Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.

Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.

“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.

Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.

Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.

Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.

Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.

Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.

Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.

Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.

Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.

Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.

Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.

“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.

Bezmaksas priekameitas visiem!

Iekšlietu ministrijas izstrādātā Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta anotācija vēsta, ka prostitūtu pāraudzināšanas un viņu pakalpojumu pircēju rehabilitācijas kursiem no valsts budžeta 2019. un 2020. gadā plānots tērēt 469 695 eiro. Saprotu, ka šo naudu paredzēts izmantot, lai vestu ielasmeitas uz pareizā ceļa, pievērstu baznīcai un padarītu par gādīgām mātēm, bet viņu klientiem bargi pakratītu ar pirkstu, sakot: “Nu, nu, nu, nu, nu! Tā nu gan nav labi!”

Teikšu, kā ir – manuprāt, no šī cēlā plāna nekas neizdosies, tāpēc vēlos nākt klajā ar daudz labāku veidu kā, pielietojot šos līdzekļus, prostitūciju valstī likvidētu pilnībā. PIL-NĪ-BĀ.

Kā zināms, prostitūcija ir seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Izslēdzot norēķināšanās procesu, šīs klienta-prostitūtas biznesa attiecības pārvēršas par vienkāršu un parastu seksu ar abpusēju piekrišanu. Tātad prostitūciju var novērst, izslēdzot no seksa naudu. Daudzi lasītāji pirms mirkļa jau aizsteidzās uz komentāru sadaļu, lai ātri ierakstītu kaut ko par to, kā Cehs atkal grauj latvju ģimeniskās vērtības, bet mēs tikmēr iesim tālāk.

Teju vai 500 tūkstoši eiro ir nauda, par kuru 50 prostitūtām varētu visu gadu maksāt 800 € algu mēnesī kā arī garantēt valsts nodrošinātu veselības aprūpi. Domāju, ka strādāt gatavas meitenes šādas algas dēļ stāvētu rindā un, iespējams, būtu pat jāveic dalībnieču atlase un prasmju izvērtēšana. Piecdesmit jaunās darbinieces turpmākajā tekstā vairs neapsaukāsim par prostitūtām, bet gan skaisti latviskajā – priekameitas (prieks: pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai; meita: jauna, neprecējusies sieviete).

Principā, priekameitas būtu valsts ierēdnes, kas cīnās pret prostitūciju. Tā teikt – “īpašo” uzdevumu vienība. Gara acīm jau iztēlojos sloganus uz apspīlētiem krekliņiem: “Ar muti pret prostitūciju!” vai “Nebrūķē muti – brūķē mutē!” Priekameitu galvenais darba uzdevums būtu par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem novērst to, lai izmisuši vīrieši pērk seksuālus pakalpojumus par naudu. Es runāju par nakts reidiem Vecrīgas klubos, diennakts dežūrām Rumbulā un Lienes ielā, kā arī izbraukumiem uz zaļumballēm novados. Īpaši alternatīvi apdāvinātajiem paskaidrošu – jā, es tiešām runāju par bezmaksas minetiem.

Tiklīdz kāds tālbraucējs šosejas malā pa logu noplivina divdesmitnieku, iereibis ārvalstu viesis bārā grasās nopirkt meitenei dzērienu vai jaunietis izvelk maku pie nolietotu dāmu bariņa Lienes ielā, ierodas priekameitu neatliekamo uzdevumu vienība un paziņo: “Tikai ne par naudu – maksāt par seksuāla rakstura pakalpojumiem ir pretīgi! Cienītais, sekojiet mums uz busiņu…”

Saprotams, ka šo vajadzētu ļoti stingri kontrolēt. Piemēram, ieviešot priekameitu “minetu kvotas”. Teiksim 20 mineti dienā, ar papildu bonusu sistēmu, ja paveikti 30 vai vairāk. Ja sākotnēji šis skaitlis šķiet neliels, tomēr veiksim īsu matemātisku aprēķinu:
50 priekameitas x 20 mineti x 365 dienas = 365000 mineti gadā. Nu, vai nedaudz mazāk, jo brīvdienas, valsts svētki, un tā tālāk…
Bet tas tāpat noteikti ir krietni vairāk, nekā seksuālie pakalpojumi tiek pirkti šobrīd, tāpēc domāju, ka piekritīsiet – šāds valsts apmaksāts prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā kaut kādi muļķīgi rehabilitācijas kursi.

Katrs, kurš salīdzinoši intensīvi baudījis grādīgās dziras, zinās pateikt, ka jāārstējas ar to pašu, ar ko saslimsts. Ir pilnīgi skaidrs, ka paģiras nevar aizdzīt gudri runājot par to, cik tas ir slikti un kā nākotnē vairs nevajadzētu ļauties zaļā pūķa vilinājumam. Labākais veids, kā likvidēt paģiras, ir salāpīties. Precīzi tāpat ir ar prostitūciju – to iespējams likvidēt tikai ar minetu.

Principi

“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars.

Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja ēdājs straumīti laicīgi nenoķēra ar mēles galu, tiekot arī līdz zoda līnijai, tālāk nopilot un nošmucējot kreklu.

“Vecīt, eu, vecīt, tu dzīvs? Kaspi? Vecīt?”
“Ghņņņ!” Kaspars ar roku atgaiņājās no Māra, kurš viņam pliķēja pa vaigiem.
“Hū… bāc, tev visa seja asinīs. Deguns čista lauzts. Nevajadzēja mest pa mēmajiem. Moš tevi notriektu un vēl kompensāciju pēc tam izsistu.”
“Āāāhņņ,” Kaspars labrātāk būtu palicis tumsā pie melleņu klimpu bļodas. Deguns pulsēja un bija pieņēmis baklažāna nokrāsu un veidolu.
“Turies, viena sieviete ātros jau esot izsaukusi. Izskatās, ka tavam veļļukam arī viss ok.”
“Āāā, bļāģ,” pirmais artikulētais vārds no Kaspara mutes izlauzās, cenšoties uztrausties sēdus. Mugurā iedūra kā ar nokaitētu dzelzi.

