Izspiestā jaunrade

Ārā bija viena no tām dienām, kad pat naftas kompāniju bosi ir gatatvi atzīt, ka vispār jau neliela globālā sasilšana šur tur varētu eksistēt. Svīda cilvēki ielās, svīda cilvēki birojos. Svīda paduses, pupapakšas, dirsas gropes un pirkstu starpas. Stunda mīkstā krēslā jebkuram nozīmēja izmirkušas apakšbikses, bet nemobili vecūkšņi gultās praktiski peldēja sviedru un izgulējumu limfas žļācenī.

Ventilācijas sistēma Laura tualetē bija saplīsusi, vilkmes nebija teju nemaz, taču līdz nākamajam honorāram naudas meistaram trūka – pēdējais čungurs bija atdots, pasūtot dārgu līdzekli pret matu izkrišanu. Izskatīties jaunam ir Laura maize, kas galīgi neiet komplektā ar pliku galvvidu.

Ar zīmuli daļēji aprakstītā lapa bija pielipusi pie augšstilbiem, bet pa spraugu starp kājām un klozeta malu augšup cēlās un nelielo telpu piepildīja kāla smārds, biezs un tumīgs kā silts dārzeņu ķausis. Pēcpuse bija norasojusi ar kluča tvaiku kondensātu. Padomju vintāž odekolona caurvīto, visuresošo aromu tualetē varētu raksturot ar vārdu “saldsērīgs”. Odekolona vēsmas – fantāzija par laikiem, kad vīri autocehā gūlās zem kamaza ar cigareti zobos un promili asinīs, lai pēc tam tādām pašām eļļainām rokām pēc pusdienām servisa bufetnieci izmīlētu – sajaucās ar tvaikojošā kluča sulfītu smaku.

Saldsērīgs bija arī Laura noskaņojums. Nu kāpēc viņš nevarētu būt kā ārzemju mūziķi? Spēlēt Glāstonberijā, zobos ķerot spiedzošu meiteņu krūšturus? Viņa auditorija arī spiedz. Ik Vecgada vakaru jebkurā namā ar maziem bērniem atskan histēriski protesta ķērcieni, kad vecāki atļaujas pārslēgt kanālu, ekrānā parādoties Laurim.

Lauris ar paveikto nebija apmierināts, kaut uz miklās lapas dažās minūtēs bija uzskricelēti visi četri panti. Tāpat skaidrs, ka honorāru pelna tikai un vienīgi lipīgā piedziedājuma četrrinde. “T’jā, te nedaudz jāpadomā,” viņš iespringa.

Fjurrr…fļuņkš – podā ar švunku iešāvās pēdējais aizkavējies sūdbumbulis, un Lauris ar apkošļāto zīmuli pierakstīja pēdējās divas piedziedājuma rindiņas, lapu nobildēja un nosūtīja īsziņu “Varēs no šitā kaut ko uzkomponēt, Guntar?”

Visā visumā šis ievads ir nebūtiska huiņa. Mēs vienkārši vēlējāmies palepoties ar to, ka Cehs.lv kolektīva rīcībā ir nonācis ekskluzīvs video no Laura jaunākā singla tapšanas procesa:

Imants Parādnieks atzīst, ka ir kļūdījies!

No Sergeja Bižāna arhīva

No Sergeja Bižāna arhīva

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (attēlā pirmais no labās puses), pēc koncenrta apmeklējuma Rīgas bārā “ЛЕНИНГРАД”, atzina, ka esot nepamatoti nosaucis to par “padomju atraugu”, jo tā īpašnieki ir asprātīgi un godprātīgi latvieši, kas prot ironiski pasmieties par padomju gadiem, bet bāra publikā esot daudz viņa domu un partijas biedru.

 

Uz jautājumu, vai Imants Parādnieks turpmāk izmantos smadzenes un noskaidros visus apstākļus, pirms nāks klajā ar kārtējo paziņojumu, viņš atbildēja noliedzoši, jo tas būtu pret partijas un viņa elektorāta principiem.

Viena diena Nila dzīvē

Vakar Delfos sataisīju īstu negantnieku.

– Labdien! – Nilu no rīta ienākot domē sveicināja apsargs. Nils pielika soli.
– Dobrij denj! – sabijies, ka nepiemērotā formā uzrunājis priekšnieku, vēlreiz mēģināja apsargs. Nils pat nepacēla acis.

