Cenzūra, bļaģ

Mums visiem ir aptuvena izpratne par to, kas ir cenzūra, bet, kad par to vairāk aizdomājas, rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēj sniegt konkrētas atbildes. Cenzūra ir fenomens, kas mani ir fascinējis kopš senām dienām, īpaši pēdējo gadu laikā, kopš esmu aktīvs cehs.lv radošās triecienbrigādes funkcionārs. Cenzūra, kā izriet no definīcijas, ir kādas autoritātes ierobežota vai kontrolēta vārda un izteiksmes brīvība. Un, kaut arī mēs dzīvojam salīdzinoši rietumnieciskas demokrātijas apstākļos, cenzūra skar ikvienu dzīves jomu.
Izdzirdot vārdu “cenzūra”, daļa cilvēku iedomāsies par padomju represijām (šie cilvēki gan iedomāsies par padomju represijām, arī izdzirdot vārdus “budžeta konsolidācija”), otra daļa iedomāsies par melnajiem taisnstūrīšiem virs atkailinātām ķermeņa daļām un spalgiem pīkstieniem ar mērķi nomaskēt atsevišķus vārdus. Es, piemēram, šo vārdu asociēju ar Benija Hila šovu, kur kuplas sieviešu krūtis regulāri bija daļa no epizodes.

Ap to laiku kailas sieviešu krūtis televīzijā drīkstēja rādīt tikai pēc divpadsmitiem. Šis cenzūras un laika koncepts manam mazpadsmit gadus vecajam prātam nebija izprotams, taču biju izdomājis, kā to apiet, – man vienkārši vajadzēja ieviest satelīttelevīziju, lai varētu uztvert kanālus no citām pasaules laika zonām.

Vēl viena nianse, ko atceros no aptuveni tā paša laika, – cenzūrā noteikti sava loma bija arī kontekstam, jo mācību grāmatās bija ģenitāliju bildes, bet televīzijā tās nerādīja. Veselības mācības stundā (?) mūsu vidū centās atrast sociopātus ar aborta un dzemdību video palīdzību. Tie gan uz ilgāku laiku nostiprināja pārliecību, ka starp sievietes kājām nav atrodams nekas cits kā nepatikšanas un, ļoti iespējams, tur atrodas viņu indes zobi. Goda vārds, ja Stepaņenko uzskata, ka ir kāds veids, kā padarīt jaunu heteroseksuālu vīrieti par geju, tad to spēj tikai šie video.

Neloģisks šķiet arī cenzējamais ādas laukums. Televīzijā var mierīgi rādīt dāmas peldkostīmos, interneta portāli ir pilni ar bildēm, kuru parakstos ir “Neražiņa! Fanu acis pamielot izvēlies oskarotās aktrises kreisais pupiņš” vai “Karaļgalma goda sardze sarkst – vējiņš pacēla kleitiņu un pasaulei uzsmaidīja kroņprinceses apaļais dupsis”. Loģiski, rodas jautājums – kāds ir cenzējamais ādas minimums? Ņemot vērā, ka peldkostīmi mēdz būt ļoti “nabadzīgi”, visticamāk, cenzējami ir tikai krūšu gali, penis un kaunuma lūpas. Jocīgi, ka vīriešu krūšgali visiem ir OK, bet sievietes – nē, nē!

Cenzējamie izteikumi ir vēl viens īpatnējs fenomens. Un runa pat nav par naidīgiem izteikumiem vai draudiem kādai personai. Piemēram, frāze “arī mazgadīgi zēni masturbē” lika tev sarauties un nedroši paskatīties apkārt. Ja tu esi Jūlija Stepaņenko vai kāds no “Asociācijas Ģimene” entuziastiem, tad tu jau esi saķēris pildspalvu un iesnieguma formu policijai.

Sabiedrības tabu ir ļoti stipri pakļauti pašcenzūrai, taču tabu mainās un tie ir dažādi dažādās pasaules malās. Ja kāds Latvijā pārpublicētu korejiešu recepti suņa gaļas pagatavošanai, viņa sabiedriskais tēls tiktu iznīcināts. Tai pašā laikā Ziemeļkorejā ir pilnīgi normāli diviem vīriešiem pastaigāties roku rokā.

Es cenzūru iedalītu divās daļās – vertikālajā un horizontālajā. Vertikālā cenzūra ir autoritātes skaidri noteikti kritēriji, kurus nedrīkst pārkāpt, virinot muti. Labi piemēri ir kriminālsods par naida runu un polonija tēja. Pirmajā variantā ir demokrātiskas valsts pārvaldē sakārtota likumdošana un skaidra procedūra, kā sodīt cilvēku par izteikumiem “Delfu” komentāru sadaļā, bet otrajā gadījumā ir signāls par nerakstītu likumu pastāvēšanu un sekām, kuras piemeklēs, ja sāksi stāstīt par kleptokrātijas aizkulisēm.

Horizontālā jeb pašcenzūra pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par ļoti interesantu tēmu. Tradicionāli horizontālā cenzūra tiek realizēta starp jebkuras grupas dalībniekiem, piemēram, uzņēmuma darbinieki brīvprātīgi izvairīsies izmantot vulgārus vārdus profesionālajā saziņā, lai demonstrētu, ka viņiem nav nekā kopīga ar sabiedrības spektra neizglītoto galu. Pēdējos gados pašcenzūra ir kļuvusi daudz autoritārāka. Un, kas ir dīvaini, tajā lielā mērā ir vainojama tieši sabiedrības liberālā daļa.

Tradicionāli mēs sagaidītu cenzūru no labējo fašistu, nevis kreiso sociālistu puses. Taču pēdējo 100 gadu laikā lēnām un pamazām Rietumu pasaule ir kļuvusi krietni politkorektāka un iecietīgāka pret citām ādas krāsām, nacionalitātēm, reliģijām un invaliditātēm. Tomēr šis politkorektums ir nācis ar neiecietību pret neiecietību. Un, kā mēs zinām, jo vairāk cilvēku spiedīs iet vienā virzienā, jo spītīgāk viņš ies pretējā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu uzvesties laipnāk vienam pret otru un neapsaukāties. Un beigt cenzēt cilvēku ķermeni, mums visiem tāds ir, un neizliecieties, ka mēs neizbaudām citus ķermeņus.

