Kā Kivičs par tavu naudu nacionālo kultūras mantojumu sargās

Es jau negribējo šo rakstu vispār publicēt, bet Benvenuto teica, ka iepisīs man pa stīvo, ja to nedarīšu. Šeit tas pats, ko tu jau paspēji komentēt Delfos

Kā jau īsts latvietis, es esmu ļoti pacietīgs un parasti ciešanas pārlaižu ar sakostiem zobiem, neapmierināti pie sevis purpinot. Piemēram, taksī, kurā skanēja čehu lunaparka cienīgi slāvu tucāri, es šoferim atcirtu “nē, nē, viss kārtībā, nav iemesla pārslēgt radio”, kamēr pie sevis iztēlojos, kā ar cirvi saskaldu magnetolu. Tomēr šobrīd, jāsaka, mans mērs ir tiktāl’ nokaitēts, ka vēlos nolikt savu tējas krūzi uz galda, piekārtot monokli un atļauties rupji novilkt: “šis nudien ir diskomfortabls moments, ļaudis!”

Latvija man ir devusi grandiozu rūdījumu vairākos jautājumos. Es protu ar vēsu galvu uztvert to, ka mūsu hokeja izlase var uzvarēt Zviedriju, bet pagrūst Armēnijai. Es kaut kā spēju sadzīvot ar apziņu, ka Eiropā mani pārstāv Ždanoka. Es kaut kā spēju samierināties, ka “Muzikālajā bankā” uzvar dziesma, kuras teksts sastāv no diviem teikumiem. Tomēr aizvien grūtāk ir pārdzīvot nelietderīgu manas naudas tērēšanu.

Brīdī, kad ieraudzīju, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds finansē sieviešu stand-up, man pietika ar iedzertu ibumetīnu. “Interesanti, Rūdolfa Kugrēna stand-up izrādi arī finansēja valsts, vai arī vīrieši tam nav gana vienlīdzīgi?” es pie sevis nodomāju.

Auksta komprese pie pieres man bija jāpiespiež, kad sekoju līdzi tiešraidei no deputātu kvotu sadales:

Deputāti: “Tātad izlemts – 30 tūkstoši grupas “Līvi” albumam…”
“Līvi”: “Kādam albumam? Mēs izjukām 2010. gadā!”
Deputāti: “Emm… nūū… ēē… ā, vot – bilžu albumam!”

Ap to brīdi es zaudēju samaņu. Kad to atguvu, vēl 42 tūkstoši tika piešķirti grupas “Iļģi” koncertam.

Man nav žēl “Līvu” foto albuma, man nav žēl arī “Iļģu” koncerta. Tāpat man nav žēl arī feministu pulciņa. Problēma sākās tajā brīdī, kad, šķirstot atbalstītos projektus, aizdomājos par to, cik ļoti man un pie lemšanas esošajiem ļaudīm ir atšķirīgas prioritātes. Kāpēc es un mani nodokļi atrodamies divās pilnīgi dažādās pasaulēs

19. marta pēcpusdienā es paniski rīvēju sev limfmezglos sasmalcinātu kodeīnu, kamēr galvu centos iemērkt spainī ar šņabi. Tikko biju izlasījis virsrakstu “Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) skaidro 100 000 eiro piešķiršanu Kiviča raidījumam “Rampas ugunis””.

Ar pēdējiem spēkiem ticis līdz trešajai rindkopai, svīstot lasīju NEPLP locekles Guntas Līdakas citātu: “”Rampas Ugunis” varētu būt raidījums, caur kuru realizēt nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijas simtgades kontekstā.” Iesitu ar kulaku pa sienu.

Protams, atmetot pirmo ķecerīgo domu, ka šī finansējuma dalīšana ir notikusi kādā ģimenes pasēdēšanā pie svētku galda, sāku pats sev nodefinēt situāciju.

NEPLP, lasītāj, ir institūcija, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Šajā institūcijā dzīvo tāda Līdakas kundze, kura ar biedriem izdomājusi, ka Andris Kivičs būs tas, kuram uzticēs nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Tas ir tas pats raidījums, kurā Kivičs tupēja blakus filantropa Jūlija Krūmiņa gultai un vaicāja, vai pie visa vainīgi skauģi. Tas pats Andris, kurš atzīst, ka nekad nav mācījies žurnālistiku. Tas pats Andris, kura šova raidlaiks nozīmē uzdāvinātas 52 minūtes ētera. Starp citu, ētera, ko arī apmaksā ar nodokļiem.

Manis pēc Dainu skapi varam iegrūst Daugavā, Raiņa pieminekli vest uz Tolmetu, bet “Dziesmu svētku” vietā Mežaparkā atgriezt Jauno vilni. Man šāds kultūras mantojums nav vajadzīgs. Sākam visu no jauna, jo kaut ko līdz šim laikam esam darījuši nepareizi. Varbūt “Vientuļā priede” tomēr bija plaģiāts? Varbūt Kulakovam nemaz nepiestāv tās brilles? Varbūt konversācijas vārdnīca der tīri iekuram?

Visvairāk šajā mani laikam kaitina fakts, ka manas naudas izšķērdēšanai tiek atrasti aizvien mazāk radoši attaisnojumi. Saņemās ļaudis. Ja čakarējiet, tad dariet to ar cieņu un kvalitāti. Par ko jums algu maksā?

p.s. Ar nepacietību gaidīšu 100 tūkstošus vērtos uzlabojumus “Rampas ugunis” raidījumos. Ja beigu beigās būs tā vērts, apsolu atvainoties.

Latvija, ģimene, baznīca, Beyonce

Es esmu Latvijas patriots, vienmēr tāds esmu bijis. Esmu no sirds pateicīgs vecākiem un vecvecākiem, ka man bija iespēja uzaugt mīlestības un inteliģences ieskautam. Kamēr vecvecāki bija dzīvi, man bija tā privilēģija uzklausīt stāstus par mūsu radiniekiem, kas bija spiesti cīnīties visās frontes pusēs, Otrajā pasaules karā. Šķiet, ka tieši šie stāsti radīja man tik spilgto priekšstatu, cik ļoti saplosīta, bija Latvijas teritorija un tās iedzīvotāji.
Dažreiz šķiet, ka es fiziski jūtu sāpes par faktu, ka cilvēki apvienojās un izveidoja valsti, kur veidot ģimenes, audzināt bērnus, attīstīt savu kultūru, bet dažu tirānu dēļ – to visu nomainīja ciešanas, zaudētas dzīvības, sešdesmit gadu garumā.

Pastāv ļoti izplatīts uzskats, ka patrioti ir neizglītoti, prasti cilvēki, šovinisti, rasisti un ksenofobi, taču tas nevarētu būt tālāk no patiesības un, godīgi sakot, ir ļoti aizvainojoši. Es nāku no skolotāju un kultūras darbinieku ģimenes, esmu ieguvis divas augstākās izglītības, man ir veiksmīga karjera, regulāri apmeklēju kultūras pasākumus un dievkalpojumus savā draudzē. Manā draugu lokā ir ļoti daudz personu, ar izcilu izglītību, kas sevi nebaidās saukt par patriotiem.

Vēl viens stereotips par patriotiem – ka mēs neieredzam homoseksuālas personas. Arī šis uzskats ir maldīgs, jo pērnā gada 18. novembrī, lāpu gājienā, es gāju sadevies rokās ar savu mīļoto vīrieti. Jā, es jau četrus gadus esmu kopā ar vīrieti, mums ir kopīga saimniecība, nākotnes ambīcijas un mīlestība pret šo valsti. Mēs savas attiecības neafišējam, tas, ko mēs darām divatā ir tikai un vienīgi mūsu darīšana. Par manu seksuālo orientāciju zina tikai mana ģimene, tuvākie draugi un daži vīrieši ar līdzīgu dzimuma preferenci.

To, ka esmu citādāk orientēts, sapratu jau tīņu vecumā. Atceros, ka klasesbiedri apsprieda kura meitene kuram patīk, bet es apjuku un nezināju ko atbildēt, tāpēc minēju tās meitenes vārdu, kura manuprāt vislabāk prata apģērbties. Ap to laiku izkristalizējās mana gaume vīriešos, jo vēstures stundā ieraudzīju Kārļa Ulmaņa attēlu un uzreiz saslēdzās vecvecāku stāsti par to, cik stipra personība viņš bija un no tā brīža bija skaidrs, ka man patīk stipri, ietekmīgi vīrieši. Jāatzīstas arī kādā amizantā situācijā, izrādās, ka esmu tas, ko moderni sauc par “trendsetter”, jeb tendenču veidotājs. Aptuveni pirms desmit gadiem, mēdzu satikties ar savu romantisko interešu draugiem pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa, jo tā vieta bija daudz klusāka un mierīgāka nekā Laimas pulkstenis. Tagad esmu jau diezgan ilgi kopā ar šī brīža partneri un uz randiņiem neeju, bet esmu pamanījis, ka šī tradīcija ir kļuvusi diezgan populāra homoseksuālu cilvēku vidū.