Iegājis kabinetā, viņš sāpēs saviebās, ieraugot ka sabiedrisko attiecību speciālists atkal bija atvilcis fotogrāfu un abus kaitinošos spalvu kušķus. Nilam jau no bērnības bija alerģija pret kaķiem. Bija ceturtdiena, tātad nāksies nekam nederīgos ņaudošos izdzimteņus staipīt pa klēpi un lipināt kopā muļķīgas bildītes priekš sociālajiem tīkliem.

– Genādij, lūdzu uz mirkli izejiet no kabineta. – caur pulsējošām galvassāpēm izgrūda Nils. Fotogrāfs paņēma padusēs abus matainos smerdeļus un izgāja uzgaidāmajā telpā. Nils aiz viņiem aizslēdza durvis. Kad pēc 20 minūtēm, fotogrāfs nervozi klauvēja pie durvīm, Nils palūdza viņu ātri aizbraukt uz Purvciema Maksimu pēc burciņas ievārījuma. Uz fotogrāfa neizpratnes pilno “Kāpēc?”, viņš atbildēja ar “Hujāpēc.” un fotogrāfs pieņēma, ka šodien strīdēties pretī nevajadzētu. Ielogojies domes datorsistēmā, viņš uzmeklēja Genādija Sergējeviča e-talonu un anulēja to. Vismaz uz dažām stundām būs miers.

Atvēris portatīvo datoru, viņš turpmāko pusstundu šķirstīja e-pastu. Nesen Bolderājā uzceltajā sociālajā mājā iedzīvotāji bija jau trešo reizi mēneša laikā nodevuši metāllūžņos kāpņutelpas ārdurvis. Nils ieķiķinājās. Viņš nespēja dusmoties uz cilvēkiem ar tik radošu pieeju.

Pa iekšējo līniju zvanīja Natālija Fjodorovna. Vaicāja, cik šogad paredzēts tērēt sabiedrisko aktivitāšu nodrošināšanai. Nils lūdza mazliet uzgaidīt. Izņēmis no atvilknes kalkulatoru, viņš atcerējās pamatskolā populāro joku un uzrakstīja 80085, kas melnbaltajā taisnstūra ekrānā tik amizanti atgādināja vārdu, kas no angļu valodas tulkojas kā “ciči”. Nils iespurdzās vēlreiz un ar prieku secināja, ka galvassāpes sāk atkāpties.

– Vot, Natālij, paņem 80085 un pareizini ar astoņi vai deviņi. Es tagad nevaru, šausmīgi daudz darba. – Nils nolika klausuli un pašapmierināti atlaidās ar zilu samtu apšūtajā biroja krēslā. Viņš to bija pasūtījis internetā, jo ražotājs tam bija piešķīris nosaukumu “Chief Executive” un slavēja krēslu kā visērtāko no visa produkcijas klāsta. Nils nevarēja noliegt, abas puslodes tanī tik tiešām iegūlās kā mīkstā mākonī.

Savas asprātības pacilāts, Nils izņēma no atvilknes Barona ielas rekonstrukcijas plānu, saņurcīja to bumbā un ar pieredzējuša basketbolista cienīgu grāciju meta atkritumu urnas virzienā. Papīra bumba atsitās pret malu un atripoja atpakaļ pie viņa kājām. Pacēlis rekonstrukcijas plānu, viņš pārvilka ar zīmuli katru burzījuma līniju un piezvanīja Natālijai.

– Natālij, ienāciet lūdzu pie manis. Jā. Jā. Steidzami. Jums jau šodien jānogādā sūtījums Rīgas siltumam. Esmu plānā norādījis maināmo siltumtrašu vietas. Mhm. Nekavējoties, Natālij. Paldies!

Pēc mirkļa atvērās durvis un ienāca Natālija Fjodorvna. Nesakot ne vārda viņa paņēma saņurcīto papīra lapu un devās ārā no kabineta, bet durvīs apmainījās ar Genādiju, kurš steigā nosvīdis bija nupat pārradies no veikala ar ievārījuma burciņu rokās.

– Genādij, nu tad beidzot. Kur jūs tik ilgi?
– Mans e-tal…
– Mhm, jā, izstāstīsiet rīt, kad fotogrāfēsimies. Šodien nekādīgi nevaru, šausmīgi steidzami mainījušies pāni. – Nils izgrūda Genādiju Sergējeviču pa durvīm un, priecīgi grozot rokās zemeņu ievārījuma burciņu, apsēdās pie datora.