Notiekošo vēroja kādi 10-15 cilvēki, daži apspriedās. Kāds vēlreiz skaļāk pārprasīja, vai ātrā palīdzība jau izsaukta, tad, saņēmis apstiprinošu atbildi, piegāja pie Kaspara un Māra, piedāvājot cietušajam ūdeni un salvetes.

“Eu, pavācies malā, vecīt. Kaspis jau tā aizņem pusi veloceliņa, nebloķē tu visu,” Māris uzsauca.

Ap stūri divus kvartālus tālāk iznira sirēnu skaņa, zila atblāzma dricelējās veikalu skatlogos.
“Turies, dzirdi, ātrie.”

Pēc pusminūtes mediķu busiņš bija klāt, šoferis strauji nobremzēja, feldšeris atgrūda vaļā pasažieru puses durvis un grasījās kāpt ārā, kad pie auto pieskrēja Māris un aizgrūda durvis ciet, gandrīz iesitot ar tām mediķim: “Ko jūs darāt, mudaki?”
“Ko?… paejiet malā!” mediķis vēlreiz mēģināja atvērt durvis, bet Māris pret tām bija atspiedies ar visu svaru.
“Jūs stāvat uz veloceliņa! Te ir arī ietve, blakus ir automašīnu josla. 150 metrus tālāk ir autostāvieta. Kas, nav kur mašīnu nolikt normāli?” bļāva Māris.

No automašīnas izkāpa šoferis un mierīgi atvilka Māri malā. Feldšeris pāris mirkļu laikā jau bija ārā un noliecies pār Kasparu, tad ar roku parādīja kolēģim – nestuves!

“Eu, Kaspar! Kaspi! Kaspar! Pasaki, lai viņi pavāc malā savu lūzni, mēs aiziesim līdz autostāvvietai paši!” Māris centās tikt garām Aldim, ducīgās miesasbūves šoferim, un bļaustījās pār Alda plecu.

Šoferis pagaidīja, kamēr feldšeri ieceļ nestuves ar Kasparu automašīnā, tad atstājās no Māra un sēdās pie stūres.

Māris jau atradās automašīnas priekšā, ar abām rokām vairākas reizes iesitot pa vējstiklu: “Attieksme, čaļi? Normāla attieksme, ja?” tad dažus soļus atkāpās, lai nobildētu mediķu busiņu uz veloceliņa.

Telefonu bija izvilcis arī Aldis, lai nobildētu salijušo bļaustekli priekšā mašīnai, un omulīgi iehrukstējās. Tie bija tie pieklusinātie piecdesmitgadīgo mieramiku smiekli, kad raustās pleci, bet skaņa atgādina vien cauras akordeona plēšas svilpšanu.

“Pavācies malā, jaunais cilvēk, lūdzu,” uzkliedza feldšeris.
“Jums pašiem bija jāpavācas jau sākumā. Jums te vispār nebija jāapstā…”

Māra tumsā nebija melleņu klimpu, bet siltums gan. Galvā bija bieza, adīta mice Jamaikas karoga krāsās, galvā dūcēja strops ar bitēm.

Māris neredzēja, kā feldšeris paspiež roku jaunajam vīrietim, kas mirkli iepriekš bija piedāvājis Kasparam ūdens pudeli, kura nu tika likta lietā Māra aizvēršanai.

Māris atjēdzās jau busiņa aizmugurē ar šinu ap kaklu. Uz viņu skatījās Kaspars.
“Māri?”
“Ko?”
“Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.”
“Man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja. Principi ir principi, vecīt. Veloceliņš ir velobraucējiem.”

Simtgade nav grozāmgrābslis

Tuvojas valsts svētki. Neatkarības diena. Sūds par to, kas notiks šogad. Galveno uzmanību vēlos pievērst 2018.gadam, kad Latvija svinēs savu neatkarības simtgadi. Un kā jau vairumam svētku, tipiskajā latviešu svinēšanas manierē, pēc svētkiem sekos paģiras. Varu saderēt, ka pēc valsts simtgades atzīmēšanas, 2018.gada 19.novembrī iestāsies gadsimta vilšanās. Lai izbēgtu no vaimanu, depresijas un pašnāvību viļņa, man ir vairāki ieteikumi. No (rūgtas dzērāja) pieredzes zinu, ka pēcsvētku riebumu var mazināt, ja svētkus sagaida sagatavots, bet svinības notiek ar mēra izjūtu. Ne ar Ušakova kunga vērienu, bet ar mēru.

Pirmais un galvenais ieteikums: vārdu savienojumus “Latvijas simtgade” un “Latvijai 100” nepieciešams steidzami reģistrēt kā preču zīmi un iekasēt autortiesību atlīdzību par to izmantošanu. Šobrīd Latvijas simtgade tiek pieminēta tikai mazliet retāk par ātro kredītu piedāvājumiem, taču jau ir kļuvusi ne mazāk uzmācīga. Simtgade šobrīd ir kā grozāmgrābslis 2017.gada sākumā, to cenšas iesmērēt katrā veikalā, vietā un pasākumā. Un vajag paredzēt administratīvo atbildību par valsts simbolu nelietderīgu lietošanu, ne tikai par atklātu zaimošanu. Pie reizes derētu aplikt ar akcīzes nodokli sarkanbaltarkano linu, koka, ādas, vilnas un dzintara sūdiņu izgatavošanu. Līdz jubilejai vēl gads, taču jau tagad gribas vemt no pop-etnogrāfisko motīvu pārmērīgas izmantošanas. Sarullējiet, lūdzu, savu Austras koku, un ar viegli rotējošu rokas kustību iespraudiet to tur, kur Saules māte nespīd.

Kā nākamo soli, es piedāvāju iztikt bez armijas parādes. Mēs neesam Ziemeļkoreja. Mūsu potenciālais pretinieks tāpat ir informēts par Latvijas rīcībā esošo pusotru tanku un divarpus helikopteriem. Kā būtu, ja valsts svētkos tiktu piešķirta apmaksāta brīvdiena tiem, kas katros svētkos strādā visvairāk – policistiem un mediķiem. Lai policisti nestāv nemitīgajā sardzē. Lai ātrās palīdzības ekipāžas nestāv pie masu pulcēšanās vietām, gaidot ar alkoholu saindētos patriotus. Un lai zaldāti beidzot izbrauc no poligoniem un kazarmām, un atpūšas mājās, draugu un ģimenes locekļu vidū.

