Vilšanās un aprēķins – vai ‘Taxify’ ērai Latvijā ir pienācis gals?

Šodien Soross un Lembergs samaksājis, lai vērstos pret komforta un laba servisa deficītu. Ja vēl neizlasīji to iekš Delfi, tad šeit būs. Atstāj komentāros savu mīļāko Taxify šofera pastāstu.

Šodien uz sienas ar naglu uzvilku jau vienpadsmito svītru. “Taxify” tuvojas otrajai nedēļai, kopš ir izlēmuši kļūt par “Panda Taxi” ar smukāku aplikāciju un brīvākiem uzskatiem latviešu valodas lietojumā. Šajās dienās, kopš “atjauninājumu” veikšanas, mans aizvainojums nav mazinājies. Gluži otrādi – audzis, jo ar katru momentu saprotu, cik ļoti pieradis biju pie kvalitatīva servisa un to, ka uzņēmums to gluži kā konfekti zīdainim ir vienkārši izrāvis no rokām, lai aizbāztu sev aiz vaiga.

Kopš pie apvāršņa parādījās “Taxify”, tas lieliski papildināja manu ikdienas dzīvi. Sabiedriskā transporta lietošanu izdevās samazināt līdz minimumam, savukārt velosipēdu atstāju brīvajam laikam, lai ar to klusībā nodotos sportiskām aktivitātēm, neriskējot, ka mani kāds noturēs par vienu no tiem muļķiem, kuri ar krītiņiem zīmē velojoslas uz Brīvības ielas un tad ir šokēti, ka tās kāds nodzēš. Turklāt, sēžot takša aizmugurējā krēslā, vienmēr varēju darīt biznesa lietas pie kompjūtera, sajūtoties veiksmīgs, svarīgs un ietekmīgs. Brīžiem pat iztēlojos, ka esmu Šlesers un apvaicājos šoferim, vai viņam nav kāds dēls vakanču meklējumos.

“Taxify” šajā ziņā bija tas, kas ietekmēja manus paradumus, jo beidzot no neglītā takšu karteļu biznesa šis tīrais brends piebrieda tikpat stingri un pamatīgi, cik neveikla erekcija brīdī, kad pamatskolā bija jāiet pie tāfeles.

Lielākais “Taxify” plusiņš nenoliedzami bija iespēja izvēlēties mašīnu. Protams, daļēji runa ir par komfortu – ja 1 minūtes attālumā bija 5 automašīnas, tad es vienmēr devu priekšroku jaunākajam modelim. Ko tur liegties, arī uz ballēm es labprātāk izvēlējos kādu tuvumā esošu melnu BMW. Tīri ar mērķi atstāt iespaidu uz čomiem un čiksēm, un čomu čiksēm. Ar 2008. gada Ford Focus atstāt iespaidu ir grūti. Un par “Premium” es neesmu gatavs maksāt, ja nezinu, vai man atkal neatbrauks pakaļ gluži vienkārši nomazgāts “Volvo”.

Apziņa, ka tu pats izvēlies automašīnu, kurā mērosi ceļo no punkta A uz punktu B, bija tikai viens no lielajiem plusiem. Vēl plusiņš bija jēga no reitingu izteikšanas vadītājiem. Ja agrāk šoferi bija ieinteresēti saņemt labu vērtējumu, lai neizskatītos slikti uz pārējo fona, tad šobrīd viņiem motivācija ieiet dušā pirms sēšanās pie stūres ir krietni mazāka.

Nu un, ka Sergejam ir 3,5 zvaigznes? Es tāpat nevaru nosvaipot pa kreisi viņa automašīnu, tāpēc būšu spiests visu ceļu ostīt sakarinātās aromātiskās eglītes, klausīties Top radio un ciest no apziņas, ka maksāju tieši tikpat, cik būtu maksājis par kādu jēdzīgu automašīnu. Un, lūdzu, pietaupiet savu “mums ir svarīgs tavs vērtējums, lai kompānijas iekšienē uzraudzītu kvalitāti”. Ja jums patiesi rūpētu klienti, tad, pirmkārt, šādas izmaiņas nebūtu notikušas.