Atvēris 200 tūkstošus euro vērto portālu Riga.lv viņš ielogojās tā administrācijas panelī. Pagriezis pret sevi burciņas etiķetes aizmuguri, viņš sāka norakstīt ievārījuma sastāvu. Nils bija izlēmis šo rakstu saukt “Kā ātri un vienkārši pagatavot zemeņu ievārījumu?” un vēlējās to paspēt nopublicēt līdz darba dienas beigām. Galvas sāpes un īgnums bija pazudušas pavisam. Intensīvas un produktīvas darba dienas vienmēr uzlaboja jaunā un daudzsološā mēra garastāvokli.

Pirmais IT apskats Cehā! PC un Apple salīdzinājums!

Bija ļoti grūti pārsēsties no PC uz Mac. Ne jau dēļ pierašanas grūtībām pie līdz šim svešas operētājsistēmas vides – drīzāk tāpēc, ka pēdējos piecpadsmit gadus Apple produktu lietotājus biju saukājis par pimpi dievinošiem pedūžiem. Tagad esmu spiests aizbildināties, ka esmu vienīgais heteroseksuālais cilvēks Mac OS vidē – izņēmums, kas apstiprina likumsakarību.

Apple dators man bija nepieciešams, jo nejutos ērti sēžot klusā centra kofīšopā ar melnu ASUS. Ja no tava datora ekrāna aizmugures nemirdz ābolītis, tevi, protams, ārā nedzen, tomēr nicinoši vai līdzjūtības pilni skatieni ir garantēti. Tādu situāciju nepieļaut man bija izšķiroši svarīgi, jo vienīgais iemesls, kāpēc katru dienu vairākas stundas vispār apmeklēju trendīgas kafejnīcas, ir iespēja savā prātā nodirst katru garāmgājēju aiz loga vai kafijotāju sev līdzās.

Lēnos brīvdienu rītos vai uz klusākām ielām nobāzētās kafejnīcas izvēlos apmeklēt, kad prāts nesas uz kvalitatīvu jeb padziļinātu dirsienu. Šādās reizēs atlasu vienu no dažiem redzes laukā esošajiem eksemplāriem un aptuveni 20 minūtes domās noleju ar sūdiem pilnīgi visu: sākot ar ģērbšanās stilu, beidzot ar anatomiskām īpatnībām, pa vidu neaizmirstot sacerēt pazemojošas epizodes no viņa bērnības un izfantazēt šī brīža neveiksmes attiecībās ar pretējo dzimumu, kas, protams, sakņojas viņa mikropenī.

Savukārt trauksmainās darba dienās biežāk izvēlos piesēst kādā no centrālo ielu ķēdes kafejnīcām. Iekārtojoties pie loga, varu novērot nebeidzamu straumi cilvēku, kas steidzas ikdienas gaitās pat nenojaušot, ka kalpo par munīciju otram apdiršanas veidam – kvantitatīvajam dirsienam. Kvantitatīvais jeb sērijveida dirsiens ir teicams veids, kā asināt reakciju un noslīpēt meistarību apvainojumu pingpongā. Katram objektam veltu vien dažas sekundes savu domu laika un aprobežojos ar “aizpistais dildaunis”, “resnā, rijīgā sterva” vai “defektīvais cūkupisējs” un uzreiz ar acīm skrienu pie nākamā. Galvenais noteikums: paspēt uzdirst pirms cilvēks pazudis aiz kafejnīcas loga robežām.

Esmu pastāvīgi izbesīts un īgns, jo apzinos, ka man nekad neizdosies sasniegt vienīgo stāvokli, kurā spēju būt patiesi laimīgs: dirst visiem tieši sejā, kamēr viņi mani nēsā uz rokām.

Cehs.lv atklāj Ždanokas un Asada tikšanās tēmas

Ar sajūsmu uzņēmām ziņu, ka beidzot ir norisinājies politikas “El Classico” – pie viena galda sēdusies Ždanoka un Asads. Diemžēl oficiāli nav pieejama plašāka informācija par apspriestajām tēmām, taču Cehs.lv pētnieciskās žurnālistikas komanda ir nākusi klajā ar dažiem ticamākajiem tematiem un Sīrijas ziņu virsrakstiem.

