Kaspara Valrieksta dienasgrāmata

Vakar uz ielas nejauši atradām melnu Moleskin blociņu, kura pirmajā lapā rakstīts Kaspara Valrieksta dienasgrāmata. Kas ir brīnišķīgi, jo tieši nebija jaunu rakstu – visi dzer. Publicējam dažus fragmentus.

28. februāris
Dear diary! No šodienas sāku jaunu dzīvi. Es vairs nestrādāšu un nedzīvošu pie mammas. Esmu noslēdzis līgumu ar MERMAID Foundation par lekciju ciklu un nolēmis kļūt par neatkarīgo ekspertu – frīlanceri. Rīt paredzēta mana pirmā lekcija un tam par godu nopirku šo blociņu, Sūzanas Zontāgas rakstu krājumu, kā arī rīt pārvācos uz dzīvokli jaunajā klusajā centrā – Lienes ielā. Can’t wait!

2. marts
Šodien bija mana pirmā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikla ietvaros: “Klusums starp dzimumiem – pretoties jūtām vai atbildēt?” Lekcija notika Spīķeru kultūras centrā un kopumā gāja diezgan labi – bez manis bija vēl divi lektori, žurnāliste no interneta televīzijas un Aiga no mammas biroja. Pēc lekcijas iedzērām ar Aigu ingvera tēju un parunājām par semiotiku.

3. marts
Pamodos no dīvaina trokšņa. Ak, jā, bija taču mana pirmā nakts jaunajā dzīvoklī. Uz ielas klaigāja sieviete un divi vīrieši. Acīmredzot viņi darīja sievietei pāri! Tā kā šis ir Nevardarbīgais Mēnesis un es esmu eksperts, ātri apģērbos un noskrēju lejā. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās – gan sieviete, gan vīrietis darīja pāri otram vīrietim. Īsti nesapratu konflikta jēgu, jo saruna bija krievu valodā, taču, šķiet, vīrietis nebija norēķinājies par kādu pakalpojumu. Neviens nevēlējās ar mani diskutēt par nevardarbīgumu, taču katram gadījumam iedevu sievietei savu vizītkarti.

6. marts
Šodien bija paredzēta mana otrā lekcija Nevardarbīgā Mēneša lekciju ciklā: “Sievietes objektivizācija trešā feminisma viļņa ietvaros”, taču tā nenotika. Mūsu vadītāja nez kāpēc nebija ieradusies un nevarējām atslēgt kultūras centra durvis. Mēģināju ar viņu sazināties, taču tā kā man viņas kontakts ir tikai feisbukā (Linda Žē), tas diemžēl nesanāca. Toties atkal satiku Aigu, iedzērām meža ogu smūtiju un parunājām par nesen parakstīto brīvās tirdzniecības līgumu starp Kanādu un Eiropas savienību un tā draudiem mazajiem ražotājiem.

9. marts
Šodien notika dīvains atgadījums. Biju tieši pamodies, nedaudz pameditējis un palasījis Sūzanu Zontāgu un nolēmu iziet līdz beķerejai pēc svaigas kliju maizes. Uz netālā ielas stūra mani apstādināja kāda sieviete.

Privet!”
“Sveiki” Atbildēju viņai valsts valodā, pēc kā arī sieviete pārslēdzās.
Kak tev iet?”
“Hmmm… vai mēs būtu pazīstami?”
“Nu, ja taču esmu Vaļa. Atceries, pagājušajā trešdienā, tu man iedevi savu telefonu. Ko dari šovakar?”

Sievietes jautājums mani uz brīdi samulsināja, bet tad atcerējos neseno incidentu savā pirmajā naktī jaunajā dzīvoklī. Atbildēju viņai, ka sakarā ar Nevardarbīgo Mēnesi plānoju apmeklēt lekciju par naida runu internetā (to gan lasīs mans kolēģis Aldis Zīle) un, ja viņa vēlas, var pievienoties. Sieviete likās ieinteresēta un piemiedza ar aci.

11. marts
Dear diary! Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku, ka pat nezinu, ar ko lai sāk. Ā, labi, sākšu ar aizvakardienu.

Kā jau biju plānojis, devos uz lekciju par naida runu. Mūsu centra vadītaja joprojām nebija atradusies, diemžēl arī sociālajos tīklos neatbild, bet durvis atslēdza Ēriks – sētnieks, kad iedevu viņam piecus eiro. Nevarēju taču pievilt Aldi un mūsu klausītājus! Bija atnākusi Aiga, trīs žurnālistes un kāds nepazīstams vīrietis.

Slēdzot vaļā durvis, pamanīju nepatīkamu lietu – kāds bija lekciju plānā sašvīkojis manā vārdā “Val” un pasvītrojis “rieksts”. Bet tas bija tikai sākums. Tiklīdz kā pagriezos pret Ēriku, lai pateiktu paldies, pagalmā parādījās… no rīta uz ielas stūra satiktā sieviete. Viņa bija ģērbusies ļoti īsā melnā kleitā ar vizuļojošu augšdaļu uz milzīgu uzkasītu firuzūru. No viņas pat no tāda attāluma vējoja spēcīgi salda smarža. Pagājusi visiem garām un aizdomīgi nopētījusi Aigu, viņa pienāca man klāt un ieķērās elkonī.

“Eeees…” gribēju viņai ko bilst par Nevardarbīgo Mēnesi, kad no otras pagalma puses parādījās bariņš citu sieviešu. Pretstatā manai pavadonei viņas visas bija džinsos, jakās un īsiem matiem.
“Kaspars Valrieksts? Aldis Zīle?”
“Jā.”
“Jums te ir Nevardarbīgā Mēneša lekciju cikls?”
“Tieši tā.”
“Klausieties, mērgļi! Šis projekts bija jāpaņem mums – postfeministēm. Mēs esam no apvienības “Plūme”. Mēs pirmās to iesniedzām MERMAID Foundation un mums arī tas bija jādabū. Kas jūs tādi esat?”
“Es esmu doktorantūras students pr bikul…”

Iesāka Aldis, kamēr viena no sievietēm, ar koši zilu zēngalviņu pienāca viņam klāt un iespļāva sejā.
“Man pie dirsas, kas tu esi, lai tu te vairs nerādītos! Saprati, sapuvušais pimpi?”
“Bet lekciju cikls…”

Aldis nepaspēja neko atbildēt, kad mana pavadone zibenīgi izspraucās no elkoņa un pavilka zilmataino malā.
Slušaj sučara… esli ti eščo raz…”
Tālāko es nedzirdēju, jo mana paziņa, likās, iespļāva vārdus postfeministei tieši ausī. Viņa arī runājā kādā pilnīgi citā valodā, kur es sapratu tikai “otorvu”.

Zilmatainā brīdi pamīņājās, tad nobālēja un pamāja citām postfeministēm. Viss bariņš, tikpat strauji kā parādījies tā pazuda no laukuma.

Sieviete ar saldo smaržu pievērsās man.
“Piecdesmit.”
“Piecdesmit – kas?”
“Nu, kak kas? Bez seksa – a za eskort i razborku.”

Man pie auss kāds smagi elpoja. Tā bija Aiga. Viņa pieliecās pie otras sievietes auss un arī kaut ko tur iešņāca. Pēdējā atkāpās, pamāja ar galvu un – projām bija. Dīvains paradokss – it kā lasu lekcijas par sievietēm, bet sāku saprast, ka neko par viņām nesaprotu.

20. marts
Šorīt piezvanīju uz MERMAID Foundation, lai vienotos par savu nākamo lekciju grafiku un maksājumiem. Saruna izvērsās, maigi izsakoties, dīvaina – darbiniece paziņoja, ka centra vadītāja esot saņēmusi visu Nevardarbīgā Mēneša projekta naudu un viņiem gar to neesot nekādas daļas.

“Bet es ar viņu nevaru sazināties. Un man ir līg…”

Taču darbiniece jau bija nolikusi klausuli.

21. marts
Piezvanīju Aldim, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar Nevardarbīgo Mēnesi un viņš mani nomierināja. Centra direktorei esot neliels nervu sabrukums pēc kārtējās bombardēšanas Alepo, taču projektam tiks piesaistīts finansējums no Kultūras Atbalsta Centra.