“Joņa vēnotais spēka zizlis iešļakstēja viņa māsīcas izstaipītajā grēka rievā kā neuzmanīga ogotāja gumiķis rāvainā purva akacī!” – to varētu pārfrazēt, tikai nedaudz rupjāk, taču tad to izcenzēs, jo tā strādā cenzūra.

Jurčiks Ragana sagrāva “Dinamo” izredzes iekļūt playoff

Šodien Delfos par Jurčika nedienām. Starp citu – vīriešu kārtas raganu sauc par burvi, Jurčik.

Kā rādījusi Rīgas “Dinamo” svaigākā sezona, Kirova Lipmana izraidīšana no Latvijas Hokeja federācijas nav nesusi tūlītējus rezultātus visas valsts hokeja uzplaukumam, tāpēc Rīgas “Dinamo” nolēma atbrīvoties no vēl vienas raganas – Jurčika. Proti – kluba vadība liegusi Jurčikam Raganai apmeklēt komandas spēles, jo uzskata, ka viņš vienībai nesot neveiksmi.

Protams, komandas neveiksmēs nevar vainot faktu, ka pēdējos sešus gadus tai praktiski nav bijis īsta trenera, bet teju vai tikai trenera vietas izpildītāji, kas par asistentiem paņēmuši vecos čomus no komandas, kuriem nav trenera pieredzes. Pie vainas nebūs arī tas, ka komandas vārtos sezonas sākumā vienmēr tiek ielikts kāds caurkritis importa vārtsargs, bet komandas līderi katras sezonas beigās tiek palaisti vaļā un viņu vietā piemeklēti Eiropā nekad nespēlējuši hokejisti. Nevar vainot arī vienu no mazākajiem komandas finansējumiem visā Kontinentālajā hokeja līgā, kā rezultātā nav naudas, lai atļautos augstākā kaluma profesionāļus, bet naudas nopelnīšanai komandai jāsāk nodarboties ar pelmeņu tirgošanu. Skaidrs, ka patiesais neveiksmju iemesls ir kāds ar komandu nesaistīts ārējs faktors.

Pasakās un teikās raganas ar burvestību palīdzību vēl citiem cilvēkiem ļaunu. Pats esmu redzējis, kā Jurčiks Ragana hokeja arēnā spēles laikā vicina pa gaisu trejžuburu zizli un dēmoniskā balsī kliedz: “DI-NĀĀĀ-MOOO! DI-NĀĀĀ-MOOO!!!” Pilnīgi skaidrs, ka tas nav nekas cits kā buršanās rituāls, kura mērķis ir pieburt Rīgas “Dinamo” hokejistiem divas kreisās kājas, notirpušas rokas, šļauganus ceļus un paģiras (tas gan visvairāk darbojoties uz Žerģevu). Prieks, ka kluba vadība beidzot saņēmās spert atbildīgus soļus un patrieca šo melno magu no arēnas tribīnēm.

Tikpat pareizi bija atlaist no darba komandā Sandi Ozoliņu. Četri mēneši tomēr bija pietiekami ilgs laika posms, lai vienpersoniski padarītu vājo komandu par īstu triecienspēku, kas gatavs cīnīties par Gagarina kausu. Turklāt, būsim reāli, – ko gan Ozoliņš sajēdz no hokeja…

Tomēr, kā redzams, pat šie drosmīgie soļi nav spējuši noņemt komandai zaudējumu lāstu, tāpēc uzskatām, ka kluba vadībai vajadzētu pieņemt vēl vairākus nepopulārus lēmumus.

Kā pirmo piedāvājam – aizliegt hokeja spēles apmeklēt skatītājiem. Nevienam nav noslēpums, ka hokeja fani maču laikā pastiprināti mielojas ar grādīgajām dzirām, kā rezultātā zaļā pūķa varā sāk izkliegt dažādus skaļus saukļus, tādējādi traucējot hokejistiem koncentrēties. Saprotams, ka izdarīt atbildīgus metienus trāpīgi ir apgrūtinoši, ja fonā auro cilvēku bars. Piemēram, tenisā nekas tāds nebūtu iedomājams, jo katras izspēles laikā laukumā valda pilnīgs klusums. Acīmredzot tenisa fani PATIESI atbalsta savus iecienītos spēlētājus, nevis sporta notikumu izmanto kā ieganstu sarīkot kārtējo ļembastu.

Nākamā lieta, ko nekavējoties vajadzētu aizliegt, – skatīties Rīgas “Dinamo” spēles mājās. No personīgās pieredzes varu teikt, ka ne reizi vien, vērojot kādu saspringtu spēles epizodi pie mūsu komandas vārtiem, esmu pateicis: “Velns, tūlīt ielaidīsim!” Pāris sekundes vēlāk: BAMS! VĀRTI! Vairāk nekā skaidrs, ka šāda veida negatīva suģestija spēj nelabvēlīgi ietekmēt jebkuras spēles rezultātu, un vienīgais veids, kā izvairīties no šāda veida nejaušas vai pat apzinātas Rīgas komandas spēles sabotēšanas, ir pilnībā aizliegt hokeja skatīšanos televīzijā. Šīs negatīvās suģestijas iedarbību pierādīt var tikpat vienkārši kā faktu, ka homeopātiskās zāles darbojas.

Ja arī neviens no šiem soļiem nenovedīs komandu pie straujas uzvaru sērijas, iespējams, nāksies pieņemt vēl drastiskākus mērus. Proti – pārējiem kluba īpašniekiem jāatpērk Kalvīša daļas un jāpadzen viņš no kluba īpašnieku tribīnes. Jautāsiet – kāpēc? Tādēļ ka kārpa uz viņa deguna nedaudz atgādina Jurčika Raganas seju.