Stienis: Sīrijā krīze nebeidzas, bet krievu valoda pasludināta par otro oficiālo Sīrijas valodu
Sencis
: Bēgļi plūst atpakaļ uz Sīriju – Ždanoka visu sakārtojusi
Stienis: Pēc smagām parrunām, Sīrijā “Allahu Akbar” aizstāj ar “bļāģ nahuj”
Sencis: Pēc tikšanās ar Ždanoku Asads medijiem: “Es ņehuja nesapratu, ko viņa man teica”
Lodzinjsh: Asada kontrolētajās teritorijās jau tiek organizēts referendums ar lūgumu tās uzņemt Krievijas federācijā
Kurbads: Dienu pēc Ždanokas vizītes Damaskā Asads beidzot novāc rokas no krievu skolām.
Sencis: Pēc Ždanokas uzrunas “Daesh” met mieru un padodas
Sencis: “Eiropas Parlamentā tomēr ir arī visai sakarīgi ļaudis,” novilka Asads pēc tikšanās ar Ždanoku
Zemnieks: “Ja jums visas sievietes ir tādas kā Ždanoka, mēs nedosimies jūs slepkavot. Allahs jūs jau ir sodījis” oficiāls Daesh paziņojums pēc tikšanās ar Ždanoku
Kurbads: Eiropā Ždanoka ir ragana, bet Sīrijā – Vasiļisa Prekrasnaja.
Sencis: Ždanokas un Asada tikšanās tiek atzīta par daudz vērtīgāku nekā Jaltas un Teherānas konferences ņemtas kopā
Kurbads: Asads atsakās satikties ar Ždanoku, pirms viņai galvā uzmaukts hidžābs.
Kurbads: Citās ziņās: Ždanoka kļūst par pirmo vīrieti, kuram piespiež valkāt hidžābu
Sencis: Ždanoka galvenokārt vēlējusies apspriest aizdusu
Sencis: Ždanoka beidzot uzzina atšķirību starp Sīriju un Sibīriju
Sencis: Obama un Putins sasauc ārkārtas sēdi, lai apspriestu Ždanokas un Asada tikšanos. Pēc sanāksmes Ovālajā ofisā, abi esot iznākuši ar sāpošām presītēm un noraudātām acīm
Kurbads: Ždanokas vizītes laikā arī Al Nusra un Islāma valsts pārtrauca karot, jo visi gribēja aizbraukt paskatīties uz Bobu Dilanu.
Bobs ŽdanokaKurbads: Asads tiekas ar hipiju ēras miera vēstnesi Bobu Dilanu

Par dzimtenes mīlestību un artišoku

Šonedēļ Delfos liekulīgi izliekos par patriotu tikai tāpēc, lai palielīltos, ka biju ceļojumā.

Nesen kopā ar draugiem biju izbraucis nelielā ceļojumā ārpus Latvijas. Neminēšu precīzu valsti, tāpēc, ka pēc tik sensitīvas informācijas publicēšanas, kāds lasītājs varētu atklāt manu patieso identitāti un mēģināt ielauzt man galvaskausu. Tātad, ASV Kalifornijas štata mazpilsētas Castroville galvenā tūrisma objekta paēnā izdzirdēju kaut ko reizē svešu un pazīstamu. Mirkli ieklausoties sapratu, ka pretrunīgās sajūtas manī bija izraisījusi netālu stāvošā meitene, kura spēcīga latviešu akcenta iezīmētā angļu valodā savam sarunu biedram stāstīja par Latviju.

Precīzi nocitēt nespēšu, bet vēstījums bija tāds: Latvija ir nabadzīga valsts Eiropas nomalē, kur ir ļoti auksts un tumšs, valdība stipri zog, bet neviens īpaši neiebilst, jo ir ļoti nobijies no krieva. Acīmredzami, ka meitenei gribējās pastāstīt par savu valsti kaut ko interesantu, lai nelaistu prom potenciālo kavalieri, tomēr viņas vārdi drīzāk panāca pretējo. Vēl sirreālāku visu situāciju padarīja fakts, ka iepriekšējā rindkopā minētais slavenais tūrisma objekts, pie kura stāvējām, bija pasaulē lielākais artišoks.