Vēl es ļoti vēlos 18.novembrī iztikt bez salūta. Ir sagaidāmi valsts svētki, nevis Ķīniešu jaunais gads. Krāsainie blīkšķi zem mākoņiem atgādinās tikai par vējā notriekto naudu, nevis par Latvijas sasniegumiem pagātnē un gaišām iespējām nākotnē. Nešaubos, ka visvairāk par salūtu jūsmos tie, kuriem nemaz nav tiesību balsot. Gan nepietiekama vecuma, gan nepietiekamas vēlmes naturalizēties dēļ. Šo cilvēku vajadzības pēc izklaides lieliski apmierina cirks un klejojošie lunaparki, kuri joprojām pastāv, kaut arī bez dzīvniekiem.

Ceru, ka tas nav noslēpums, ka valsts svētki lielākoties tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Protams, nākamā gada budžets jau ir pieņemts un apstiprināts un izmaiņas tur nav paredzamas, taču vieta shēmām un manevriem vēl ir. Šobrīd svarīgi ir apņemties un nenovirzīt naudu uz svinībām, prom no citiem projektiem. Nekādā gadījumā nedrīkst svinību dēļ aiztikt līdzekļus, kas paredzēti, atvainojiet, neparedzētiem gadījumiem. Es jau saprotu, būs kārdinājums atklāt jaunus pieminekļus, rīkot koncertus, maratonus un akcijas. Ir jāatstāj naudiņa lai nākamajā rītā salāpītos, proti, lai piesegtu caurumus budžetā. Lūgums nešķiest naudu patriotiskām kinofilmām, šķiet nāk par vēlu, jo studijas, režisori un aktieri šobrīd mauc ar Bolivudas vērienu. It īpaši ir iecienītas filmas par pagātnes notikumiem. It īpaši par laika periodu no 1918 līdz 1941 gadam. Žēl, ka vēlme raudzīties nākotnē, nevis lūkoties pagātnē, tiek uztverta kā vājums un patriotisma trūkums. Un patriotisms ir tāda lieta, ar kuru var aizbildināties tad, kad pietrūkst pamatoti argumenti. Piedāvāju vispār netērēt naudu nekam, kā nosaukumā ir apspēlēts vārds patriotisms. Patriotiskā audzināšana, patriotiskā dzeja, mūzika, kino, nometnes u.c. Tas nav īsts patriotisms, kas ir stutējams ar naudas pabalstiem un demagoģiju.

Būtu izcili, ja svinības rīkotu par saziedotu naudu un budžetu neaiztiktu vispār. Mēs latvieši, esam raduši nākt uz balli ar groziņiem. Es pats labprāt ziedotu Latvijas gadadienas svinībām kādu piecīti. Neesmu gatavs maksāt vairāk, un ceru, ka no manis maksātiem nodokļiem lielāka summa netiks atvilkta pasākumiem, kurus es neplānoju personīgi apmeklēt. Par apmeklējamiem pasākumiem esmu gatavs nopirkt biļeti. Jāņu svinēšanas tradīcijas rāda, ka lai savāktos kopā, iekurtu ugunskuru un dziedātu dziesmas, nav vajadzīga pārlieka valsts uzmanība un budžeta finansējums. Dziesmu un Deju svētku svinēšanas tradīcijas liecina, ka pieprasījums pēc latviskiem pasākumiem ir milzīgs un cieņas uz valsti mums netrūkst. Es ļoti vēlos, lai par svētku gada kulmināciju kļūtu tieši Dziesmu un Deju svētki jūlijā, nevis Neatkarības diena novembrī. Es vēlos piedalīties pats, iesaistīt svinībās ģimeni un sastapt draugus un paziņas no attālākiem novadiem, lai kopā svinētu, uzdziedātu un dejotu Latvijas vasaras siltajā drēgnumā. Prezidenta novembrim neraksturīgi silto uzrunu varēs pavērot TV un, ja ir nepieciešams, to varēs pagriezt klusāk vai noskatīties atkārtojumā. Neveidosim Latvijas simtgades svinības par Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām pāri paliek tikai tukši objekti un blāvas atmiņas.

Re, kas palika pāri pēc Riodežaneiro OIimpiskajām spēlēm 2016.gadā:

https://www.theguardian.com/sport/gallery/2017/feb/10/rios-olympic-venues-six-months-on-in-pictures

Grāmata

“Pčššššss”, autobuss nolīgojās un apstājās Ludzas autoostā. Valdis, draugu vidū pazīstams kā “Voloģa”, smagiem soļiem virzījās uz izeju. Pilsēta sagaidīja ar slapja asfalta un trūdošu lapu smaku. No tuvumā esošā tirgus nāca sarunu, kaulēšanās un retu lamuvārdu dunoņa. Tirgus šoreiz nebija Valda galvenais mērķis. Tepat netālu, aiz “Maksimas”, blakus krievu baznīcai un pilsētas skvēram, omulīgā šķērsieliņā, atradās “Zvaigzne ABC” grāmatu veikals. Logā jau kuru gadu bija ielīmēts un viegli balēja “bankrota cenu” plakāts un Valdis netika gudrs, kad reiz šis veikals bankrotēs pavisam. Tas būtu skumji, bet tāda nu ir dzīve. Visam labajam reiz pienāks gals.

“Labdien, Valdi!” viņu pieklājīgi sveicināja pārdevēja. Atbildējis uz sveicienu Valdis devās tieši uz nocenoto grāmatu plauktu. Pārdevējas Valdi pazina. Viņš izskatījās pēc laucinieka un oda pēc laucinieka, taču grāmatu veikalu apmeklēja regulāri, vismaz reizi mēnesī. Kopš aizvērās Ciblas pagasta bibliotēka, pēc grāmatām nācās ar autobusu doties uz Ludzu. Laipnās pārdevējas pat bija izsniegušas Valdim klienta karti, par velti, neprasot septiņus eiro, kurus viņš noteikti nevarētu atļauties.