Vienu gan nav iespējams noliegt – Rīgas “Dinamo” ir teicami pildījusi savu sākotnējo mērķi – būt par Latvijas izlases bāzes komandu. Nedz viena, nedz otra nespēj pārkāpt izslēgšanas spēļu slieksni. Runājot par izlases sniegumu – to būtu iespējams uzlabot, vienīgi aizliedzot izlases spēles apmeklēt trim blondajām dāmām, kuras ik gadu gozējas tribīnēs. Ir vairāk nekā skaidrs, ka tik blondi mati latvietēm dabīgi nevar būt un patiesībā tie ir krāsoti, lai slēptu rudo – raganu – matu krāsu.

Trīs viedi stāsti par kādu vīru

Stāsts par aklumu
Kāds vīrs apprecēja skaistu sievieti. Mīlestība viņu starpā bija neizmērāma. Tomēr kādu dienu viņai atklāja ādas slimību un sievas skaistums sāka zust. Vīrs tikmēr bija ceļojumā un, dodoties atpakaļ uz mājām, zaudēja redzi. Tomēr neskatoties uz visām šīm nelaimēm abi dzīvoja mīlestībā un saticībā. Ar laiku sievietes daiļums pilnīgi izgaisa, bet aklais to nemanīja un turpināja mīlēt sievu tikpat stipri, kā sieva mīlēja viņu. Kādā dienā viņa nomira. Šī nāve izraisīja vīrā skumjas un ciešanas, un viņš izlēma doties projām no pilsētas.
– Kā tu spēsi ceļot bez palīdzības? Jo līdz šim tiki ar visu galā, pateicoties savai sievai, — radinieki neslēpa skaudro patiesību.
– Es neesmu akls, – atbildēja vīrs. – Tikai izlikos. Ja viņa būtu zinājusi, ka redzu viņu lēnām zaudējam savu skaistumu, tas viņu sāpinātu daudz vairāk nekā slimība. Viņa bija laba sieva. Es gribēju saglabāt viņas laimi.
Atvēris sievas testamentu, vīrs ieraudzīja, ka viņa bija ieķīlājusi māju, pārdevusi vectēva zemi Pampāļos un visu naudu novēlējusi feministu biedrībai.
– Kā tu varēji to pieļaut? Vienmēr biji tik uzmanīgs, – radinieki mulsa.
– Kas par stulbu jautājumu? Es taču biju akls.
Morāle: brīžam ir jāiemācās izlikties par aklu un neredzēt citu cilvēku trūkumus. Lai arī cik reizes zobi iekostu mēlē, tie tomēr paliek mutē un mācās sadzīvot viens ar otru. Tā ir piedošanas un sadzīvošanas garša.

Stāsts par lāpstu
(Šis stāsts tikpat kā vispār nav pārveidots, tieši tāds tas arī klejo feisbuka dzīlēs. Tas tā, – ja nu kāds izdomā pārmest, ka saceram murgus.)
Kādam vīram bija trīs bērni – divi dēli un meita. Kādā brīdī viņi pieauga un sāka izvēlēties savu ceļu dzīvē.
– Tēvs, esmu nolēmis kļūt par mākslinieku, – paziņoja vecākās dēls. – Radīšu ģeniālas gleznas un visi mani apbrīnos.
– Es gribu kļūt par neatkarīgu sievieti, – teica meita. – Mani garlaiko ģimenes dzīve, autiņi, netīrās zeķes un regulārs sekss. Dibināšu savu uzņēmumu.
– Es vēlos kļūt par geju, – sarunu noslēdza jaunākais dēls. – Braukšu uz Ameriku un dejošu Rikija Mārtina trupā.
Vīrs aizdomājās. Bērnu izvēles nebija ģimenei tradicionālas un, ja godīgi, arī nesaskanēja ar viņa sapņiem par nākotni. Taču vīrs mīlēja savus bērnus.
– Mani bērni! Es cienu jūsu izvēli un brīvību un vēlu jums laimi!

Pagāja gadi. Vecākais dēls tos bija pavadījis nesekmīgos mēģinājumos piezīsties kultūrfinansējuma fondiem, un neviens negribēja izstādīt viņa darbus. Meita bija nodibinājusi samērā veiksmīgu vegānu restorānu ķēdi, taču tad viņas mīļākais, caurkritušais politiķis un aktieris, savāca peļņu un aizmuka uz Taizemi. Jaunākais dēls bija pirms pieciem gadiem saslimis ar AIDS un gulēja uz nāves gultas.
Par šādu notikumu pavērsienu izmisušais vīrs devās pie kaimiņa.
– Mans draugs! Tavi bērni ir bagāti un veiksmīgi, visiem ir ģimenes un pa tavu māju skraida prāvs mazbērnu pulciņš. Kā tu esi to visu panācis?
– Ļoti vienkārši, mans draugs. Kad bērni bija izvēles priekšā, arī viņi vēlējās kļūt par gejiem, māksliniekiem un zaļajiem aktīvistiem. Tajā brīdī es viņiem vienkārši iesitu ar lāpstu pa galvu.
Morāle: ja īstajā brīdī iesitīsi bērniem ar lāpstu pa galvu, viņus gaida laimīga nākotne.

Stāsts par ceļojumu
Kāds vīrs bija nolēmis izzināt sevi un pasauli. Viņš nopirka Ryanair biļeti un devās uz tālo zemi. Tur nonācis, ievācās jaukā mājiņā kopā ar pieciem pakistāniešiem un četriem somāliešiem. Drīz vien viņš nopelnīja naudu pirmajam mobilajam telefonam un atdeva ātros kredītus.
„Laime ir,” vīrs ierakstīja draugos blakus fotogrāfijai, kur viņš kopā ar lietuviešu kolēģiem parkā cep cūku. „Tikai jābūt čaklam un kārtīgam, un uz to sūda zemi es atpakaļ vairs nebraukšu.”
Morāle: atveriet čekas maisus un visi būs laimīgi.

Pārsūti šos stāstus tālāk 69 reizes un Jaunajā Gadā tev izdosies nedzirdēt vārdu “simtgade”.

Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.

Urrā! Ziemassvētki!