Mana orientācija arī nav bijusi šķērslis iesaistei politiskajā dzīvē. Lai arī ne ļoti aktīvs, bet esmu biedrs ļoti latviski noskaņotā partijā. Esmu piedalījies vairākos partijas organizētos pasākumos un diskusijās. Partijā iestājos, jo uzskatu, ka mans pienākums ir rūpēties par Latviju un tās iedzīvotāju labklājību, ne tikai pasīvi balsojot, bet arī aktīvi iesaistoties ar savu darbu un intelektuālo pienesumu. Lai arī man ir tā sauktā – netradicionālā seksuālā orientācija, esmu ļoti pragmatisks attiecībā uz LGBT jautājumiem. Ļoti labi apzinos, ka brīvās Latvijas sabiedrība vēl ir ļoti jauna un tā nav gatava tik pēkšņām izmaiņām ģimenes institūtā, lai atļautu viendzimuma pāriem laulāties.

Latvijas sabiedrība ir pārāk ilgi dzīvojusi “izdzīvošanas” režīmā un šī brīža ģeopolitiskā stāvokļa dēļ, tā nevar atļauties atraisīties liberālam dzīves ritējumam, kāds tas ir, piemēram, Francijā. Mums vispirms ir jānodrošina apstākļi, kas garantētu ilgstošu Latvijas teritorijas neaizskaramību, Latvijas valsts suverenitāti, Latvijas iedzīvotāju labklājību un Latvijas uzņēmējdarbības izaugsmi. Lai to panāktu, mums ir jāpieturas pie nacionālām vērtībām un latviešu kultūras stiprināšanu, kas nepieļauj nekontrolētu globalizāciju un migrāciju.

Vēl tikai gribēju pateikt, ka Beyonce koncertā Milānā satiku dažus pazīstamus puišus. Tāpat kā skolā, mēs sākām apspriest tēmu – kurā partijā ir vissmukākie vīrieši? Mana partija uzvarēja ;)

Pamācība, kā pareizi svinēt Sieviešu dienu

Šodien Delfos tracinu kuces, metot viņām purnā Raffaello bumbiņas.

Nav noslēpums, ka 8. marts ir pretrunīgi vērtēts datums, kas, gluži kā Nilšakova divvalodīgie tvīti, skaudri atgādina, ka dzīvojam divkopienu valstī. Kārtīgs latvietis aicinājumu atzīmēt Sieviešu dienu uztver gandrīz kā ierosinājumu iespert pa vēderu Gunāram Astram. Tipisks krievs savukārt 8. marta noniecināšanu uzskata par tik nacistisku izlēcienu, ka aizrijas ar prjaņiku un no uztraukuma aizskrien piedzerties Uzvaras parkā divus mēnešus par ātru. Ņemot vērā, ka manās dzīslās rit gan latviešu, gan krievu asinis, gan stiprināts akcijas alus, uzskatu, ka mans viedoklis ir vienīgais objektīvais un jums ir reti paveicies, ka ir tas gods ar to iepazīties.

Džordža Orvela “Dzīvnieku fermā” teikts, ka visas cūkas ir vienlīdzīgas, bet dažas cūkas ir vienlīdzīgākas. Pieņemts uzskatīt, ka klasiķis ar to domājis sabiedrības noslāņošanos, elites uzkundzēšanos pār vienkāršo tautu utml. pārgudrības. Aizmirstiet šos ņuņājošo komunistisko liberastu murgus! Manuprāt, viņš to ir teicis par sievietēm tieši 8. marta kontekstā. Proti, lai arī anatomiski visas sievietes ir vienādas, dažas sieviešu grupas apsveikt šai dienā nav vajadzīgs.

Pirmkārt, 8. martā vajadzētu ignorēt mātes. Līdz ar brīdi, kad sieviete no sevis izspiež kliedzošo arbūzu, viņa no iekārojamas mūzas kļūst par piena kombinātu un faktiski pārstāj būt sieviete šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar “dziļāku” šai gadījumā domāju – vīrieša iekāres objektu.

Otrkārt, nav nekādas vajadzības ar lakstiem un cukuru pagodināt feministes. Viņas savu izvēli ir izdarījušas – vīriešu uzmanību un aplidošanu viņas ir iemainījušas pret spilgtu matu krāsu, sejas pīrsingu un autistisku spiegšanu. “Vai nu, vai arī” – “gan, gan” var dabūt tikai pasakās.

Treškārt – kolēģes. Katrs, kuram ir bijusi pieredze ar strādāšanu sieviešu kolektīvā, lieliski zina, cik grūti ir izturēt pastāvīgās intrigas un cik neiespējami ir pierast pie sāpēm, kuras izraisa nazis mugurā. Visiem, kuri spiesti savas darbadienas pavadīt dāmu ielenkumā, rosinu par 8. martu domāt šādi: fakts, ka pēc daudziem šo kolēģu sabiedrībā pavadītiem gadiem labrīt vietā nepadodat trīsstāvīgos, jau pats par sevi ir uzskatāms par dāvanu.

Paredzu, ka pēc šī uzskaitījuma lasītāji man varētu pārmest pārlieku negatīvismu un ieciklēšanos uz latviešiem raksturīgo noliedzošo attieksmi pret Sieviešu dienu, tāpēc turpinājumā padarbināšu savu Austrumu puslodi un norādīšu uz sieviešu grupu, kuras 8. martā vajadzētu apbērt ar ziediem, dāvanām un komplimentiem.

Atšķirībā no sievietēm, kas par tādām ir piedzimušas, transpersonas ir pielikušas reālu darbu un pūles, lai kļūtu par sievieti. Viņām nekas dzīvē nav ticis pienests uz paplātes jau gatavs. Ja jums šķiet, ka transformācija no vīrieša par sievieti nav nekas īpašs, pamēģiniet izraut no zoda vienu bārdas rugāju… Un tagad iedomājaties, ka šī darbība ir jāatkārto neskaitāmas reizes visa ķermeņa platībā.

Tiem, kuri var lepoties ar augstu sāpju slieksni un kurus tāds scenārijs īpaši nebaida, varu aicināt aizdomāties par šķēršļiem un pazemojumu, kas jāpārvar neskaitāmos apavu veikalos vaicājot pēc 46. izmēra laiviņām.

Pieņemu, ka nu jau aizvadīto 8. martu esat vai nu ignorējuši vai klišejiski nosvieduši dzīvesbiedrei priekšā Rimi tulpes un vidējā izmēra Raffaello kasti. Norakstīsim to vēstures mēslainē, bet pārāk neieciklēsimies uz šo izgāšanos. Nākamgad atkal būs 8. marts un to, ar mana svinēšanas gida palīdzību, mēs visi sagaidīsim godam!

Sieviešu diena

Slaviks sēdēja pie virtuves galda. Lai nenāktos mazgāt lieku šķīvi, ar dakšu lobīja omleti pa tiešo no pannas. Lai nesamaitātu puslīdz jaunu vaskadrānu, panna bija nolikta uz virtuves dēlīša. Izlietnē slējās netīru trauku tornis. Uz galda čupā bija samesti netīri virtuves pričindāļi, dažu nozīmi un pielietojumu zināja tikai sieva. Atkritumu spainis bija pārpildīts un oda pēc vakardienas pusdienām un bomža. Nedaudz gribējās nopisties, tautas valodā runājot, pojebacca. Fonā, no kādreiz glauna televizora, ducināja spraiga mūzika un bubināja “Degpunkta” diktore.

“Kārtības sargi, ierodoties uz izsaukumu, bija šokēti, ieraugot, ka dzīvoklī valda nekārtība un ģimene dzīvo anti-sanitāros apstākļos…”

Nočirkstēja durvju atslēga. Līdz ar caurvēju un piesmēķētas kāpņu telpas odoru dzīvoklī ievēlās sieva. Sveiciena vietā viņa sāka sūdzēties par koridorā izmētātajiem apaviem.

— Kur lai es lieku savus zābakus, uz balkona, vai? — gausi taisnojās Slaviks.
— Ko tu tur pļurksti? — nesadzirdēja sieva.
— Dirst ej! — Slaviks nobļāvās.

“…kaimiņi bieži sūdzējās par dzīvoklī notiekošajiem skandāliem…”

Slaviks īsti vairs nepieminēja, kurā brīdī viņš pārstāja saukt sievu skaistajā vārdā Jūlija, un pārgāja uz proletārisko vārdu savienojumu “Juļka, bļaģ”. Jūlija ienāca virtuvē un apsēdās vīram pretī.

— Un traukus, protams, neesi nomazgājis!

Jūlija sāka vārīties. Viņa stāstīja par to, cik ļoti daudz viņa strādā, cik atbildīgā amatā atrodas, cik daudz viņa dod ģimenei un cik maz viņai palīdzot vīrs. Slaviks pārstāja dzirdēt sievu jau pēc pirmajiem diviem teikumiem. Laulību gados uztrenētās ausis automātiski atslēdzās. Viņš pētīja kustamies Jūlijas lūpas un iztēlojās starp tām savu locekli.

“…likumsargiem radās aizdomas par aizturētās personas psihisko veselību…”

Jūlijas lūpas turpināja kustēties. Diemžēl, minetu no sievas Slaviks nebija saņēmis nekad. Sievas augstais stāvoklis sabiedrībā neļāva viņai nolaisties tik zemu, lai nostātos vīra priekšā uz ceļiem. Jūlija mēdza atvērt muti lai runātu mikrofonā no tribīnes, nevis lai paņemtu locekli no vīra biksēm. Viņas morālā stāja bija tik stingra, ka Slaviks vistuvāk minetam bija tad, kad no Jūlijas mutes izvēlās vārdi “sūkātāji” un “hujesosi”. Ļaunāks lamuvārds par “hujesosiem” bija “žopotrahi”, līdz ar to nebūs grūti secināt, ka Slavika un Jūlijas dzimumdzīve iztika bez pārmērībām. Lūpu kustība apstājās un Slavikā ieurbās dusmīgs skatiens. Ne jau atkal.