Rainis, Blaumanis, Aspazija. Valdis pārlūkoja nocenoto plauktu pastāvīgos iemītniekus. Turpat blakus krāsainas recepšu grāmatas, ezotērika un bērnu grāmatiņas, ar podziņām un pīkstuļiem. Pārdevējas bija sapratušas Valda gaumi un neuzbāzās ar padomiem. Valdis lielākoties izvēlējās klasiskus darbus. Pārbaudītas vērtības. Reiz jau bija nopirkti Aleksandrs Čaks un Andrejs Upīts. Arī Čārlzs Dikenss, Servantess un Ērihs Marija Remarks bija devušies Valdim līdzi. Kad tika nopirkts Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, Valdis neapmeklēja veikalu aptuveni trīs mēnešus. Pārdevējas neuztrauca viņa prombūtne. Viņas saprata. Nopietna literatūra prasa laiku un iedziļināšanos.

Abas veikala pārdevējas slepus saskatījās. Valdis bija nostājies pie sieviešu romānu plaukta un mazliet kautrīgi pārcilāja tur esošās grāmatas.

“Rukšāne,” Valdis purpināja sev zem deguna, tā, lai klātesošie nedzird, un uzmanīgi grozīja rokās smalko sējumu. “Glīts bābiets”. Valdis nolika grāmatu atpakaļ un pasniedzās pēc citas. “Zīle… No ozola nokritusi, heh. Ar pamatīgu blīkšķi, droši vien. Heh. Račko… Hehe. Hehehehe.” Valdis, ar nievājošu žestu nolika grāmatu atpakaļ plauktā un atkārtoti pievērsās klasikas piedāvājumam. Kādas grāmatas autora vārds īpaši piesaistīja Valda uzmanību.

“Jūsu pirkums būs deviņdesmit deviņi centi!” smaidīgā pārdevēja iesaiņoja firmas maisiņā grāmatu “Staburaga bērni” un izsniedza čeku.

Pēc aptuveni divdesmit minūšu gara brauciena ar autobusu, Valdis atgriezās dzimtajā pagastā. Pāris kilometri nosoļoti līdz mājām, noauti mitrie apavi, iepirkumu maiss nolikts uz galda. Pirmais no maisa tika izcelts divlitrīgais “Optima” alus bamslis. “Kriukš-krak-krak!” Valdis atvēra pudeli un ar baudu ietempa kādus sešus malkus. Tad aizvēra pudeli ciet, lai neatšālējas. Izslaucīja rokas ar dvieli. Izvilka grāmatu. Atvēra pirmo lappusi un uzmanīgi paostīja. Jaunām grāmatām ir neatkārtojama smarža. Ar slaidu rokas vēzienu Valdis noplēsa vākus un nolika tos uz galda. Tad izplēsa titullapu. Salocījis to akurātā tūtiņā, Valdis piecēlās no galda un piegāja pie krāsns. Atradis nelielu šķirbu, starp bērza pagalēm un tāsīm, Valdis tajā iespieda papīra tūtiņu un aizdedzināja. Omulīgi sprakšķot, gaisma un siltums sāka piepildīt nelielo istabu. Valdis atkal apsēdās pie galda. Izplēsa nākamo lapu. Pārlocījis to uz pusēm, Valdis ar nagu stingri novilka pa locījuma vietu, un tad pārplēsa lapu, divās vienādās daļās. Sarullējis nelielu trubiņu, Valdis to piepildīja ar paša audzētu tabaku. Špickas uzčirkstiens, pāris ieelpas, sauss kāsiens, un istabu piepildīja kupli, zili dūmi. Valdis sēdēja un klusi smēķēja. Pabeidzis smēķi, viņš paņēma ieplēsto grāmatu un aiznesa to uz mazmājiņu. Žel jau, ka Ciblā aizvērās bibliotēka. No otras puses, jaunas grāmatas Valdim tāpat vairs netika izsniegtas.

Halovīns, halo vīns

Aizvakar bija Halovīna vakars, vakars kad bērni tiek saģērbti par vampīriem, vilkačiem un zombijiem, sievietes ģērbjas par seksīgiem vampīriem, seksīgiem vilkačiem un seksīgiem zombijiem, bet vīrieši uzvelk to kostīmu, kas ballītes dienā ir pieejams nomā. Tovakar sēdēju virtuvē, tukšoju otro pudeli vīna, spraudu ābolos žiletes un prātuļoju par aktuālo. Aizdomājos par visādiem mošķiem, kurus šajā dienā imitēs visa vecuma cilvēki.
Kāpēc cilvēki to dara? Pārģērbšanās par pārdabiskiem spēkiem ir veca kā pasaule, bet kāds tam visam ir mērķis? Katarse? No nespējas izskaidrot pasauli dzimusi māņticība? Kad biju maziņš ticēju visādām muļķībām, bet atceros arī vienu no pirmajām atziņām par briesmoņiem. No visa pārdabiskā, ko, gadu tūkstošiem ritot, radījušas cilvēku fantāzijas atdzīvinātie miroņi jeb zombiji ir visbiedējošākie.

Ja kādu pārdabisku spēku iedarbības rezultātā miroņa smadzenēm tiktu piešķirta negatīva entropija un atgrieztos apziņa, viņa ķermenis tomēr turpina sadalīties, muskuļi nespēj darboties, cīpslas netur kopā kaulus, viņš būtu spiests gulēt nekustīgi un pie pilnas apziņas. Un tas nebūtu kā ar Žanu Dominku Bobiju, kurš varēja slienāties kašmirā un ar vienas acs palīdzību uzrakstīt grāmatu. Es to raksturotu kā pamosties zārkā jau apbedītam, kas ir viens no visšausminošākajiem scenārijiem. Ne velti viktoriāņi mēdza ierīkot mazus zvaniņus pie kapa, kuru aukla sniedzās līdz nelaiķim. Es to sapratu, kad man bija astoņi gadi. Tajā pašā laikā apkārt staigā pieauguši cilvēki, pilda savu lomu sabiedrībā, piedalās vēlēšanās un audzina bērnus, bet tic seskvačiem, spokiem un dinozauram Skotijas ezerā.

