Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”

Antiņ, pūt stabulīti; prātiņ, nāc mājās!

Nesen pašmāju trešais tēva dēls – Ansis Ataols Bērziņš – sasauca preses konferenci, lai kārtējo reizi pažēlotos par to, cik ļoti valsts viņam nodarījusi pāri. Tā kā kopš šī tautas glābēja varoņeposa pagājuši jau teju desmit gadi un lielākā daļa lasītāju noteikti domā: “Ansis Ataols… kas?”, paskaidrosim, ka tas ir čalis, kurš 13. janvāra nemieru laikā mētājās ar bruģi, bet, kad tiesa par to piesprieda nosacītu sodu, nolēma pamest valsti un savu ģimeni, lai rakstītu dziesmiņas par to, cik ļoti vēlas viņus satikt, un dotos “politiskajā trimdā”, tādējādi pārvēršot nosacīto sodu par reālu cietumsodu. Jau iepriekš par to rakstījām: “Cehs.lv: Ansis Ataols Bērziņš – reti draņķīgs dumpinieks“.

Atgriežoties pie Anša sasauktās preses konferences, vēlamies analizēt pāris tajā izskanējušas tēzes. Tātad Ataols uzsver, ka “Latvija nav tiesiska valsts”, jo viņš ar bruģi mētājies sabiedrības interesēs. Visupirms jānorāda uz faktu, ka Latvijas Republikas tiesiskums ir atrunāts jau Satversmē, un tā apstrīdēšana caur vienpersonisku cietēja prizmu ir spļāviens Satversmes veidotāju sejās. Otrkārt – Latvijas tiesiskumu lieliski ilustrē tas, ka cilvēkus, kas pārkāpj likumus un pēc tam izvairās no nosacīta soda, mēs liekam cietumā.

Tālāk Bērziņš norāda: “Latvijā augstākās instances tiesa piesedz zemāku instanču tiesu kļūdas un brāķi, nevis tās labo. Sistēma sagaida, ka cilvēks tai bučos roku.” Pārfrāzējot – tiesa sagaida, ka iedzīvotāji ievēros likumus. Mēs dzīvojam valstī, kurā sistēma sagaida, ka bučosim tai rokas, ievērosim likumus, maksāsim nodokļus un būsim pilsoniski aktīvi, – nudien pretīgi, tas ir kaut kas nedzirdēts. Nosauciet kaut vai vēl vienu valsti, kurā kaut kas tik neiedomājams notiek. Ā, pag…

Ansim, protams, azotē ir arī vairāki risinājumi, piemēram, viņš vēlētos, lai Latvijā tiktu ieviesta “civila kontrole pār sistēmu”. Šajā mirklī sāk kļūt neskaidri – tad Ataols vēlas, lai Latvija ir tiesiska valsts vai nē? Jo civila kontrole ir tiešs pretstats tiesiskai valstij.

Civilo kontroli Bērziņš skaidro kā augstākās uzraudzības institūciju jeb kaut ko līdzīgu “vecajo padomei”, kurā sabiedrības cienītiem speciālistiem būtu tiesības atcelt tiesu spriedumus un tos nodot jaunai izskatīšanai, ja “redzētu, ka kaut kas pieņemts netaisnīgi”. Pavisam nesen internetā tika publicēts kāds dokuments, kuru parakstījusi “Latvijas inteliģence”, tostarp arī Pujāts, Rudzītis, Veidemane, Ostrovska un citi cienīti speciālisti. Sauciet mani par idiotu, bet es ļoti nevēlos, lai šādi vai jebkādi citi speciālisti varētu brīvi caurskatīt visus tiesas spriedumus un pilnīgā chillā nolemt, kuri no tiem nav gana labi.

Ironiskā kārtā Latvijā pēdējo gadu laikā tikai divi cilvēki ir piedāvājuši savu alternatīvo tiesu. Viens ir Ansis Ataols Bērziņš, bet otra – kāda sagadīšanās – jau iepriekšējā rakstā par šo tēmu pieminētā Ditta Rietuma, kura sevi pasludināja par pamatiedzīvotāju ķēniņieni un mēģināja norēķināties ar koka sprigulīšiem.

Vēl jāpiebilst, ka Ansis Ataols veselas divas reizes lūdza Valsts prezidentam apžēlošanu. Tā kā ir skaidrs, ka šādus lēmumus prezidents, visticamāk, nepieņem vienpersoniski un emociju vadīts, bet gan apspriežas par tiem vismaz ar sievu, taču, visdrīzāk, ar veselu gūzmu savu padomnieku, tad zināmā mērā šis sabiedrībā cienīto speciālistu lēmums Bērziņu neatbrīvot no cietumsoda varētu tikt uzskatīts par jau realizētu “vecajo padomi”. Bet tas nu tā.

Visubeidzot – savas darbības Ansis Ataols Bērziņš ir nosaucis par uzupurēšanos valsts vārdā. Hei, Latvijas brīvības cīņu karavīri, kas bija gatavi doties pretī drošai nāvei, lai realizētu sapni par brīvu Latviju; visi izsūtītie latvieši, kas bija spiesti dzīvi pavadīt trimdā Sibīrijā, jo pārāk mīlēja savu valsti; čekas pagrabos nomirušie patrioti; Bastejkalna apšaudēs bojā gājušie, paejiet malā – Ansis tūdaļ raidīs trāpīgu bruģa gabalu tieši logā un pēc tam nodziedās par to dziesmiņu, kožot siltā viesnīcas numuriņā Čehijā. Tas bija upuris, kuru nākamās paaudzes atcerēsies un daudzinās vēl otrajā Latvijas simtgadē. Bravo!

Vizīte pie tipiskas antivaxeru ģimenes

Mana mīļotā sieviete ir pirmā bērniņa gaidībās, kas nozīmē pirmreizēju saskarsmi ar visdažādākajām problēmām un lēmumiem. Viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par mūsu bērniņa vakcināciju, jo publiskajā telpā ir viruši neskaitāmi strīdi par šo jautājumu. Man ir tikai viens mērķis – lai mans bērniņš būtu vesels.

Esmu izlasījis internetu krustu šķērsu, taču informācijas ir tik daudz, ka galva sāk reibt. Sociālo tīklu strīdos par šo tēmu pamanīju kādu ģimeni (Dzintars un Evija). Abi šķita ļoti racionāli vakcinācijas pretinieki, kas nebaidījās paust savu viedokli un pamatot to ar dažādām saitēm internetā. Sazinājos ar Dzintaru, un viņi laipni piekrita uzņemt mani kā viesi savās viesmīlīgajās mājās.

Ierodoties pie saimniekiem, uzreiz sapratu, ka tur dzīvo cilvēki, kuri ļoti augstā vērtē tur tradīcijas, ģimeni un vērtības, par to liecināja ļoti sakoptā teritorija, kas vasarā noteikti izskatās absolūti pasakaini. Dārzā varēja pamanīt dažādus latvju un Austrumu simbolus, daži no tiem bija iekārti kokos, citi atradās pie mājas un šķūnīša ieejas. Mani sveicināt steidzās Dzintars un viņa suns vārdā Šantijs jeb Mieriņš, un jāatzīst, ka vārds viņam bija gluži piemērots, jo viņš draudzīgi paluncināja asti, apostīja man roku un lēnām aizslāja atpakaļ māju virzienā. “Viņš ir tikko paēdis, grib nodoties diendusai,” Dzintars paskaidroja un aicināja uz iekštelpām iepazīties ar ģimeni. Mājā mani sagaidīja vīraka smarža un garos, krāsainos brunčos tērptā Evija, kas iepazīstināja mani ar abiem dēliņiem – Pēteri (4) un Uģi (2).