Ir pienācis gada īpatnējākais laiks. Nevarētu gan teikt, ka Ziemassvētki pietuvojās nemanāmi, par tiem pravietoja lielveikalu mūzikas repertuārs jau pirms diviem mēnešiem. Arī “dāvanu ideju” reklāmas ir atgriezušās medijos kā masalas starp antivakcinācijas piekritējiem. Sabiedrībā, protams, attieksme pret Ziemassvētkiem ir ļoti dažāda, tomēr visi labprāt izbaudīs divas papildu brīvdienas, izņemot, protams, minimālās darba algas vergus, kas kārtos preces veikalu plauktos un pasniegs jūsu nosmulētajam bērnam burgeri un friškas.
Katrā ziņā vieni būs priecīgi un satraukti par Ziemassvētku pasākumiem un rituāliem, cilvēki ar D vitamīna deficītu un īstie latvieši bubinās, ka viss ir slikti, un Roberta Klimoviča romantiskajai interesei būs pienākušas beigas, jo laiks celt galdā šašliku.

Jo vairāk par to domā, jo vairāk tu saproti, ka nemaz nezini, kas īsti ir Ziemassvētki. Aptuvenais Jēzus dzimšanas laiks, ja pieņemam, ka, gluži kā jebkura grēcīga miesa, arī Dievs ir jāiznēsā dzemdē 9 mēnešus un tad jāizspiež mājlopu ēdiena traukā? Varbūt šie ir pagānu saulgrieži? Varbūt šīs ir tikai politkorektas brīvdienas, kad katrs var izvēlēties, ko svinēt vai nesvinēt vispār, bet pat rūdītākais ateists aizvērsies par pedofilijas piesegšanu Romas katoļu baznīcā un tā vietā piestūķēs seju ar uzkarsētu kautķermeni. Es uz šo laiku skatos nedaudz citādi, jo neizjūtu nepieciešamību visu marķēt, kārtot vai karināt birkas, līdz ar to šīs brīvdienas man vairāk ir kā jaunu iespaidu laiks, kā antropoloģisks lauka pētījums.

Vienu no galvenajām Ziemassvētku laika īpatnībām esmu nodēvējis par “smaidi un slēp sāpes”, jo, ko tur liegties, šis ir laiks, kad visi labprāt nesaņemtu nevienu dāvanu, ja vien paši varētu izvairīties no dāvanu gādāšanas ģimenei, draugiem un kolēģiem. Tā vien šķiet, ka par būšanu pieaugušam liecina apstākļu skaits, kuriem tu kļūsti par gūstekni, piemēram, hipotekārais kredīts, bērna piedzimšana, pienākums gādāt dāvanas utt. Visi, kas pelna mēnešalgu, ir norūpējušies par savu finansiālo stāvokli pēc svētkiem, taču visi apstākļi, visas mīlīgās mantiņas, gaismiņas un dekori atgādina tev nebūt par Grinču, jo šis taču ir prieka un mīlestības laiks.

Runājot par gaismiņām un pasākumiem, arī iedzīvotāju izvēlētajiem pilsētu vadītājiem šis ir svarīgs laiks savas lietderības izrādīšanai. Pilsētu mēri gatavo patosa pilnu uzrunu saviem vēlētājiem un atrāda pasākumus un ielu dekorus, kas tapuši kompromisā starp sliktu gaumi un ierobežotiem līdzekļiem. Galvaspilsēta ir apkarināta ar zilām gaismiņām, kas vairāk atgādina “1,5 EUR par ieeju” naktsklubu, kamēr provincē joprojām tiek dedzinātas lietas. Tiesa, vienā no pilsētām dedzināšanas mērķis ir atbaidīt šakāļus.

Galvenais apliecinājums pilsētas raženumam un viesmīlībai ir gadatirdziņu rīkošana. Jāpiebilst gan, ka vienīgā atšķirība starp gadatirdziņu Ziemassvētkos un gadatirdziņu jebkurā citā pilsētai svarīgā laikā ir gaisa temperatūra. Kad internetā pamanīju bildes, ka sākušies darbi pie gadatirdziņa ierīkošanas Doma laukumā, prātā iztēlojos, ka tur būs pilnīgi visas latviskās klišejas – kūpināta cūka, ar putraimiem un cūkas asinīm piestūķētas cūkas zarnas, cūkas tauki ar sāli, cūkas tauki ar ķimenēm, cūkas tauki ar kadiķi, cauraugušie cūkas tauki, karstvīns, koka sūdiņi un tas dīvainais stends ar aitas vilnas čībām, segām u. c. lietām, kuras tiek tirgotas dažādās Rīgas vietās 365 dienas gadā. Nebiju vīlies, kad aizgāju uz Doma laukuma gadatirdziņu, ieraudzīju visu, ko biju gaidījis, un pat piedzīvoju nelielu ejakulāciju! Bet tiešām nelielu un bet bez orgasma, gluži kā guļot ar “cilvēka 444” mammu, bet man nezināmu iemeslu dēļ iedomājos par Ivara Āboliņa brillēm.

Mani pašu visvairāk fascinē, kā uzņēmumi cenšas nopelnīt uz Ziemassvētku dāvanu pirkšanas trakumu. Visi tirdzniecības uzņēmumi strādā pastiprinātā režīmā, lai pārliecinātu, ka visas akcijas un lielās atlaides ir tikai viņu dāsno siržu dēļ. Reklāmas ir uz katra stūra, katrā interneta lapā, un pat televīzijā ir jāpiepūlē pacietība, lai aiz reklāmas pauzes sagaidītu savu iemīļoto pārraidi. Kā saka sakāmvārds, kas par daudz, tas par skādi, jo no lielā reklāmu daudzuma reklāmas un mārketinga nodaļās sāk ciest kvalitātes kontrole, kas savukārt rada iespaidu, ka malēnieši ir pārņēmuši pilnīgi visus vadošos amatus Latvijā.

Visbeidzot, mans pēdējais novērojums ir attiecībā uz pasākumu kopu, kas ir veltīti, lai sistemātiski melotu bērniem par Ziemassvētku vecīti, Jēzu un citiem pasaku tēliem, ar ko tiek saistīti Ziemassvētki. Negribu izklausīties iedomīgs vai labāks par jums, bet Ziemassvētku vecītim pārstāju ticēt jau četru gadu vecumā. Jāatzīst, ka patiesību man nodeva padomju bērnudārzā, kad Ziemassvētku vecīti nosauca par Salatēti, viņa apģērbs bija tikpat koši zils, cik Rīgas ielu dekorācijas, un arī fakts, ka viņš oda pēc alkohola un cigaretēm.