— Tu manī nemaz neklausies! — sieva bija sašutusi par acīmredzamo.
— Nepis pauri! — Slaviks zināja, ka taisnoties nav vērts, bet jādodas uzbrukumā. — Huļi tu uzēdies? Ja tev ņehuj darīt, ej nomazgā traukus!

Jūlijas seja pietvīka. Viņa apkopoja dusmas, sašutumu un aizvainojumu, lai uzsprāgtu kā atombumba virs Hirosimas. Un tad sākās. Tika pieminēts viss — Slavika neizdevusies karjera, mazā alga un sīkais loceklis, skumjā bērnība un tizlie vecāki, vājais raksturs un stiprā atkarība no alkohola. Deģenerāti draugi un attapīgie klases biedri, kuri šobrīd ir sasnieguši daudz vairāk nekā Slaviks jebkad varēs sasniegt. Lupata, nevis vīrietis. Āzis, nevis cilvēks.

“…kaimiņi pazina cietušo kā klusu un sirsnīgu cilvēku…”

Neizpalika padomi. Slavikam derētu mazāk dirst un vairāk strādāt. Mazāk gudroties (vijobivatsa) un vairāk ieklausīties sievā. Viņam vajadzētu lepoties ar to, cik izcila sieva viņam ir trāpījusies un kaunēties par to, cik slikti Slaviks pret viņu izturas. Vēl tika norādīts, ka viņš esot staigājošs paradokss — vārgulis ar lieko svaru. Viņam derētu beigt vārtīties pa dīvānu un sākt nodarboties ar sportu. Pēdējo ieteikumu Slaviks labprāt ņemtu vērā. Skolas laikā viņš bija apmeklējis karatē pulciņu. Tagad Slaviks piecēlās, saspieda pirkstus dūrē, atvēzējās un ar vislielāko baudas izjūtu ievilka sievai pa seju. Taisnu sitienu pa līkajiem zobiem. Čokuzuki, nah. Nez cik izmaksās zobārsts, Slaviks nodomāja. Jūlija izbrīnīti pavērās uz vīru. Ar plaukstu noslaucīja asinis no lūpām un pasmaidīja.

— Tu sit kā meitene! — viņa šņāca.

Slavikam dūra sirdī un sūrstēja roka. Asinis uz Jūlijas lūpas bija no paša Slavika pāršķeltā rādītājpirksta, kuru uzara sievas acuzobs. Taisnais sitiens pa saules pinumu lika Slavikam saliekties, sitiens ar celi pa seju lika atgāzties atpakaļ un sitiens pa vaigu nogāza viņu uz grīdas. Jūlija apsēdās vīram uz krūtīm, ar vienu roku turēja aiz matiem, bet ar otru, savilktu pārsteidzoši cietā dūrē, nosvērti un sistemātiski klapēja vīram pa žokli. Guļot uz grīdas pavērās neierasts skats. Slaviks jau iepriekš bija ievērojis, ka sievai ir paliels klitors. Tagad viņam šķita, ka no Jūlijas apakšbiksēm spiežas ārā lielas vīrieša olas un loceklis. Slaviks uz brīdi sajuta sen nepieredzētu erekciju, taču pēc kārtējā sitiena zaudēja samaņu un atslāba.

Guntara Rača dzejas apskats

Ievadam. Ja domājāt, ka esmu izmests no Ceha, vai kāds pustraks komentētājs mani maskačkas vārtrūmē sadūris līdz nāvei – ne nieka. Draugi palūdza izpalīdzēt kādam ārzemju politiķim veidot viņa prezidentūras kampaņu… Detaļās neiedziļinoties – būs siena!

Bet tagad par būtisko. Nav noslēpums, ka pēdējos gadus savā starpā un publiski esam smīkņājuši par Guntaru Raču un viņa daiļradi. Nemelošu, ja teikšu, ka 90% no Ceha autoriem kāds no twitter kontiem ir bloķēts no Guntara “izēd ateju” Rača puses, tomēr nolēmu neturēt ļaunu prātu, paņemt lielu krūzi Costa kafijas, uzvilkt vecmammas adītu džemperi, atvērt Makbuku un konstruktīvi izanalizēt dažus no atpazīstamākajiem “latviešu Boba Dilana” veikumiem. Ar mīlestību un iecietību.

Cāļus Skaita Rudenī
Izlasot pirmos divus pantiņus jau uzreiz rodas iespaids par ko ir šis darbs. Liriskais “es” ir kāds ar atpalicību slimojošs lauku bērns/pusaudzis, kuram ir problēmas ar vienkāršu lietu atcerēšanos. Ikdienā viss sagādā grūtības. Bet par spīti tam, viņš spēj saglabāt optimismu un gaišu skatu uz dzīvi. Patiesi iedvesmojoši. Mana sirds visstiprāk ietrīcējās pie rindiņām, kuras uzrunātu arī jebkuru katoļu baznīcas mācītāju: ‘’Neplūc, neplūc mani vēl, Esmu pārāk mazs…’’

Anniņa Vanniņā
Pat ar neapbruņotu aci skaidrs, ka dziesma ir par pašnāvību. Meitenīte, kura aizmieg vannā. Dīvainas pirmsnāves halucinācijas, “Zvejnieks blakus apsēdās” kā spilgta metafora tēvoča pieskārieniem bērnībā… Diezgan progresīvi jau tik daudzus gadus atpakaļ censties publiski izgaismot aktuālo pusaudžu pašnāvību problēmu. Ņemot vērā šobrīd bērnu vidū aktuālo spēli “zilais valis”, varētu teikt, ka ar šo dziesmu lielmeistars gājis pa priekšu laikam.

Diena
Dziesma vienkāršā un viegli uztveramā tekstā runā par demences problēmu vecu cilvēku vidū. Dziesmas liriskais “es” māca, kā saglabāt dzīvesprieku un vieglumu vissmagākajos dzīves mirkļos, kad vecvecāki ne tikai neatceras, kas tu esi, bet, slimībai progresējot, piemirst arī tādas elementāras lietas, kā piemēram – “kas ir diena?” vai “kas ir tumsa?” Tāda sajūta, ka šis darbs būtu uzrakstīts vien pāris dienas atpakaļ, jo ir tik aktuāls un mūsdienīgs. Pravietiski, es teiktu. Savādi, ka šajā dziesmā neizdevās saskatīt pedofīlijas noti, kas, manuprāt, caurstrāvo lielāko daļu populārāko autora darbu.

Lecam Pa Vecam
Apbrīnoju, ka autors prasmīgi spējis izmantot vārdu: “lecam” veselas 20 reizes. Parasti dziesmās vārdu vai frāžu atkārtošanās šķiet ļoti kaitinoša, bet šajā darbā tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Tādējādi tiek pasvītrota dziesmas pamattēma – apātija spēj ieraut kā akacis, tāpēc mums ir jāmainās – nerimstīgi jāiet līdzi laikam un jāturina virzību uz priekšu! Gluži kā to dara Rača kungs, kurš vienmēr ir soli priekšā visiem modes trendiem.

Cigarete, Rums, Meitene Un Zāle Zaļa
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka GRUPA LĪVI IR LATVIJAS DĀRGUMS! Bet šīs dziesmas teksts ir dziļš, pārdomāts un bezbailīgs. Šajā darbā autors nebēdnīgi paslēpis savu jaunības dienu anarhistisko dzīves skatījumu. Jaunības maksimālisms, alkohols, narkotikas, vieglas uzvedības sievietes (vai tomēr meitenes…?!) – “Kas gan vēl man varētu būt vajadzīgs?” Lasot šo darbu, man bija tēraudcieta erekcija.

Es Tevi Gaidīšu
Komunisma augšāmcelšanās. Buržuāzijas apspiestās strādnieku masas sacelsies. Bet līdz tam mums jāgaida un jāatceras pagātnē pieļautās kļūdas, lai nepieļautu to atkārtošanos. Kapitālisma sapnis ir izsapņots un nomiris. Komunisms valdīs par pasauli un ikkatrā kontinentā plīvos sarkans karogs. Deģenerātu noziegumiem pienāks gals. Skolā būs viena ticība un viens likums visiem. Uz priekšu biedri – urrrrrrrrāāāāā!

Iesakām jums doties uz Guntara Rača dzejas lasījumu, lai iepazītos ar autora daiļradi vēl padziļinātāk.

Ir brītiņš?