Tiktāl bija labās ziņas. Tagad par nepatīkamo. Naktī mani pamodināja durvju zvans. Kad atvēru, aiz tām stāvēja Vaļa un vīrietis, kuru atcerējos no savas pirmās nakts šeit. Kā viņi zināja, kur es dzīvoju? Ak, jā, uz manas vizītkartes taču bija dzīvokļa – un attiecīgi arī biroja adrese.

Goņi septiņdesmit eiro?”
“Kā – septiņdesmit?”
“Piecdesmit za eskort i divdesmit za procenti.”

Es jau atvēru muti, lai paskaidrotu, ka a) nekādu eskortu neesmu pasūtījis un b) man nav lieku septiņdesmit eiro, kad gar degunu nozibēja vīrieša dūre. Nācās paņemt pēdējos ietaupījumus no pirmā MERMAID Foundation avansa – tiesa, man bija palikuši tikai piecdesmit eiro – un atdot viņiem. Pārējos divdesmit apsolījos atdot pēc trim dienām.

Kā?

22. marts
Ļoti gribās ēst. Apēdu visus balto griķu krājumus, kas man bija, un saņēmu drosmi, lai piezvanītu Aigai. (Kad strādāju pie mammas, viņa man parasti aizdeva līdz algai.) Taču tiklīdz numurs savienojās, otrā galā atskanēja pīkstieni. Un tā trīs reizes pēc kārtas.

23. marts
Dear diary! Ļoti ļoti gribās ēst. Aiznesu Sūsanas Zontāgas grāmatu uz antikvariātu, taču viņi teica, ka samaksās tikai, kad grāmatu kāds nopirks. Tomēr atstāju to tur.

Pie antikvariāta mani pārsteidza neparasta vīzija, laikam no bada sākušās halucinācijas. Es redzēju Aldi kopā ar Lindu Žē sēžam netālajā dārgajā “Bella Vita” ēdam kaut ko dzeltenu un dzeram sarkanvīnu. Dīvaini ir arī tas, ka arī Aldis vairs neatbild uz maniem telefona zvaniem

Apsveru iespēju zvanīt mammai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka durvīs bija iesprausta zīmīte no dzīvokļa saimnieka – ja nesamaksāšu par dzīvokli divu dienu laikā, man būs jāizvācas. Saimnieks, Vaļas paziņa – viņi visi ir sarunājuši sazvērestību pret mani vai kā? Kā lai es viņiem atdodu naudu? Un vēl tas viss Nevardarbīgajā Mēnesī.

23. marta vakars
Nezinu, kurš ir izdomājis, ka bads attīra apziņu. Mana apziņa ir pavisam saduļķojusies, jo tomēr piezvanīju mammai. Taču viņa laikam ir laukos, jo saka, ka abonents atrodas ārpus zonas.

23. marta nakts
Atradu dzīvokļa virtuves skapīti paciņu ar roltoniem, laikam no iepriekšējiem īrniekiem. Ir nedaudz labāk, taču apsvēru iespēju stopot uz laukiem pie mammas. Centos turēties pretī šai domai un meditēju uz palodzes. Kad ieraudzīju uz ielas stūra stāvam Vaļu un … postefeministi ar zilajiem matiem no asociācijas. “Plūme”. Dear diary – es pilnīgi neko nesaprotu no sievietēm. Agrāk viņas taču bija ienaidnieces, bet tagad draudzenes? Biju tik pārseigts, ka nokāpu lejā.

Abas mani pazina un asociācijas pārstāve pat paspieda roku. Laikam jautājums bija nolasāms manās acīs un viņa atbildēja:

“A ko darīt? Parunāju ar Vaļu un nolēmu mazliet piepelnīties. Mums nākamais projekts tikai jūnijā. Starp citu būs interesanti, par bināro sabiedrību, atnāc. Un esmu nolēmusi šo pieredzi,” viņa pamāja uz ielu, “iekļaut savā disertācijā.”

Badošanās nudien attīra apziņu, jo mani beidzot pārņēma apskaidrība.

24. marts
Dear diary! No šodienas es sāku jaunu dzīvi. Tagad es būšu neatkarīgais eksperts – frīlanceris – bet pavisam neatkarīgais. Pārdošanās MERMAID Foundation bija kļūda un no šodienas es strādāšu tikai pats sev. Nu, vēl nedaudz arī Vitālijam, starp citu, viņš ir absolūti cool. Kopā ar Vaļu un Zani mēs tagad stāvam uz ielas stūra, un es katram, kuram interesē, varu nolasīt lekciju par nevardarbību. Tikai divdesmit eiro par pusstundu.

Donors

Atjēdzos nelielā palātā. Medicīnas smaka gaisā, rūgta garša mutē un kateters vēnā. Mugura svīda un sāpēja. Palags lipa pie muguras un centās noslīdēt no dermantīna matrača. Lieliski. Esmu dzīvs. Neesmu atstiepis kājas operācijas laikā. Neesmu nolicis karoti. Neesmu aizgājis pie senčiem. Neesmu atņirdzies. Cerams, ka pārstādītā niere darbosies kā pieklājas. Vecā niere centās mani iedzīt kapā, bet šodien esmu ieguvis jaunu, un tā vecā kuce tagad pūst bioloģisko atkritumu tvertnē. Šobrīd cerība ir mans galvenais sabiedrotais. Es smaidīju un labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Guļot slimnīcas palātā galvu apmeklē dažādas domas. Cik ilgi ķirurgs mācījās augstskolā? Kādus gadus septiņus, droši vien. Pēc tam prakse, pieredzes apmaiņa, semināri, kursi, kvalifikācijas celšana un tas viss tādēļ, lai tādi kā es nodzīvo nedaudz ilgāk. Es joprojām nezinu cik man ir atlicis. Neviens nezina. Iespējams, rīt mani notrieks autobuss. Nodzeršos līdz man atteiks aknas, un nez vai es nodzīvošu līdz nākamajai transplantācijai. Diez’ zin vai ārsts jutīsies ļoti vīlies, ja es nespēšu nosargāt viņa darba augļus, savu dzīvību. Prieks, ka ķirurgs strādā tepat Latvijā un nav aizbraucis uz ārzemēm pēc labākas algas. Prieks, ka es sagaidīju savu rindas kārtu. Prieks, ka mans donors atrada īsto laiku lai nomirtu un atstātu man savu nieri. Varu tikai minēt kā tas notika. Motociklists, droši vien. Dzīvo ātri, mirsti jauns, malacis. Ceru, ka nebija narkomāns. Vai dzērājs. Neesmu bijis pazīstams ar donoru. Gan jau ārsts nav muļķis, nebūs sūdu man pieoperējis.

Palātā ienāca pusmūža sieviete. Uz sejas maska, uz kājām bahilas. Noteikti būs kļūdījusies, nepazīstu viņu, kāpēc ārsti ielaida palātā svešu cilvēku?

“Labdien!” viņa nosauca mani vārdā un apsēdās pie gultas. “Kā jūtaties?”

Gribēju atbildēt, paldies, labi un palūgt lai vācas ārā, taču mēle īsti neklausīja, pār lūpām pārvēlās slinks vaids. Nebūšu vēl īsti atjēdzies no narkozes.

“Es esmu Arvīda sieva. Viņš, viņa… Lūdzu, piedodiet.” sieviete izvilka papīra lakatiņu un sāka slaucīt acis.

Skaidrs, donora sieva. Sanāk, ka mans glābējs nav bijis jauns cilvēks. Labākajā gadījumā — sprigans onka. Ceru, ka Arvīds turēja sevi labā formā. Negribu lai niere negaidīti atsaka un ārstu pūles izkūp vējā. Un es zinu, ka man jābūt pateicīgam un pieklājīgam, un iespējams, jāsāk uztvert šo sievieti kā radinieci. Kā attālu, nevajadzīgu radinieci, bet tomēr. Redz’, jo viņas vīra niere tagad ir manī, un tas noteikti ir labas gaumes jautājums būt pateicīgam. Un es patiesi esmu pateicīgs, ka šis Arvīds ir atdevis galus un viņa orgāni bija derīgi transplantācijai.