Man šķita, ka šajā informācijas laikmetā, kad bērnu raudāšana tiek apturēta ar pielaišanu pie datora vai mobilā tālruņa, bērni būs atklājuši patiesību pat daudz ātrāk par mani, taču vecāki un bērnudārziņu personāls joprojām pieliek diezgan lielas pūles, lai pārliecinātu, ka pensijas vecuma vīrietis ar lieko svaru, holesterīnā aizķepušiem asinsvadiem un diabētu spēj vienas nakts laikā apciemot ikvienu pasaules bērnu (izņemot daļas no Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas). Manuprāt, vecāki un pedagogi joprojām negrib pielikt vairāk pūļu, lai tiktu galā ar mazajiem rakariem, tālab viņi tiek iebaidīti ar “lielo brāli”, kas viņus visu laiku novēro, vai tas būtu Ziemassvētku vecītis, kurš neapbalvos ar dāvanām, vai Jēzus, kurš sodīs ar mūžīgām mokām ellē.

Priecīgus Ziemassvētkus, proletariāt :)

Solis no Zinātņu līdz Pseidozinātņu akadēmijai

Šī nedēļa sākās ar ziņu, kas citādi šķistu visai komiska, ja vien tā neraksturotu visnotaļ traģisku stāvokli sabiedrībā. Runa, protams, ir par Smiltenes domes priekšsēdētāja vietnieces Aijas Cunskas iniciatīvu izglītot novada skolu direktorus par līderismu, ajurvēdu un krietnu devu 9. maija fašisma. Ārkārtīgi ironisks ir arī fakts, ka Aija Cunska tika ievēlēta no Nacionālās apvienības saraksta, un, kā zināms, ajurvēda un 9. maija svinības ir daļa no tīrasiņu latviešu dzīvesziņas. Iztēlojos, kā Nacionālās apvienības kolorītākie biedri praktizē jogas pozu, kur jāizlokās par svastiku.
Problēma ir tā, ka ļaudis ir ļāvušies daudz un dažādiem meliem un tas viņus padarījis par vieglu upuri cilvēkiem, kuri vēlas iedzīvoties uz citu rēķina ar ne pārāk ētiskām metodēm. Ikviens grib labāk dzīvot, labāk ēst un labākas mantas, bet ne visi grib vairāk strādāt vai ilgāk iekrāt, un šajās situācijās nāk iedzīvoties alkatīgie un čaklie, piedāvājot uzsēsties uz kredītu adatas.

Bet mantas nav vienīgais labums, pēc kā cilvēki savā dzīvē tiecas. Cilvēkiem ir nepieciešama fizioloģiskā veselība un prāta labsajūta, bet dzīve diemžēl nav nepārtraukta labsajūtas sesija. Nelaimes un slimības skar gan mūs, gan mūsu ģimenes un draugus, un šajās situācijās apkārt sāk spietot ekstrasensorās maitu lijas.

Dziednieki nav nekas cits kā ciešanu parazīti. Dziednieku biznesa plāns ir gaužām vienkāršs un neētisks kā paralītiķa izvarošana. Dziedniekiem ir tikai jāparūpējas par to, lai viņiem būtu klienti. To var panākt, utilizējot cilvēku bailes un nedrošības sajūtu, stāstot viņiem, ka ārsti un medikamentu ražotāji ir alkatīgi briesmoņi, kuri grib saviem pacientiem iebarot pēc iespējas vairāk tablešu, kuras nevis dziedē, bet bojā kuņģi un aknas un uzkrāj miesā toksīnus. Ne visi mediķi ir izcili, “pateicību” gribētāji arī nedara godu citiem profesijas pārstāvjiem.

Arī medikamentu ražotāji ir pārkāpuši likumus, bet tie ir atsevišķi gadījumi un neraksturo visu nozari. Atcerēsimies, ka medikamentu iedarbība ir apstiprināta ar faktiem, bet dziednieku darbībām ir 0 garantijas. Cilvēki griežas pie dziedniekiem ar visdažādākajām slimībām, bet dziednieki ir vienīgie, kas šīs slimības ir pelnījuši. Bet nē, tā vietā viņi iegūst ētera laiku “Rampas ugunīs”.

Ir arī mazāk kaitīgi parazīti – veiksmes konsultanti, līderisma skolotāji, kouči un tas, kas šobrīd ir Viesturs Dūle. Protams, liela daļa cilvēku grib būt superbagāti un superietekmīgi – kā Īlons Masks vai Stīvs Džobs, tāpēc ir cilvēki, kas ir gatavi pārdot ilūziju, ka jebkurš var kļūt par vienu no pasaules varenajiem. Vai jums šķiet, ka Stīvs Džobs izlasīja kādu pašpalīdzības grāmatu, noklausījās kaseti ar isidioloģijas mācību un tad izveidoja “Apple” impēriju? Vai esat redzējuši Īlonu Masku dalāmies sociālajos tīklos ar banālām motivācijas bildēm vai citātiem? Nē! Motivācijas bildītes ir ilūzija par “es arī tā varētu, ja gribētu” slinkajiem, kas sēž dīvānā, blenž TV šovus un smejoties sprauslā ceptu pelmeņu drupačas.

Kas attiecas uz Uģis Kuģis-veidīgajiem, kas nodarbojas ar ilūziju un apšaubāmas informācijas tirgošanu, man ir radusies teorija – lielākā daļa konduktoru bija pārkvalificējušies par nekustamā īpašuma mākleriem, bet pēc krīzes nolēma kļūt par koučiem. Viņi savas kardinālās karjeras maiņas uzskata par lielu darba pieredzi, sporādiskās epifānijas, kā būt radošam un produktīvam, tiek papildinātas ar absurdām atziņām no pašpalīdzības grāmatām. Bet viņiem nekas nekad nemainās, gadu no gada viņi uzvelk savu apgarotā idiota masku un iet pārdot šīs ilūzijas citām viduvējībām. Uzskatu, ka viņiem vajadzētu katru gadu iestādīt 100 kokus, lai pasaulei kompensētu savu izelpoto skābekli.