Pirms šo teoriju izteicu skaļi, atļāvos apvaicāties pāris šoferiem, vai atjauninājumi ir tik ļoti vērsti uz klientu, cik ļoti to mēģina iestāstīt “Taxify” oficiālais paziņojums. Gan viens, gan otrs vadītājs visnotaļ vaļsirdīgi atzina, ka nē – viņi paši kā “Taxify” aplikācijas lietotāji jūtoties vīlušies. Taču kā vadītāji priecīgi, jo vairāk varēs nopelnīt.

Tāpat kompānija savā paziņojumā apgalvo, ka “tagad izsaukt auto turpmāk būs vēl ērtāk!” Nopietni? Kādam bija baigi grūti izsaukt auto pirms tam? Tuvākais auto taču tāpat rādījās pirmais, vai ne?

Tāpat viņi saka, ka “tev būs iespēja redzēt sava brauciena izmaksas jau pirms brauciena uzsākšanas.” Atļaušos nedaudz palabot – “mēs tagad zinām, ka tavi braucieni izmaksās 2,50€ kā minimums.” Es nezinu, kas ir sliktāk. Jaunieviesumi jeb veids, kurā tie tiek pasniegti. Man derdz, ka “Taxify” vadības līmenī ir domājuši, ka klienti ir tik dumji, lai neatšķirtu prastu aprēķinu no “hei, hei, mums ir labas ziņas – aplūko, kā tu maksā vairāk par daudz ierobežotāku servisu! =)”

Turklāt “Taxify” lēmuma blakusefekti nav skatāmi tikai komforta un ētikas līmenī. Piemēram, jau otrajā dienā pēc atjauninājumu ieviešanas uz darbu es braucu ar busiņu, jo, sasodīts, tā bija tuvākā automašīna. Savukārt tad, kad piektdienas vakarā būs prāvākam bariņam jātiek mājās no strelkas Ķengaragā, tad, lūk, mikroautobusu izsaukt nevarēsim.

Arī “premium” segments ir ļoti tālredzīgi sačakarēts, zinot, ka starp “premium” automašīnām ir vismaz viens vecs limuzīns. Es zinu, jo pats reiz vizinājos ar to pa pilsētu, jo tā šķita lieliska ideja. Ja es vēlēšos uz kādu darba tikšanos doties ar viņu solīto paaugstinātā komforta auto, tad kur ir garantija, ka pie manis neieradīsies tieši šis limuzīns un es neizskatīšos gluži vienkārši pēc loha? Ja viņi ir likvidējuši limuzīnu no izsaucamo automašīnu klāsta, tad arī tas ir skumji, jo “Taxify” tādā gadījumā vairs nav pieejams limuzīns. Pie jaunās sistēmas ieguvējs nav neviens!

Agrāk viņiem bija iespējams izsaukt automašīnas ar bērnu sēdeklīšiem vai elektroniskās automašīnas. Vai tas nozīmē, ka līdz ar atjauninājumiem “Taxify” politika uzliek mīksto uz jaunajiem vecākiem un ekoloģiju?

Viņu mājaslapa, protams, norāda, ka nē, jo “tiks samazinātas ne tikai brauciena izmaksas un patērētais degvielas daudzums, bet arī automobiļa radītā oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums”. Zināmā mērā šim varu piekrist, jo, ja tu pārstāj braukt ar taksi un atgriezies pie ričuka, tad tas tiešām ir labāk gan finansēm, gan dabai.

Nu neko, cerēsim uz ātru “Uber” ieviešanu Rīgā. “Taxify” bezkonkurences ēra ir kļuvusi bezkaunīga.

Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

Melnā pantera

Tuvojas Jāņi. Alus, siera, un ugunskuru laiks. Gandrīz katrā piknikā, pie katra otrā mangāļa un katrā pirmajā teltī atradīsies kāds, kurš Jāņos saviem draugiem uzspēlēs ģitāru. Līgo un Jāņi ir vienas no tām retajām reizēm, kad kārojas dzirdēt tieši latviešu dziesmas, nevis Vondervōlu vai Coju. Un iedzert, bez šaubām. Viena no manām mīļākajām dzeršanas dziesmām ir Alda Drēģera “Melnā pantera”. Diemžēl dziesmā minētās profesijas – dārznieks (stāda gurķus), kalējs (kala restes), jātnieks (jāja zirgus) un dažas citas ir neglābjami novecojušas. Te būs daži jauni pantiņi, kurus vēl var paspēt iemācīties. Savi varianti komentāros tiks atzinīgi novērtēti.