“Es gribēju tikai aprunāties,” viņa teica. “Man vajag jums visu pastāstīt. Arvīds ir, tas ir, es gribēju teikt, bija, redziet, viņš ir jūsu nieres donors.”

“Protams,” es saņēmu spēkus un sāku runāt. “Paldies. Es nevaru izteikt cik pateicīgs es esmu. Arvīds bija lielisks cilvēks.”

Sieviete veltīja man smagu skatienu un pasmaidīja. Tad ieķiķinājās. Tad sāka smieties skaļi un aizrautīgi, sitot sev pa celi un turot roku uz vēdera. Beidzot nopūtās, vēlreiz noslaucīja asaras un atguva nopietno sejas izteiksmi.

“Nē. Arvīds bija kretīns. Briesmonis. Viņš dzēra, krāpa un notrieca naudu. Viņš ātri aizsvilās un palaida rokas. Es sen jau būtu izšķīrusies, taču tādā gadījumā viņš mani vienkārši nogalinātu. Man bija bail iet uz policiju un nebija ne viena, kas varētu palīdzēt. Arvīds bija mēsls. Reiz es pārnācu mājās un atradu Arvīdu un mūsu meitu — piekautu un raudošu. Šī klusē, bet es ceru, ka piekaušana toreiz bija sliktākais, ko viņš paveica.”

Es gulēju, skatījos griestos un minēju, kāpēc man tas viss tiek stāstīts. Man vienalga. Džeks ir pagalam. Sieviete noņēma šalli un uz kakla kļuva redzams dzelteni sārts zilums, milzīgs, no zoda kreisās puses līdz labajai ausij.

“Viņš to izdarīja. Piedodiet, ka es jums to visu stāstu. Jums jāzina. Viņam bija jāaiziet, viņš apdraudēja cilvēkus sev apkārt. Mēs ar meitu abas kopā ilgi domājām un pieņēmām izšķirošo lēmumu. Arvīdam bija jāaiziet. Vienīgais, ko mēs nezinājām ir tas, ka viņš ir pieteicies par orgānu donoru. Tas ir pavisam pret viņa dabu. Iespējams, viņš baidījās no nāves. Iespējams, gribēja lai vismaz daļa viņa turpina dzīvot. Iespējams, tas bija veids, kā viņš vēlējās kaitināt mani arī esot aizsaulē.”

“Varbūt viņš gribēja laboties?” es minēju, taču pats apšaubīju savus vārdus.

“Šādi cilvēki nelabojas. Es izšķiedu divdesmit gadus lai to saprastu. Vārdu sakot, man jāpastāsta jums galvenais. Arvīdam bija jāaiziet un vienīgais veids, kā es to varēju izdarīt, bija viņu noindēt. Ziniet, kādu noindēt ir vienkāršāk, nekā var šķist. Nedaudz žurku indes, ko var nopirkt katrā lielveikalā, kādu laiku nelielās devās un tad vienreiz nāvējošo, un viss. Arsēns izdarīs savu darbu.”

“Jūs viņu noindējāt?” acīs metās tumšs un gribējās vemt.

“Jā. Arsēns izraisa smagus bojājumus asinsvados, sirdī, aknās un arī nierēs. Es biju gatava, ka mani pieķers, es biju gatava stāties tiesas priekšā un es ceru, ka tiesa nebūtu barga pret mani. Bet es nezināju, ka Arvīds bija donors.”

Galva reiba, ausis jutās kā piebāztas ar vati un sievietes balss šķita plūstam no tālienes.

“Ir ļoti neilgs laika sprīdis, kurā cilvēka orgāni ir derīgi izņemšanai no mirušās personas un sagatavojami tālākai transplantācijai. Domāju, ka ārsti steigā veica nieres pārstādīšanu un nepievērsa uzmanību precīzai nāves iemeslu noskaidrošanai. Tas izglāba mani no cietuma, bet diemžēl, tas arī nolēma jūs nāvei. Niere, kuru jums pārstādīja ir saindēta. Piedodiet.”

Viņa piecēlās un izgāja no palātas. Es paliku gultā, nevēlēdamies ticēt dzirdētajam un nespējīgs saprast notikušo. Izstiepu roku līdz trauksmes slēdzim. Diemžēl tas atradās pārāk augsti virs gultas un es to nevarēja aizsniegt. Sasodīts. Pastiepos līdz sistēmai — metāla stienim, kura galā karājās plastikāta maisiņš ar nātrija hlorīda šķīdumu. Pašķiebu to pret sienu un aparāts atspiedās pret trauksmes pogu. Atskanēja riebīga pīkstēšana. Pēc mirkļa palātā ietraucās satraukta māsiņa un drīz aiz viņas arī dežūrārsts.

“Kas jums kaiš?” ārsts uzlika roku man uz pieres un tad iespīdināja acīs lukturi.
“Niere.”
“Sāp?”
“Vai jūs to pārbaudījāt? Ar mani tikko runāja donora sieva. Arvīds. Vai jūs pārbaudījāt to nieri?” biju izmisis, un turējos pie cerības kā Ušakovs pie krievvalodīga vēlētāja.

Ārsts uz mani vainīgi paskatījās un nopūtās.

“Redziet. Arvīds bija jums piešķirts par donoru. Jums bija nozīmēta operācija, uz kuru jūs gaidījāt rindas kārtībā. Tas bija valsts apmaksāts veselības aprūpes pakalpojums. Un tas nozīmē, ka slimnīcas izdevumi tiek segti mazākā mērā, nekā, ja operāciju apmaksātu slimnieks pats.” Dakteris skatījās grīdā un centās piemeklēt īstos vārdus. “Lūk. Vakar slimnīcā nonāca jauns pacients. Deputāts, uzņēmējs un sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks. Ceru, ka jūs sapratīsiet, ka tas bija neatliekams gadījums un donora Arvīda niere tika pārstādīta viņam.”

“Kā viņam tagad sokas?” es jautāju.

“Operācija bija neveiksmīga, pacients ir gājis bojā. Jums, savukārt, pavisam nejauši un negaidīti atradās cits donors. Lūdzu, atpūtieties un taupiet spēkus. Jums ir garš rehabilitācijas kurss priekšā.”

Es pasmaidīju un atlaidos spilvenā. Labprāt būtu arī smējies, taču smiekli sagādāja asas sāpes sānos.

Nemīzt un pieteikties par donoru.

Mēs mīlam mūsu partijas

Otrdien bija Valentīna diena – visu mīlētāju diena. Kā jau ierasts, mēs iepriecinājām arī savas dzīves mīļotās sievietes, aizvedot tās romantiskās vakariņās uz “Lido”. Domājot par ceturtdienas rubriku Delfi Versijās, mēs nolēmām, ka šoreiz iztiksim bez ķengāšanās, provocēšanas un izsmiekla. Sakarā ar šī gada pašvaldību vēlēšanām, nolēmām pretstatīt populārajam un negatīvajam viedoklim mūsu vislabākās domas.
Mūsu mīlestības jūtu bagātību nedaudz ierobežo latviešu valodas vārdu krājums mīlestībai, mums labpatīk izmantot seno grieķu četras izpratnes par mīlestību:

  • Agape – beznosacījuma mīlestība, cilvēka mīlestība pret Dievu, transcendējoša mīlestība;
  • Philia – draudzība, brālīgums;
  • Storge – ģimeniska mīlestība;
  • Eros – iekāre, kaisle, kvēla mīlestība;

“Vienotība”

Vispirms mēs vēlamies izteikt viskvēlākos komplimentus par nosaukuma izvēli, nekas nespēj labāk raksturot šīs partijas būtību kā vārds “vienotība”! Partija ir salīdzinoši jauna, bet tā jau ir paspējusi pārdzīvot visdažādākos pārbaudījumus un šķelšanos. Taču pārbaudījumi to darījuši tikai stiprāku un varenāku! Šāda izturība nebūtu iespējama bez spēcīga partijas mugurkaula un autoritātes, kuru, mūsuprāt, vislabāk spēj raksturot daiļā un graciozā Saeimas frakcijas priekšsēdētāja – Solvita Āboltiņa. Visemocionālākais brīdis bija, kad Jānis Junkurs realizēja sirdi plosošāko pašupurēšanos kāda pazīstama cilvēces vēsturē, atsakoties no sava mandāta, lai Solvita varētu tikt Saeimā un četrus gadus pašaizliedzīgi, nežēlojot savus spēkus, strādāt Latvijas labā! Ticam, ka nesen publiskotie partiju reitingi, kurā Vienība saņēmusi tikai 4,2% ir rupja, netaisnīga sociologu kļūda, par kuru viņi drīzumā atvainosies.