Visizplatītākā māņticība ir animisms jeb prāta un ķermeņa duālisms, jeb dvēseles, garu un spoku eksistence. Ķermeņa un prāta duālisms ir uzskats, ka cilvēkam piemīt kāda prāta esence, kas nepastāv fiziskajā pasaulē, bet spēj uz to iedarboties, krāt atmiņas un izlemt labāko secību seksam un Dieva lūgšanai. Uz pieņēmuma, ka prāts saglabājas pēc smadzeņu nāves, kas nekad un nekā nav apstiprināts, ir uzbūvēts diezgan iespaidīgs kāršu namiņš. Ir diezgan viegli pieņemt, ka kāda daļa cilvēka, kas pārdzīvo fizisko nāvi, spēj ik pa brīdim manifestēties fiziskajā pasaulē kā pirmsnāves paštēls vai kaut neliels gaisa reģions ar lielāku kinētisko enerģiju vai elektrisko lādiņu, taču, ja padomā par šīm lietām, rodas daudz jautājumu.

Cik ir spoku pasaulē? Ja pieņemam, ka modernais cilvēks ir pastāvējis pēdējos 50 tūkstošus gadu, tad, pēc zinātnieku aplēsēm, pa šo zemi ir staigājuši aptuveni 107 600 000 000 cilvēki. Jā, tie ir 107 miljardi, prātam neaptverams skaitlis, kas, visticamāk, sakrīt ar Aivara Lemberga aplēsēm par Sorosa finansējumu viņa dzīves čakarēšanai. Cik no viņiem varētu būt spoki zemes virsū? Lai nokļūtu paradīzē vai ellē, visticamāk, tai cilvēka dvēselei ir jātic paradīzei un ellei. Tātad, ja kristietību Latvijā sāka ieviest ap 1100tajiem gadiem mūsu ērā, tad varam ar lielu drošības pakāpi pieņemt, ka katru reizi, kad tu tualetē spied laukā vakar apēsto kebabu, tevi vēro vairāki desmiti neredzamu pagānu.

Kur ir dzīvnieku spoki? Tā kā es gribētu, lai pēc nāves satieku savu kaķi, tad izmantošu vienu spēcīgu līdzekli, kuru cilvēki jau neskaitāmas reizes ir izmantojuši, lai pierādītu jebkuru absurdāko ideju – Bībeli! Jesajas grāmata (65:25): “”Vilki un jēri ies kopā ganos un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā!” saka Tas Kungs.” Šeit runa ir par paradīzi un tur ir pat vegānu lauvas, kas pierāda manu viedokli, ka dzīvniekiem ir dvēseles un viņi nonāk debesīs. Iedomājies, ja tev sāktu spokoties kāds dinozaurs, kas spēj skriet cauri sienām? Brrr. Grūti gan saprast, kāds būtu mehānisms, lai dzīvnieki nokļūtu debesīs? Vai visi dzīvnieki automātiski nonāk debesīs, vai lauvas, kuras Romā plosīja kristiešus nokļūst ellē? Jautājumi nav viegli, bet tāpēc mums ir Zbigņevi Stankeviči un Jāņi Pujati, kas ar risina tādus reliģiski svarīgus jautājumus.

Runājot par Pujatu, viņš vairākkārt ir negatīvi izteicies par vasaras saulgriežu svinēšanu, saucot to par nešķīstību. Un šie izteikumi ir ierakstīti vēsturē vienā laikā ar gravitācijas viļņu atklāšanu. Mēs tikai gribētu pateikties Dieviņam par ironiju, izvēloties kardinālam Jāņa vārdu. Halovīna saknes ir ticībā māņiem, bet šodien tā ir tikai ballīte, bērniem tas ir satraukums no zvanīšanas pie durvīm un “saldumus vai izvarosim” kliegšanas, sievietēm tas ir vēl viens iemesls saģērbties seksīgi, savukārt vīriešiem iemesls iedzert. Un tā cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā ir ļoti laba zīme un liecina, ka cilvēku ziņkārība sniedz zinātniskas atbildes uz jautājumiem, kas agrāk bija jāapmierina ar pārdabisku spēku palīdzību. Kā kristietība pārņēma pagānu svētkus un svētvietas, tā zinātne izrīkojas arī ar kristietību. Zinātnes renesanse nav apturama. Slava Rīta zvaigznei!

Cehs atrisina nabadzības problēmu Latvijā

Tuvojoties Latvijas simtgadei, arī Ceha triecienbrigādes biedri atrotījuši piedurknes, lai dotu savu artavu kopējā labuma druvā. 2018. gadā mēs Latvijā nevēlamies redzēt nevienu izsalkušu bāreni ar nosmulētu muti un basām kājām, nevienu piecbērnu māmiņu dilemmas priekšā – pirkt makaronus vai kilogramu miltu ķiļķeniem. Nevēlamies redzēt sirmu kundzi, kura sāpošu muguru un dvēseli paklibo garām aptiekai, jo kartupeļus vajag vairāk, bet bez zālēm vēl mēnesi izvilks…

Tāpēc mēs esam atraduši veidu, kā monetizēt mūsu likteņupi. Savulaik te plūdušas gan bāleliņu asinis, gan atraitņu asaras, nu Daugavā tecēs dzīva nauda. Pasmelies, cik tev vien vajag, tautieti!

Zudusī apātija Burkhartā: vētra pēc klusuma. V daļa

Pēc daikta iespiešanas stellatslēgā situācija Bāzeles namā kļuva mazāk saspīlēta. Vismaz tuvāko gadu un četrus mēnešus noteikti. Joakims aizvien bija nojūdzies un to apzinājās, Gotlība karjera aizvien auga savā diženumā, bet Augusts aizvien bija vecs, lādzīgs un strēba kafiju litriem. Bija sajūta, ka pēdējā laikā viņš bija sācis čāpstināt vairāk kā agrāk, bet gluži kā ar vemšanu no alkohola – arī Augusta šļurpstināšanās ieguva zināmu imunitāti, tai kļūstot par normālu sastāvdaļu no kopējā procesa.

Kas attiecas uz mani pašu, tad biju jau diezgan labi iedzīvojies un jutos kā savējais. Vienīgās reizes, kas aizvien spēja sagādāt neveiklus brīžus, bija, kad sanāca būt kontaktā ar Joakimu.