Man tēvs bija mākslinieks
Es mākslinieka dēls
Mans tēvs jauca krāsas
Bet zils sanācu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēv bija bokseris
Es boksera dēls
Mans tēv sit pat purniem
Bet kulakā situ es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija dakteris
Es daktera dēls
Mans tēvs ārstē sifili
Bet izplatu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija konditors
Es konditora dēls
Mans tēvs taisa konfektes
Bet sūkāju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija feminists
Es feminista dēls
Mans tēvs gāja streikot
Bet cūkas pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija vegāns
Es vegāna dēls
Mans tēvs ēda zāli
Bet govis pisu es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Mans tēvs bija priesteris
Es priestera dēls
Mans tēvs pisa zēnus
Bet zēns biju es

Hei, melnā pantera, baigi lunkanā
Šī nakts ar tevi nav pirmā pēdējā.

Noskaidroti Latvijas-Portugāles futbola spēles incidenta vainīgie

Šonedēļ Delfos piedzenam naudu no nozieguma patiesajiem vaininiekiem.

Tā kā visā pārējā laikā Latvijas izlase pārmaiņus zaudē Andorai un Lihtenšteinai, tad pie mums par futbolu plašāka publika interesējas tikai reizi padsmit gados, kad laukumā izskrien kāds no skatītājiem. 2004. gadā to izdarīja Liene Buldure (zināma arī kā Zemene), pirms tam neaizmirstot atkailināt sava ķermeņa aizraujošākās daļas. Savukārt 9. jūnijā laukumā izskrēja mazs zēns (zināms arī kā Olivers), kurš metās apskaut savu elku Krištianu Ronaldu. Kā notikušo komentēja futbolam pietuvināti darboņi: “Skriešana laukumā nav varoņdarbs, bet gan smags pārkāpums”, tāpēc šinī rakstā paskaidrošu, kurš pie tā ir un kurš nav vainojams.

Liela daļa vainas jāuzņemas apsargiem, kuri jau laikus nepamanīja un nenovērsa briestošo incidentu. Esmu pārliecināts, ka stadionu sargāja specvienības līmeņa profesionāļi un diez vai tik svarīgā spēlē ar tāda kalibra Portugāles zvaigžņu piedalīšanos apsargu nolīgšana būtu notikusi kā parasti, kad tiek apzvanītas tuvējās firmas un sarunāti lētākie. Lētākās apsardzes firmas personālu atlasa sekojoši:

– Neesi tādā pālī, lai nevarētu paiet?
– Neesmu.
– Uz kakla tribal tetovējums ir?
– Koņešno, bļe!
– Laipni lūdzam kolektīvā!

Nenoliedzami, ka savu uzdevumu augstumos nav bijuši arī Skonto stadiona īpašnieki, kuri piekrituši, ka spēle tiks aizvadīta pie viņiem, skaidri apzinoties, ka tas nav gana moderns un ne tuvu nav ideāli piemērots. Ja naudas kāre nebūtu pilnībā aizmiglojusi viņu veselo saprātu, Skonto stadiona īpašnieki būtu godprātīgi atteikušies no komandu uzņemšanas par labu kādam no daudzajām mūsdienīgajām futbola arēnām, kas Latvijā uzbūvētas pēdējo gadu laikā.

Ne mazāk smagi noziegusies ir arī mazā puisēna skola. Acīmredzams, ka zēna audzināšanu skolotāji bezatbildīgi atstājuši viņa vecāku ziņā, aizmirstot, ka Latvijā pēc likuma bērna audzināšanu līdzīgās daļās dala skola un iela, bet vecāku uzdevums ir dzemdību namā vienreiz izstumt un tad sīkajam 18 gadus ļaut palikt savā dzīvoklī pa nakti.

Neapšaubāmi vainīga ir arī sabiedrība kopumā, kas laikus nav apzinājusies Olivera sapni tikties ar futbola zvaigzni un savākusi ziedojumos pietiekami lielu summu, lai viņš varētu doties uz Portugāli un ieturēt kopīgas pusdienas ar Krištianu Ronaldu. Nepretendēju uz pilnīgi precīzu aprēķinu, tomēr pieņemu, ka ar 50 euro no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot zīdaiņus, pensionārus un invalīdus, varētu pietikt. Un kas gan ir 50 euro, ja Olivers grib?