Šī šarlatānisma un līderības sērga ir kļuvusi tik smaga, ka ne tikai tauta ievēl Saeimā un pašvaldībā cilvēkus, kas nodarbojas ar numeroloģiju un 9. maija ajurvēdu, bet pat aptiekāri regulāri iesaka homeopātiskus līdzekļus un “ARS” poliklīnikā tiek nodarbināts parapsihologs. Galvaspilsētas centrā ir homeopātiskā aptieka, kas nodarbojas ar ūdens pārdošanu slimiem cilvēkiem! Pat Valsts nodarbinātības aģentūras rīkotajās bezdarbnieku apmācībās tiek stāstīts par aurām, čakrām, pozitīvu domāšanu un līderu īpašībām. Īpaši tajās apmācībās, kas notiek Zinātņu akadēmijas telpās.

Mums sākumā šķita ļoti savādi, ka tik daudzi šarlatāni ir apsēduši tieši Zinātņu akadēmijas telpas. Mēs pētījām tās vēsturi, attīstību, vadītājus un darbiniekus un nespējām rast izskaidrojumu – kāpēc tur ir tik liela šarlatānu koncentrācija? Tikai beigās, kad Cehs.lv Paraģeodēzijas institūtā sāka pētīt āderes, mūsu pētniekiem radās aizdomas, ka zem Zinātņu akadēmijas atrodas Ziemeļeiropā lielākais kanalizācijas vadu konverģences punkts. Mēs neapgalvojam, ka šis apstāklis ir iemesls tam, kāpēc tur mītošie ir pilni mēsliem, bet mēs to arī nenoliedzam.

Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.

Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.

“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.

Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.

Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.

Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.

Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.

Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.

Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.

Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.

Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.

Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.

Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.

“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.

Bezmaksas priekameitas visiem!

Iekšlietu ministrijas izstrādātā Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta anotācija vēsta, ka prostitūtu pāraudzināšanas un viņu pakalpojumu pircēju rehabilitācijas kursiem no valsts budžeta 2019. un 2020. gadā plānots tērēt 469 695 eiro. Saprotu, ka šo naudu paredzēts izmantot, lai vestu ielasmeitas uz pareizā ceļa, pievērstu baznīcai un padarītu par gādīgām mātēm, bet viņu klientiem bargi pakratītu ar pirkstu, sakot: “Nu, nu, nu, nu, nu! Tā nu gan nav labi!”

Teikšu, kā ir – manuprāt, no šī cēlā plāna nekas neizdosies, tāpēc vēlos nākt klajā ar daudz labāku veidu kā, pielietojot šos līdzekļus, prostitūciju valstī likvidētu pilnībā. PIL-NĪ-BĀ.

Kā zināms, prostitūcija ir seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Izslēdzot norēķināšanās procesu, šīs klienta-prostitūtas biznesa attiecības pārvēršas par vienkāršu un parastu seksu ar abpusēju piekrišanu. Tātad prostitūciju var novērst, izslēdzot no seksa naudu. Daudzi lasītāji pirms mirkļa jau aizsteidzās uz komentāru sadaļu, lai ātri ierakstītu kaut ko par to, kā Cehs atkal grauj latvju ģimeniskās vērtības, bet mēs tikmēr iesim tālāk.

Teju vai 500 tūkstoši eiro ir nauda, par kuru 50 prostitūtām varētu visu gadu maksāt 800 € algu mēnesī kā arī garantēt valsts nodrošinātu veselības aprūpi. Domāju, ka strādāt gatavas meitenes šādas algas dēļ stāvētu rindā un, iespējams, būtu pat jāveic dalībnieču atlase un prasmju izvērtēšana. Piecdesmit jaunās darbinieces turpmākajā tekstā vairs neapsaukāsim par prostitūtām, bet gan skaisti latviskajā – priekameitas (prieks: pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai; meita: jauna, neprecējusies sieviete).

Principā, priekameitas būtu valsts ierēdnes, kas cīnās pret prostitūciju. Tā teikt – “īpašo” uzdevumu vienība. Gara acīm jau iztēlojos sloganus uz apspīlētiem krekliņiem: “Ar muti pret prostitūciju!” vai “Nebrūķē muti – brūķē mutē!” Priekameitu galvenais darba uzdevums būtu par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem novērst to, lai izmisuši vīrieši pērk seksuālus pakalpojumus par naudu. Es runāju par nakts reidiem Vecrīgas klubos, diennakts dežūrām Rumbulā un Lienes ielā, kā arī izbraukumiem uz zaļumballēm novados. Īpaši alternatīvi apdāvinātajiem paskaidrošu – jā, es tiešām runāju par bezmaksas minetiem.

Tiklīdz kāds tālbraucējs šosejas malā pa logu noplivina divdesmitnieku, iereibis ārvalstu viesis bārā grasās nopirkt meitenei dzērienu vai jaunietis izvelk maku pie nolietotu dāmu bariņa Lienes ielā, ierodas priekameitu neatliekamo uzdevumu vienība un paziņo: “Tikai ne par naudu – maksāt par seksuāla rakstura pakalpojumiem ir pretīgi! Cienītais, sekojiet mums uz busiņu…”

Saprotams, ka šo vajadzētu ļoti stingri kontrolēt. Piemēram, ieviešot priekameitu “minetu kvotas”. Teiksim 20 mineti dienā, ar papildu bonusu sistēmu, ja paveikti 30 vai vairāk. Ja sākotnēji šis skaitlis šķiet neliels, tomēr veiksim īsu matemātisku aprēķinu:
50 priekameitas x 20 mineti x 365 dienas = 365000 mineti gadā. Nu, vai nedaudz mazāk, jo brīvdienas, valsts svētki, un tā tālāk…
Bet tas tāpat noteikti ir krietni vairāk, nekā seksuālie pakalpojumi tiek pirkti šobrīd, tāpēc domāju, ka piekritīsiet – šāds valsts apmaksāts prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā kaut kādi muļķīgi rehabilitācijas kursi.