Izstāstīju par gaidāmo ģimenes pieaugumu un vakcinācijas jautājumu. Dzintars saprotoši uzsmaidīja un teica, ka arī viņi vēl pirms dažiem gadiem esot “staigājuši manās kurpēs”. Evija teica, ka jaunībā esot daudz lasījusi un meklējusi gudrības, kā dzīvot, bet nekas nav spējis uzrunāt vai pārliecināt. Taču viss mainījās pirmās grūtniecības laikā. “Viss nostājas savās vietās, ja ļauj runāt intuīcijai, nevis prātam. Internets, televīzija, pat reklāmas uz ielām neveicina domāšanu, tieši pretēji – viedokļi tiek implantēti smadzenēs. Cilvēks kļūst par robotu! Es ilgi dzīvoju robota dzīvi starp citiem robotiem – mašīna, darbs, mašīna, vakariņas, televizors un tā uz riņķi. Tikai, kad paliku stāvoklī ar Pēteri, sapratu, ka tas tā nevar turpināties. Tik vienkārši – atnāk bērniņš un tu instinktīvi zini, kas jādara, lai viņam būtu vislabākais dzīvē.”

Pie galda neveikli piesteberēja mazais Uģis, un tēvs viņu nosēdināja sev uz ceļa. Kamēr Evija man stāstīja par pēkšņo paradigmas maiņu, Dzintars paņēma tējkaroti mīksta sviesta un sāka to barot mazajam knēvelim, kurš to arī bezrūpīgi čāpstināja mutē. “Vai ir labi dot bērnam ēst sviestu?” atļāvos pajautāt. Abi vecāki man pastāstīja, ka tas ir viens no labākajiem ēdieniem, jo tas ir tīrs lauku sviests no netālās zemnieku saimniecības, no nepasterizēta piena, bez konservantiem un ķīmijas, pilns ar veselīgajām baktērijām. Tauki esot ļoti svarīgi ikdienas uzturā, jo ketoze uzlabo domāšanu, smadzeņu attīstību un pagarina mūžu. Pieņēmu zināšanai, un mēs pārgājām pie vakcīnu jautājuma.

“Kā jau Evija teica, kad pieteicās Pēterītis, mums viss bija jāmaina – jādzīvo veselīgi un pie dabas. Protams, tas izslēdza arī jebkādu vakcināciju. Slimības izraisa neveselīgs dzīvesveids un neveselīgas domas. Dabā nav tādas lietas kā slimības, tās visas ir cilvēku izraisītas un radītas. Slimības ir milzīgs peļņas avots zāļu ražotājiem, tātad izdevīgi ir arī kaites ārstēt pēc iespējas lēnāk. Korporācijas cilvēkus pieradina pie saviem produktiem. Ziņas, filmas, mūzika, uzturs, sociālie tīkli – tas viss ir uzbūvēts ar mērķi palielināt peļņu. Tāpēc arī pasaule ir pilna ar cilvēkiem ar lieko svaru, kas nepaceļ acis no ekrāna,” man izskaidroja Dzintars un devās nolikt mazo Uģi diendusā, bet es aizdomājos par dzirdēto.

Evija piekrītoši pamāja: “Es jums neiesaku vakcinēt bērniņu, bet šis lēmums ir jāpieņem vecākiem pašiem. Bet ņem vērā, ka ir daudz pētījumu, kas liecina, ka vakcīnas satur dzīvsudrabu, kas, kā jau tu ļoti labi zini, ir ļoti kaitīgs. Modificētu dzīvnieku gēnu injicēšana savā organismā, piekritīsi, galīgi nešķiet laba lieta. Kāpēc lai es to nodarītu mazam, neaizsargātam bērnam? Galu galā veselam cilvēkam ir veselīga baktēriju mikroflora, ja kaut kas izjauc balansu mikroflorā – rodas tas, ko sauc par slimībām. Un ar ko ārstē šīs slimības? Ar ķīmiju, kas vēl vairāk izjauc līdzsvaru cilvēka ķermenī.”

Nolēmu apjautāties par to, kur šie cilvēki ir smēlušies zināšanas par mikrofloru un veidiem, kā dzīvot: “Lielākoties mēs jau intuitīvi jutām lietas, kuras jādara pareizi, bet mums ļoti palīdzēja arī daudzi citi, cilvēki, kas aktīvi interesējas par šīm lietām. Gājām uz dažādām lekcijām, un ļoti iepatikās Uģis Kuģis. Mēs ar Uģi ļoti sadraudzējāmies un viņam par godu arī nosaucām mūsu jaunāko puiku.” Dzintars atnesa dažas grāmatas, kuras man izpētīt, pārsvarā tie bija tulkoti Indijas autoru darbi. Vīrietis turpināja: “Uģis mums ļoti pavēra acis par to, kā sadzīvot ģimenē. Mēs atskārtām, ka sabiedrība ir pilnīgi sabojājusi attiecības – cilvēki iemīlas un drīz šķiras, tas nav normāli, senāk cilvēki iemīlējās un nodzīvoja visu mūžu kopā.”

Apjautājos, kā vēl ir izmainījušās attiecības pēc šīm mācībām: “Mums ir pazudis sabiedrības uzliktais tabu mīlestībai. Piemēram, kad mēs ar Eviju nodarbojamies ar seksu, mēs neslēdzam durvis un puikas to var redzēt, jo tas ir gluži dabīgs dzīves process. Pirmajā reizē Pēteris ieraudzīja mūs no aizmugures un sāka gauži raudāt!” Abi vecāki smējās un saskatījās. Evija izteica minējumu, ka Pēterim nebija saprotams, kāpēc tētim tik jocīgi kustas dibens un mamma sten. Dzintars turpināja: “Sekss ir vēl viena no tām lietām, ko sabiedrība ir padarījusi par tabu, lai to varētu pārdot, bet patiesībā tas ir dabisks, ikdienišķs un veselīgs. Sievietes vagīnā ir ļoti vērtīga baktēriju mikroflora. Evija katru rītu man un arī puikām ar pirkstu uzsmērē uz mēles drusku šīs mikrofloras. Man kādreiz bija problēmas ar vēderu, bet nu tās visas ir pagaisušas. Evija arī paskalo pirkstu ūdenī, un es to nesu savam kolēģim, kuram ir C hepatīts. Domājam, ka viņš būs vesels pēc dažiem mēnešiem un farmācijas nozare paliks bešā.”

Lai mani pārliecinātu, Dzintars un Evija piedāvāja man pavērot viņu mīlestības aktu, bet es atteicos un ar iegūtajiem iespaidiem devos atpakaļ uz “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratoriju. Grūti sagremot, ko ieguvu no šīs vizītes pie antivaxeru ģimenes. Cilvēki ir ļoti patiesi, laipni un jauki. Viņi ļoti augstu vērtē veselību un mīlestību, taču bažas radīja informācijas avoti, uz kuriem šie cilvēki balsta savu uzticību. Informācija pārsvarā nāk no pasaules daļas, kur ūdens uzturam tiek ņemts no upēm, kur krokodiliem tiek izbaroti mirušie ģimenes locekļi.

Apšaubāmi ir arī balstīt ģimenes modeli uz guru mācībām, kuriem pašiem nav ģimenes. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Galu galā vecāki gadu simtiem ir veduši savus bērnus pie katoļu mācītājiem – un cik daudz krietnu kristiešu izaudzis, pat ja šajā procesā ir cietuši daži altāra zēni. Līdzīgi kā ar vakcīnām – paglābj tūkstošus no drošas nāves, pat ja dažiem tas izraisa veselības problēmas.

Influenceru jeb mikroslavenību postaža

Pirms neilga laika starp ziņām parādījās informācija, ka ir izveidota Latvijas Blogeru un influenceru asociācija. Ņemot vērā “cehs.lv” triecienbrigādes pieredzi blogošanas jomā, kas, starp citu, stiepjas krietni pirms apvienošanās zem viena zīmola, nolēmām padalīties ar savu ekspertu viedokli šajā jautājumā.