Nevēlos no sabiedrības vidus izcelt kādu īpaši nolaidīgo, jo notikušajā esam vainīgi mēs visi, tomēr Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, manuprāt, šoreiz ir izrādījusi apbrīnojamu nekompetenci prioritāšu izvēlē. Ja viņa būtu laikus reaģējusi un uzsākusi ziedojumu vākšanas akciju Olivera izklaidēm, mēs šobrīd nebūtu tik nepatīkamā situācijā. Tā vietā viņa uzmanību izkliedējusi slimu un vecu cilvēku ārstēšanai un aprūpei, un virknei līdzīgi mazsvarīgu projektu.

Mani nepatīkami pārsteigusi arī daudzu līdzcilvēku vēršanās pret Olivera vecākiem. Ikvienam mediju patērētājam uzreiz pēc skandāla kļuva skaidrs, ka zēna vecāki ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji un būtu absurdi no viņiem prasīt paralēli soctīklu kontu uzturēšanai, darbam un atpūtai, vēl arī atvēlēt laiku bērna pieskatīšanai. Vecāki šinī gadījumā acīmredzami nav vainīgi. Tas ir fakts, kuru šķiet absurdi pat apspriest.

Uzskatu, ka tas ir valsts goda jautājums, lai Oliveram un viņa vecākiem atvainotos un piespriesto soda naudu solidāri segtu Latvijas Futbola federācija, apsardzes firmas īpašnieks, Rūta Dimanta, Olivera skolotājas, Skonto stadiona īpašnieki un lielāko politisko partiju vadītāji kā sabiedrības pārstāvji.

Jau drīzumā sagaidu no Olivera vecākiem medijos izplatītu turpmāko zēna vēlmju sarakstu, lai mēs visi kopā varētu novērst tamlīdzīgu problēmu atkārtošanos nākotnē.

Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā.

„Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens.
„Dos, dos!”
„Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais.
„Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr dod ēst.”
„Jā, bet dod ātrāk, ja mēs paņerkstam!” pirmais nerimās. Viņam piekrita pārējie, un kūts tumsā sākās aktīvāka krukstēšana, blurkšķēšana un ņudzēšana. „Saimniek, vei’, saimniek! Mēs gribam! Dod mums! Saimniek? Gādā!”

Krēsloja rēns vakars, pēc pulksteņa drīzāk gan nakts, bet vasarā šis dalījums – nebūtisks. Daugavpils daudzstāveņu iekšpagalmā bija neierasti kluss šim laikam piektdienā. Negrabēja bumeru plastmasas bumsāra ritmā, paneļu namu sienās neatbalsojās solījumi kaut ko sāpīgu izdarīt ar vienu otru un viņa bērniem arīdzan. Pagalmā tukšs, nevienas dvēseles, izņemot divus. Jo bija Līgo vakars, un virpas darbagaldu planktons bija reizi gadā aizvācies tukšot divlitru cisku rūdzeni ja ne pie tuvākā ezera, tad pēc minimālās progammas vismaz kādā no parkiem.

Šie divi pagalmā sēdēja ap vairākiem vienreiz lietojamajiem griliem. „Sēdēja” no malas gan varētu šķist visai amizants apzīmējums ainai – zem Aivara pārkarēm ķeblis tikpat kā nebija saredzams, bet sieviete bija uzsēdināta uz spilvena un atstutēta pret diviem citiem. Viņai nebija kāju, bet arī tagad rokā metāla krūze ar Baltkrievijas benzīnu, no kuras ik pa brīdim ievējoja nāsīs krietnu garu. Pirms gadiem uz dzelzceļa delīrija izslēdzenī atstātās kājas nepietrūka, kamēr pa rokai vien bija jaukais garainis. Aivars ar lielu rūpību grozīja iesmus. Bezmaz nesadzirdami no dzeltenas „Abavas” skanēja radio „Merkurs”. Dzirdēt jau arī nebija vajadzības – Aivars programmu zināja no galvas.

Kaut kur aiz deviņstāvenes jumta horizonta iegailējās sārta atblāzma. Rūsa? Nē, tūlīt pat sekoja salūtam raksturīgie būkšķi un sprakšķi.

„Okupantu pamesli, atkal salūtu šauj pēc Maskavas laika,” nohrukstēja Aivars, ātri apspiežot ķecerīgu domas zibsni, ka viņam ar šāvējiem bija vairāk kopīga nekā ar blakus atstutēto būtni, kaut abi dalīja vienu gultu. Tad turpināja klusumā grozīt iesmus, nepacietīgs.

