse bija norasojusi ar kluča tvaiku kondensātu. Padomju vintāž odekolona caurvīto, visuresošo aromu tualetē varētu raksturot ar vārdu “saldsērīgs”. Odekolona vēsmas – fantāzija par laikiem, kad vīri autocehā gūlās zem kamaza ar cigareti zobos un promili asinīs, lai pēc tam tādām pašām eļļainām rokām pēc pusdienām servisa bufetnieci izmīlētu – sajaucās ar tvaikojošā kluča sulfītu smaku.

Saldsērīgs bija arī Laura noskaņojums. Nu kāpēc viņš nevarētu būt kā ārzemju mūziķi? Spēlēt Glāstonberijā, zobos ķerot spiedzošu meiteņu krūšturus? Viņa auditorija arī spiedz. Ik Vecgada vakaru jebkurā namā ar maziem bērniem atskan histēriski protesta ķērcieni, kad vecāki atļaujas pārslēgt kanālu, ekrānā parādoties Laurim.

Lauris ar paveikto nebija apmierināts, kaut uz miklās lapas dažās minūtēs bija uzskricelēti visi četri panti. Tāpat skaidrs, ka honorāru pelna tikai un vienīgi lipīgā piedziedājuma četrrinde. “T’jā, te nedaudz jāpadomā,” viņš iespringa.

Fjurrr…fļuņkš – podā ar švunku iešāvās pēdējais aizkavējies sūdbumbulis, un Lauris ar apkošļāto zīmuli pierakstīja pēdējās divas piedziedājuma rindiņas, lapu nobildēja un nosūtīja īsziņu “Varēs no šitā kaut ko uzkomponēt, Guntar?”

Visā visumā šis ievads ir nebūtiska huiņa. Mēs vienkārši vēlējāmies palepoties ar to, ka Cehs.lv kolektīva rīcībā ir nonācis ekskluzīvs video no Laura jaunākā singla tapšanas procesa:

Imants Parādnieks atzīst, ka ir kļūdījies!

No Sergeja Bižāna arhīva

No Sergeja Bižāna arhīva

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (attēlā pirmais no labās puses), pēc koncenrta apmeklējuma Rīgas bārā “ЛЕНИНГРАД”, atzina, ka esot nepamatoti nosaucis to par “padomju atraugu”, jo tā īpašnieki ir asprātīgi un godprātīgi latvieši, kas prot ironiski pasmieties par padomju gadiem, bet bāra publikā esot daudz viņa domu un partijas biedru.

 

Uz jautājumu, vai Imants Parādnieks turpmāk izmantos smadzenes un noskaidros visus apstākļus, pirms nāks klajā ar kārtējo paziņojumu, viņš atbildēja noliedzoši, jo tas būtu pret partijas un viņa elektorāta principiem.