Teju uz iekšu nočukstētais „bļe…” citu apmeklētāju ausis nesasniedza, kaut laundžīgais džezs fonā skanēja gaisīgi klusu, tikko jaušami. Ja labi gribēja, varēja pat sadzirdēt, kā telpas stūrī sēdošais bārdainis slurpstina savu latti. Pēteris, kārtējo reizi paņemot telefonu, lai apskatītos pulksteni, aplējās ar kafiju. Ne pārāk traki, bet gana, lai kaitinātu pirmais, kas iekrita acīs. „Jums visiem ir VIENA UN TĀ PATI FRIZŪRA!” viņš nobļāvās uz bārdaini stūrī. Domās, ne skaļi, saprotams. Pēteris pēc dabas nebūt nebija bravūrīgs, vien džeks, kuram bijusi slikta diena. Pēdējā gada laikā katra diena šķita tāda, kaut patiesībā – par ko besīties? Labi apmaksāts vadošais amats vienā no tām reklāmas aģentūrām, kur algas neizmaksā kebabu kuponos un ielūgumos uz pašas aģentūras rīkotiem pasākumiem, dizaina dzīvoklis centrā, skaista draudzene un dārgs šķirnes kaķis. Ne luksus, bet tīri laba mašīna arī. Pēteris atkal paskatījās pulkstenī. Drīz jābrauc mājās. Piektdiena, bet vakarpusē vēl jāpastrādā pie idejas piedāvājumam naudīgam klientam, rīt laika nebūs, Ilzes draudzenei kaut kāds pasākums, kur otrajām pusītēm arī esot jābūt. „Ja šito dīlu izdosies nocelt, garantēts krietns kāposts. Varbūt pat kaut kad dažus mēnešus vēlāk beidzot varēšu dabūt atvaļinājumu, kaut kur aizbraukt vai vienkārši neko nedarīt,” nodomāja Pēteris. Pēdējais variants viņam patiktu visvairāk. Nedaudz brīva laika nekam.

„Ir brītiņš?”
„M?”
„Atvaino. Ansis,” pie galdiņa pienākušais sniedza roku. „Drīkst?”
„M… jā, kaut vai. Es tāpat tūlīt dodos.”
„Tieši par to es vēlējos parunāt. Redzēju, kā tu ik pēc 2 minūtēm skaties pulkstenī.”
„Parunāt? Pag, es tevi nemaz nepazīstu.”
„Un ja nu es teikšu, ka varu tev palīdzēt. Atrisināt problēmas,” svešinieks nedaudz saliecās uz priekšu.
„Paklau, kāpēc tu domā, ka man ir problēmas?” Pēteris kļuva viegli aizkaitināts un, ja nebūtu tāds ļurļaks, būtu paturpinājis teikumu ar „šķiet, ka problēma tūlīt būs tev”. To viņš aši izspēlēja fantāzijā – uzvarošs atcirtiens un lakonisks punkts šai nepatīkamajai diskusijai ārā pie kafejnīcas durvīm, kā kulaks uz acs, burtiski.
„Vai vēlies par to parunāt?” svešinieks iesmējās.”Haha, joks. Ainas šovu atceries taču? Noteikti, ka atceries.”
„Paklau, man šim nav laika.”
„Malacis. Te mēs arī nonākam pie galvenā. Redzi, esam uzsākuši biznesiņu. Bizness neliels, bet potenciāls – milzīgs. Jau tagad skaidrs, ka vislielākā deficīta prece ir laiks. Mēs to pārdodam. Mēs saviem klientiem piedāvājam laiku. Es. Tev. Piedāvāju laiku. Ko teiksi? Tā kā esam jauns uzņēmums, faktistki stārtaps, iedošu tev krietnu atlaidi.”
„Muļķības.”
„Pēteri, tici man, tu pēc tam mūs ieteiksi visiem saviem draugiem.”
„Šaubos ga… pag, kā tu zini manu vārdu?”
Ansis iesmējās. „Tu esi mūsu klients. Mūsu darbs ir pazīt savus klientus. Pazīt labi.”
„Es neesmu jūsu klients!”
„Nebiji. No šī brīža esi. Tu nenožēlosi. Mēs ar tevi sāksim strādāt jau šodien! Tagad man jāskrien,” celdamies kājās, Ansis atkal pasniedza Pēterim roku, kurš to par spīti visam arī paspieda, jo bija pārāk mīksts, lai parādītu attieksmi.

Pēdējais tasē palikušais kafijas malks jau bija slimnieka paduses temperatūrā, tāpēc melnā balzama aromāts mutē aizķērās stiprāks kā pieklātos cilvēkam, kurš tūlīt sēdīsies pie stūres. Bet „vienu jau var” likums darba nedēļas beigās Pēteri vēl nebija pievīlis. Pa ceļam vēl bija jāiebrauc šmigas veikalā, Ilze pieteica, ka rīt vajadzēs vīnu ciemakukulim. Stūrī sēdošais bezglutēna Barontēvs šobrīd ar abām plaukstām no sava izspūrušā pazodes kaunuma dauzīja ārā ķirbju mafina krikumus.

„Pašuj malā, Knut!” Pēteris ar kāju viegli pastūma malā plakansejaino pūku čupu, kas murrāja un luncinājās gar kājām. Saimnieka soļu skaņa Knutu allaž izsauca uz sargposteni pie pašām durvīm, kur viņš Pēteri sagaidīja.

Dzīvoklī dīvaini oda. Pēc kafijas un… klizmas? Tā, it kā kāds hipsternīcā aiz letes uz grīdas būtu uzvijis ģiftīgu kāla tadžmahalu. „Ilze? Pēc kā te smird? Ilze?”

„Ā, Pēci, beidzot esi klāt. Jau domāju, ka tevi nesagaidīšu un būs jābrauc citu reizi. Darbs dzen darbu. Pats zini, kā tas ir.”

Pēteris vien pāris reizes noplātīja muti, bez skaņas. Virtuvē pie galda sēdēja pliks Ansis, malkoja kafiju un šķirstīja žurnālus. „Ilze vēl ir guļamistabā. Palaidīsi garām? Ieskriešu aši dušā. Kad zem deguna nav kafijas tase, tā zicele tomēr nešpetni dvingo. Uzreiz skaidrs, ka Ilze nav vegāne.”

Pēteris atkāpās un palaida garām Ansi, kurš iegāja istabā. „Kur jums stāv dvieļi?”
„Skapis, augšējās kreisās durvis,” istabā atskanēja nupat no pēdējā orgasma atgājušās Ilzes trīcošā balss.

Pēteris saņēma visu savu vīrišķību, lai nesāktu ņuņņāt vai histēriski bļaut. Visu trīs draudzības gadu laikā Ilze viņam nekad nebija atļāvusi pašiverēt savā dubļu klētī, tas bojāšot viņas bioenerģētisko lauku. Pēterim bija jāsamierinās ar spriguļa kulstīšanu tradicionālajā rijā. Pēteris zināja, ka pēc visiem priekšrakstiem viņam vajadzētu iedot Ansim bietē, bet Ilzi patriekt no dzīves un dzīvokļa. Pēteris paņēma padusē Knutu un izgāja pa durvīm, tās neaizvērdams.

Šonakt viņš paliks pie Aivara. Aivars nekad nav atteicis čomam, it īpaši, ja tas zvanu sāk ar atslēgas frāzi „Tu iedzert negribi?” Noparkojis mašīnu ielas pretējā pusē, Pēteris atvēra aizmugures durvis, lai paņemtu Knutu. Knuts, kurš visu dzīvi bija pavadījis dzīvoklī, no rūcošā šausmu kambara pārbijies izšāvās ārā, pirms Pēteris paspēja noreaģēt. Noreaģēt nepaspēja arī  74 gauds vecais sagrabējušā volviķa vadītājs. Pēterim aiz muguras atskanēja žļerkstošs „pļurmmppff”. Viņš neapgriezās, bet ielu pārgāja krustojumā kvartālu tālāk. Visus pārdesmit metrus līdz Aivara kāpņutelpas durvīm Pēteris skatījās uz mājas sienām vai cieši ietvē.

„Tajā visā ir arī kaut kas labs. Tev rīt nebūs jāklausās grimētu hiēnu hihināšanā vai neveikli jāmēģina uzturēt saruna ar viņu pajoliņiem. Normāli iekapāsim, izgulēsies, izštukosi līdz galam savu darba štelli. Skaidrs tak, ka labākās idejas nāk pēc pohu soļankas,” Aivars centās mierināt, cik labi vien prata.

Tovakar Pēteris piekampās tā, kā nebija ņēmis kādus gadus divus trīs, un nogulēja līdz sestdienas četriem pēcpusdienā. Pamodies un nočāpstinājies, viņš vispirms saganīja rokā telefonu un paskatījās pulkstenī. Tad aizklumburēja uz virtuvi, kur šampja ielāpu jau lika Aivars: „Dzersi?”
„Mhm.”
„Tu vari te palikt, kamēr atradīsi dzīvokli vai lietas nokārtosies. Tas tā, zināšanai. Še, iedzer.”
„Paldies.”
„Ko tālāk? Domā šodien strādāt?”
„Ne-e. Šodien vairs nav jēgas.”

Pēc šiem vārdiem, skaļi izteiktiem, Pēterim kaut kur aizausē aizmetās dīglis apjausmai, kurai jo stundas jo vairāk būs lemts pieņemties spēkā. Sestdienas vakars – brīvs. Ilze nevelk uz saviem tizlajiem pasākumiem, darbam līdz rītam jāatmet ar roku. Viņam bija nedaudz brīva laika, lai darītu neko īpašu. Knuta gan ļoti žēl. Pēteris nevarēja sevi iedomāties pieņemam jaunu kaķi. Vismaz tuvākajos gados ne. Kaut kā tie nelietderīgie spalvu kumšķi tomēr baigi iekrīt sirdī.