Katrs, kurš salīdzinoši intensīvi baudījis grādīgās dziras, zinās pateikt, ka jāārstējas ar to pašu, ar ko saslimsts. Ir pilnīgi skaidrs, ka paģiras nevar aizdzīt gudri runājot par to, cik tas ir slikti un kā nākotnē vairs nevajadzētu ļauties zaļā pūķa vilinājumam. Labākais veids, kā likvidēt paģiras, ir salāpīties. Precīzi tāpat ir ar prostitūciju – to iespējams likvidēt tikai ar minetu.

Principi

“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars.

Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja ēdājs straumīti laicīgi nenoķēra ar mēles galu, tiekot arī līdz zoda līnijai, tālāk nopilot un nošmucējot kreklu.

“Vecīt, eu, vecīt, tu dzīvs? Kaspi? Vecīt?”
“Ghņņņ!” Kaspars ar roku atgaiņājās no Māra, kurš viņam pliķēja pa vaigiem.
“Hū… bāc, tev visa seja asinīs. Deguns čista lauzts. Nevajadzēja mest pa mēmajiem. Moš tevi notriektu un vēl kompensāciju pēc tam izsistu.”
“Āāāhņņ,” Kaspars labrātāk būtu palicis tumsā pie melleņu klimpu bļodas. Deguns pulsēja un bija pieņēmis baklažāna nokrāsu un veidolu.
“Turies, viena sieviete ātros jau esot izsaukusi. Izskatās, ka tavam veļļukam arī viss ok.”
“Āāā, bļāģ,” pirmais artikulētais vārds no Kaspara mutes izlauzās, cenšoties uztrausties sēdus. Mugurā iedūra kā ar nokaitētu dzelzi.

Notiekošo vēroja kādi 10-15 cilvēki, daži apspriedās. Kāds vēlreiz skaļāk pārprasīja, vai ātrā palīdzība jau izsaukta, tad, saņēmis apstiprinošu atbildi, piegāja pie Kaspara un Māra, piedāvājot cietušajam ūdeni un salvetes.

“Eu, pavācies malā, vecīt. Kaspis jau tā aizņem pusi veloceliņa, nebloķē tu visu,” Māris uzsauca.

Ap stūri divus kvartālus tālāk iznira sirēnu skaņa, zila atblāzma dricelējās veikalu skatlogos.
“Turies, dzirdi, ātrie.”

Pēc pusminūtes mediķu busiņš bija klāt, šoferis strauji nobremzēja, feldšeris atgrūda vaļā pasažieru puses durvis un grasījās kāpt ārā, kad pie auto pieskrēja Māris un aizgrūda durvis ciet, gandrīz iesitot ar tām mediķim: “Ko jūs darāt, mudaki?”
“Ko?… paejiet malā!” mediķis vēlreiz mēģināja atvērt durvis, bet Māris pret tām bija atspiedies ar visu svaru.
“Jūs stāvat uz veloceliņa! Te ir arī ietve, blakus ir automašīnu josla. 150 metrus tālāk ir autostāvieta. Kas, nav kur mašīnu nolikt normāli?” bļāva Māris.

No automašīnas izkāpa šoferis un mierīgi atvilka Māri malā. Feldšeris pāris mirkļu laikā jau bija ārā un noliecies pār Kasparu, tad ar roku parādīja kolēģim – nestuves!

“Eu, Kaspar! Kaspi! Kaspar! Pasaki, lai viņi pavāc malā savu lūzni, mēs aiziesim līdz autostāvvietai paši!” Māris centās tikt garām Aldim, ducīgās miesasbūves šoferim, un bļaustījās pār Alda plecu.

Šoferis pagaidīja, kamēr feldšeri ieceļ nestuves ar Kasparu automašīnā, tad atstājās no Māra un sēdās pie stūres.

Māris jau atradās automašīnas priekšā, ar abām rokām vairākas reizes iesitot pa vējstiklu: “Attieksme, čaļi? Normāla attieksme, ja?” tad dažus soļus atkāpās, lai nobildētu mediķu busiņu uz veloceliņa.

Telefonu bija izvilcis arī Aldis, lai nobildētu salijušo bļaustekli priekšā mašīnai, un omulīgi iehrukstējās. Tie bija tie pieklusinātie piecdesmitgadīgo mieramiku smiekli, kad raustās pleci, bet skaņa atgādina vien cauras akordeona plēšas svilpšanu.

“Pavācies malā, jaunais cilvēk, lūdzu,” uzkliedza feldšeris.
“Jums pašiem bija jāpavācas jau sākumā. Jums te vispār nebija jāapstā…”

Māra tumsā nebija melleņu klimpu, bet siltums gan. Galvā bija bieza, adīta mice Jamaikas karoga krāsās, galvā dūcēja strops ar bitēm.

Māris neredzēja, kā feldšeris paspiež roku jaunajam vīrietim, kas mirkli iepriekš bija piedāvājis Kasparam ūdens pudeli, kura nu tika likta lietā Māra aizvēršanai.

Māris atjēdzās jau busiņa aizmugurē ar šinu ap kaklu. Uz viņu skatījās Kaspars.
“Māri?”
“Ko?”
“Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.”
“Man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja. Principi ir principi, vecīt. Veloceliņš ir velobraucējiem.”

Simtgade nav grozāmgrābslis

Tuvojas valsts svētki. Neatkarības diena. Sūds par to, kas notiks šogad. Galveno uzmanību vēlos pievērst 2018.gadam, kad Latvija svinēs savu neatkarības simtgadi. Un kā jau vairumam svētku, tipiskajā latviešu svinēšanas manierē, pēc svētkiem sekos paģiras. Varu saderēt, ka pēc valsts simtgades atzīmēšanas, 2018.gada 19.novembrī iestāsies gadsimta vilšanās. Lai izbēgtu no vaimanu, depresijas un pašnāvību viļņa, man ir vairāki ieteikumi. No (rūgtas dzērāja) pieredzes zinu, ka pēcsvētku riebumu var mazināt, ja svētkus sagaida sagatavots, bet svinības notiek ar mēra izjūtu. Ne ar Ušakova kunga vērienu, bet ar mēru.