Savu pārdomu un ikdienas notikumu pierakstīšana ir sena kā pati rakstīšana. Sendienās cilvēki rakstīja dienasgrāmatas, kuras nereti tika arī publicētas, pārsvarā pēc to autoru nāves, jo lasītājus allaž ir interesējis ieskats cilvēku privātajā dzīvē. Patīk tev tas vai nepatīk, “lūrēšana caur atslēgas caurumu” ir bijusi un vienmēr būs populāra, tā ir izbēgšana no savas garlaicīgās pelmeņu ņukāšanas, kļūstot par liecinieku privātām intrigām, skandāliem un dīvainiem seksa fetišiem. Informācijas laikmets ir krietni atvieglojis šo dienasgrāmatu uzturēšanu un pieejamību interesentiem, kas noveda pie vārda “blogs” rašanās deviņdesmito gadu beigās.

Blogošana ļoti ātri kļuva tik populāra un dažāda, ka radās nepieciešamība pēc kategorizēšanas un definēšanas. Arī “cehs.lv” pārstāvji tika aicināti uz diskusijām par blogiem, kur uzstājām uz gana konservatīvu viedokli, ka oriģināls saturs ir galvenais un noteicošais faktors. Mums iebilda kādas nelielas reklāmas aģentūras pārstāvis, uzstājot, ka arī internetā atrastu bildīšu pārpublicēšana ir pietiekama blogošanas pazīme.

Sociālie tīkli ir vēl vairāk atvieglojuši pieeju citu cilvēku dzīvei, tie ir arī pielāgojušies reklāmas tirgum, pat ja pašos sākumos tas nebija pašmērķis. Sociālo tīklu uzturēšana prasa gana lielus līdzekļus, tālab šādiem tīkliem ir jāspēj atpelnīt investīcijas un nodrošināt savu pastāvēšanu. Šeit ļoti palīdz mikroslavenības ar salīdzinoši lielu sekotāju skaitu, kas ir ļoti ērts ceļš, kā reklāmām nokļūt pie mērķauditorijas.

Mikroslavenības ir tā vai citādi uzaudzējušas lielu sekotāju pulku savos sociālajos tīklos, un šie cilvēki vairāk izceļas ar savu atraktīvo dzīvesveidu – ceļojumiem, sporta klubu apmeklējumiem, labdarības akcijām un draudzību ar citiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Mikroslavenības uztur daudz personiskāku pieeju saviem sekotājiem, nereti pat atbildot uz komentāriem. Tās ir kā stilīgi draugi, kas nekad nav satikti viens pret vienu, taču, redzot tos uz ielas vai kādā pasākumā, rodas familiaritātes sajūta.

Influencera tituls ir darbs, šāds cilvēks nevar izvietot sociālajos tīklos visu, ko sirds kāro, piemēram, “kā mēs ar Agnesi vakar aizlējām seju! Šorīt izvēmu visas iekšas! Man ir liels zilums uz sāna un 0 atmiņas par vakaru #worthit #blessed”. Šīm personām ir jāuztur noteikta etiķete un kvalitātes standarti, lai saglabātu savu reputāciju un iespēju izvietot reklāmas. Teorētiski influenceri kļūst paši par sava titula ķīlniekiem, upurējot iespēju brīvi izteikties, no otras puses, viņu sekotāji kļūst tikai par reklāmas patērētājiem, kaut arī ir piesekojušies, lai gūtu ieskatu neviltotā dzīvē un uzzinātu, kā tad tur tas zilums ir tapis.

Cilvēki pat ar nelielām zināšanām mediju un mārketinga nozarē spēj tīri labi atpazīt reklāmas ierakstus, taču pusaudžiem tas varētu būt grūtāk un bērniem – bieži vien neiespējami. Bērni, veidojot savu personību, ļoti iedvesmojas no dažādiem popkultūras elkiem, un to ļoti izmanto reklāmas aģentūras un uzņēmumi, lai izvietotu produktus bērnu sekotāju apsēstos kontos. Tas, protams, rada ētiskas dabas jautājumus, īpaši gadījumā ar Renāra Zeltiņa bildi ar totalizatora biļeti. Kaut arī konkrētajā gadījumā azartspēļu biļete nebija īsta, jo pat Zeltiņš nav tik neaptēsts, lai savu naudu notriektu tik bezjēdzīgā manierē, tomēr – tas nav labs piemērs, kā rīkoties pat inteliģentam huligānam.

Otra problēma ar mikroslavenību sociālajos tīklos izvietotajām reklāmām ir nodokļu nemaksāšana. Katra reklāma tiek izvietota, saņemot par to atlīdzību. Ja šī atlīdzība ir juridiski sakārtota un nodokļi par to tiek samaksāti, nav nekādu problēmu pie sociālo tīklu ieraksta norādīt, ka tā ir apmaksāta reklāma, vai vismaz pateikt, ka ieraksts ir tapis sadarbībā ar kādu uzņēmumu. Diezgan droši varam pieņemt, ka visi mikroslavenību ieraksti, kuros tiek slavināts kāds uzņēmums vai izvietota produkta bilde, ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa, un tas liek aizdomāties par šīs personas morālo kompasu un iemesliem viņam sekot sociālajos tīklos.

“Cehs.lv” virtuālās etnogrāfijas antropologi skaidro: influenceri ir populāru sociālo tīklu kontu turētāji, kas strādā kā vidutāji starp preču ražotājiem un patērētājiem, jeb pārdevēji. Viņi, protams, nav tik uzmācīgi kā uztura bagātinātāju piramīdshēmas pārstāvis no kaimiņu dzīvokļa, bet tomēr. Visas neapmaksātās bildes ir ar #blessed dzīvesveidu, lai ievilinātu sekotājus dienas sapnī par bezrūpīgu un pārtikušu dzīvi, bet nākamajā brīdī šie sekotāji saņem 8 bildes un 2 rindkopas par to, ka “šis eko kaņepju šķiedru tampons ir labākais, kas pabijis viņas vagīnā”.

“Cehs.lv” eksperti “Web 2.0” un blogosfēras jomās pauž viedokli, ka influenceru un blogeru asociācijai ir neliela iespēja sakārtot un reglamentēt situāciju saistībā ar sociālo tīklu ierakstu ētikas normām un nodokļu nemaksāšanu, kā arī attīstīt satura kvalitāti, taču, visticamāk, šī asociācija ir nekas vairāk kā pompozu un izlutinātu sučku sindikāts, kur kolektīvi pašapmierināties, mērīties krāniņiem par savu “Instagram” sekotāju skaitu un skatīties no augšas uz cilvēkiem, kas rada oriģinālu saturu.

100% ‘zero waste’ dzīve

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, dzeru savu ikrīta kafiju un cenšos atcerēties – kā tas viss sākās? Kā tieši es kļuvu pilnīgi neatkarīgs no komercializācijas, modernajām tehnoloģijām, patērēšanas kulta un vides piesārņošanas, kas lielākajai daļai aitu (tā saucu visus pārējos cilvēkus, kas vēl nav sasnieguši manu apskaidrību) ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?

Šķiet, tas sākās pirms kādiem desmit gadiem, kad toreizējā draudzene piedāvāja man pamēģināt veģetārismu. Domāju, ka tikai tajā brīdī man tā pa īstam izveidojās kritiskā domāšana. Drīz vien kļuva sāpīgi iedomāties, ka visu iepriekšējo mūžu biju pavadījis, katru dienu ēdot līķus (tā tagad saucu jebkuru gaļas produktu) un manu nepamatoto iegribu apmierināšanai bija jāmirst milzīgam skaitam dzīvu radību. Gaļa ir slepkavība, un, par laimi, attīstītā sabiedrībā to saprot arvien lielāks skaits cilvēku. Bet arī viņiem līdz manai apskaidrībai vēl tāls ceļš ejams.