Mazajai pilsētiņai, kas sastāvēja no ātrās ēdināšanas restorāniem, dažiem noplukušiem moteļiem un vieglas konstrukcijas dzīvojamiem kvartāliem, acīmredzami nebija ar ko lepoties. Vecākajai ēkai nevarēja būt vairāk gadu, kā manam tēvam, pilsētā nebija dzimis neviens ievērojams cilvēks, bet visi nozīmīgie vēstures notikumi šai nomalei bija metuši līkumu. Saprotot, ka kaimiņu pilsētiņas “košļājamo gumiju ielai” bija kaut kas jāliek pretī, iedzīvotāji salika kopā prātus un no betona bija izlējuši sev lepnuma objektu: milzīgu, zaļu artišoku.

Esmu pārliecināts, ka meitene no sirds mīlēja un joprojām mīl Latviju, tomēr esmu ievērojis, ka latvieši mēdz mīlestību izrādīt īpatnējā veidā: nodiršot. It kā pastāstot interesantus faktus, bet negatīvā gaismā. Šis uzvedības modelis vienlīdz attiecas gan uz valsti kā tādu, gan kino, gan tūrisma objektiem, gan tādām C kategorijas slavenībām, kā šo rindu autors. Tikai tad, kad mīlestības objekts ir iznīcināts, viedoklis mainās uz pretējo un – paradoksāli, bet no tām pašām mutēm plūst atzinības vārdi.

Lai vieglāk atcerēties, ietvēru nacionālās mīlestības definīciju viegli iegaumējamā pantiņā:

Latvietis bezgalīgi mīl savu dzimteni,
tāpēc to nežēlīgi nodirš.
Latvietim pārstāj besīt “tas pediņš Freimanis”,
tikai tad, kad viņš nomirst.

Lūk kāpēc man radās revolucionāra ideja, kuru atļaušos rosināt šeit un tagad: tā kā mūsu valstī ir virkne iespaidīgāku lietu par betona dārzeņiem, varbūt būtu vērts izcelt tās un vismaz neakcentēt trūkumus. Katru reizi, kad tūrists no Latvijas rada iespaidu par savu valsti kā par atpalikušu starpnacionālā naida plosītu kartupeļu pagrabu, viņš runā arī pats par sevi.

Rezultātā arī jūsu pašapziņa piepūtīsies lielāka, draudzene mīlēs stingrāk un tas kopumā darīs sirdi laimīgāku, kas savukārt ļaus jums produktīvāk strādāt un par paaugstinājuma bonusu doties pateicības svētceļojumā pie artišoka.

Rijības un stulbuma anatomija

Šonedēļ čūpstinām Sorosa diņķi tikai tā.

Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, pirmatnējais cilvēks aizgūtnēm rija saldo, gardo sakni. Sasalumam pamazām atkāpjoties un atsedzot augsni, negaidīti bija kļuvušas pieejamas gadu tūkstošiem slēptās bagātības. Skarbajā Baltijas jūras reģiona klimatā salda maltīte bija liels retums, tāpēc bija jāsteidzas – jāpaspēj aprīt guvums pirms stiprākie ciltsbrāļi to pamanījuši un atņēmuši. Šajā sabiedrībā bija skaidra hierarhija – stiprākajam, ātrākajam vai veiksmīgākajam pienācās saldā sakne, bet zaudētājam – pārsists purns un gurkstošs vēders.

Ja vien pirmatnējais cilvēks būtu zinājis, ka tepat tuvējā meža ielokā cilts ir atradusi ko ne mazāk retu, viņš nebūtu tā steidzies. Viņš būtu kodis saknē maziem, plāniem kumosiņiem un ļāvis tās saldajām šķiedrām izkust uz mēles. Viņš būtu zelējis sakni un ar lūpām sūcis reibinošo sulu, un čāpstinot pūtis ķepīgu siekalu burbuļus, ļaujot svaigajam gaisam bagātināt cukuroto garšas buķeti.

Koku ieskautā klajumā uz lielā akmens satupuši rīmas ciltsbrāļi vēroja skatu, kas gadījās vien reizi mūžā. Kāds klejojošs kaimiņu cilts jaunulis bija iemaldījies viņu teritorijā un, neuzmanīgi skrienot pa nepazīstamo apvidu, iesprūdis starp divām cieši saaugušām priedēm.