Pirmais un galvenais ieteikums: vārdu savienojumus “Latvijas simtgade” un “Latvijai 100” nepieciešams steidzami reģistrēt kā preču zīmi un iekasēt autortiesību atlīdzību par to izmantošanu. Šobrīd Latvijas simtgade tiek pieminēta tikai mazliet retāk par ātro kredītu piedāvājumiem, taču jau ir kļuvusi ne mazāk uzmācīga. Simtgade šobrīd ir kā grozāmgrābslis 2017.gada sākumā, to cenšas iesmērēt katrā veikalā, vietā un pasākumā. Un vajag paredzēt administratīvo atbildību par valsts simbolu nelietderīgu lietošanu, ne tikai par atklātu zaimošanu. Pie reizes derētu aplikt ar akcīzes nodokli sarkanbaltarkano linu, koka, ādas, vilnas un dzintara sūdiņu izgatavošanu. Līdz jubilejai vēl gads, taču jau tagad gribas vemt no pop-etnogrāfisko motīvu pārmērīgas izmantošanas. Sarullējiet, lūdzu, savu Austras koku, un ar viegli rotējošu rokas kustību iespraudiet to tur, kur Saules māte nespīd.

Kā nākamo soli, es piedāvāju iztikt bez armijas parādes. Mēs neesam Ziemeļkoreja. Mūsu potenciālais pretinieks tāpat ir informēts par Latvijas rīcībā esošo pusotru tanku un divarpus helikopteriem. Kā būtu, ja valsts svētkos tiktu piešķirta apmaksāta brīvdiena tiem, kas katros svētkos strādā visvairāk – policistiem un mediķiem. Lai policisti nestāv nemitīgajā sardzē. Lai ātrās palīdzības ekipāžas nestāv pie masu pulcēšanās vietām, gaidot ar alkoholu saindētos patriotus. Un lai zaldāti beidzot izbrauc no poligoniem un kazarmām, un atpūšas mājās, draugu un ģimenes locekļu vidū.

Vēl es ļoti vēlos 18.novembrī iztikt bez salūta. Ir sagaidāmi valsts svētki, nevis Ķīniešu jaunais gads. Krāsainie blīkšķi zem mākoņiem atgādinās tikai par vējā notriekto naudu, nevis par Latvijas sasniegumiem pagātnē un gaišām iespējām nākotnē. Nešaubos, ka visvairāk par salūtu jūsmos tie, kuriem nemaz nav tiesību balsot. Gan nepietiekama vecuma, gan nepietiekamas vēlmes naturalizēties dēļ. Šo cilvēku vajadzības pēc izklaides lieliski apmierina cirks un klejojošie lunaparki, kuri joprojām pastāv, kaut arī bez dzīvniekiem.

Ceru, ka tas nav noslēpums, ka valsts svētki lielākoties tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Protams, nākamā gada budžets jau ir pieņemts un apstiprināts un izmaiņas tur nav paredzamas, taču vieta shēmām un manevriem vēl ir. Šobrīd svarīgi ir apņemties un nenovirzīt naudu uz svinībām, prom no citiem projektiem. Nekādā gadījumā nedrīkst svinību dēļ aiztikt līdzekļus, kas paredzēti, atvainojiet, neparedzētiem gadījumiem. Es jau saprotu, būs kārdinājums atklāt jaunus pieminekļus, rīkot koncertus, maratonus un akcijas. Ir jāatstāj naudiņa lai nākamajā rītā salāpītos, proti, lai piesegtu caurumus budžetā. Lūgums nešķiest naudu patriotiskām kinofilmām, šķiet nāk par vēlu, jo studijas, režisori un aktieri šobrīd mauc ar Bolivudas vērienu. It īpaši ir iecienītas filmas par pagātnes notikumiem. It īpaši par laika periodu no 1918 līdz 1941 gadam. Žēl, ka vēlme raudzīties nākotnē, nevis lūkoties pagātnē, tiek uztverta kā vājums un patriotisma trūkums. Un patriotisms ir tāda lieta, ar kuru var aizbildināties tad, kad pietrūkst pamatoti argumenti. Piedāvāju vispār netērēt naudu nekam, kā nosaukumā ir apspēlēts vārds patriotisms. Patriotiskā audzināšana, patriotiskā dzeja, mūzika, kino, nometnes u.c. Tas nav īsts patriotisms, kas ir stutējams ar naudas pabalstiem un demagoģiju.

Būtu izcili, ja svinības rīkotu par saziedotu naudu un budžetu neaiztiktu vispār. Mēs latvieši, esam raduši nākt uz balli ar groziņiem. Es pats labprāt ziedotu Latvijas gadadienas svinībām kādu piecīti. Neesmu gatavs maksāt vairāk, un ceru, ka no manis maksātiem nodokļiem lielāka summa netiks atvilkta pasākumiem, kurus es neplānoju personīgi apmeklēt. Par apmeklējamiem pasākumiem esmu gatavs nopirkt biļeti. Jāņu svinēšanas tradīcijas rāda, ka lai savāktos kopā, iekurtu ugunskuru un dziedātu dziesmas, nav vajadzīga pārlieka valsts uzmanība un budžeta finansējums. Dziesmu un Deju svētku svinēšanas tradīcijas liecina, ka pieprasījums pēc latviskiem pasākumiem ir milzīgs un cieņas uz valsti mums netrūkst. Es ļoti vēlos, lai par svētku gada kulmināciju kļūtu tieši Dziesmu un Deju svētki jūlijā, nevis Neatkarības diena novembrī. Es vēlos piedalīties pats, iesaistīt svinībās ģimeni un sastapt draugus un paziņas no attālākiem novadiem, lai kopā svinētu, uzdziedātu un dejotu Latvijas vasaras siltajā drēgnumā. Prezidenta novembrim neraksturīgi silto uzrunu varēs pavērot TV un, ja ir nepieciešams, to varēs pagriezt klusāk vai noskatīties atkārtojumā. Neveidosim Latvijas simtgades svinības par Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām pāri paliek tikai tukši objekti un blāvas atmiņas.

Re, kas palika pāri pēc Riodežaneiro OIimpiskajām spēlēm 2016.gadā:

https://www.theguardian.com/sport/gallery/2017/feb/10/rios-olympic-venues-six-months-on-in-pictures