Jauno apvāršņu atklāšana bija kā sniega bumba, kas palaista ripot lejā pa apsnigušu kalnu un veļas lejup arvien lielākā garīgās izaugsmes lavīnā. Saprotams, visai drīz pēc tam kļuvu par vegānu. Bija pretīgi iedomāties, ka manas apetītes remdēšanai būtu pieļaujama dzīvnieku spīdzināšana. Neviena pati vista nav pelnījusi, lai to turētu šaurā sprostā un kāds brokastīs sakultu viņas nākamos bērnus. Neviena pati govs nav pelnījusi, lai to mākslīgi apaugļotu un pēc tam padarītu par piena pumpi. Tas ir nehumāni un pretīgi.

Ir tikai likumsakarīgi, ka aktīvi iesaistījos biedrībā “Dzīvnieku brīvība” un kopā ar domubiedriem piedalījos visos svarīgākajos protestos, cīnoties pret globalizācijas ietekmi uz dzīvām radībām, kas pašas sevi nespēj aizstāvēt.

Jau labu laiku biju pārvietojies tikai un vienīgi ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, kas darbojas, pateicoties elektrībai, tomēr nepameta sajūta, ka viss iepriekš paveiktais kaut kā nav līdz galam pilnvērtīgs un noteikti jābūt veidiem, kā būt vēl lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Atkritumus šķiroju jau vairākus gadus, bet to joprojām bija par daudz, tāpēc biju patīkami satraukts, uzzinot par “zero waste” dzīvesveidu. Tā ir dzīvošana, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk atkritumu.

Sākotnēji pilnībā atteicos no iepirkšanās lielveikalos un iepirkos tikai tirgū vai specializētos veikalos, kuros produktus iespējams nopirkt, nosverot paša līdzpaņemtos traukos, nevis plastmasas iepakojumā, kā tas ierasts lielajās veikalu ķēdēs. Dārzeņu un sakņaugu mizas nemetu atkritumos, bet gan noglabāju īpašā tvertnē saldētavā, lai reizi mēnesī izvestu uz komposta kaudzi savā piepilsētas mazdārziņā. Izmantoju tikai auduma maisiņus, bet produktiem – stikla burciņas, jo tās var nekaitīgi izmantot atkārtoti. Tualetes papīru aizvietoju ar dabai draudzīgiem un atkārtoti mazgājamiem auduma gabaliņiem. Manis radīto atkritumu daudzums bija sarucis līdz minimumam, tomēr joprojām urdīja doma, ka ir iespējams dzīvot vēl pareizāk.

Pēc kāda laika sāku apzināties, ka mobilais telefons, televizors un elektrības izmantošana domāta tikai lielo korporāciju naudas maku pildīšanai un mūsdienīga dabas drauga dzīvē tam visam nav vietas. Neilgi pēc atteikšanās no elektrības pazaudēju darbu, jo priekšnieks acīmredzot nebija pietiekami emocionāli un garīgi nobriedis, lai būtu gatavs algot mūsdienīgi domājošu darbinieku, bet par to pārāk neraizējos, jo savulaik, skvotojot Spānijā, biju iepazinies ar tā saucamo “freegan” kultūru. Tas ir dzīvesveids, kas pilnībā sagrauj ierasto patēriņa kultūru. Proti – Spānijā lielveikali ik dienu nederīgos pārtikas produktus novietoja veikala aizmugurē un tie bija bez maksas brīvi pieejami jebkuram interesentam.

Tā kā Latvijā šī prakse vēl netiek pārāk plaši piekopta, nācās improvizēt, un atbilde nāca pavisam vienkārši – pārtikā ļoti ērti lietot produktus, no kuriem kāds cits atteicies. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz pilnīgi normālu pārtikas produktu iespējams atrast atkritumu konteineros tikai tāpēc, ka kāds, redz, ir pārāk smalks kundziņš, lai nogrieztu maizei pelējuma garozu vai apēstu jogurtu, kuram pirms divām dienām beidzies derīguma termiņš! Tā es ik vakaru sarūpēju sev krietnu maltīti un smīnot skatījos uz patēriņa kultūrā iesprostotajām aitām, kas gāja garām, nesot negausīgi pārpildītus lielveikalu polietilēna iepirkumu maisus. Pilnīgi skaidrs, ka maisi bija pildīti ar līķi, paverdzinātām olām un plastmasu.

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, jo dzīvokli un ģimeni pazaudēju jau sen, un dzeru savu ikrīta kafiju, kuru kāds garāmgājējs bija neizdzertu izmetis atkritumos. Tikai šādi cilvēks var būt patiesi brīvs un balansā ar Visumu un dabu. Tomēr nepamet sajūta, ka pasaules labā varētu darīt vēl vairāk. Elpojot es tomēr radu ogļskābo gāzi. Vajadzētu pārstāt elpot un kļūt par mēslojumu kādam kokam.

Mēs visi mirsim

Varētu šķist, ka šajā vietā un laikā būtu neiespējami atrast kādu cilvēku, kas noliegtu globālās klimata pārmaiņas, jo īpaši tā iemesla dēļ, ka zinātne nav bijusi tik ļoti attīstīta. Galu galā uz šīs planētas ir cilvēki, kas spēj novērot gravitācijas viļņus no melnajiem caurumiem miljoniem gaismas gadu tālumā, ģenētiski modificēt augus, lai pabarotu pusi zemeslodes, radīt medikamentus, kas glābj dzīvības. Tomēr rodas iespaids, ka popularitāti arvien vairāk gūst tik absurdas idejas kā plakanā zeme, vakcīnu izraisīts autisms un homeopātija.

Globālās sasilšanas faktu prognozēja jau pirms 100 gadiem, un šodienas prognozes liecina, ka, visticamāk, jau ir par vēlu ko iesākt, lai nosargātu civilizācijas pastāvēšanu. Planēta jau pati sāk izmest atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kas tikai paātrinās temperatūras celšanos, kas novedīs pie vēl lielākiem plūdiem, vētrām, karstuma viļņiem un meža ugunsgrēkiem. Mēs jau ilgi novērojam, kā Eiropas dienvidos un citos attīstītos reģionos plosās dažādas stihijas, un, visticamāk, šīs teritorijas drīz kļūs neapdzīvojamas. Loģiski ir jāpieņem, ka iedzīvotāji no dienvidiem sāks pārcelties uz dzīvi ziemeļu rajonos.

Cilvēki ir kā parazīti, kuri necenšas saglabāt sevis nēsātāju pie labas veselības. Šķiet, ka cilvēkus varētu salīdzināt ar žurkām, piemēram, ja kādā teritorijā savairojas pārāk daudz žurku, tiklīdz sāk aptrūkties resursu, žurkas sāk regulēt savu populāciju, nogalinot viena otru. Ar cilvēkiem allaž ir bijis līdzīgi, un nekas neliecina, ka, tiklīdz globālo klimata izmaiņu rezultātā aptrūksies pārtikas krājumu vai teritorijas, cilvēki nesāks viens otru nogalināt. Un nogalināt cilvēki prot labāk nekā jebkura cita suga uz mūsu trauslās planētas.

“Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijā veiktie aprēķini un prognozes liecina, ka, saskaroties ar globālo klimata izmaiņu izraisītajām sekām, lielākajā daļā pasaules valstu sabiedrība izvēlēsies konservatīvus un nacionālus vadītājus, kas, lai izvairītos no līgumiem par globālās sasilšanas bēgļu uzņemšanu, izstāsies no pastāvošajām valstu savienībām un aliansēm.