Verdikts – Agape! Mēs dievinām šo partiju! Tāpat kā Latvijas tauta, jūtam beznosacījuma mīlestību un piedodam pilnīgi visu. Ceha vīru kvēlākā vēlme ir kaut reizi paostīt Āboltiņas matus vai piespiest vaigu pie krēsla, uz kura viņa ir sēdējusi.

“Saskaņa”

Līdzīgi kā Vienotībai, arī vārds “saskaņa” raksturo šīs partijas ietekmi uz Latvijas politisko klimatu. Partija ir atsevišķu nīdēju nicināta un pelta, vainota par līgumiem ar Kremli un turēta aizdomās par aizdomīgiem finanšu darījumiem Rīgas domē un Rīgas satiksmē. Bet mēs to visu uztveram kā skauģu reakciju uz Nila Ušakova veiksmes stāstu. Mūsu skatījumā, Nils Ušakovs ir tas harizmātiskais čalis, kas ir ne tikai atraktīvs, bet arī smagi strādājošs. Kad viņš saņem algu gan kā Rīgas domes priekšsēdētājs, gan kā Rīgas brīvostas valdes loceklis, viņš joprojām mēdz tev piezvanīt un uzaicināt iedzert alu, tā teikt, neaizmirst pacanus no rajončika.

Mums šķiet, ka Nils būtu padevies spiedienam un sabrucis kā maratonā, ja nebūtu pieredzējušā Andra Amerika pleca, kurš spēj nostāties pāri visiem korupcijas skandāliem un stāvēt līdzās Nilam kā viņa vietnieks Rīgas domē un valdes priekšsēdētājs Rīgas brīvostā.

Verdikts – Storge! Mēs gribētu būt Nila ģimenes locekļi, kopā ēst rosolu, uzdzert morsu un vizināties ar džipu.

“Nacionālā apvienība”

Nav otras partijas, kura iestātos par tik cēlām Latvijas vērtībām kā dzīvesziņa, latviešu un Latvijas identitāte. Visi “Nacionālās apvienības” biedri (Raivis Dzintars, Jānis Iesalnieks, Jānis Dombrava, Imants Parādnieks u.c.) reprezentē pirmatnējo spēku un auglību. Jā, ir dzirdēti tādi nievājoši izteikumi, ka Dombrava atgādina domāt nespējošu Frankenšteina briesmoni vai glūņu no Adamsu ģimenes, vai, ka Jānis Iesalnieks tīksminās par totalitāru režīmu un āriešu rases idejām, taču ne velti ir teiciens – nespried par grāmatu pēc tās vāka!

Dombrava ir stalts kā ozols, savukārt Iesalnieka jaunības dienu izteikumi internetā ir vērtējami tāpat kā Donalda Trampa “ģērbtuvju sarunas” par grābšanu pie čožas. “Nacionālā apvienība” neatlaidīgi cīnās par demokrātijas stiprināšanu Latvijā, mūsu tautiešu nekrustošanos ar citām nācijām vai rasēm, patvēruma nesniegšanu kara bēgļiem, tiesību un pašnoteikšanās ierobežošanu sievietēm, seksuālo un nacionālo minoritāšu pārstāvjiem.

Verdikts – Eros un Philia! Mēs gribam pavadīt dienas ar staltajiem apvienības vīriešiem, kopīgi kuļot labību ar spriguļiem, un vakaros mēs aplietos ar rapšu eļļu un nodotos grieķu-romiešu cīņām, dienas noslēdzot, mēs atsietu Lielvārdes jostas, atsegtu savus muskuļotos ķermeņus smaržīgā pirtiņā.

“Zaļo un zemnieku savienība”

Latvija – kontrastu zeme. Ziema stindzina, vasara karsē, zemnieki izdragā laukus, zaļie iet ar viņiem politikā. Cilvēki mēdz ķengāties, ka ZZS sastāv no tupiem pagastvečiem. Taču mēs redzam cauri šai skaudībai – tie ir izdarīgi DARBA CILVĒKI, dzimuši ar pesticīdu vienā un gaisa piesārņojuma mērītāju otrā rokā. Jā, varbūt ne tie uz ārišķībām vērstākie cilvēki. Ne tie spožākie runātāji. Ne tie dziļākie domātāji. Ne tie modīgākie pilsētas dendiji. Bet, nolādēts, darba cilvēki!

Kā jau katrs organisms, tas ir tik spēcīgs, cik spēcīgs ir tā mugurkauls un ZZS ir viens no spēcīgākajiem mugurkauliem – Aivars Lembergs! Mēs ļoti augstu godājam Lemberga kungu! Uzskatām, ka Aivars Lembergs ir Latvijas paraugpilsonis, kurš ir tikai labvēlīgi ietekmējis Latvijas politisko, ekonomisko un ārpolitisko vidi! Arī pret viņu ir vērstas virknes ar negācijām un krimināllietām, bet nekas no tā nav spējis novērst viņu no pašaizliedzīgā darba Latvijas labā. Mēs uzskatām, ka Ventspils domes priekšsēdētāja amatā viņš ir spējis noturēties, pateicoties vecāka gājuma cilvēkiem, jo pensionāri, līdzīgi kā suņi, instinktīvi jūt vai cilvēks ir labs.

Verdikts – Philia un Storge! Nav nekā īstāka par māliem aiz zemnieka nagiem, mēs šos ļaudis uzskatām par godīgākajiem un patiesākajiem cilvēkiem, kas nekavēsies pateikt “kā ir!”. Būtu, protams, laimīgi, ja mums būtu sanācis piedzimt Aivara Lemberga pārtikušajā ģimenē, bet kā Laima ir lēmusi, tā roltonus ir ēduši.

“KPV”

Partija ir tikko dibināta un tās stāsts jau sāk atgādināt pasaku “Kaķīša dzirnavas”! Artuss Kaimiņš bija izcīnījis gan savu autoritāti, gan materiāli nodrošinājis partijas izveidi, bet kā jau pie mums tas notiek ar cilvēkiem, kas grib strādāt Latvijas labā, viņu izvilka caur dubļiem un vircu, apvainojot par mahinācijām ar finanšu līdzekļiem un aizdomīgiem finanšu avotiem. Jau no paša sākuma, vadot raidījumu “Suņubūda”, Artuss Kaimiņš lika saprast, ka cīnīsies pret korumpētiem ierēdņiem, neefektīvu valsts pārvaldi un oligarhu ietekmi. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tiklīdz viņš aiz saviem vārdiem sāka likt arī darbus, Saeimā filmējot citu deputātu neizdarības, viņš kļuva nevēlams.

Uzskatām, ka Kaimiņa kungs ir nevainīgs visās apsūdzībās, ka viņa vārds un gods ir aptraipīti ar meliem, un, ka viņa plāns Latvijas attīstībai (lai kāds tas arī nebūtu) ir mūsu vislabākā iespēja apsteigt igauņus! Artus, turies, mēs ar Tevi!

Verdikts – Eros! Mēs gribētu, kaut Artuss vēl vairāk pieņemtos svarā, lai mēs varētu savienoties, ieslidinot rokas starp viņa miesas krokām.

Bezmaksas reklāmu saukļi

Pagājušā gada septembrī pamanījām internetā burvīgas reklāmas, kurās izmantoti pazīstamu dziesmu teksti.

Nolēmām uzģenerēt pāris līdzvērtīgus reklāmu tekstus, kas varētu noderēt dažādu pakalpojumu reklāmām, bet aizmirsām tos publicēt. Te būs:

– Vējš augstākās priedes nolauza, par divvietīgiem dīvāniem tās pārvērta. Dīvāni un Dīvāni.

– Vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti. Mīkstumiņa gultas veļa.

– Un ja jums nav kur dejot iet, uz Četriem baltiem krekliem nāciet dejojiet!

– Miglā asaro logs – notīri to ar Zewa papīra dvieli.

– Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’, trādi rīdi rallalā – Berģu autoserviss.

– Un vienam krāniņš par garu un otram krāniņš par īsu – Zaržecka plastiskās ķirurģijas prakse.

– Situ dūri uz galda, situ dūri pie krūtīm. Ja vajadzēs iedosim arī galvā – Koblenz apsardze.

– Nes mani vēl, nes mani mūžam – apbedīšanas pakalplojumi “Pēdējais pagrieziens”.

– Ai pīlādžoga rūgti saldā – profesionāli pidarasu paklpojumi “Kiops un Co”.

– Sirds sadeg neparasti – tikumiskās kremēšanas pakalpojumi.

– Stundu stāvu domādama, Kam lai sēžu kamanās? Ziepniekkalna eskortserviss.

– Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas. Rīgas Centrālcietums.

– Dzeltenās kurpes, dzeltenās kurpes ir man – prostatas pārbaude vīriešiem virs 50 ar 50% atlaidi.

– Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti. Pērc gramu kokaīna un nākamo saņem ar 25% atlaidi!

– Tu esi zeme un es tevi aršu – uzrīdi izvarotāju savai bijušajai ar 70% atlaidi.

– Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa. Castings Latgalē.

– No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās – kapu apstādījumiem šosezon Depo 90% atlaide.

– Čornij voron, čornij voron ja ņe tvoj – NA aicina Latviju turēt tīru no bēgļiem

– Mūžam zili ir Latvijas vīri. Klubs XXL tagad atvērts arī ceturtdienās.

– Visi ciema suņi rēja kad es jūdzu kumeliņu – pieejamākie vieglā transporta vilcēja pakalpojumi Ciemupē.

– Dziesma, ar ko tu sācies? Sieviešu koris “Demence” uzņem jaunas dalībnieces.

– Nāk rudentiņš izgreznot Latviju – praida gājiena sākums 11:00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

– Pastum pastum pietupies – anonīmo pedūžu pulcēšanās Saeimas namā.

– Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē. Dzenam mazlietotas mašīnas no Vācijas uz Sabili.

– Sijā auzas tautumeita, dod manami kumeļam – anonīmā piesitēja pakapojumi, ja jūsu otra pusīte iebraukusi auzās.

– Maza, maza meitenīte – jauniešu darbs ārzemēs.

– Silta jauka istabiņa bērza malkas kurināta – profesionāli taksidermijas pakapojumi.

– Še tev mana roka, še tev mana sirds – orgānu donoru centrs.

– Stampā, stampā grīdu, stampā grīdu, stampā grīdu – Re&Re būvniecības darbi.

Masturbācijas čempionāts

Šogad starptautiskajā visu mīlētāju dienā, četrpadsmitajā februārī, Siguldā Gūtmaņā alā notika gadskārtējais Vislatvijas masturbācijas čempionāts. Čempionāts norisinās jau trešo gadu pēc kārtas un tā ģenerālsponsors ir Balticovo.

Mūsu korespondente Marlēna Burciņa devās pie čempionāta finālistiem aptaujāt viņus par izjūtām pirms izšķirošā brīža.

M.Burciņa Kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Aldis P., Rīga. Noteikti tas ir mūsu tautas gara mantojums. Dainas, Lielvārdes josta, latviešu šlāgeri. Brīvajā laikā nodarbojos ar kokles spēli. Katrreiz, kad dzirdu kokles melodiju, tā jūtu, kā mana stabulīte piebriest un esmu gatavs cīnīties par uzvaru.

Rinalds R., Stopiņu pagasts. Sitiet krievus! Viennozīmīgi. Kad iedomājos, kā iekrauju pa mūli tiem urlām, tā varu dročīt non stopā.

Sandis N., Stende. Mani personiski visvairāk uzbudina Saeimas atlaišana. Reizēm naktīs iedomājos sevi stāvam tribīnē un kliedzot: “Atlaist Saeimu!!! Nost ar zagļiem! Prom no siles!” Atvainojiet, jums ir ieslēgts diktofons? Lūdzu, izslēdziet, es tikai jums pateikšu, ka mani īpaši uzbudina vārds “sile”.

Zigurds P., Valle. Nav nekā kārdinošāka par čekas maisu atvēršanu. Iedomājieties tādu milzīgu maisu… lielu… netīru… mmm… pat asiņainu… brezenta, nē, labāk kartupeļu maisu… un tad maiga roka ar smalkiem manikīrētiem nadziņiem lēnam atraisa auklu… pavisam lēnām… vēl lēnāk… mmm…un velk ārā no tā pirmo dokumentu.

M.Burciņa Pagaidiet, bet vai tad čekas dokumenti neglabājas nevis maisā, bet arhīvā?

Zigurds P. Hmmm… tā, jūs man visu fantāziju izjaucāt. Es… es tā nevaru. (noiet no skatuves)

Mihails C., Jēkabpils. Man ļoti patik deputats Paradnieks. Par tas, ka viņa daudzi berni un latviskas vertibas.

Rinalds R. Kooooaaaaa? Jūs esat krievs?

Mihails C. Vispār esmu ebrejs.

Rinalds R. Vēl jo vairāk! Žīdu žurka! Kā es tev tūlīt gāzīšu!

Mihails C. Bet ka? Kapec??? Par ko? Es par latviskas vertibas un deputats Paradnieks!

Rinalds R. Metas virsū Mihailam C. Tas mēģina aizstāvēties, izraisās kautiņš. Pēc minūtes Rinalds R. pieceļas.

Rinalds R. Es diemžēl vairs nevarēšu piedalīties čempionātā.

Airisa Z., Rīga. Man vislabāk patīk…

M.Burciņa Pagaidiet, bet ko jūs te vispār darāt? Jūs taču esat sieviete!

Airisa Z. Nu un tad? Vai tad sievietei aizliegts masturbēt un sacensties par uzvaru? Jūs Stambulas konvenciju esat lasījusi?

M.Burciņa. Jā… tas ir nē… es no Kultūras Akadēmijas.

Organizators Viktors. Gribētu šeit nedaudz pastāstīt mūsu klausītājiem par čempionāta norisi. Mēs esam jauns čempionāts un pastāvam tikai trešo gadu. Šādi čempionāti ir starptautiska prakse un mēs vēl daudz mācāmies, kā arī cenšamies sadarboties ar ārzemju kolēģiem. Varbūt pēc dažiem gadiem mūsu čempionāts būs starptautisks. Ai, ko nu par to, tas pagaidām ir tikai sapnis…

Par šo čempionātu. Iepriekšējo gadu čempionāti bija sava veida eksperimenti, kur dalībnieku veikumu noteica ātrums un precizitāte – konkrēti mūsu toreizējā ģenerālsponsora vēlme koncentrēties uz jaunā valdes priekšsēdētāja A.Kalvīša seju.

M.Burciņa Kas bija ģenerālsponsors?

Organizators Viktors Uzņēmums “Latvijas Gāze”.

M.Burciņa Un kas tad notika?

Organizators Viktors Mums ienāca ļoti daudz sūdzību gan no sacensību dalībniekiem, kuriem pēc skatīšanās uz A.Kalvīša seju sākās psihosomatiskas problēmas, gan no starptautiskām organizācijām, kuras mums pārmeta dzimumnelīdztiesību un diskrimināciju. Proti, ne visiem raudzīšanās uz A. Kalvīša seju izraisa seksuālu uzbudinājumu.

M.Burciņa Es saprotu.

Organizators Viktors. Tādēļ šogad esam čempionātam izvēlējušies citu formu. Nedaudz eksperimentālu, bet toties neizskaram minoritātes. Neesam jau arī kaut kāds pusaudžu dročītāju klubiņš, tā teikt.

M.Burciņa Protams, ka ne.

Organizators Viktors Šogad, tuvojoties Latvijas simtgadei, esam iecerējuši simbolisku vēstījumu. Mūsu dalībniekiem būs jāuzzīmē ar savu … tā teikt, galaproduktu auseklītis.