Pirmdien ieradies darbā, Pēteris pa taisno devās uz radošā direktora kabūzi. Viņš nebija sagatavojis piedāvājumu klientam, un nebija arī pārsteigts, priekšnieka kabinetā ieraugot smaidīgo Ansi. „Sveiks, Ansi. Sveiks, Ērik.”

„Jūs viens otru pazīstat?”
„Nedaudz.”
„Ā, Pēteri, starp citu, jā. Ansis nupat prezentēja fantastiskāko ideju, kādu esmu dzirdējis. Jebkad. Nesaprotu, kā šitāds talants tik ilgi nepamanīts blandījies apkārt pa Rīgu. Iedomājies? Bet jā, īsumā – tas projekts, ko tev uzticēju…”
„Jā, es zinu. Tāpēc te būs mans atlūgums.” Pēteris nolika uz galda lapu. “Atā, Ērik.”

„Pagaidi, Pēter.” Ansis viņu panāca gaitenī.
„Ko?”
„Atslēgas. Mašīnas. Tev tās vairs nevajadzēs. Servisi, apskates, viss tas čakars. Kam tev tas? Tev nekur nav jāsteidzas. Ja gribi, vari uzskati to par samaksu par pakalpojumiem.”
Pēteris, neko neteicis, apātiski izvilka no žaketes kabatas auto atslēgas un ielika tās Anša saujā.

Jauns vīrietis ar diplomātu rokā cīnījās ar spēcīgu pretvēju un vienlaikus centās kaut ko sabļaut telefonā. Acīmredzami steidzās, acīmredzami bija uzvilkts. Fonā sešstāvu ēkas visu gala sienu nosedza milzīgs baneris ar smaidīgu Anša seju. „Ir brītiņš?” vēstīja runas burbulis blakus smaidīgajam vīrietim. „Mirkļi, sprīži, dienas un nedēļas. Laiks par visizdevīgākajām cenām. Draudzīgi līzinga nosacījumi.” Steidzīgais vīrietis, nesazvanījis cerēto, spēji apstājās. Viņš šeit gāja ik darba dienu, pusdienās. Arī baneri uz šīs sienas bija redzējis jau simtiem reižu, kaut tādi bija visā pilsētā, taču šodien pirmo reizi apstājās un ievadīja telefonā tajā redzamo numuru.

Uz promenādes soliņa sēdēja piecās apģērbu kārtās satuntulējies skrandainis un, viņaprāt, amizanto ainu vēroja. „Tevi grib appist! Tūkstotis eiro par nedēļu laika? Es nesamaksāju neko. Par VISU LAIKU, ko vien vēlos,” auroja dvingojošais vecis, vai tā viņam šķita, ik pa brīdim iekrekstēdamies smieklos, un teikumu pabeidzot ar salutēšanu kādam citam garāmgājējam. Tas, ko dzirdēja steidzīgais vīrietis, gan skanēja vairāk pēc vircā slīkstoša āža gurguļošanas: „Tvļāppst! Bvuksts ero pa ģļēļu? S jņsmkghāāju ekō pa VIS LAIK!” Pētera mēle starp cingas izretinātajām zobu rindām vāļājās kā trankvilizatorus sarijies gliemis. Steidzīgais vīrietis, noglabājis banerī redzamo numuru telefonā, nometa Pēterim pie kājām eiro ar dažiem centiem un steidzās tālāk.

Mēs esam spiesti pārtraukt CEHS.LV darbību!

Ja kāds vēl nav lietas kursā, Janvāra sākumā mēs publicējām rakstu ar nosaukumu “Man nepatīk mans bērns”, uz ko ļoti asi reaģēja Asociācija ģimene, kas aicināja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI) un Valsts policiju pārbaudīt, vai literārā tēla nosaukšana par “mazo sūdu” ir uzskatāma par naida runu. VBTAI arī reaģēja ar iesniegumu Valsts policijā.

Šodien mēs bijām ieradušies Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirknī, lai sniegtu paskaidrojumus par konkrēto rakstu. Jāatzīst, ka mums radās tikai labākais iespaids par Rīgas Zemgales iecirkņa darbiniekiem, kas bija ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi un laipni. Tāpēc mums ir žēl, ka Valsts policijas darbinieku laiks un resursi tiek izniekoti, lai palīdzētu radīt iespaidu, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sūri strādā un nepaguruši stāv katra Latvijas bērna labklājības sardzē.

Vēl mums ir žēl, ka Asociācijas ģimene emocionāli aklā reakcija ir pietiekama, lai ietekmētu Valsts institūciju tādā mērā, ka tā sagatavo iesniegumus policijā, pieprasot pārbaudīt izdomātu tēlu un notikumu atbilstību Valsts likumdošanai. Ņemot vērā, ka rakstā nebija aprakstīti ne reāli notikumi, nedz arī izteikta vēlme vai aicinājums uz personas vai personu grupas tiesību pārkāpšanu, uzskatām, ka esam saskārušies ar centieniem, ja ne kriminalizēt un sodīt idejas, tad noteikti ieviest mediju cenzūru. Mūsu skatījumā, šis precedents diskreditē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju kā nopietnu un kompetentu Labklājības ministrijas pārraudzībā esošu iestādi.

Mums nav ne mazāko ilūziju, ka Asociācijas ģimene locekļi būtu spējīgi saprast minētā raksta morāli, jo, spriežot pēc biedru saraksta, tāpat kā Bībeli, viņi visu uztver burtiski, selektīvi un subjektīvi. Mums arī nav ne mazāko šaubu, ka asociācija biedru rindās, senilitāte un demence ir ne mazāk izplatīta kā sifiliss viduslaiku ostas pilsētā.

Neko mēs nepārtraucam, lieta nav ierosināta, mēs turpināsim vēl bargāk.

 

Kaspara Valrieksta dienasgrāmata

Vakar uz ielas nejauši atradām melnu Moleskin blociņu, kura pirmajā lapā rakstīts Kaspara Valrieksta dienasgrāmata. Kas ir brīnišķīgi, jo tieši nebija jaunu rakstu – visi dzer. Publicējam dažus fragmentus.

28. februāris
Dear diary! No šodienas sāku jaunu dzīvi. Es vairs nestrādāšu un nedzīvošu pie mammas. Esmu noslēdzis līgumu ar MERMAID Foundation par lekciju ciklu un nolēmis kļūt par neatkarīgo ekspertu – frīlanceri. Rīt paredzēta mana pirmā lekcija un tam par godu nopirku šo blociņu, Sūzanas Zontāgas rakstu krājumu, kā arī rīt pārvācos uz dzīvokli jaunajā klusajā centrā – Lienes ielā. Can’t wait!

2. marts
Šodien bija mana pirmā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikla ietvaros: “Klusums starp dzimumiem – pretoties jūtām vai atbildēt?” Lekcija notika Spīķeru kultūras centrā un kopumā gāja diezgan labi – bez manis bija vēl divi lektori, žurnāliste no interneta televīzijas un Aiga no mammas biroja. Pēc lekcijas iedzērām ar Aigu ingvera tēju un parunājām par semiotiku.

3. marts
Pamodos no dīvaina trokšņa. Ak, jā, bija taču mana pirmā nakts jaunajā dzīvoklī. Uz ielas klaigāja sieviete un divi vīrieši. Acīmredzot viņi darīja sievietei pāri! Tā kā šis ir Nevardarbīgais Mēnesis un es esmu eksperts, ātri apģērbos un noskrēju lejā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās – gan sieviete, gan vīrietis darīja pāri otram vīrietim. Īsti nesapratu konflikta jēgu, jo saruna bija krievu valodā, taču, šķiet, vīrietis nebija norēķinājies par kādu pakalpojumu. Neviens nevēlējās ar mani diskutēt par nevardarbīgumu, taču katram gadījumam iedevu sievietei savu vizītkarti.

6. marts
Šodien bija paredzēta mana otrā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju ciklā: “Sievietes objektivizācija trešā feminisma viļņa ietvaros”, taču tā nenotika. Mūsu vadītāja nez kāpēc nebija ieradusies un nevarējām atslēgt kultūras centra durvis. Mēģināju ar viņu sazināties, taču tā kā man viņas kontakts ir tikai feisbukā (Linda Žē), tas diemžēl nesanāca. Toties atkal satiku Aigu, iedzērām meža ogu smūtiju un parunājām par nesen parakstīto brīvās tirdzniecības līgumu starp Kanādu un Eiropas savienību un tā draudiem mazajiem ražotājiem.

9. marts
Šodien notika dīvains atgadījums. Biju tieši pamodies, nedaudz pameditējis un palasījis Sūzanu Zontāgu un nolēmu iziet līdz beķerejai pēc svaigas kliju maizes. Uz netālā ielas stūra mani apstādināja kāda sieviete.

Privet!”
“Sveiki” Atbildēju viņai valsts valodā, pēc kā arī sieviete pārslēdzās.
Kak tev iet?”
“Hmmm… vai mēs būtu pazīstami?”
“Nu, ja taču esmu Vaļa. Atceries, pagājušajā trešdienā, tu man iedevi savu telefonu. Ko dari šovakar?”

Sievietes jautājums mani uz brīdi samulsināja, bet tad atcerējos neseno incidentu savā pirmajā naktī jaunajā dzīvoklī. Atbildēju viņai, ka sakarā ar Nevardarbīgo Mēnesi plānoju apmeklēt lekciju par naida runu internetā (to gan lasīs mans kolēģis Aldis Zīle) un, ja viņa vēlas, var pievienoties. Sieviete likās ieinteresēta un piemiedza ar aci.