Eiropā jau tiek aktīvi runāts par Eiropas armijas izveidi, kas nodrošinātu vēl lielāku integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī iespēju nosargāt Eiropas teritoriālo integritāti nākotnē. Baltijas valstu interesēs ir vēl dziļāka integrācija un koalīcija ar Eiropas lielākajām valstīm, pat ja tas nozīmētu savā teritorijā izmitināt lielu skaitu iedzīvotāju no Eiropas dienvidiem, jo “katrs pats par sevi” apstākļos vērienīgi militāri konflikti ir neizbēgami un mazajai Latvijai šāda scenārija gadījumā draud militārs genocīds.

Kādi mums ir varianti? Akadēmiķis Kristaps Āls pauž viedokli, ka, iespējams, vislabākā rīcība gan Latvijā, gan pasaulē, būtu tās iedzīvotājiem izmirt dabīgā ceļā: “Ir jāskatās patiesībai acīs, mūsu paaudzei paveiksies, ja tā nomirs no vecuma, taču mūsu bērnu liktenis būs daudz skaudrāks. Valsts pastāvēšanu diktē tikai tās iedzīvotāju paustā griba, un nekas neliedz veselai nācijai pieņemt lēmumu par tās pastāvēšanas beigām.”

Latvijas priekšrocība ir tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un jau tā sarūkošais iedzīvotāju skaits. Nekustamo īpašumu pārdošana turīgiem ārvalstniekiem, kuru mērķis ir šeit apmesties uz dzīvi, ir šīs valsts iedzīvotāju labākā iespēja nodrošināt investīcijas reģionā un adekvātas vecumdienas pamatiedzīvotājiem. Latvija varētu kļūt par pirmo patvēruma centru klimata bēgļiem.

Aizmirstiet par Likteņdārzu, mums ir jābūvē jaunā Ēdene vai Bābeles tornis, kas apvienotu Latvijas teritorijā ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas ir spējīgas investēt pārtikas ražošanas inovācijās, lai mūsu zemniekiem nebūtu katru rudeni jāčīkst pēc kompensācijām, jo sausumā gājusi bojā viņu tupeņu raža. Pēc zinātnieku aplēsēm, mums ir atlikuši aptuveni 30 gadi, līdz klimata izmaiņas sāks masveidā iznīcināt zemes floru un faunu.

Nevar būt ne runas par atbalstu ģimenēm vai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, valstij nepieciešams izmaksāt pabalstus cilvēkiem, kam nav bērnu, lai tie varētu optimāli izmantot savu laiku, strādājot pie tā, lai, kad pēc 100 gadiem smaks nost pēdējie cilvēki uz Zemes, tie varētu pieminēt, kā viedie latvieši nolēma paši sev lemt likteni, nevis plēst citiem rīkles, lai vēlāk varētu necienīgi nosmakt karstumā un putekļos.

Reemigrācijas plāns darbībā

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.”
“Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…”
Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau arī daudz melots: debilais Jaceks, kurš spieda piķot par pierakstu, nebija nekas cits kā rekets. Bet tajā brīdī, kad ome gatavojās iet uz banku, lai pārskaitītu naudu, uzkūlās tā mauka Ksenija, kas izkladzināja visam pagastam, ka viņš, redz, slēpjoties ārzemēs no alimentiem. Kuce.
“Es tev zvēru, Budzi. Tie čur… moldāvi atdos piķi. Parīt.”
“Haha, kā tad! Nosvīda tavi moldāvi, jau vakar, ar visu brigādi. Ko blenz? Griša redzēja, melns busiņš. Aizbrauca uz nākamo objektu spēlēt lohotronu.”

Andža juta, kā dūres savelkas. Braukšana uz fričlandi bija liela kļūda. Lūtonā viņam klājās lieliski, pabalsti ripoja un pat sociālais dzīvoklis bija piešķirts… Ja vien nebijis tā melnā mēsla, kurš viņam trāpījās ceļā pēc viena pasākuma ar čomiem. Sasodītais pakijs. Andža bija tikai pāris reizes viņam iebakstījis ribās, bet sīkais tarakāns gandrīz galus atdeva. Nācās ātri tīt makšķeres no zaļās salas un fričlande likās okei variants, jo Budzis bija solījis palīdzēt. Aha, palīdzēt, kā tad. Izrādījās, ka Vācijā joprojām valda Hitlers – lai dabūtu pierakstu, vajadzēja darbu, bet, lai dabūtu darbu, vajadzēja pierakstu. Par oficiālu darbu, protams, nevarēja ne sapņot, – tā šmarensija Ksenija ar saviem alimentiem… Tā kā nācās vien piķot Jacekam, kurš mācēja visu nokārtot. Darba tirgū valdīja uzmetēji, pidari un čigāni, un parāds Budzim bija izaudzis līdz četrciparu skaitlim.

“Labi, nemīz… Būs arī tavā buļļa dirsā pavasaris. Man tev ir pārsteigums. Braucam šodien uz Latviju.”
“Uz to sūda valsti? Lai es tur kaut reiz savu kāju…”
“Hahaha, uzķēries, lohs ! Ne jau TĀDĀ veidā uz Latviju, – re, skaties. Būs šmiga par brīvu.”
Un viņš iebakstīja savu trekno pirkstu datora zilajā acī. Tur, feisbuka dzīlēs vizēja sarkanbaltsarkani raksti un paziņojums: “Šovakar par godu valsts simtgadei mūsu latviešu biedrība rīko koncertu draudzes namā. Ieeja par groziņiem un vakara pārsteigums …”
Nu smieties gribējās Andžam. Nudien, groziņi un šmiga par brīvu ļoti interesēja Budzim, kurš bija Jaceka labā roka un naudā peldēja. Īstais “groziņš”, kura dēļ Budzis gribēja braukt uz šo tūdaliņu pasākumu, bija pupainā Linda, savulaik viņa klasesbiedrene, nesen atbraukusi uz kaimiņu ciemu, un tās bildes feisbukā Budzis pats aizvakar tika Andžam rādījis. Linda dziedāja ansamblī, un Andža sev par lielu uzjautrinājumu saprata, ka Budzis, varenais Budzis tā kā kautrējas doties uz pasākumu viens. Jobanais tirliņš.


“Nu, puiši, kas jums groziņā?”
Iekšālaidēja nebija pupainā Linda, – novērtēja Andža, – bet pavītis zirgs ap piecdesmit tautastērpā, kura noteikti mainīja friču pendžām pīles un vakaros uzpildījās ar saldo šampi. Groziņa viņam nebija, taču Budzis gan bija sagatavojies – pavicināja zirgam pie deguna divus LIDL maisiņus, pilnus ar saldumiem. Pupainajai Lindai bija divi sīkie.
“Cik mīļi! Pagaidiet, mums ir vakara pārsteigums. Reemigrācijas loterija – tikai jāuzraksta savs vārds uz kartiņas, un jūs piedalīsieties Reemigrācijas fonda rīkotajā iespējā doties atpakaļ uz dzimteni. Par valsts naudu.”
Andža jau pastiepa roku, lai pagrūstu malā šo kuci ar visu viņas fakino loteriju, taču ceļu aizšķērsoja Budzis, kurš valdonīgi paķēra kartiņas un iešņāca Andžam ausī.
“Savārīsi sūdus, lisais, rēķini, ka parāds dubultosies. Mēs esam zolīdā pasākumā.”
Andža nopūtās, uzskribelēja uz lapiņas savu vārdu, e-pastu un telefonu, ar vienu aci sapņaini skenēdams galdu, kur rotājās pīrādziņi, siļķe kažokā, sviestmaizes un – aleluja! – divas lielās balzama pudeles.