M.Burciņa Auseklītis?

Organizators Viktors Jā. Katram dalībniekam ir speciāli sagatavota lapiņa šim uzdevumam. To var veikt stāvus, sēdus, guļus… esam, tā teikt, fleksibli šajā ziņā. Kam skaistākais auseklītis – tas uzvarētājs.

M.Burciņa Bet kā tad… eee. Airisa?

Airisa Z. Atkal jau tu ar saviem aizspriedumiem. Sapņo tālāk par savu sapuvušo mačo, neskūtā mindža!

M.Burciņa Labi, Airisa, kas jūs iedvesmo piedalīties čempionātā un dod spēkus ticēt uzvarai?

Airisa Z. Mani iedvesmo mūsu tautas likteņstāsti un ciešanas. Sibīrija, okupācija, valsts izzagšana… Es cīnos par to, lai mūsu ciešanas iekļautu UNESCO pasaules mantojumā. Kā arī feminisma idejas. Esmu parakstījusi petīciju.

Par nelaimi tieši šajā brīdī mūsu korespondentei beidzās telefona akumulators.

Nobeigums – trešajā Vislatvijas masturbācijas čempionātā uzvarēja Airisa Z. Diemžēl mūsu korespondentei pietrūka drosmes uzprasīt, kā viņa to panāca. Kā viņai izdevās uzzīmēt visskaistāko auseklīti.

Cehs tagad pieejams arī krievu valodā!

Jau kopš Ceha atvēršanas 2010. gadā, esam vēlējušies uzrunāt ne tikai latviešus, bet arī latgaliešus, rīdziniekus un pārējos Latvijas krievus. Šodien ar lepnumu varu paziņot, ka pēc neskaitāmu darba stundu un milzīgu līdzekļu ieguldīšanas, beidzot ir izdevies iztulkot visu Ceha arhīvu krievu valodā un atklāt nepilsoņiem paredzētu lapas versiju:

rus.cehs.lv

Krīze sabiedriskajā transportā!

Bija nedaudz pēc septiņiem vakarā, kad pārguris braucu mājās no darba. Kārtējo reizi 11. tramvajā dvakoja pēc alkohola tā, it kā kāds brauktu no bezmaksas un bezlimita degustācijas slikta alus brūzī. Lielākā daļa no pasažieriem izlikās neko nemanām un nepacēla savas acis no viedtālruņiem, kurus ik pa brīdim jutekliski noglāstīja. Man riebjas sabiedriskais transports.

Cenšoties aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo gaisā virmojošo, pretīgo alus dvingu, pacēlu acis un uz tramvaja sienas ieraudzīju uzlīmi ar paziņojumu pasažieru ievērībai:

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 599
Ja sabiedriskā transportlīdzekļa salonā atrodas personas, kuras:
Brauc alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu APREIBINOŠU VIELU IESPAIDĀ, izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vietas,
ZIŅOJIET TRANSPORTLĪDZEKĻA VADĪTĀJAM VAI
ZVANIET POLICIJAI PA TĀLRUNI 110.

Parasti esmu tas čalis, kurš drīzāk izkāps ārā, nekā par kādu sūdzēsies, bet šī diena bija tieši tik pretīga, lai pirmo reizi mūžā saņemtu sevi rokās un rīkotos, kā pieklātos katram apzinīgam pilsonim. Vispirms aizgāju līdz tramvaja vadītājai. Vairākkārt klauvēju pie vadītājas loga, bet viņa sēdēja savā paaugstinātās ērtības beņķī kā milzu tronī, sākumā nelikās par manu klauvēšanu ne zinis, bet pēc tam nikni noaurojās “Biļetes nēpardod!” un ar atstrādātu rokas žestu norādīja, lai dodos uz biļešu automātu vai ārā no transporta.

Pārējie pasažieri joprojām nepacēla acis no viedtālruņiem, bet es nepadevos. “Valsts policijas palīdzības tālrunis, 110, lūdzu?” atskanēja monotona pusmūža sievietes balss klausules otrā galā. “Sveiki, vēlos ziņot par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā 11. tramvajā!” nobēru tekstu, ko biju salicis prātā jau vērojot uzlīmi uz tramvaja sienas. “Kur šobrīd atrodaties?” sievietes balsī bija jūtama intonācijas maiņa. Iespējams, alkoholisma problēma bija sējusi postu arī viņas ģimenē… “Tramvajs šobrīd atrodas starp Brasas staciju un Brāļu kapiem”, noskaldīju tik droši, it kā šādi telefona zvani būtu mana ikdiena, tomēr kājas ceļos nedaudz saļodzījās.

“Ekipāža devusies ceļā, sagaidīs tramvaju pēc divām pieturām Gaujas ielā, paldies par zvanu…” Tālāko nedzirdēju, jo bailēs par to, ka varētu jautāt manu kontaktinformāciju, noliku klausuli. Pārējie tramvaja pasažieri joprojām spītīgi izlikās neko nemanām. Līdzcilvēku vienaldzība ir viena no lielākajām liberālisma blaknēm… Nākamās divas pieturas stāvēju stīvi pieķēries tramvaja trubai. “Gaujas iela”, noskanēja tik ļoti ierastā pieturas paziņojuma balss, bet atvērās tikai tramvaja priekšējās durvis, pa kurām iekāpa trīs dūšīgi pašvaldības policijas ērzeļi.

Policisti mērķtiecīgi traucās caur tramvaju, pasažieri pacēla acis no saviem viedtālruņiem, kamēr es, tīri instinktīvi, sastingu. Pagājuši man garām un izskrējuši caur visu tramvaja sastāvu, policisti nāca atpakaļ uz nīgrās vadītājas pusi un pārspīlēti skaļi, lai dzirdētu visi pasažieri, jautāja: ”Alkāns jau izkāpa? Kurš ziņoja par to bomzi?!” Vēderā viss sagriezās, neesmu radis ziņot par pārkāpumiem. “Es…” klusi iepīkstējos. “KURŠ?!” policisti jau teju vai kliedza. Savācu atlikušās drosmes paliekas un lepni noaurojos: “ES!”

Daļa no apkārtējiem pasažieriem beidzot bija nolaidusi savus viedtālruņus, kamēr citi steidza tos pacelt augstāk, lai iemūžinātu šo notikumu video. “ES!”

– Kur palika tas bomzis? – pār mani nobira gluži kā pratināšanā.

– Kāds vēl bomzis? – atbildēju nemākslotā izbrīnā.

– Nu, jūs taču ziņojāt par bomzi tramvajā, kur viņš palika?

– Ko jūs, tās ir pilnīgas muļķības! Es ziņoju par vīrieti alkoholisko dzērienu iespaidā, gluži kā paredz Ministru kabineta noteikumi. Redziet, pirms sēšanās tramvajā izšāvu divus aliņus…

Trīs draugi bārā

„Alu, lūdzu.”
„Man arī vie…”
„Dod divus! Un arī trīs viskijus.”

Šo trīsrindi Rolands spēja noskaitīt no galvas pēc pirmajām četrām reizēm. Šī trijotne bārā pavadīja katru piektdienas vakaru. No noklausītajām sarunām Rolands aptuveni bija izlobījis katra biogrāfiju.

Agrim jau pamatskolas laikā interesēja tikai zīmēšana. Ķiņķēziņi algebras kladē, ķiņķēziņi fizikas uzdevumu burtnīcā, ķiņķēziņi brīvajos laukumiņos dienasgrāmatā. Tālāk jau viss gāja paredzamo ceļu – pēc vidusskolas pārcelšanās uz Rīgu, jauni draugi–mākslinieki, progresīvi uzskati, nebeidzamas studentu ballītes. Lielpilsētas bohēmā feminisma idejas Agrī ielija spēji un bez liekām ceremonijām kā pirmais sotaks virpotāja rīklē piektdienā pēc darba. Kādu gadu pastrādājis pāris vietās par grafisko dizaineru, Agris bija beidzis sevi lauzt un sirdslietu padarījis par maizes darbu – kļuvis par tetovētāju un pīrsingu speciālistu. Agris īpaši lepojās ar salona līdztiesības privilēģiju programmu. Līdztiesība izpaudās tā, ka sievietēm pīrsingu un tetovēšanas pakalpojumiem bija 30% atlaide, tādēļ pie Agra bieži nāca studiju laikā iepazītās draudzenes. Agrim patika tetovēt un caurdurt feministu miesu. Tik plašs darba lauks, ka nenopriecāties!