„Bļurrrr-bļur-bļur-gurr! Ī-ūūūūū-hrrrr-īīī” – te Aivara vēders vareni ieburkšķējās, noslēdzot kanonādi ar sīcošu skaņu, kas atgādināja sīku balstiņu pīkstēšanu. Tad vēlreiz, ar jau skaļāku sīkšanu.

„Hu-hu-hu-huff-huff-šņuff!” Irma, šis bezkāju kokons, iesēcās, taču vienlaikus efektīvi izmantoja ieelpu jaukā gara ieņufāšanai: „Cērmes, Aivar. Es saku, tev ir cērmes. Tās atkal prasa ēst. Ko tu darīsi? Cērmes grib ēst!” Delīrija kokons turpināja kratīties un sēkt, līdz nošļuka sāņus no spilvenu balsta. Irmas ķermeni maigi apņēma Aivara miesa.

„Vadzi, kas notika? Kas nu būs?”
„Jā? Kas būs? Kas būs?” sīkās balstiņas cita caur citu satraukti sīca.
„Saimnieks dos ēst?”
„Dos, dos. Saimieks beidzot nospieda pļāpīgo kuci,” secināja vecākais.

Aivars rāmi vēra uz iesma benzīna un mazkustības atrofētās gaļas gabaliņus.

Cehs.lv saliek pa plauktiem vēlēšanas. Nav par ko!

Cehs.lv regulāri saņem jautājumu: “Hei, draugi! Palīdzēsiet man izlemt par ko balsot?” Iedarbinot abas smadzeņu krokas, esam apkopojuši pēdējā laikā medijos un pastkastēs uzzināto informāciju, to sastūmuši lielā čupā un piegādājuši līdz tavam ekrānam. Protams, mums bija sava metodoloģija: izvēlējāmies populārākās partijas, atmetot statistiski nenozīmīgās “balsu miskastes”. Tā jau būtu uzrakstījuši arī par KPV LV, taču nezinām, kā sauc partijas mēra amata kandidātu, jo būsim reāli – visi zināmie cilvēki, kuri nav Kaimiņš, sen jau ir pametuši pulciņa rindas ar augsti paceltu vidējo pirkstu.

Nils Ušakovs

Man rodas sajūta, ka Nils Ušakovs dzīvē ir daudz sasniedzis, pateicoties savam pohujam. Dzanuškāns? Nanoūdens? Karikatūra par okupāciju? Barona iela? Rīgas satiksme? Bi2 koncerts par nodokļu naudu? 9. maija “svētki”? Sociālo tīklu konglomerāts ar aizdomīgi familiārām izcelsmēm? Pašvaldības lapas pārņemšana privātiem nolūkiem? Māra Martinsona vārda sabojāšana ar diezgan sūdīgu dokumentālo filmu?

Gara acīm iztēlojos, kā Nils šīm un vēl ļoti daudzām citām lietām pateicis Jackass cienīgu “Aj, davai, yolo – a, kas ir sliktākais, kas notiks? Vismaz uz kādu brīdi neviens nepiepisīsies par līgumu ar Kremli.”

Lai reizi pa visām reizēm nācijai simboliski pierādītu, ka Ušakovs neatbalsta zagšanu, viņš īsi pirms vēlēšanām publicē kādas dāņu grupas dziesmu par Ušakovu, kuras melodija, ideja un vārdi ironiskā kārtā ir nozagti no izpildītāja Ylvis.

Mārtiņš Bondars

“Ja Bondars vāc senioru basketbola komandu, tad viņš ir uz pareizā ceļa…” Neatminos, kurš bija autors, taču ļoti trāpīgi. Bondars ir kā uzraksts “Krūšturiem 70% atlaide” stacijas tunelī. Izkārtne šķietami shady saturam, ko pārbaudīt esi gatavs vien galēji kritiskā stāvoklī. Par viņa smadzenēm sauc Juri Pūci. Un ļoti pamatoti – neticu, ka Pūce pieņemtu sliktu lēmumu, virzot Bondaru, jo par sliktiem lēmumiem Pūce zina visu kopš Citadeles un Liepājas metalurga.