11. marts
Dear diary! Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku, ka pat nezinu, ar ko lai sāk. Ā, labi, sākšu ar aizvakardienu.

Kā jau biju plānojis, devos uz lekciju par naida runu. Mūsu centra vadītaja joprojām nebija atradusies, diemžēl arī sociālajos tīklos neatbild, bet durvis atslēdza Ēriks – sētnieks, kad iedevu viņam piecus eiro. Nevarēju taču pievilt Aldi un mūsu klausītājus! Bija atnākusi Aiga, trīs žurnālistes un kāds nepazīstams vīrietis.

Slēdzot vaļā durvis, pamanīju nepatīkamu lietu – kāds bija lekciju plānā sašvīkojis manā vārdā “Val” un pasvītrojis “rieksts”. Bet tas bija tikai sākums. Tiklīdz kā pagriezos pret Ēriku, lai pateiktu paldies, pagalmā parādījās… no rīta uz ielas stūra satiktā sieviete. Viņa bija ģērbusies ļoti īsā melnā kleitā ar vizuļojošu augšdaļu uz milzīgu uzkasītu firuzūru. No viņas pat no tāda attāluma vējoja spēcīgi salda smarža. Pagājusi visiem garām un aizdomīgi nopētījusi Aigu, viņa pienāca man klāt un ieķērās elkonī.

“Eeees…” gribēju viņai ko bilst par Nevardarbīgo Mēnesi, kad no otras pagalma puses parādījās bariņš citu sieviešu. Pretstatā manai pavadonei viņas visas bija džinsos, jakās un īsiem matiem.
“Kaspars Valrieksts? Aldis Zīle?”
“Jā.”
“Jums te ir Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikls?”
“Tieši tā.”
“Klausieties, mērgļi! Šis projekts bija jāpaņem mums – postfeministēm. Mēs esam no apvienības “Plūme”. Mēs pirmās to iesniedzām MERMAID Foundation un mums arī tas bija jādabū. Kas jūs tādi esat?”
“Es esmu doktorantūras students pr bikul…”

Iesāka Aldis, kamēr viena no sievietēm, ar koši zilu zēngalviņu pienāca viņam klāt un iespļāva sejā.
“Man pie dirsas, kas tu esi, lai tu te vairs nerādītos! Saprati, sapuvušais pimpi?”
“Bet lekciju cikls…”

Aldis nepaspēja neko atbildēt, kad mana pavadone zibenīgi izspraucās no elkoņa un pavilka zilmataino malā.
Slušaj sučara… esli ti eščo raz…”
Tālāko es nedzirdēju, jo mana paziņa, likās, iespļāva vārdus postfeministei tieši ausī. Viņa arī runājā kādā pilnīgi citā valodā, kur es sapratu tikai “otorvu”.

Zilmatainā brīdi pamīņājās, tad nobālēja un pamāja citām postfeministēm. Viss bariņš, tikpat strauji kā parādījies tā pazuda no laukuma.

Sieviete ar saldo smaržu pievērsās man.
“Piecdesmit.”
“Piecdesmit – kas?”
“Nu, kak kas? Bez seksa – a za eskort i razborku.”

Man pie auss kāds smagi elpoja. Tā bija Aiga. Viņa pieliecās pie otras sievietes auss un arī kaut ko tur iešņāca. Pēdējā atkāpās, pamāja ar galvu un – projām bija. Dīvains paradokss – it kā lasu lekcijas par sievietēm, bet sāku saprast, ka neko par viņām nesaprotu.

20. marts
Šorīt piezvanīju uz MERMAID Foundation, lai vienotos par savu nākamo lekciju grafiku un maksājumiem. Saruna izvērsās, maigi izsakoties, dīvaina – darbiniece paziņoja, ka centra vadītāja esot saņēmusi visu Nevardarbīgā Mēneša projekta naudu un viņiem gar to neesot nekādas daļas.

“Bet es ar viņu nevaru sazināties. Un man ir līg…”

Taču darbiniece jau bija nolikusi klausuli.

21. marts
Piezvanīju Aldim, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar Nevardarbīgo Mēnesi un viņš mani nomierināja. Centra direktorei esot neliels nervu sabrukums pēc kārtējās bombardēšanas Alepo, taču projektam tiks piesaistīts finansējums no Kultūras Atbalsta Centra.

Tiktāl bija labās ziņas. Tagad par nepatīkamo. Naktī mani pamodināja durvju zvans. Kad atvēru, aiz tām stāvēja Vaļa un vīrietis, kuru atcerējos no savas pirmās nakts šeit. Kā viņi zināja, kur es dzīvoju? Ak, jā, uz manas vizītkartes taču bija dzīvokļa – un attiecīgi arī biroja adrese.

Goņi septiņdesmit eiro?”
“Kā – septiņdesmit?”
“Piecdesmit za eskort i divdesmit za procenti.”

Es jau atvēru muti, lai paskaidrotu, ka a) nekādu eskortu neesmu pasūtījis un b) man nav lieku septiņdesmit eiro, kad gar degunu nozibēja vīrieša dūre. Nācās paņemt pēdējos ietaupījumus no pirmā MERMAID Foundation avansa – tiesa, man bija palikuši tikai piecdesmit eiro – un atdot viņiem. Pārējos divdesmit apsolījos atdot pēc trim dienām.

Kā?

22. marts
Ļoti gribās ēst. Apēdu visus balto griķu krājumus, kas man bija, un saņēmu drosmi, lai piezvanītu Aigai. (Kad strādāju pie mammas, viņa man parasti aizdeva līdz algai.) Taču tiklīdz numurs savienojās, otrā galā atskanēja pīkstieni. Un tā trīs reizes pēc kārtas.

23. marts
Dear diary! Ļoti ļoti gribās ēst. Aiznesu Sūsanas Zontāgas grāmatu uz antikvariātu, taču viņi teica, ka samaksās tikai, kad grāmatu kāds nopirks. Tomēr atstāju to tur.

Pie antikvariāta mani pārsteidza neparasta vīzija, laikam no bada sākušās halucinācijas. Es redzēju Aldi kopā ar Lindu Žē sēžam netālajā dārgajā “Bella Vita” ēdam kaut ko dzeltenu un dzeram sarkanvīnu. Dīvaini ir arī tas, ka arī Aldis vairs neatbild uz maniem telefona zvaniem

Apsveru iespēju zvanīt mammai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka durvīs bija iesprausta zīmīte no dzīvokļa saimnieka – ja nesamaksāšu par dzīvokli divu dienu laikā, man būs jāizvācas. Saimnieks, Vaļas paziņa – viņi visi ir sarunājuši sazvērestību pret mani vai kā? Kā lai es viņiem atdodu naudu? Un vēl tas viss Nevardarbīgajā Mēnesī.

23. marta vakars
Nezinu, kurš ir izdomājis, ka bads attīra apziņu. Mana apziņa ir pavisam saduļķojusies, jo tomēr piezvanīju mammai. Taču viņa laikam ir laukos, jo saka, ka abonents atrodas ārpus zonas.

23. marta nakts
Atradu dzīvokļa virtuves skapīti paciņu ar roltoniem, laikam no iepriekšējiem īrniekiem. Ir nedaudz labāk, taču apsvēru iespēju stopot uz laukiem pie mammas. Centos turēties pretī šai domai un meditēju uz palodzes. Kad ieraudzīju uz ielas stūra stāvam Vaļu un … postefeministi ar zilajiem matiem no asociācijas. “Plūme”. Dear diary – es pilnīgi neko nesaprotu no sievietēm. Agrāk viņas taču bija ienaidnieces, bet tagad draudzenes? Biju tik pārseigts, ka nokāpu lejā.

Abas mani pazina un asociācijas pārstāve pat paspieda roku. Laikam jautājums bija nolasāms manās acīs un viņa atbildēja:

“A ko darīt? Parunāju ar Vaļu un nolēmu mazliet piepelnīties. Mums nākamais projekts tikai jūnijā. Starp citu būs interesanti, par bināro sabiedrību, atnāc. Un esmu nolēmusi šo pieredzi,” viņa pamāja uz ielu, “iekļaut savā disertācijā.”

Badošanās nudien attīra apziņu, jo mani beidzot pārņēma apskaidrība.

24. marts
Dear diary! No šodienas es sāku jaunu dzīvi. Tagad es būšu neatkarīgais eksperts – frīlanceris – bet pavisam neatkarīgais. Pārdošanās MERMAID Foundation bija kļūda un no šodienas es strādāšu tikai pats sev. Nu, vēl nedaudz arī Vitālijam, starp citu, viņš ir absolūti cool. Kopā ar Vaļu un Zani mēs tagad stāvam uz ielas stūra, un es katram, kuram interesē, varu nolasīt lekciju par nevardarbību. Tikai divdesmit eiro par pusstundu.