Jebkurš pieredzējis mednieks būtu klusi un pacietīgi gaidījis, kamēr viņa ķermenis notievētu un viņš atbrīvotos no slazda. Tā vietā pamuļķis bija sācis kliegt, lai sasauktu palīdzību, bet koku spiediena rezultātā viņa deformētais krūšukurvis bija izmainījis viņa balsi. Cilvēkam raksturīgu skaņu vietā iespiestā jaunekļa kliedzieni vairāk līdzinājās aļņu mātītes riesta saucienam. Lieki piebilst, ka tas bija tikai dažu mirkļu jautājums, līdz pirmais aļņu tēviņš saslējās pakaļkājās un strauji ieguva iesprūdušo mednieku no mugurpuses. Ņiprās aļņa gurnu kustības radīja jaunus kliedzienus, kas savukārt atkal piesaistīja jaunus aļņu tēviņus, kuri šķietami nebeidzamā straumē plūda no visiem meža nostūriem.

Skarbajā pirmatnējajā kopienā izdzīvoja tikai veiklākais, stiprākais un gudrākais. Neveiklie un pamuļķie mira jau bērnībā un iepriekš aprakstītais skats bija liels retums. Evolūcijas atlases veiktais ciltsdarbs bija nežēlīgs, bet taisnīgs.

No gaļas un sūrām pākstīm sastāvošajā ēdienkartē, saldi kārumi parādījās tikai sagadīšanās pēc, tāpēc ikviens cilts pārstāvis vēl gadiem ilgi atcerējās tās retās reizes, kad viņam palaimējās baudīt cukurotu kārumu.

2016. gada jūnija vidū Purvciema dzīvoklī blāvi sarkanā ādas imitācijas dīvānā gulošā Natālija īgni spaidīja TV pulti. Neviens no daudzajiem kanāliem nespēja apmierināt viņas tieksmi pēc prātu nesasprindzinošas izklaides. Viņa alka ieraudzīt kādu uz slapjas grīdas paslīdošu punduri vai vismaz kucēnu, kurš muļķīgi tvarsta savu asti. Ar katru pogas spiedienu garastāvoklis arvien pasliktinājās. Jau veselas 35 minūtes viņa savā trim dubultzodiem rotātajā mutē nebija iestūmusi neko saldu. Cukura līmenis kuņģī draudēja nokrist no iedaļas īgnums līdz iedaļai dusmas.

Izslēgusi televizoru, Natālija, gandrīz piemetoties aizdusai, pasniedzās pēc portatīvā datora un Polijā ražotas vafeļu tortes. Novietojusi datoru uz saviem amatieru lidlauka izmēra tesmeņiem, viņa izklaidīgi nospieda uz pirmā YouTube video, kas izleca rekomendēto sarakstā. Tas bija raidījums “Suņu būda”, kurā raidījuma vadītājs uzdeva piedauzīgus jautājumus uzaicinātajam viesim, bet atbilžu laikā viesi pārtrauca un centās pazemot, izsmejot viņa atbildes.

Speķaini spīdīgos Natālijas vaigus kunkuļos sastūma smaids. Ar gluži automātisku kustību viņa kā maizes šķēli satvēra plaukstā visu vafeļu torti un nokoda lielu gabalu. Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, Natālija košļāja taukaini saldo našķi.

Viņa bija izvilkusi laimīgo lozi. Gadu tūkstošu evolūcijas laikā tik reti pieejamais cukurs un muļķība plūda Natālijā iekšā vienlaikus. Viņa baudīja luksusu par kuru senie cilvēki varēja tikai sapņot.

#LVnaxit

Kurzeme
Vidzeme Latgale
zemgale riga
Selija

Cehs.lv: Novazātās tradīcijas, globāls alkoholisms un Jānis

Šonedēļ Putlers un Soross mums samaksāja, lai Delfi lasītāju morāli kropļojam ar skepsi pret sūdīgām Līgo dziesmām.

“Līgo, līgo! Kur šogad svinēsi?” man uzbāzīgi vaicāja kāds puspaziņa, kuru satiku dirnot lielveikala rindā. Viņa iepirkumu ratos vērās teju vai Jāņu piramīda – pamatos ielikta alkohola stikla tara, nedaudz augstāk siera ritulis un diļļu čipsu paka, virs tās odu atbaidīšanas līdzeklis, kā arī realitātē neko nedodošas dārza sveces odu atbaidīšanai, bet pašā spicītē – disks ar jautrajām līgo dziesmām. Sapratu, ka ir pienācis tas maģiskais laiks, kad ļaudis vienu zaru čupu uzmauc galvā, bet otru aizdedzina.