Pa šo laiku viņam bija uzradies jauns hobijs – naglošana. Bija sajūta, ka monotonais darbs reizē gan izklaidē, gan nomierina viņa grūto galvu. Joakimam raksturīgās spontānās agresijas kliedēšana bija svētība visiem mājas iedzīvotājiem.

Tiesa, skaidrs, ka vienam darboties ar asām lietām viņam nedrīkst ļaut, tāpēc šo procesu allažiņ uzraudzīja viņa brālis, labākais draugs un nu jau teju terapeits – Gotlībs, kurš centās izprast, kā tieši šāda tipa rokdarbi spēj tik ļoti atslābināt.

“Skaists putnu būris, Joakim,” Gotlībs novilka, vērodams no dēļiem sasisto kasti.

“Tas ir plauktiņš garšvielām,” atcirta brālis, kurš pat neizskatījās aizvainots par netiešo uzbraucienu.

– “Kad tā tuvāk paskatās – nudien. Pieliksim šo virtuvē pie sienas. Ko tu saki?”

Joakims bija priecīgs par tādu pagodinājumu, jo tagad viņa veikums varēs krist uz nerviem visiem un visu laiku. Turklāt vainas apziņas mākti, iespējams, apkārtējie būs spiesti tur turēt garšvielas un regulāri uzslavēt, cik burvīgs izstrādājums ir pie sienas. Tomēr tas bija niecīgs upuris, salīdzinot ar to, ka blakus istabā vairs neviens jau vairāk kā gadu nav centies pakārties.

Joakimam bija uzticēts iedzīt virtuves sienā divas nagliņas, kurās pakarināt garšvielu plauktu. Protams, šo darbu uzraudzīja gan Gotlībs, gan Augusts. Joakims sajutās teju kā savā personālizstādē un ar lielu atbildību iezīmēja nagliņas atrašanās vietu, to notēmēja un uzmanīgi, uzmanīgi iedzina.

Viarākkārt pārliecinājies, ka nagliņas turās stingri un striķīši, kas turēs viņa darinājumu, ir nostiprināti gana labi. Nē, viņš neuztraucās par savu skapīti. Joakima pedantiskās rīcības ir skaidrojamas ar bailēm izgāzties. Šajā momentā viņš pirmo reizi dzīvē jutās tā, it kā būtu izdarījis kaut ko nozīmīgu pārējiem. Rūpju bērns apzinājās, ka tas ir sīkums, kas tikai turēs garšvielas, taču viņš beidzot jutās lietderīgs un spēja emocionālā līmenī attaisnot savu eksistenci. Ja kaut kas noietu greizi, tas tikai atkal atgādinātu par viņa nevarēšanu izdarīt jebko jēgpilnu.

Un nekas greizi nenogāja. Plaukts turējās braši, tajā bija saliktas visas garšvielas, ko vien varēja atrast virtuvē, un viņa prezentācija bija noritējusi godam.

— — —

Es ienācu virtuvē – tur redzēju tikai Augustu, Gotlību un kaut ko jaunu pie sienas. Ātri uzmetis acis, es pastarpināti vaicāju: “Kas tas par sūdainu putnu būri pie sienas? Izskatās tā, it kā tur kāds dirsu pret sienu būtu noslaucījis.”

Augusts un Gotlībs klusējot saskatījās, bet aiz muguras es dzirdēju nokrītam āmuru un nagliņas.

Meklē šeit iepriekšējās “Zudusī apātija Burkhartā” daļas kontekstam.

Šadurski, ļauj krievvalodīgajiem senioriem studēt!

Regulārajiem lasītājiem: Tā kā, bļaģ, viens pimpis pagājušajā nedēļā uzrakstīja rakstu bez prikoliem un jūs visi nenormāli samīzāties, ka Cehs vairs nav ahujenijs, tad man nācās mēģināt izručīt situāciju, nahui…

Jaunajiem lasītājiem: Hei, hei, šeit ir mūsu jaunā versija par aktuālo Latvijā! :))

Jau pagājušajā nedēļā mēs, Cehs.lv kolektīvs, pārsteidzām lasītājus, fanus, komentāros pļūtītājus un sešas līdz astoņas kareivīgi noskaņotas interneta feministes ar pārsteidzoši pārdomātu un racionālu viedokli, neatbalstot seksuāla rakstura vardarbību pret nevienu no trim dzimumiem. Diemžēl jāsarūgtina, ka arī šajā nedēļā esam ķērušies pie ragiem vērša izmēra problēmai, kas Latvijas valsti ir dalījusi kopienās dekādēm ilgi. Un, kā jau tas ierasts, – arī šoreiz esam atraduši kompromisu, kas, mūsuprāt, dziedēs pāris iekaisušu augoņu valsts iedzīvotāju savstarpējās attiecībās. Nav par ko!

Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijā vairāk nekā 10 iereibuši mērkaķi pirmdien cītīgi sekoja līdzi video tiešraidei no krievvalodīgo aktīvistu rīkotā protesta pret ieceri pāriet uz izglītību latviešu valodā. Sīki un smalki analizējot vizuālos materiālus (gan video tiešraides, gan foto galeriju), secinājām, ka protestu galvenokārt apmeklēja pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kas ir ļoti jocīgi, jo, pirmkārt, temats primāri attiecas uz jaunajiem cilvēkiem, otrkārt, ir skolēnu brīvlaiks un ar vārdiņu kontroldarbu vai kora nodarbību pasākuma kavēšanu attaisnot nevarētu, vai ne?

Tāpēc mēs, pielietojot apskaužamu dedukciju, varam droši pieņemt, ka izglītības valodas jautājums skolēniem un studentiem gluži vienkārši nav aktuāls. Teoriju, ka studenti un skolēni nav politiski aktīvi ļaudis un viņi nelabprāt iesaistās piketos, izslēdzām, jo pērn gan RPIVA, gan īstu augstskolu studentu protesti bija plaši pārstāvēti.

Bez akadēmiska pamatojuma analizējot šo jautājumu sīkāk, tas sāk šķist tikai loģiski. Cik daudzi Latvijā dzīvojoši krievu tautības jaunieši no tava paziņu loka nerunā valsts valodā?