Igors allaž izcēlās uz bāra piektdienas publikas fona. Investīciju baņķieris dzēra, tērpies uzvalkā, no kura garoja dārgas smaržas. Tās gan pienācīgi spēja novērtēt tikai viņa tikpat izsmalcinātie kolēģi, nevis ļumīgās padauzas, kuras vientuļnieks Igors cukāja ik nedēļas nogali. Mīlestību var nopirkt, un vairāk par to pašu cenu baņķiera prātā vienādojās ar „izdevīgāk”, pat ja tas nozīmēja, ka jāšļakā tītarlūpa pūderētam slāvu begemotam. Lai vai kā, šis nebija viens no tiem ekovegānu trendīgajiem dzerstūžiem, kur Igora paskats neizraisītu nekādu reakciju, te viņš piesaistīja ne vienu vien smīnoša mūļa skatienu. Šis bija visnotaļ prasts dzerstūzis, tāpēc Igors te bija baltā zvirbuļa lomā. Tomēr uz kašķi neviens neuzprasījās, jo Igors dzēra kopā ar Raiti.

Par divus-metrus-bez-galvas garo Raiti bārmenis nezināja daudz, vien to, ka viņš ir baikeris un pats nodarbojas ar cūkādas apstrādi – iestrādā spaikus  un kniedes jakās, somās, zābakos, taisa visādus moču pričendāļus no ādas. Raitis no trijotnes runāja vismazāk, arī tad parasti vai nu par močiem un baikeru aksesuāriem, vai vēlīgi ieteica kādam beigt dirst un aizvērties, vai iesmējās par kādu no abu pārējo jokiem, kura saprašanai viņa intelekts nebija par īsu.

Pirmos mēnešus Rolands bija neizpratnē – normālā situācijā šie trīs nekad nesarunātos, kur nu vēl kopīgi dzertu katru nedēļas nogali. Feminists-hipsters, baņķieris un baikeris. Velns… Raitis jebkurā ticamā scenārijā tos abus atskaldītu tāpat vien, izklaides pēc. Un Igors – visnotaļ turīgs un veiksmīgs čalis -, kāpēc lai viņš izvēlētos dzert tieši šādā ūķī visu salašņu valpurģos – piektdienas vakarā? Runā jau, ka pretpoli pievelkas, bet… Vien pēc krietna laika bārmenis saprata, ka trīs vīrus bārā vieno spēcīgs vadmotīvs.

Visiem trim ļoti patika kniedēt cūkas.

Kā radīt labu latviešu literatūru

Tā kā ceha lasītāji ir radoši ļaudis, noteikti daudzus vajā ambīcijas kaut ko uzrakstīt – ja ne gluži bestselleru, tad vismaz palepoties savā Instagram kontā, ievietojot attēlu ar parakstu “mana jaunā grāmata”. Mēs esam nedaudz iesituši roku grafomānijā tekstu ražošanā un nolēmām padalīties ar informāciju, kā radīt labu latviešu literatūru.

Pirmais likums – ja sēžaties pie sava Makbuka ar domu ko radīt, galvenais ir saprast, ka literatūra nav nekāda ezotēriska padarīšana, kur mūzas spietos apkārt kā odi Jāņu naktī un dievišķā iedvesma izdarīs visu jūsu vietā. Vārdu māksla ir gluži tāds pats konveijers kā, teiksim, kloķvārpstas ražošana. Lai uzrakstītu labu darbu, ir jāievēro noteikti likumi. Jau Čehovs ir teicis – ja lugas pirmajā ainā pie sienas karājas šautene, vēlāk tai obligāti jāizšauj. Neviens nelasīs jūsu kriminālromānu, ja piektajā lapaspusē neparādīsies pirmais līķis vai romantisku samezglojumu stāstu, ja tieši pirms kāzām Lielisko Vīrieti neiesauks karā. Katram literatūras žanram ir savi noteikumi un kanoni. Arī latviešu literatūrā ir tādi, bez kuriem jūsu darbu neviena pieklājīga bibliotēka neieliks plauktiņā “Jaunumi!!!”

Gadsimtu gaitā latviešu literatūra ir mainījusies un attīstījusies un šeit nepretendējam uz tās visaptverošu vēsturisku apskatu. Pieminēsim tikai trīs pašreiz aktuālus modeļus, kuri jums nodrošinās garantētu vietu grāmatnīcu TOPos. Šie modeļi ir Sibīrijas stāsts, Bērnības trauma un Attiecības.

Sibīrijas stāsts – visu žanru karalis, variants, kuru izvēloties savam garadarbam, nekad nebūsiet zaudētājs. Sibīrijas stāsta pamats  ir ļoti vienkāršs, tur arī nav daudz jāpiepūlas, lai konstruētu sarežģītu sižetu. Galveno varoni izsūta uz Sibīriju un tālāk notiek viss, cik vien tālu stiepjas jūsu fantāzija – bads, apsaldēti locekļi, spīdzināšana, seksuāla pazemošana. Protams, daudz, daudz līķu (obligāti vismaz vienu bērnu). Ja nespējat to visu izvērst romāna garumā (ļaunie elementi var atkārtoties), iespējams arī garstāsts –  taču atcerieties, ka saskaņā ar latviešu garstāsta kanonu vismaz trīsdesmit lapaspusēs nenotiek pilnīgi nekas.

Kā jau teicu, Sibīrijas stāsts ir visu žanru karalis un patiesībā vairs nav jēgas šo rakstu lasīt turpmāk. Neviens normāls cilvēks pat neuzdrošināsies iepīkstēties, ka jūsu skarbais stāsts nav ģeniāls un neatspoguļo mūsu tautas traģiskās ciešanas. Laiki un asarfeisiņi sociālajos tīklos plūdīs kā pavasara palu straume. Iespējama starptautiska atzinība, grāmatas ekranizācija vai teātra iestudējums.

Bērnības trauma – ir teorija, ka kopš padomju laikiem un ļaunā kapitālisma iestāšanās mūsu dzīvē vairs nekas nenotiek – tikai viens vienīgs merkantilisms un zaigojošs tukšums. Ja jūs piekrītat šai teorijai, tad Bērnības trauma ir jūsu žanrs. Tā ir lieliska iespēja aprakstīt padomju laikus visā savā krāšņumā – kā dzērāt pirmo Fantu, ilgojāties pēc džinsiem, dauzījāt krievus no blakus pagalma. Tikai viens bet – neaizmirstiet, ka vēstījumam jābūt traģiskam. Grāmatā jādarbojas kādam ļaunajam čekistam, kurš jums nogrieza visas iespējas dzīvē, vai skolas partorgam, kurš mēģināja seksuāli izmantot. Jūsu atmiņas nedrīkst būt pārāk rožainas un arī vēlams ieviest pāris līķus, vai vismaz izsūtīšanu (sk. Sibīrijas stāsts).

Ja jūsu padomju bērnībā, izņemot platonisku iemīlēšanos ierindas skates bundziniekā, nekas drūms nav noticis, uzrakstiet garstāstu par laukiem. Lauki latviešu literatūrā ir vienmēr bijusi aktuāla tēma. Taču atcerieties – vismaz trīsdesmit lapaspuses nekāda action.