Protams, Jāņi galvenokārt ir par tradīcijām, taču tajās es saskatu nelielu problēmu – manuprāt, vārds “tradīcija” tiek piesiets tam, lai attaisnotu jebkuru alkohola reibumā izdarītu lietu. Ja es dodos pliks vārtīties slapjā zālē 22. jūnijā, tad es esmu kategorijā “idiots parastais” un labākajā gadījumā mani neaiztur policija, taču, ja tas tiek darīts kārtīgā reibumā Jāņu naktī, tad attiecīgi es esmu malacis, kurš piekopj latviskās tradīcijas, mērcējoties veselību un skaistumu veicinošajā rīta rasā. Gluži kā to darīja mūsu senči. Jā, tie paši senči, kuri uz mājām zīmēja zvaigznīti, lai aizbaidītu kāda nogalināta cilvēka dvēs’li, kas, pieņēmusi iesauku Lietuvēns, staigā apkārt, lopus un ļaudis žņaugdams.

Tāpat “tradīcija” un “papardes zieda meklēšana” ļoti glīti attaisnos vienas nakts sakarus. Daži mani draugi papardes ziedu meklē visu gadu Vecrīgā. Vienīgi Vecrīgai savā ziņā ir daži plusi, piemēram, tur ir grūtāk saķert ērces vai ievelties latvāņos.

Tradīcija ir arī nejēgā piežļākt seju ar alu un pilnā balsī gavilēt līdzi vietējā benzīntankā iegādātajam Jāņu albumam un dziesmām par to, cik forši ir dzert. Taču tas ir okej tikai Jāņu vakarā, jo visos citos vakaros to sauc par alkoholismu.

Par dziedāšanu runājot – ticiet man, katrā kompānijā atradīsies kāds, kurš būs parūpējies par šausmīgas mūzikas izlasi visam vakaram un okupēs “dīdžeja” vietu blakus magnetolai. Atsevišķās ballītēs tas var būt arī Pasāts ar atvērtām durvīm. Kaut arī katru gadu parādās aizvien jauni atgremojumi dziesmām par alu un papardes ziedu, mani tomēr visvairāk iepriecina dažādie remiksi jau vecākām dziesmām, radot sajūtu, ka tās producējuši ir tie paši ļaudis, kuri sacer mūziku Čehu lunaparkam. Roberts Lejasmeijers nespētu labāk.

Lai nevienam nerastos šaubas, ka tieši tavā bagāžniekā ir visvairāk pretodu sveces, visskaļākais sabvūfers, visķimeņotākais siera riņķis un šoferis, kuram vēlāk būs vielielākais promiļu skaits, ir būtiski auto korpusā saspraust krūmus un zarus. Šeit ir padoms, kā to izdarīt ātrāk un vieglāk: ar paceltu kapotu iebraukt jasmīna krūmā, strauji aizcirst kapotu un padot atpakaļgaitā. Restēs viņu iestrēgs paši.

Lai ietaupītu policijas darbu un resursus, arī braukšanu dzērumā uz Jāņu nakti mēs varētu padarīt par latvisku tradīciju. Pirmkārt, mēs jau to aktīvi piekopjam, otrkārt, tas policijai atrisinātu problēmu ar jaunu alkometru iegādi, jo 2015. gada Jāņos kādam liepājniekam ar likumsargu rīcībā esošo ierīci, kas spēj izmērīt nieka 5,5 promiles, bija par īsu. 

Protams, dažiem Jāņi ir arī ģimeniskas tuvības diena, kurā no sen nesatiktiem radiniekiem dzirdēt diva veida teikumus:

1) “Vaj, kā tu esi izaudzis! Tu esi mainījies līdz pat nepazīšanai!”

2) “Eu, a, kad tu precēsies? m? Sintijai jau sen ir 3 bērni! Domā vecpuišos visu dzīvi dzīvot, m? m?”

Tajā momentā tu sāksi domāt, vai tikai nebija kaut kāds iemesls, kāpēc jūs neesat tik sen redzējušies.