Caurskatot savas sociālo tīklu lentes un atsaucot atmiņā studiju laika biedrus, pagalma kolēģus un tos džekus, kuri bērnībā no blakus pagalma nāca kauties, konstatējām ļoti lielu īpatsvaru par labu spējai apgūt latviešu valodu pie nosacījuma, ka tu esi vismaz pāris gadus pavadījis Latvijā.

Šajā situācijā par izglītības iegūšanu valsts valodā jauniešu vidū nav pamata satraukties, jo viņi acīmredzami jau sen ir iemācījušies valodu, atraduši domubiedrus un kopīgiem spēkiem būvē labāku mājvietu mums visiem. Piketa vidējais vecums tikai vēl un vēlreiz apstiprināja, ka savā domas lidojumā esam uz pareizā ceļa.

Taču tas nenozīmē, ka viss ir rožaini un nav problēmas, ko konstatēt. Vairāki simti cilvēku, kuri kliedza “urrāā” un “rokas nost no mūsu skolām”, tomēr nav ignorējams moments. Turpinām.

Skatoties uz visu racionāli, ir skaidrs, ka problēma mācīties latviešu valodā ir tikai cienījamāka vecuma kungiem un dāmām. Vēl jo vairāk. Nacionālais jautājums tik ļoti bija aizmiglojis sabiedrības acis, ka tā pat nespēja nolasīt acīmredzamu vēstījumu – piemēram, titula bildē redzamā kundze gados skaidri un gaiši, melns uz balta ir norādījusi, ka vēlas studēt krievu valodā.

Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, ka viņai tiešām ar studijām latviešu valodā varētu būt grūtības, ja viņa lielāko sava mūža daļu ir pavadījusi, runājot dzimtajā valodā. Bez sarkasma – mums ir jārespektē cilvēki, kuri ir ilgstoši Latvijas iedzīvotāji, bet apkārtējie apstākļi nav bijuši labvēlīgi valsts valodas apguvei pietiekamā līmenī, lai tajā varētu studēt.

Vecākiem cilvēkiem ir grūtāk mainīt savus paradumus un apgūt jaunas zināšanas – nav pārāk ilgi jātin atmiņa, lai atcerētos, kā vecmāmiņai reizi mēnesī nākas skaidrot, ko nozīmē pogas uz TV pults. Vai tu atļautos prasīt, lai viņa iemācās jaunu valodu?!

Gan nedaudz par to padomājot, gan izvērtējot piketu, ir skaidrs, ka pāriešana pilnībā uz latviešu valodu ir problemātiska tieši senioriem, tāpēc būtu negodīgi cienījama vecuma ļaudīm likt studēt, piemēram, mikroķirurģiju, valodā, kas nav viņu dzimtā. Šajā brīdī mēs diskreditējam jebkādas runas par kvalitatīvu mūžizglītību, senioru integrēšanu un viņu iespēju apgūt jaunas lietas. Un vai mēs kā valsts vēlamies vēl grūtākas vecumdienas saviem senioriem? Mūsuprāt, nē. Neskatoties uz viņu nacionalitāti.

Aicinām Kārli Šadurski ņemt vērā mūsu analīzi un paredzēt, ka mazākumtautību seniori drīkst apgūt pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas vielu viņu dzimtajā valodā. Jo mēs esam par izglītotiem visiem sabiedrības slāņiem un ministru ieklausīšanos piketu vēstījumos, kad tie ir skaidri un gaiši definēti.

Ar jaunajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, viņi par sevi parūpēsies labāk nekā tu par viņiem.

P.S. Tā kā Cehs.lv, būdams satīras portāls, kārtējo reizi aizskar tik nopietnu tēmu, šoreiz esam padomājuši par saviem regulārajiem lasītājiem. Lūk, smieklīgs “Imantas Babītes” skečs par cukurbietēm.

Seksuāla uzmākšanās Latvijā ir legāla

Seksuālā vardarbība ir daudz izplatītāka, nekā šķita, un tā skar visus cilvēkus visos vecumos un visos apģērbos. Davaj, tiekam ar šo tēmu galā, jo te nav par ko jokoties, un tas ir stulbi.
Runa ir par #MeToo jeb #EsArī akciju, kas pirms dažām dienām sāka iekarot sociālos tīklus. Viss sākās, kad vairākas augsta ranga Holivudas aktrises publiski apvainoja Hārviju Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos. Drīz pievienojās arī citas izklaides industrijas darbinieces – nolēma pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ar seksuālu vardarbību saskaras ne tikai Holivudas daiļavas, bet ikviena sieviete pasaulē.

Arī Latvijas sociālie tīkli ātri uztvēra tēmu, tādējādi apliecinot, ka no seksuālās vardarbības cieš cilvēki visā pasaulē. Gribētos domāt, lielākā daļa apzinās, ka tā ir un vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, jo būs ļoti grūti atrast tādu sievieti, kas nav apgrābstīta kādā publiskā vietā, piedzīvojusi seksuāli agresīvu uzmākšanos vai saņēmusi vismaz vienu mikropeņa attēlu. Ja kāds vīrietis iedomājas, ka tā nav problēma, lai paprasa savai draudzenei, sievai, māsai un tad mēģina kaut sekundi iztēloties, kā viņa mīļotajai sievietei uzmācas kaut kāds (piemēram) piedzēries vecis. Joprojām vienalga?

Tiklīdz Latvijas sievietes sāka dalīties ar savu #EsArī pieredzi, kā jau ierasts sociālajos tīklos, emocijas ņēma virsroku. Lūzušie šķēpi un ievainotie ego krita visur, izņemot problēmas dārziņu. No malas vērojot līdzpilsoņu dusmu viesuli, kas ievilkās vairāk nekā divu dienu garumā, varētu iezīmēt četras galvenās frontes puses (vārdi ir izdomāti): Alīna apgalvoja, ka sievietes visu laiku saskaras ar seksuālo vardarbību. Tomass pauda nepopulāru viedokli, ka sabiedrība satraucas tikai par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kamēr no šādas vardarbības cietušie vīrieši netiek ņemti vērā. Reimonds uzskatīja, ka neredz problēmu, jo izvarošana jau ir aizliegta, bet uzšaut kādai smukai meičai pa dibenu ir drīzāk kompliments. Aivars pastrēba no bamšļa, uzkliedza mammai, lai viņa iet uz savu istabu, un pauda uzskatu, ka feministes ir neglītas cūkas, kuras izdomā neesošas problēmas, jo sen nav tikušas normāli izdrātētas.