Attiecības. Šim modelim ir divi veidi – vienkāršais un sarežģītais. Sāksim ar sarežģīto – Attiecībās var ietvert gan Sibīrijas stāstu, gan Bērnības traumu, tādējādi padarot jūsu veikumu par daudzslāņainu ciešanu pilnu laikmeta spoguli. Taču šis modelis ir domāts žanra virtuoziem. Ja jūtat, ka jūsu spalvas meistarība vēl nav tik liela un vairākus žanrus vienā darbā nevarat pavilkt, pievērsieties tikai Attiecībām. Attiecību modelim ir liels pluss – te nav jākavējas pie pagātnes un jāraksta par lietām, kuras īsti neesat piedzīvojis. Šī žanra ideja ir tieši aizpildīt to zaigojošo tukšumu literatūrā, kurš vēsta par mūsdienām. Taču arī šeit valda daži pamatlikumi – attiecībām jābūt drūmām. Vai nu varonis ir nolemts mūžīgai vientulībai, vai, ja attiecības ir, tad vīrs ir dzērājs un izvarotājs (variācija – cietumnieks vai krievs), bet sieva slēpta lesbiete, kura iemīlējusies bankas pārvaldniecē, bet pēdējā atņem ģimenei māju nenomaksāta kredīta dēļ. Bērni ir spiesti doties uz Angliju pie vecmāmiņas, kura strādā zivju fabrikā, un vakaros lasa “Straumēnus.” Tas viss ir domāts romāna (garstāsta) sākumam, lai lasītājs neaizmigtu, atcerieties – sākumā darbībai jābūt spraigai! Pēc tam, kad attiecības ir neglābjami izjukušas, pēdējās trīsdesmit lapaspusēs varat atslābt – ja galvenais varonis ir vīrietis, viņš dzer, ja sieviete, tad raugās pa logu.

Nobeigumā nedaudz motivācijas. Mums latviešiem ir raksturīgi mazvērtības kompleksi un ak-ko-tad-mēs attieksme. Nevajag kautrēties. Šie ieteikumi nav nekāds joks vai parodija par drūmu un eksistenciālu literatūru. Ja domājat, ka bēdīga literatūra un atkārtojošies elementi nerullē, palasiet klasiku. Piemēram, Murakami varoņi tikai klausās džezu, raksta vai skrien, Džona Ērvinga grāmatas visas ir vienādas – lāči, Vīne un cīkstoņi. Vai arī –  Marsela Prusta grāmatu cikls vai “Uliss” – kāds, izņemot studentus, vispār tos ķieģeļus ir izlasījis? Tomēr šīs grāmatas ir slavenas un populāras un, kamēr jūs lasāt šo rakstu, to (dzīvie) autori iemaisa XO konjaku savā rīta latte.

Tādēļ arī šī raksta autors šobrīd strādā pie romāna, kura sižetu nospēris no Murakami Aitas medīšanas piedzīvojumiem. Tiem, kas nav lasījuši grāmatu, pārstāsts īsumā – galvenais varonis dodas Fudzi kalna apkaimē meklēt mistisku aitu… kalni, sniegs… un trīssimt divdesmit astoņu lapaspušu garumā nekas nenotiek. Neviens pat neskrien un nevingro. Ja atmiņa mani neviļ, vienā nodaļā varonis eksistenciāli iemalko kalnu mājiņā atrastu alu. Tad nu esmu paņēmis šo sižetu (kāpēc gan izgudrot velosipēdu?), tikai mana romāna darbība notiks Latgalē, un varonis meklēs lāci. Viņa māte tika izsūtīta uz Sibīriju, un pats izauga pie vecmāmiņas, kura bija partijas darbone kolhozā, bet slepeni spekulēja ar olām, lai ģimene varētu izdzīvot. Viņa māsu izvaroja un pameta traktorists dzērājs, kā rezultāta tā viena audzina septiņus bērnus un ada džemperus ar ēdelveisa motīviem. Tā nu varonis nokļūst Latgalē. Tālāk ir sniegs, ezeri un nekas nenotiek. Vienā no nodaļām varonis eksistenciāli iemalko ezera mājiņā atrastu šmakovku.

Esmu jau izsūtījis synopsis vairākiem ārzemju aģentiem un noskatījis nelielu kotedžu Marbejā.

“Liepājas roks jau piedzima ar aknu cirozi”

Neizplūstot garos ievadvārdos: šeit neliela sarakste iz pērnā gada novembra, kurā kopā ar tvitersfēras asprātīgajiem ļaudīm beidzot palīdzējām vebstera vārdnīcai definēt, kas īsti ir “Liepājas roks”. Šeit tvīti hronoloģiskā secībā. Dažus, iespējams, esmu palaidis garām, jo tas piedien Liepājas rokam.

Sencis: Saeima varēja piešķirt naudu Liepājas roka radīto seku likvidācijai.

Snowtales: Vispirms Saeima vajadzētu piešķirt naudu Liepājas roka likvidācijai. Ar sekām cīnīsimies pēc tam.

Sencis: Man šķita, ka Liepājas roks jau sen kā sācis trūdēt.

Jānis Liksts: Liepājas roks, manuprāt, jau piedzima ar aknu cirozi.

Snowtales: Senajā Spartā Liepājas roku jau pa taisno dzemdētu virs klints.

Jānis Liksts: Ar lobotomiju PSRS niekojās un aizliedza, taču Liepājas roks ir pierādījums, ka tukša vieta ilgi nestāv.

Sencis: Liepājas roks ir tas skolēns, kurš vienmēr ekskursijās piedirš guļammaisu.

Jānis Liksts: Liepājas roks ir, kad tu apģērbu veikalā ieklīsti sieviešu nodaļā, taču to vēl neesi sapratis.

Snowtales: Liepājas roks katra latvieša sirdī ir atstājis brūnu svītru.

Sencis: Liepājas roks ir, kad uzstāj uz motorolleri kā ērtu un praktisku pārvietošanās veidu.

Jānis Liksts: Liepājas roks vienmēr smejas par saviem jokiem. Un visskaļāk tieši par saviem jokiem. Un sāk smieties pirmais.

Jānis Liksts: Liepājas roks ir tā skaņa, kad tu kasi pauri, jo esi aizmirsis, kāpēc atvēri ledusskapi.

Raimonds: Liepājas roks ir kā aizgriezts ciet ūdens krāns, kas vienmēr tāpat kaitinoši pilēs izlietnē

Snowtales: Liepājas roks – mītiska vieta, kurp dodas nomirt mūzika pēc tam, kad to ir izņēmuši arī no Latvijas radio 2 rotācijas

Sencis: Liepājas roks ir dumpinieku Ansis Ataols Bērziņš.

Jānis Liksts: Liepājas roks ir norvēģu uzvārdu latviskais pieraksts un izruna.

Sencis: Liepājas roks ir mēģinājums Polijā pirktu gultasveļu ar dzīvniekiem Latvijā tirgot dārgāk.

Snowtales: Liepājas roks ir tas šausminošo skaņu virknējums, ko Pļavnieku deviņstāvenē izdveš lifts kaut kur starp 6. un 7. stāvu.

Jānis Liksts: Liepājas roks ir, kad tu met kaut ko misenē, netrāpi, it kā gribi pacelt, taču nodomā “Ai, pohuj.”

Tas Lops: Liepājas roks ir salvete, kura pielīp pie Makdonalda paplātes un nekrīt miskastē kopā ar ēdiena atliekām.

_affair: Liepājas roks ir kā soja tirgus gaļas paviljonā.

Sencis: Liepājas roks ir, kad tu veikalā “Top” aizej prom no kases, nesagaidot viena centa atlikumu.

Snowtales: Liepājas roks ir kā sūdīgs Šrēdingera kaķis, par kuru visi jau sen zin, ka tas ir miris.

Sencis: Liepājas roks ir, kad resna meitene ziemā nēsā cepuri ar lāča austiņām un pa gabalu tiešām atgādina lāci.

Snowtales: Uz ko arī norāda fakts, ka atbildību par Liepājas roku ir uzņēmusies Islāma valsts. Un Račs.

_affair: Liepājas roks ir, kad vidējais pirksts izšaujas cauri pārāk lētam tualetes papīram.

Jānis Krīvēns: Liepājas roks ir tas bērns, kas smilšu kastē bāž pirkstus dibenā un pēc tam degunā.

Sencis: Liepājas roks ir, kad tu “Labdien” vietā saki “SVEIKI, KANAREIKI :DDD”

Tas Lops: Liepājas roks ir tā pauzīte, kad škirstot tv kanālus, ekrāns uz mirkli aptumst.

Jānis Liksts: Liepājas roks ir, kad tu dziedi “diženi, raženi mīlējotieSSS”