Pārējie kandidāti, šķiet, sarakstā ir sakārtoti pēc prāta spējām. Ar 3. numuru ir pagaidām sevi ne reizi neapkaunojusī politiķe-basketboliste Žogota, bet uz beigām ir gandrīz pubertāti sasniedzis Pogulis, kurš vēl neievēlēts ir paziņojis, ka Bondars – Lohs, LRA – sūds. Kas ir sarakstam vidū – nezinu. Kas ir pēc Poguļa – bail pat zināt.

p.s. pamēģiet atrast LRA izdales materiālos 56. numuru starp 55. un 57.

Baiba Broka

Varam minēt, vai Baibai Brokai tika atteikta pielaide valsts noslēpumam tāpēc, ka viņa to nekavējoties izstāstīs Ušakova sievai. Vismaz Baibas Brokas ievēlēšanas gadījumā Iveta noteikti varēs turpināt darbu kā biroja vadītāja – “tādā ziņā viss čill,” ja vēlamies citēt klasiķi. Brokas partija izceļas ar vislielieskākajiem deputātiem un ministriem. Ja Ušakova skandāli ietver shēmošanu, plānošanu un slīpētu domāšanu, tad NA intelekta kapacitāte velk līdz diršanai Tviterī.

Taču Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas pateikt lielu paldies NA. Tie pamatā ir Saskaņas darbinieki, kuri labprāt pasniegtu balvu Nacionālajai apvienībai par to, ka tā Saskaņai liek izskatīties kā tīri patriotiskam pulciņam.

Armands Krauze

Ir zināms, ka uz Armandu Krauzi var paļauties. Īsts goda vīrs. Priekšvēlēšanu intervijās viņš līda no ādas ārā, lai aizstāvētu Gati Truksni, kurš pirms vēlēšanām mistiski pazudis un tik vien spēj kā uz mikroautobusa aizmugurējām durvīm apsolīt 100€ par balsi. Tāpat Krauze par ļoti radošu mākslinieku sauc džeku no ZZS rindām, kurš Ānes ciema bērnudārzā pie sienas pielīmē savu kailfoto. Grūti pateikt, kurš no Krauzes kolorītajiem rokaspuišiem ir labākais, jo bez Aivara Lemberga tur ir arī Jelgavas pirmais numurs – Ziedonis Caune, kurš represēto dienā kož pļavā; citreiz dabū sodu par jaunieša piekaušanu; iekuļas malumedību skandālā un paralēli tam – netraucēti ir Jelgavas novada mērs.

Man gribētos, lai Krauzi ievēl par Rīgas mēru, jo tad Ralfs Tokaho noteikti dabūtu darbu kā Armanda padomnieks. Taču nav tā, ka Armanda Krauzes spilgtākie notikumi ir saistīti ar citiem cilvēkiem. Cītīgi iepazīstoties ar ZZS priekšvēlēšanu materiāliem, jāsecina, ka Armands Krauze pazīst prezidentu.

Vilnis Ķirsis

Jaunākie reitingi liecina, ka “Vienotība” ir pārspējusi visdrosmīgākās cerības, uzstādot neticamus rezultātus. Pēc jaunākās statistikas viņi varētu saņemt nedaudz virs 3%, kas ir krietni vairāk nekā jebkurš spēja iedomāties. Daļēji rezultāts ir skaidrojams ar to, ka Vilnis Ķirsis vizuāli ir līdzīgs Nilam Ušakovam un, iespējams, ne paši spožākie Saskaņas vēlētāji gluži vienkārši ir sajaukuši partijas.

Ir grūti izvērtēt Ķirša solījumus vēlētājiem, jo līdz to dzirdēšanai nav iespējams tikt neaizmiegot. Taču “Vienotības” lēmums paņemt pašu garlaicīgāko kandidātu par savu jauno seju ir izcils divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens nepamanīs, kā “Vienotība” nogrimst. Otrkārt, tas pierāda, ka partijas nav atkāpusies no saviem principiem un tās izpratni par “jaunu seju” ļoti konsekventi definē vecūksņi.

Starp citu, apsveicu “Vienotību Rīgā” ar neseno jubileju – 300 laiku atzīmi Feisbukā.

Juta Strīķe

Katrās vēlēšanās vajag kādu par kuru balsot plakanās zemes teorijas aizstāvjiem un ķirzakcilvēku upuriem. Juta Strīķe ir ļoti ērts materiāls, lai viņu apvītu ar konspirācijas teorijām. Sākot ar tādiem sīkumiem kā viņas patieso vārdu, beidzot ar to, ka viņa patiesībā ir krievu spiegs. Principā šajā ziņā viņa pilda Sudrabas funkciju.