Dienu pēc Jāņiem tev būs absolūti vienalga par namatēva īpašo šašļika marinādi Gruzijas gaumē. Tu jau sen būsi aizmirsis, ko pārrunāji ar radiniekiem un kurš bija paņēmis līdzi paša sieto sieru – varbūt tev pat būs kauns atzīties, ka neatšķīri to no lielveikala kluča. Tāpat tu beigās būsi attapies dzerot lētāko alu, jo pašbrūvētais beidzās jau vienpadsmitos, bet nefiltrētais baigi gāž no kātiem. Vienīgais, kas paliks tavās atmiņās vismaz uz trīs dienām – ugunskura smaka.

Vai tavā kompānijā atradās arī kāds Jānis – kas, pie velna, to lai zina.

LĪGO DIRST

Kā no blogera kļūt par blogeri

Publicists Konrāds nebija pārāk izskatīgs, taču viņš šarmēja ļaudis ar savām smadzenēm. Viņš, loģiski, nebija arī pats turīgākais cilvēks savā draugu lokā, jo ir taču skaidrs, ka inteliģentiem cilvēkiem naudas nav. Par dziļi eksistenciāliem savārstījumiem neviens vidējo mēnešalgu nemaksā, taču nolaisties līdz CV iesūtīšanai labi apmaksātās darba vietās nozīmētu iekāpšanu netīrajā sistēmā, ko Kondrāds vienmēr asi kritizēja.

Viņš to kritizēja nevis tāpēc, ka uzskatītu to par sliktu esam, bet gan tāpēc, ka iespēja kritizēt iemiesoja visu viņa pasauli. Galvenokārt – viņa publisko tēlu, kas bija sācis dīgt pēc līdzīga principa kā padsmitgadnieces krūtis. Būtu jājūtas slikti par tā apbrīnošanu, taču ir atzinīgi jānovērtē fakts, jo tas glabā potenciālu nākotnei. Turklāt tas šad tad kļūst par apspriešanas vērtu tematu Tviterī.

Konrāda mūžīgās finansiālās problēmas nevarēja atrisināt arī bagātas sievas piemeklēšana, jo ar viņu vēlējās draudzēties tikai dāmas ekvivalentā stāvoklī. Nepārprotiet, viņas tiešām bija gudras meičas (savā lauciņā) un nozarē ļoti pieprasītas (savā lauciņā). Problēma slēpās tajā, ka viņu lauciņš bija tieši tik neliels, lai pieprasījums korelētu ar šampūna atšķaidīšanu, kad pudele iet uz beigām.

Konrāds bija ticis pie iespējas publicēties kādā žurnālā, tāpēc ātri prasījās attēls autoru slejai. Viņu pieteica kā skarbu, bet patiesu satīras rakstnieku, tāpēc joki bija mazi. Attēlam bija jāiemieso attieksme, melnbaltā krāsa, lai neredz pretīgās tapetes fonā, un bohēma. Cigarete, rūpju nomocīts acu sktiens, iespējams, viskija glāze…

“Klau, Kaspar, kā es izskatos?” viņš vaicāja vienam no saviem dzīvokļa biedriem. “Fantastiski! Gudri! Labais!” Konrāds zināja, ka Kaspars ir tā kā labradors, kurš allaž būs līdzās, lai mētātos ar komplimentiem. Konrāds un Kaspars bija gluži kā Betmens un Robins. Mozers un Štokingers. Kārlis Dagilis un viņa suns Jons. Jānis Skutelis un satīras scenāriste Nellija Ločmele LTV raidījumā “Skutelis IR studijā”.

Parasti Konrādu iepriecināja Kaspara nepamatotie komplimenti, taču ilgstošā raudzīšanās spogulī viņam lika aizdomāties un pamanīt novelkāto apģērbu, plaisas apmetumā un pretīgo lustru. Konrāds saprata, ka ar vārdu “vintāžs” viņš vienmēr mēģina nomaskēt vārdu “vecs”, bet ar vārdu “atmosfērisks” – “netīrs”. Gluži tādā pašā izpratnē kā Čomskis ir vintāža un atmosfēriska kafejnīca.

– “Kaspar, vecīt… Tev nešķiet, ka mēs dzīvē kaut ko darām nepareizi?”
– “Nē, ko tu. Apskaties uz mums! Kur mēs bijām pirms trim gadiem un kur mēs esam tagad!”
– “Mēs esam turpat, kur bijām, kamēr visi citi virzās uz augšu.”
– “Jā, mēs esam un paliekam true!”

GOT IT