Taču prieks nebija ilgs. Tiklīdz viņš spēra soli pīrādziņu virzienā, uz nelielā paaugstinājuma telpas galā kaut kas iegaudojās. Piecas sievietes garos svītrainos brunčos uzpeldēja nez no kurienes un sāka vilkt lēnu, raudulīgu melodiju. Vienīgā cērtamā no viņām bija pupainā Linda, kura viegli gorījās pašā vidū, šūpojot blondo pačku.
Kaukšana vilkās diezgan ilgi, Andža jau pamazām sāka zaudēt cerību un iekrita paģirainā, saraustītā transā, kuru vēl ļaunāku darīja sasodīto pīrādziņu smarža. Tās bija lamatas, kurās Budzis viņu tika ievilcis, sodot par parādu, un šīs mokas nebeigsies nekad! Neviena blonda blozga nebija tādu ciešanu vērta.
Taču te saldsērīgās vaimanas pēkšņi pārtrūka. Andža atvēra acis, lai noticētu savam priekam, un, protams, tas bija kārtējais māns. Uz improvizētās skatuves kāpa bārdains tuntulis maza bērna kaku krāsas uzvalkā.

“Kā jau sākumā tika minēts, es pārstāvu Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas fondu. Šodien, šajā mazajā trimdas šūniņā tiks izlozēts tas laimīgais, kuru mēs palīdzēsim atgriezt Latvijai. Realizējot šo pilotprojektu, mēs dāvāsim iespēju šim cilvēkam sociāli un finansiāli iekļauties dzimtenē. Zinām – tas nav viegli, taču mums ir jāatgriež svešumā aizklīdušie tautieši. Katrs Latvijai zaudēts cilvēks – tā ir mūsu nācijas izmiršana.”
Pupainā Linda koķeti piešļūca pie tuntuļa ar linu maisu, no kuras viņš izvilka vienu kartiņu.
“Man ir tas gods paziņot, ka šo brīnišķīgo iespēju atgriezties Latvijā laimējis … Andrejs Tutins! Kur viņš ir? Kurš ir tas laimīgais?”

Pīrādziņu smarža nu jau pārklāja visu telpu kā indējoši rūgts tvans, un Andža saprata, ka viņu vienlaicīgi satver vairākas rokas un stumj uz skatuves pusi.

Par neaudzinātiem šmuļiem koncertos

Nesen sociālajos tīklos uzvirmoja diskusijas, kurās vairāki pasākumu apmeklētāji norādīja, ka uz koncertiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuri pasākumu laikā trokšņo. Komentāri, kā jau ierasts, sadalījās divās karojošās daļās – vieni šim uzstādījumam pilnībā piekrita, kamēr pārējie uzskatīja, ka “ņuņņājošs un kliedzošs sīcis” koncertā ir viņu pamattiesības un pret to varētu iebilst tikai bezbērnu feministes un cilvēki, kuri neko nesaprot no patiesās dzīves jēgas.

Izskanēja tādi komentāri kā:
– “Vecmeitas pret bērnu vecākiem”
– “Drīz koncertos aizliegs arī elpot..”
– “Tiem, kuri sevi tik augstu vērtē, ka traucē bērni un citi cilvēki, ir visas iespējas pasūtīt privātus koncertus!”
– “Ja bērnu nav, kur atstāt, man tiešām tagad septiņus gadus vajadzētu sēdēt mājās un pūt?”
– “Man nav bērni bet es tik un tā izlasot tad komentu saprotu ka tu esi neaudzinata dura”.

Lai arī ir pavisam vienkārši izprast abas karojošās puses, domāju, ka patiesā problēma ir daudz dziļāka. Ņuņņājošo knēveļu problēma radās brīdī, kad jaunie vecāki saklausījās tādus modernos audzināšanas padomus, kā “Bērnam nekad nedrīkst teikt “nē”!” Pagāja laiks un vesela vecāku-lupatu paaudze radīja neaudzinātu, izlutinātu un visatļautības pilnu bērnu baru. Kad bērnu uzvedība kļuva pilnīgi nekontrolējama, radās mīts par “indigo bērniem”, jo daudz vienkāršāk ir stāstīt visiem, ka tavs super-duper-apdāvinātais bērns ir īpašs un viņa histērijas ir pilnīgi normālas, nevis atzīt, ka esi bijis nekam nederīgs vecāks un neesi bērna audzināšanai veltījis pietiekami daudz laika.

Un – tavu brīnumu – bērns, no kura uzmanības vecāki gadiem atpirkušies ar planšetēm, mobilajiem telefoniem un saldumiem, koncertā nav spējīgs koncentrēt uzmanību ilgāk par 20 minūtēm, sāk trokšņot un traucēt apkārtējiem, bet vecāki neliekas ne zinis, jo viņu bērniņš taču ir tik īpašs, un visiem apkārtējiem tas jāsaprot un jārespektē.

Neaudzināto tīrradņu īpatsvars pieaudzis tik krietni, ka cilvēki pasākumos ar šķību aci skatās arī uz normāliem bērniem, jo ir ļoti maza ticība, ka jau mirkli vēlāk tie nesāks ārdīties.

Risinājums ir pavisam vienkāršs – nevediet savus bērnus uz pasākumiem un koncertiem, kuri tos neinteresē. Ja jums šķiet, ka trīsgadnieks ļoti daudz iegūs, apmeklējot simfoniskās vai koru mūzikas koncertu, vispirms nosēdiniet viņu pie koncertieraksta televizorā un pārliecinieties, ka juniors divas stundas ar interesi sekos līdzi pasākumam. Sēdiet viņam blakus un iztēlojaties, ka esat par šī pasākuma biļeti samaksājis brangu naudu un tas nav jūsu bērns. Diez kas nav, ne?

Ja neesat droši, ka jūsu bērni spēs pasākuma laikā nevienam netraucēt, vediet viņus uz bērnu koncertiem, bērnu izrādēm, bērnu seansiem kinoteātros, vediet viņus uz vasaras mūzikas festivāliem brīvā dabā un rokmūzikas koncertiem iekštelpās. Vediet viņus uz leļļu teātri un cirku. Brauciet ekskursijās apskatīt Latvijas skaistākās vietas, uzsāciet kopīgas fiziskās aktivitātes, sūtiet viņus uz dziedāšanas, dejošanas un jogas pulciņiem. Tikai, lūdzu, pārstājiet dirst, ka akustiskās mūzikas koncerti ir jūsu vienīgā iespēja izrauties no dzīvokļa, kurā esat ieslodzīti.

Ja nu tomēr ir dramatiska un nepārvarama vēlme savu atvasi piespiedu kārtā aizvilkt uz kādu pasākumu, kurā pieklājas mierīgi sēdēt un nesarunāties – tiklīdz jūsu bērns sāk garlaikoties – celieties kājās un dodieties prom. Kā rakstīja internetā: “Visai pasaulei nav jātolerē fakts, ka tev ir bērni”. Bērna audzināšana ir tava, nevis apkārtējo pienākums un problēma.

Koncertos ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sarunājuši kādu, kas pieskata viņu atvases, lai paši varētu kopā doties baudīt labu mūziku vai izrādi, kā arī – lai beidzot atpūstos no bērniem. Iespējams, jūsu egoistiskā vēlme savas interesītes stādīt augstāk par vairākiem simtiem citu interešu, tikko sačakarēja viņiem vienīgo vakaru bez bērnu kliegšanas gadā.

P. S.
Ja uzskati, ka tev ir “indigo bērns”, lūdzu, pārstāj vairoties vai lec Daugavā.

Intervija

“Tā, tā… Jaroslavs. Tu taču saproti – ja tiksi Aģentūrā, tev būs jāmaina vārds. Gan papīros, gan ikdienā. Vairs nekāda Jaroslava, vairs nekādas vecās dzīves. Aģentūrā tevi sauks par Barakudu, bet tas tikai iekšējai lietošanai, aģentu starpā, saprotams.”