Donors

Atjēdzos nelielā palātā. Medicīnas smaka gaisā, rūgta garša mutē un kateters vēnā. Mugura svīda un sāpēja. Palags lipa pie muguras un centās noslīdēt no dermantīna matrača. Lieliski. Esmu dzīvs. Neesmu atstiepis kājas operācijas laikā. Neesmu nolicis karoti. Neesmu aizgājis pie senčiem. Neesmu atņirdzies. Cerams, ka pārstādītā niere darbosies kā pieklājas. Vecā niere centās mani iedzīt kapā, bet šodien esmu ieguvis jaunu, un tā vecā kuce tagad pūst bioloģisko atkritumu tvertnē. Šobrīd cerība ir mans galvenais sabiedrotais. Es smaidīju un labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Guļot slimnīcas palātā galvu apmeklē dažādas domas. Cik ilgi ķirurgs mācījās augstskolā? Kādus gadus septiņus, droši vien. Pēc tam prakse, pieredzes apmaiņa, semināri, kursi, kvalifikācijas celšana un tas viss tādēļ, lai tādi kā es nodzīvo nedaudz ilgāk. Es joprojām nezinu cik man ir atlicis. Neviens nezina. Iespējams, rīt mani notrieks autobuss. Nodzeršos līdz man atteiks aknas, un nez vai es nodzīvošu līdz nākamajai transplantācijai. Diez’ zin vai ārsts jutīsies ļoti vīlies, ja es nespēšu nosargāt viņa darba augļus, savu dzīvību. Prieks, ka ķirurgs strādā tepat Latvijā un nav aizbraucis uz ārzemēm pēc labākas algas. Prieks, ka es sagaidīju savu rindas kārtu. Prieks, ka mans donors atrada īsto laiku lai nomirtu un atstātu man savu nieri. Varu tikai minēt kā tas notika. Motociklists, droši vien. Dzīvo ātri, mirsti jauns, malacis. Ceru, ka nebija narkomāns. Vai dzērājs. Neesmu bijis pazīstams ar donoru. Gan jau ārsts nav muļķis, nebūs sūdu man pieoperējis.

Palātā ienāca pusmūža sieviete. Uz sejas maska, uz kājām bahilas. Noteikti būs kļūdījusies, nepazīstu viņu, kāpēc ārsti ielaida palātā svešu cilvēku?

“Labdien!” viņa nosauca mani vārdā un apsēdās pie gultas. “Kā jūtaties?”

Gribēju atbildēt, paldies, labi un palūgt lai vācas ārā, taču mēle īsti neklausīja, pār lūpām pārvēlās slinks vaids. Nebūšu vēl īsti atjēdzies no narkozes.

“Es esmu Arvīda sieva. Viņš, viņa… Lūdzu, piedodiet.” sieviete izvilka papīra lakatiņu un sāka slaucīt acis.

Skaidrs, donora sieva. Sanāk, ka mans glābējs nav bijis jauns cilvēks. Labākajā gadījumā — sprigans onka. Ceru, ka Arvīds turēja sevi labā formā. Negribu lai niere negaidīti atsaka un ārstu pūles izkūp vējā. Un es zinu, ka man jābūt pateicīgam un pieklājīgam, un iespējams, jāsāk uztvert šo sievieti kā radinieci. Kā attālu, nevajadzīgu radinieci, bet tomēr. Redz’, jo viņas vīra niere tagad ir manī, un tas noteikti ir labas gaumes jautājums būt pateicīgam. Un es patiesi esmu pateicīgs, ka šis Arvīds ir atdevis galus un viņa orgāni bija derīgi transplantācijai.

“Es gribēju tikai aprunāties,” viņa teica. “Man vajag jums visu pastāstīt. Arvīds ir, tas ir, es gribēju teikt, bija, redziet, viņš ir jūsu nieres donors.”

“Protams,” es saņēmu spēkus un sāku runāt. “Paldies. Es nevaru izteikt cik pateicīgs es esmu. Arvīds bija lielisks cilvēks.”

Sieviete veltīja man smagu skatienu un pasmaidīja. Tad ieķiķinājās. Tad sāka smieties skaļi un aizrautīgi, sitot sev pa celi un turot roku uz vēdera. Beidzot nopūtās, vēlreiz noslaucīja asaras un atguva nopietno sejas izteiksmi.

“Nē. Arvīds bija kretīns. Briesmonis. Viņš dzēra, krāpa un notrieca naudu. Viņš ātri aizsvilās un palaida rokas. Es sen jau būtu izšķīrusies, taču tādā gadījumā viņš mani vienkārši nogalinātu. Man bija bail iet uz policiju un nebija ne viena, kas varētu palīdzēt. Arvīds bija mēsls. Reiz es pārnācu mājās un atradu Arvīdu un mūsu meitu — piekautu un raudošu. Šī klusē, bet es ceru, ka piekaušana toreiz bija sliktākais, ko viņš paveica.”

Es gulēju, skatījos griestos un minēju, kāpēc man tas viss tiek stāstīts. Man vienalga. Džeks ir pagalam. Sieviete noņēma šalli un uz kakla kļuva redzams dzelteni sārts zilums, milzīgs, no zoda kreisās puses līdz labajai ausij.

“Viņš to izdarīja. Piedodiet, ka es jums to visu stāstu. Jums jāzina. Viņam bija jāaiziet, viņš apdraudēja cilvēkus sev apkārt. Mēs ar meitu abas kopā ilgi domājām un pieņēmām izšķirošo lēmumu. Arvīdam bija jāaiziet. Vienīgais, ko mēs nezinājām ir tas, ka viņš ir pieteicies par orgānu donoru. Tas ir pavisam pret viņa dabu. Iespējams, viņš baidījās no nāves. Iespējams, gribēja lai vismaz daļa viņa turpina dzīvot. Iespējams, tas bija veids, kā viņš vēlējās kaitināt mani arī esot aizsaulē.”

“Varbūt viņš gribēja laboties?” es minēju, taču pats apšaubīju savus vārdus.

“Šādi cilvēki nelabojas. Es izšķiedu divdesmit gadus lai to saprastu. Vārdu sakot, man jāpastāsta jums galvenais. Arvīdam bija jāaiziet un vienīgais veids, kā es to varēju izdarīt, bija viņu noindēt. Ziniet, kādu noindēt ir vienkāršāk, nekā var šķist. Nedaudz žurku indes, ko var nopirkt katrā lielveikalā, kādu laiku nelielās devās un tad vienreiz nāvējošo, un viss. Arsēns izdarīs savu darbu.”

“Jūs viņu noindējāt?” acīs metās tumšs un gribējās vemt.

“Jā. Arsēns izraisa smagus bojājumus asinsvados, sirdī, aknās un arī nierēs. Es biju gatava, ka mani pieķers, es biju gatava stāties tiesas priekšā un es ceru, ka tiesa nebūtu barga pret mani. Bet es nezināju, ka Arvīds bija donors.”

Galva reiba, ausis jutās kā piebāztas ar vati un sievietes balss šķita plūstam no tālienes.

“Ir ļoti neilgs laika sprīdis, kurā cilvēka orgāni ir derīgi izņemšanai no mirušās personas un sagatavojami tālākai transplantācijai. Domāju, ka ārsti steigā veica nieres pārstādīšanu un nepievērsa uzmanību precīzai nāves iemeslu noskaidrošanai. Tas izglāba mani no cietuma, bet diemžēl, tas arī nolēma jūs nāvei. Niere, kuru jums pārstādīja ir saindēta. Piedodiet.”

Viņa piecēlās un izgāja no palātas. Es paliku gultā, nevēlēdamies ticēt dzirdētajam un nespējīgs saprast notikušo. Izstiepu roku līdz trauksmes slēdzim. Diemžēl tas atradās pārāk augsti virs gultas un es to nevarēja aizsniegt. Sasodīts. Pastiepos līdz sistēmai — metāla stienim, kura galā karājās plastikāta maisiņš ar nātrija hlorīda šķīdumu. Pašķiebu to pret sienu un aparāts atspiedās pret trauksmes pogu. Atskanēja riebīga pīkstēšana. Pēc mirkļa palātā ietraucās satraukta māsiņa un drīz aiz viņas arī dežūrārsts.

“Kas jums kaiš?” ārsts uzlika roku man uz pieres un tad iespīdināja acīs lukturi.
“Niere.”
“Sāp?”
“Vai jūs to pārbaudījāt? Ar mani tikko runāja donora sieva. Arvīds. Vai jūs pārbaudījāt to nieri?” biju izmisis, un turējos pie cerības kā Ušakovs pie krievvalodīga vēlētāja.

Ārsts uz mani vainīgi paskatījās un nopūtās.

“Redziet. Arvīds bija jums piešķirts par donoru. Jums bija nozīmēta operācija, uz kuru jūs gaidījāt rindas kārtībā. Tas bija valsts apmaksāts veselības aprūpes pakalpojums. Un tas nozīmē, ka slimnīcas izdevumi tiek segti mazākā mērā, nekā, ja operāciju apmaksātu slimnieks pats.” Dakteris skatījās grīdā un centās piemeklēt īstos vārdus. “Lūk. Vakar slimnīcā nonāca jauns pacients. Deputāts, uzņēmējs un sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks. Ceru, ka jūs sapratīsiet, ka tas bija neatliekams gadījums un donora Arvīda niere tika pārstādīta viņam.”

“Kā viņam tagad sokas?” es jautāju.

“Operācija bija neveiksmīga, pacients ir gājis bojā. Jums, savukārt, pavisam nejauši un negaidīti atradās cits donors. Lūdzu, atpūtieties un taupiet spēkus. Jums ir garš rehabilitācijas kurss priekšā.”

Es pasmaidīju un atlaidos spilvenā. Labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Nemīzt un pieteikties par donoru.