Doma par Strīķi kā mēru nedaudz biedē, jo ir skaidrs, ka viņu pēc ievēlēšanas nevarētu dabūt prom – Rīgas dome nemitīgi būtu spiesta viņu atjaunot amatā. Taču ir maz ticams, ka viņa līdz tam tiks, jo kā var vēlēt par cilvēku, kurš pats īsti nezina, kādas jaunas inovācijas piedāvā viņas “Jaunā konservatīvā partija”. Turklāt Jānim Domburam viņa skaidri ieskicēja savu izpratni solīto auditu jautājumā: būs daudzi auditi, mēs nezinām, kurš viņus taisīs, auditi paši sevi taisīts, bet ziniet… beigās auditus nemaz nevajadzēs.

Strīķe arī pauda, ka Rīgas domē strādājot labi cilvēki. Mans jautājums – huļiš tad kaut ko mainīt, Juta?

p.s. Cehs.lv, protams, neapskauž izvēli, bet, davaj, neesi pīzdacis un nobalso par kaut ko. Ar tukšu aploksni neskaitās.

Es <3 vēlēšanas

Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.

Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā “Jautājums”: “nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!”. Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?

Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto “dzeršanu līdz rītam” komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz “dzeršanu līdz rītam pie skolas”. Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar “Šanson TOP 40” aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.

Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: “Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!”

Tātad… Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: “Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām.” Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās “sociālistu” rindu.

Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:

“Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?”

“Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē.” Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.

“Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par “Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt” slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru…”

“Ko jūs ar to gribat teikt?” vīrietis teju uzkliedza.

“Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes.”

“NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!” Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.

Man radās āķīgs jautājums: “Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?”

“Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti.”

“Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi “straponi”, jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu…”

Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.

Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.

Jana: neliela priekšvēlēšanu psihoze

Jana atvēra acis piecos no rīta. Jau kuro reizi pēc kārtas. Pirms kāda laika viņa bija modusies sešos, taču, kopš pulksteņa pagriešanas tas notika stundu agrāk. Jau atkal kārtējo nakti viņa bija pavadījusi murgos. Murgos, kurus viņas parastā šuvējas dvēsele nevarēja saprast. Tiesa, par šuvēju viņa sevi dēvēja tikai iekšēji, jo kopš ceha izformēšanas pirms pieciem gadiem Jana strādāja par sētnieci. Darbs nebija grūts, viņas teritorija aptvēra pāris mierīgus kvartālus, vienīgā problēma bija salauztā koda atslēga stūra mājā, kura pagrabā atradās bārs un tad pēc tam nācās dezinficēt pieķēzīto priekšnamu. Taču arī par to Jana nesūdzējās. Patiesībā viņai sētnieces darbs patika pat labāk nekā šuvējas, atkrita vienmuļie pasūtījuma darbi un putekļainā diena iekštelpās.

Taču laime nebija ilga. Viss sākās kādā rītā, kad Janas pastkastītē iemeta priekšvēlēšanu avīzi. Tā bija pilna ar skaistu un smaidīgu cilvēku fotogrāfijām, kuras solīja laimi, bezmaksas zāles, transportu un pusdienas. Jana sākumā to pat īsti neapskatījās, tādus solījumus viņa atcerējās no komunistu laikiem, tāpēc daudz kārdinošāks likās jaunais naktskreklu katalogs. Taču viņas mieru iztraucēja Jēkabs, sētnieks no pretējās ielas puses:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana par šo jautājumu nebija aizdomājusies. Ģimenes un bērnu viņi nebija, arī vienīgie radi – brālis Aizputē zvanīja reti un par politiku Jana neinteresējās.
“Nuuu… nezinu… tad jau redzēs.”
“Ko tur daudz redzēt? Izlaupa valsti! Ir pēdējais brīdis rīkoties!”
Un Jēkabs izvilka no brezenta jakas mazu spīdīgu lapiņu, uz kuras arī rēgojas krāsainas un laimīgas sejas, tiesa, citādas nekā avīzē.
“Ja, kas sešos ir pikets.”
Jana nepaprasīja, kur, tikai iebāza lapiņu kabatā un vēlāk to kopā ar priekšvēlēšanu avīzi diskrēti izmeta atkritumu urnā.