Masīvkoka paneļiem klātā istabā platam abpus platam galdam sēdēja kalsns jauneklis, asiem, augstiem vaigu kauliem un plānām lūpām, un vīrietis, tumšā uzvalkā – tā starp melnu un tumši zilu, vecumā tā starp 30 un 40. Cilvēkiem no malas visa par Aģentūru pieejamā informācija bija “tā starp”.

Vīrietis ērtāk ieknosījās augstās atzveltnes ādas krēslā, jauneklis sēdēja uz vienkārša koka krēsla, rokas salicis klēpī.

“Ja nesačakarēsies intervijā un galu galā tiksi pie mums, mēs ar tevi sēdēsim un malkosim konjaku, lūk, tur tajos klubkrēslos,” vīrietis žaketē pamāja ar galvu uz istabas kamīna stūri  aiz Jaroslava, kas pagaidām vēl nebija Barakuda, aiz muguras.

Platais galds, šķiet, simbolizēja milzu aizu, kas šķīra Jaroslavu no Edvarda, Eduarda vai Edgara (Aģentūrā viss ir “tā starp”, “apmēram” vai “viens no šiem”) kā fiziski, tā statusa ziņā un visādi citādi. Uz galda Eduarda vai Edija pusē stāvēja mēģenes tipa pudelīte, caurspīdīga, ar nenosakāmu substanci tajā.

“Tu esi gatavs ziedot visu, arī dzīvību uzdevumam un Aģentūrai?” Eduarda skatiens ieurbās Jaroslavā.

“Jā.”

Edvards tikko jaušami pasmīnēja. “Redzēsim.” Un paslidināja pa galdu pudelīti jaunekļa virzienā. “Dzer. Tas var būt nekaitīgs šķidrums. Tas var būt arī nāvējošs toksīns. Uzticies?”

“Tā ir šmeka,” pārliecināti atbildēja Jaroslavs, atkorķējis mēģeni un paostījis saturu.

“Ko… kas? Muļķības!” pirmo reizi intervijas laikā Edvarta tembrs bija zaudējis pārākuma pieskaņu, bet mēģināja pārāk neizpaust sašutumu: “Šmeka? Tu domā, ka Aģentūra ir kaut kāds jokdaru klubiņš? Mēs gāžam valdības, mēs ieceļam valdības. Mēs esam apvērsumi un mēs esam vēlēšanas. Mēs esam…”

“Tā ir šmeka,” atkārtoja Jaroslavs. “Iedzer pats, ja netici.”

“Tā ir pārbaude, idiot! Pārbaude, nevis šmeka, saproti?” Edgars vairs nespēja noslēpt sašutumu. Likme bija Aģentūras prestižs. “Tad tu dzersi vai nē?”

“Nē. Dzeriet pats, ja vēlaties.”

Eduards pārliecās pāri galdam, ieskatījās acīs jauneklim, kurš sēdēja nekustīgi, paņēma mēģeni, iebāza tajā pirkstu un to nolaizīja, tad dusmās aizmeta to. “Redzi, pamuļķi? Tas ir nekaitīgs šķidrums. Elementāra lojalitātes pārbaude. Nevis inde, nevis šmeka. Un tagad pazūdi.”

Jaroslavs nesteidzīgi piecēlās un devās uz durvju pusi.

“Ā, un vēl kas, Jaroslav.”

“Jā?” jauneklis pagriezās pret Eldaru, kuram rokā bija pistole. “Tu tiešām domāji, ka pēc visa, ko intervijā uzzināji par Aģentūru, varēsi tā vienkārši aiziet?” un nospieda mēlīti.

Jaroslavs satvēra vēderu un sakņupa uz grīdas.

Viens no lielajiem sienas paneļiem atvērās, telpā ienāca neliela auguma vīrietis, tērpies halātā, un izpūta salkanu veipa mākoni.

“Vai es izturēju? Vai es esmu Aģentūrā?” Eduards, kura balss tonis un attieksme pēkšņi bija kļuvusi nepacietīga un pieglaimīga, vērsās pie atnācēja.

“Protams, ka nē, idiot. Mums vajag cilvēkus, kas domā ar galvu. Ar savu galvu, nevis Jaroslava. Tev bija jāpanāk, ka Jaroslavs iztukšo mēģeni. Saproti, to sauc par mārketingu. Par spēju ietekmēt. Aģentūrai jāpanāk, ka citi dara, nevis jādara pašiem. Kāpēc tu pats dzēri to šmeku? Jo intervējamais tev pateica. Intervējamais. Tu esi iespaidojams, kad tev vajadzēja iespaidot.”

“Pag, ko? Šmeku?”

“Es taču tev teicu,” no aizmugures atskanēja Jaroslava mierīgā balss.

Eduards apcirtās apkārt. Tur sēdēja Jaroslavs, ērti ieriktējies klubkrēslā, un ar pirkstu iztīrīja mēģenē atlikušo saturu.

“Kas te notiek? Es tevi nošāvu!”

“Neko tu nenošāvi. Tu pat nespēj sazīmēt atsitiena atšķirības tukšai patronai no kaujas patronas. Redzi, Jaroslavs jau sen ir Aģentūrā. Tava pārbaude bija viņa intervija. Tavs eksāmens nebija intervēt savu līdzgaitnieku, kurš varbūt tiktu Aģentūrā. Tu intervēji savu priekšnieku, nu… ne savu priekšnieku, jo tādi lohi kā tu mums, protams, nav vajadzīgi,” ik pēc 10 vārdiem izpūšot istabā šķebinoši salkanos garaiņus, paskaidroja Arturs. “Aģentūrā tu nestrādāsi, vismaz par algu ne. Bet iegaumē šo – lai arī kur tu dzīvē nonāksi, tu allaž būsi mūsu kuce. Jo, he he, vai man vienīgajam šķiet, ka te mums ir uzskatāms slepkavības mēģinājums?”

“Ar tavu rīkojumu nošaut, ja intervija izgāzīsies.”

“Jā, he he, bet es zināju, ka tās ir tukšas patronas un ka nevienu tu nenogalināsi. Un videoieraksti ir uzmini kuram? Tā kā tu esi mūsu kuce, slepkava Eduard.”

“Un šmekas ņukātājs!” no istabas kamīna kakta piemetināja Jaroslavs.

“Tu pats ēd!” Eduards atbļāva.

“Redzi – ir būtiska atšķirība,” caur meloņu veipa tvaiku sāka Arturs. “Visiem zināms, ka Jaroslavs ir peģiks. Un arī svaigēdājs. Kā tev šķiet, kurš tad piešāva to mēģeni? Zero waste dzīvesveids, draudziņ. Bet tu ņukāji no brīvas gribas. Tikai tāpēc, ka es viegli iespaidojams. Pateikšu to trešo reizi, lai tā kārtīgi ieēdas tavā trulajā pakausī – nu tu esi mūsu kuce. Mēs pakalpojumus varam izsaukt jebkurā laikā. Ja vien tu nevēlies, lai Aģentūra nopludina informāciju par vienu mums zināmu neizdevušos slepkavu.”

“Un šmekas ņukātāju,” atgādināja Jaroslavs.

“Tagad vari iet. Tu mums piederi,” Arturs stāvēja un caur gaistošo veipa mākoni smaidīja apjukušajam Eduardam tieši sejā.

Eduards norija siekalas. Angīnas dēļ tas bija visai sāpīgi. Viņš paskatījās uz Arturu, tad uz Jaroslavu. Parasti dzīve piedāvā izvēles iespējas, bet šobrīd Eduards redzēja tikai vienu iznākumu. Būs asinspirts. Viņš iebāza roku kabatā. Tur gaidīja nazītis. Nelielam taktiskam pārsvaram.