Kā jau var nojaust, problēma ir sabiedrības domāšanas veidā, kas ir visnotaļ auglīga vide dzimumu nevienlīdzībai un seksuāla rakstura aizskārumiem. Neiztirzāsim, kur tam visam stiepjas saknes, taču sabiedrībā pastāv divi dominanti dzimuma arhetipi: sieviete ir pavarda sargātāja un brēkļu spiedēja pasaulē, vīrietis kačā musīšus un nekad neizrāda jūtas. Respektīvi, sievietes ir fiziski un emocionāli vājas, tāpēc viņas nevar par sevi pastāvēt, un vienīgais veids, kā viņas var rūpēties par savu drošību, ir samazināt riskus – nestaigāt tumsā, vispār nekur neiet vienai un galvenais – vilkt neglītu apģērbu, lai neizprovocētu kādu tēviņu. Ja ar sievieti tomēr kas notiek, tad viņa ir vainīga, jo nav ievērojusi visus drošības pasākumus. Vīrietis ņem, ko var paņemt, un cīnās par vietu vilku bara hierarhijā, neizrāda ne fiziskas, ne psiholoģiskas ciešanas, sak’, labāk nomirt kā vecim, nevis dzīvot kā nīkulim.

Ja joprojām neredzi problēmas, tad vai nu tu esi vienā bariņā ar “Islāma valsti”, vai Jūliju Stepaņenko un čaļiem no Nacionālās apvienības ierakumiem, kas spītīgi grib dzīvot arhaiskā utopijā.

Šīs divas stigmas – “pati vainīga, ka kļuvi par upuri” un “ciet klusu, citādi nebūsi vecis” – ir iemesls tam, kāpēc seksuāla rakstura vardarbība ir tik izplatīta – neviens par to nerunā. Ja cilvēks ir cietis no seksuālas vardarbības, pastāv ļoti liela iespējamība, ka viņš par to klusēs tieši kauna dēļ. Bet šī nerunāšana rada iespaidu, ka tā nav problēma. Taču, kā parāda #EsArī akcija, tā ir problēma un daudz izplatītāka, nekā līdz šim šķita. Jābeidz stigmatizēt upurus un atklāti jārunā par pārdzīvoto, jo tikai tā var apjaust seksuālās vardarbības patiesos mērogus.

Neapšaubāmi, sievietes visbiežāk cieš no seksuālas vardarbības, taču nedrīkst aizmirst, ka arī vīrieši nav no tās pasargāti ne bērnībā, ne arī pieauguši. Pastāv uzskats, ka vīrieši tikai priecātos, ja viņu dibenos ieķertos sieviete, un, pat ja dažos gadījumos tā būtu, lielākā daļa uz to reaģēs negatīvi. Jāpatur prātā, ka vīrieši kļūst par upuriem citiem vīriešiem. Seksuāla vardarbība visbiežāk ir dominances izrādīšana, un no tā cieš ļoti daudz cilvēku ieslodzījuma un nepilngadīgo labošanas iestādēs. Baidos gan, ka sabiedrības acīs personas, kas atrodas ieslodzījumā, vispār nevar pieskaitīt cilvēkiem, jo ir pārkāpušas likumu un tagad tiek uzturētas no mūsu nodokļiem.

Ja izvarošanai un seksuālai vardarbībai ir konkrēti krimināllikuma panti, tad seksuāla uzmākšanās nav atrunāta nevienā likuma pantā. Seksuālu uzmākšanos ir pat ļoti grūti definēt, jo, ja mēs pieņemam, ka bez uzaicinājuma apčamdīt daiļavas krūtis ir seksuāla uzmākšanās, tad atrast robežu, kur beidzas flirts un sākas seksuāla uzmākšanās, būs problemātiski, jo tā ne vienmēr būs fiziska. Robeža noteikti nevar būt adresātā izraisītās emocijas, jo atsevišķām meitenēm varētu sagādāt nepatīkamas emocijas, ja uzsmaidītu un telefona numuru palūgtu ne pārāk glīts puisis.

Ja tomēr tiktu veiktas izmaiņas likumdošanā, seksuāla uzmākšanās kļūtu krimināli sodāma, veiksmīgai apsūdzībai būtu nepieciešams pietiekams pamats ar pierādījumiem, kas nozīmētu, ka trolejbusā apgrābstītai meitenei būtu jāvēršas policijā, jāuztur apsūdzība, jāatpazīst trolejbusa grābstītājs gan video, gan klātienē un jāveic citas apgrūtinošas lietas, kuras varētu demoralizēt citas sievietes no perveļu sodīšanas.

Kāds vispār varētu būt risinājums? Uzskatām, ka sabiedrība jau ir spērusi pirmo soli cīņā ar perveļiem – ir sākts par to atklāti runāt. Nākamais solis būtu, ja pamatskolās par šīm tēmām sāktu aktīvi runāt, lai mazi bērni, kas vēl nepazīst seksualitāti, zinātu, kad viņiem draud briesmas un kā tādos gadījumos rīkoties. Domājams, ka bērnu izglītošana varētu arī samazināt nākotnes perveļu skaitu. Baidos, ka šobrīd izglītošana skolās nav pavirzījusies tālāk par “neejiet nekur vieni un neģērbieties izaicinoši”. Svarīgi ir arī mainīt veidu, kā mēs runājam par seksuālo vardarbību, jo šobrīd mūsu valoda ir centrēta uz upuri, kas prātos sasaista kauna sajūtu ar krišanu par upuri. Nevis “2015. gadā ir izvarotas x sievietes,” bet “2015. gadā n vīrieši ir izvarojuši sievietes”. Vēl mēs aicinātu ikvienu lasītāju padomāt, vai viņš/viņa nav iemesls kādam no #EsArī stāstiem.