Taču ar to viss nebeidzās, tikai sākās. Nākamajā dienā Janu, dodoties uz darbu, apšļāca mikroautobuss. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, taču Jana ievēroja uz tā aizmugures smaidīgas sejas. Atkal citas. Lai gan visas sejas bija ļoti līdzīgas, Jana varēja saderēt, ka šīs bija citas nekā tās, kuras bija uz avīzītes vai lapiņas. CIK to seju vispār bija?

“Balso par labāko izvēli! Tikai tu vari mainīt nākotni!” auroja radio vaļā pavērtajās bāra durvīs. Mājas priekšnams atkal bija pievemts, un Jana nopūtusies devās uz pieliekamo pēc terpentīna.
“Kāpēc nebiji vakar uz piketu?” aiz šķūnīšiem pavīdēja Jēkaba galva. Uz brīdi Janai norēgojās, ka virs tās mirdz sarkanbaltsarkans nimbs.
Jana paslēpās pieliekamajā. Taču arī tur nebija glābiņa. Zobārstu kabineta apkopēja, kura tur glabāja savas slotas, bija uzlikusi augšējā plauktā to pašu priekšvēlēšanu avīzi, kuru Jana bija pirms tam izmetusi mistkastē. Sejas atkal smaidīja un uz kaut ko aicināja.

No tās dienas sākās murgi. Sākumā Janai rādījās sapņos laimīgi smieklīgās grimases no mikroautobusa, taču pēc tam sejas pārvērtās – tās vairs nebija apgaroti nevainīgas, tās kaut ko pieprasīja, aicināja, pat draudēja. Sākumā atbalstīt bērnu slimnīcas un necirst kokus, pēc tam ierīkot baseinus, tad piedalīties pelmeņu rūpnīcas izveidē.
Sākumā Jana uz murgiem nekā nereaģēja, dzēra kumelīšu un apogu dziedzera novārījumu, kā bija ieteikusi kaimiņiene Sveta. Taču tas nepalīdzēja. Murgi kļuva intensīvāki, sejas dūca un klauvēja pie durvīm, tās mainījās, mežģījās dīvainos viepļos, mēģināja ielauzties viņas dzīvoklī un pat slepkavoja viena otru. Bet, galvenais – tās prasīja vienu vienīgu jautājumu, to pašu ko uzdeva Jēkabs: “Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”

Murgu dēļ Jana uztrūkās gandrīz pēc stundas un modās neparasti agri. Jebkurš psihes speciālists būtu ātri vien diagnosticējis Janai depresiju un izrakstījis zāļu vai psihoterapijas kursu, taču Janai tas, protams, pat neienācā prātā. Arī dzeršana nebija opcija – ar šo prieku viņai asociējās bijušais vīrs.
Tā nu Jana nolēma vērsties pie dziednieka. Viņš sevi sauca par Zinti. Zinta prakse atradās Gogoļa ielā, netālu no Janas kvartāla. Zinti bija ieteikusi Sveta.

Jana iepriekš nekad nebija bijusi pie dziednieka un iedomājās, ka tā būs līdzīga vizītei pie ārsta. Taču tas neizrādījās nekas tamlīdzīgs, tieši pretēji. Pirmkārt, tiklīdz kā Jana ienāca Zinta birojā, viņš pateica “jums kreisajam celim ir menisks un labajā smadzeņu pusē asisnsrites aizture”. Tas gan neatbilda patiesībai, bet Jana nez kāpēc, pakļaujoties Zinta pavēlei, izģērbās. Pēc tam Zintis teica, ka vajag iztaustīt slimās vietas. Jana tam padevās. Sākumā pieskārieni bija sāpīgi, pēc tam kļuva arvien patīkamāki… arvien maigāki un vienlaicīgi spēcīgāki… Jana iegrima staipīgi saldā mākonī. Beidzot laimīgās un baisās sejas apvienojās un solīja viņai kaut ko skaistu, neaizmirstamu un, kaut arī bezgalīgi skumju, tomēr saprotamu. Viņa iegrima saldi negausīgā sapnī, kur seju virpuļa galā mirdzēja tunelis un kāds prasīja:
“Nu, izlēmi, par ko ta balsosi?”
Jana iesmējās no visas sirds.

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.

Pārbrauciens

Ceha radošā kolektīva rīcībā nonāca izgrieztie kadri no dokumentālās filmas “Pārgājiens”.