Nazītis

Edvardam sagribējās nazīti. Doma sākotnēji bija blāva un neizteikta, taču laiks ritēja uz priekšu un nazīti gribējās aizvien vairāk. Nu, zin’ kā. A ja nu uz ielas bandīti uzbrūk? Edvards iztēlojās sevi elegantā vēzienā pāršķeļot uzbrucējam seju. Tā lai ievainojums nav nāvējošs, bet sāpīgs gan morāli, gan fiziski. Lai varmāka vairs nekad nepārkāpj likumu un lai Edvardam tiek sabiedrības atzinums un varbūt pat ordenis. Un tad vēl var būt gadījums, kad darba ballītē nākas sagriezt desu maizītēm vai sāļo torti. Un tad vecenes plāta rokas un nezina ko darīt. Un tad Edvards vēsā mierā izvilktu no kabatas nazi. Mazs, bet tomēr varoņdarbs. Nazītim varētu atrast simtiem pielietojumu. Atvērt aploksni. Atvērt iepakojumu. Edvardu viegli kaitināja tas staipīgais celofāns, kurā Alīekspress tirgoņi allaž ietina savus krāmus. Tas negribēja atvērties, lipa pie pirkstiem un bija teju nepārplēšams. Uzasināt zīmuli. Izņemt telefonu no glumajiem vāciņiem. Edvardam šķita, ka nazītis atrisinās visas mazās ikdienas problēmiņas un viņš beidzot varēs netērēt laiku sīkumiem, bet dzīvot spilgtu dzīvi. Elpot pilnu krūti. Varbūt atsāks nodarboties ar sportu vai apgūs klavierspēli.

Pēc vairāku nedēļu ilgas neizlēmības, pēc interneta forumu lasīšanas, apbruņojies ar zināšanām par tērauda markām un oglekļa ietekmi uz asmeņa stiprību, Edvards devās uz medību veikalu. Tur viņš ilgi pētīja leti ar nažiem un uzdeva jautājumus konsultantam. Šveices armijas nazīti Edvards negribēja — pārāk bērnišķīgs. Franču sēņotāju nazīti arī nē — pārāk bābisks. Nē, Edvards iegādājās Amerikā ražotu salokāmo “izdzīvošanas” nazi. Tādu, kuru kādreiz izmantoja Discovery TV kanāla zvaigzne. Normāls džeks, tas sūdu nebūtu reklamējis. Nazis bija salokāms, taču no nejaušībām to pasargāja asmeņa fiksatora poga. Pārdomāts dizains. Edvards atzīmēja, ka pārdevējs bija ģērbies “takstiskās” biksēs un armijas tipa zābakos. Šo domu viņš pieglabāja.

Ejot mājās, Edvards ik pa laikam ielika roku kabatā un pataustīja naža gumijoto rokturi. Ērts. Tāds no rokām neizslīdēs. Nazis piešķīra tukšajai kabatai patīkamu smagumu, un citādi parasta, necila vējjaka, lai arī neaizpogāta, tagad mazāk plivinājās vēja brāzmās.

Nākamājā dienā Edvards paņēma nazīti uz darbu. Atstājis vējjaku garderobē, nazītis tika ievietots džinsu kabatā. Un, šķita, ka nekas vairāk nenotika. Nazis nogulēja kabatā visu dienu bez darba. Nebija nevienas aploksnes, ko atvērt, nebija nevienas desas, ko sagriezt. Palicis vienatnē Edvards ņēma nazīti rokā, atvāza un aizvēra to, klausījās metāliskajā klikšķī un glāstīja fiksatora pogu. Un kad dzirdēja tuvojamies kolēģus, Edvards paslēpa nazīti atpakaļ kabatā.

Taču neatvairāmas izmaiņas bija iestājušās, lai arī neviens tās uzreiz nepamanīja. Edvarda stāja kļuva mazliet staltāka. Edvarda gaita kļuva mazāk nervoza. Viņš mazliet vairāk izvērsa plecus un tā vīrišķīgāk izgrieza krūtis. Pirms pusdienu pārtraukuma, palicis kabinetā viens, Edvards sataisīja desmit atspiedienus un iedomājās, ka būtu jānopērk hanteles. Jau šī doma vien sildīja sirdi.

Pārmaiņas turpinājās. Atceroties medību veikala pārdevēju un viņa izteikti vīrišķīgo izskatu, Edvards nopirka sev kamuflāžas krāsas zeķes. Ne uz ko daudz viņš necerēja, taču apzinājās, ka grūtā brīdī, kamuflāžas krāsas zeķes var sniegt pavisam nelielu, bet vajadzīgu taktisku pārsvaru. Vēl pēc dažām dienām tika nopirkts “shemagh” lakats. Nevis zaļā, bet olīvu krāsā, protams. Jo pakāpeniski mainījās arī Edvarda valoda. “Bēšīgs” kļuva par “smilšu krāsas”. Spriedzes filmu aktieri tagad izmantoja nevis “automātus”, bet “triecienšautenes”. Un tad kādu rītu Edvards nolēma neskūties, bet atstāja uz sejas bārdas rugājus.

Kādu dienu Edvards beidzot atrada nazītim pielietojumu. Un vēl kādu! Grāmtvede Veronika uz darbu atnesa grozu ar āboliem un cienāja kolēģus. Edvards, paņēmis ābolu rokā, nevis plebejiski to koda, nē, bet vispirms nogrieza elegantu šķēlīti, un tad lika to no asmens mutē. Veronika atzinīgi nopētīja Edvarda izgājienu, taču neko neteica. Pēcpusdienā viņa palūdza lai Edvards palīdz aiznest saiņus ar dokumentiem uz arhīvu, bet pēc tam palūdza vai viņš nevarētu apskatīties viņas datoru. Pēkšņi bija pazudusi skaņa. Edvards piekrita un ātri vien konstatēja, ka tumbiņu vads bija atvienojies no kontaktligzdas. Vakarā Veronika ielūdza Edvardu pie sevis ciemos uz tēju.

* * *

Edvards īsti neprata skūpstīties, taču kaislību viesulī tam nebija nozīmes. Viņa mēle lodāja ap Veronikas lūpām, vaigiem un ausīm, bet rokas pakāpeniski atbrīvoja sievieti no drēbēm. Kurpes bija atstātas koridorā, svārki mētājās kaut kur ap virtuvi, zeķubikses aizķērās aiz guļamistabas durvju roktura un blūze nokarājās no gultas malas. Edvarda roka slīdēja pa Veronikas kailo muguru un apstājās uz krūštura. Kādu mirkli viņš ķimerējās ar āķīšu attaisīšanu, taču neveiksmīgi, un lai nezaudētu laiku un erekciju, Edvards pārgrieza krūšturi ar nazi.

— Eu! Tu galīgi ahujel? — iesaucās Veronika. — Jibučījs kroplis, debīls, suka, nahuj. Bļāģ!

Viņa atgrūda Edvardu un dāvāja tam skatienu, pilnu naida un riebuma. Edvards izskatījās un jutās mazs, melns un stulbs. Ģērbts tikai apenēs un zeķēs, ar nazi rokā.

— Pag. — Veronikas acis iepletās šausmās. — No kurienes tu izvilki to nazi? No trusikiem?

Edvards iesarka. Viņš patiešām bija iešuvis slepenu kabatiņu savām kamuflāžas apakšbiksēm. Zin’ kā, visādam gadījumam. Nelielam taktiskam pārsvaram.

* * *
Durvis aizcirtās deguna priekšā. Ģērbties nācās vēsajā kāpņu telpā. Kad tika aizpogātas vējjakas pēdējās pogas, Edvards ar nazi sienā ieskrāpēja “ВЕРОHИКА СAСЁТ ХУИ”. Krieviski, lai izvairītos no liekām aizdomām.