Mēs mīlam mūsu partijas

Otrdien bija Valentīna diena – visu mīlētāju diena. Kā jau ierasts, mēs iepriecinājām arī savas dzīves mīļotās sievietes, aizvedot tās romantiskās vakariņās uz “Lido”. Domājot par ceturtdienas rubriku Delfi Versijās, mēs nolēmām, ka šoreiz iztiksim bez ķengāšanās, provocēšanas un izsmiekla. Sakarā ar šī gada pašvaldību vēlēšanām, nolēmām pretstatīt populārajam un negatīvajam viedoklim mūsu vislabākās domas.
Mūsu mīlestības jūtu bagātību nedaudz ierobežo latviešu valodas vārdu krājums mīlestībai, mums labpatīk izmantot seno grieķu četras izpratnes par mīlestību:

  • Agape – beznosacījuma mīlestība, cilvēka mīlestība pret Dievu, transcendējoša mīlestība;
  • Philia – draudzība, brālīgums;
  • Storge – ģimeniska mīlestība;
  • Eros – iekāre, kaisle, kvēla mīlestība;

“Vienotība”

Vispirms mēs vēlamies izteikt viskvēlākos komplimentus par nosaukuma izvēli, nekas nespēj labāk raksturot šīs partijas būtību kā vārds “vienotība”! Partija ir salīdzinoši jauna, bet tā jau ir paspējusi pārdzīvot visdažādākos pārbaudījumus un šķelšanos. Taču pārbaudījumi to darījuši tikai stiprāku un varenāku! Šāda izturība nebūtu iespējama bez spēcīga partijas mugurkaula un autoritātes, kuru, mūsuprāt, vislabāk spēj raksturot daiļā un graciozā Saeimas frakcijas priekšsēdētāja – Solvita Āboltiņa. Visemocionālākais brīdis bija, kad Jānis Junkurs realizēja sirdi plosošāko pašupurēšanos kāda pazīstama cilvēces vēsturē, atsakoties no sava mandāta, lai Solvita varētu tikt Saeimā un četrus gadus pašaizliedzīgi, nežēlojot savus spēkus, strādāt Latvijas labā! Ticam, ka nesen publiskotie partiju reitingi, kurā Vienība saņēmusi tikai 4,2% ir rupja, netaisnīga sociologu kļūda, par kuru viņi drīzumā atvainosies.

Verdikts – Agape! Mēs dievinām šo partiju! Tāpat kā Latvijas tauta, jūtam beznosacījuma mīlestību un piedodam pilnīgi visu. Ceha vīru kvēlākā vēlme ir kaut reizi paostīt Āboltiņas matus vai piespiest vaigu pie krēsla, uz kura viņa ir sēdējusi.

“Saskaņa”

Līdzīgi kā Vienotībai, arī vārds “saskaņa” raksturo šīs partijas ietekmi uz Latvijas politisko klimatu. Partija ir atsevišķu nīdēju nicināta un pelta, vainota par līgumiem ar Kremli un turēta aizdomās par aizdomīgiem finanšu darījumiem Rīgas domē un Rīgas satiksmē. Bet mēs to visu uztveram kā skauģu reakciju uz Nila Ušakova veiksmes stāstu. Mūsu skatījumā, Nils Ušakovs ir tas harizmātiskais čalis, kas ir ne tikai atraktīvs, bet arī smagi strādājošs. Kad viņš saņem algu gan kā Rīgas domes priekšsēdētājs, gan kā Rīgas brīvostas valdes loceklis, viņš joprojām mēdz tev piezvanīt un uzaicināt iedzert alu, tā teikt, neaizmirst pacanus no rajončika.

Mums šķiet, ka Nils būtu padevies spiedienam un sabrucis kā maratonā, ja nebūtu pieredzējušā Andra Amerika pleca, kurš spēj nostāties pāri visiem korupcijas skandāliem un stāvēt līdzās Nilam kā viņa vietnieks Rīgas domē un valdes priekšsēdētājs Rīgas brīvostā.

Verdikts – Storge! Mēs gribētu būt Nila ģimenes locekļi, kopā ēst rosolu, uzdzert morsu un vizināties ar džipu.

“Nacionālā apvienība”

Nav otras partijas, kura iestātos par tik cēlām Latvijas vērtībām kā dzīvesziņa, latviešu un Latvijas identitāte. Visi “Nacionālās apvienības” biedri (Raivis Dzintars, Jānis Iesalnieks, Jānis Dombrava, Imants Parādnieks u.c.) reprezentē pirmatnējo spēku un auglību. Jā, ir dzirdēti tādi nievājoši izteikumi, ka Dombrava atgādina domāt nespējošu Frankenšteina briesmoni vai glūņu no Adamsu ģimenes, vai, ka Jānis Iesalnieks tīksminās par totalitāru režīmu un āriešu rases idejām, taču ne velti ir teiciens – nespried par grāmatu pēc tās vāka!

Dombrava ir stalts kā ozols, savukārt Iesalnieka jaunības dienu izteikumi internetā ir vērtējami tāpat kā Donalda Trampa “ģērbtuvju sarunas” par grābšanu pie čožas. “Nacionālā apvienība” neatlaidīgi cīnās par demokrātijas stiprināšanu Latvijā, mūsu tautiešu nekrustošanos ar citām nācijām vai rasēm, patvēruma nesniegšanu kara bēgļiem, tiesību un pašnoteikšanās ierobežošanu sievietēm, seksuālo un nacionālo minoritāšu pārstāvjiem.

Verdikts – Eros un Philia! Mēs gribam pavadīt dienas ar staltajiem apvienības vīriešiem, kopīgi kuļot labību ar spriguļiem, un vakaros mēs aplietos ar rapšu eļļu un nodotos grieķu-romiešu cīņām, dienas noslēdzot, mēs atsietu Lielvārdes jostas, atsegtu savus muskuļotos ķermeņus smaržīgā pirtiņā.

“Zaļo un zemnieku savienība”

Latvija – kontrastu zeme. Ziema stindzina, vasara karsē, zemnieki izdragā laukus, zaļie iet ar viņiem politikā. Cilvēki mēdz ķengāties, ka ZZS sastāv no tupiem pagastvečiem. Taču mēs redzam cauri šai skaudībai – tie ir izdarīgi DARBA CILVĒKI, dzimuši ar pesticīdu vienā un gaisa piesārņojuma mērītāju otrā rokā. Jā, varbūt ne tie uz ārišķībām vērstākie cilvēki. Ne tie spožākie runātāji. Ne tie dziļākie domātāji. Ne tie modīgākie pilsētas dendiji. Bet, nolādēts, darba cilvēki!

Kā jau katrs organisms, tas ir tik spēcīgs, cik spēcīgs ir tā mugurkauls un ZZS ir viens no spēcīgākajiem mugurkauliem – Aivars Lembergs! Mēs ļoti augstu godājam Lemberga kungu! Uzskatām, ka Aivars Lembergs ir Latvijas paraugpilsonis, kurš ir tikai labvēlīgi ietekmējis Latvijas politisko, ekonomisko un ārpolitisko vidi! Arī pret viņu ir vērstas virknes ar negācijām un krimināllietām, bet nekas no tā nav spējis novērst viņu no pašaizliedzīgā darba Latvijas labā. Mēs uzskatām, ka Ventspils domes priekšsēdētāja amatā viņš ir spējis noturēties, pateicoties vecāka gājuma cilvēkiem, jo pensionāri, līdzīgi kā suņi, instinktīvi jūt vai cilvēks ir labs.

Verdikts – Philia un Storge! Nav nekā īstāka par māliem aiz zemnieka nagiem, mēs šos ļaudis uzskatām par godīgākajiem un patiesākajiem cilvēkiem, kas nekavēsies pateikt “kā ir!”. Būtu, protams, laimīgi, ja mums būtu sanācis piedzimt Aivara Lemberga pārtikušajā ģimenē, bet kā Laima ir lēmusi, tā roltonus ir ēduši.

“KPV”

Partija ir tikko dibināta un tās stāsts jau sāk atgādināt pasaku “Kaķīša dzirnavas”! Artuss Kaimiņš bija izcīnījis gan savu autoritāti, gan materiāli nodrošinājis partijas izveidi, bet kā jau pie mums tas notiek ar cilvēkiem, kas grib strādāt Latvijas labā, viņu izvilka caur dubļiem un vircu, apvainojot par mahinācijām ar finanšu līdzekļiem un aizdomīgiem finanšu avotiem. Jau no paša sākuma, vadot raidījumu “Suņubūda”, Artuss Kaimiņš lika saprast, ka cīnīsies pret korumpētiem ierēdņiem, neefektīvu valsts pārvaldi un oligarhu ietekmi. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tiklīdz viņš aiz saviem vārdiem sāka likt arī darbus, Saeimā filmējot citu deputātu neizdarības, viņš kļuva nevēlams.

Uzskatām, ka Kaimiņa kungs ir nevainīgs visās apsūdzībās, ka viņa vārds un gods ir aptraipīti ar meliem, un, ka viņa plāns Latvijas attīstībai (lai kāds tas arī nebūtu) ir mūsu vislabākā iespēja apsteigt igauņus! Artus, turies, mēs ar Tevi!

Verdikts – Eros! Mēs gribētu, kaut Artuss vēl vairāk pieņemtos svarā, lai mēs varētu savienoties, ieslidinot rokas starp viņa miesas krokām.