Rijības un stulbuma anatomija

Šonedēļ čūpstinām Sorosa diņķi tikai tā.

Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, pirmatnējais cilvēks aizgūtnēm rija saldo, gardo sakni. Sasalumam pamazām atkāpjoties un atsedzot augsni, negaidīti bija kļuvušas pieejamas gadu tūkstošiem slēptās bagātības. Skarbajā Baltijas jūras reģiona klimatā salda maltīte bija liels retums, tāpēc bija jāsteidzas – jāpaspēj aprīt guvums pirms stiprākie ciltsbrāļi to pamanījuši un atņēmuši. Šajā sabiedrībā bija skaidra hierarhija – stiprākajam, ātrākajam vai veiksmīgākajam pienācās saldā sakne, bet zaudētājam – pārsists purns un gurkstošs vēders.

Ja vien pirmatnējais cilvēks būtu zinājis, ka tepat tuvējā meža ielokā cilts ir atradusi ko ne mazāk retu, viņš nebūtu tā steidzies. Viņš būtu kodis saknē maziem, plāniem kumosiņiem un ļāvis tās saldajām šķiedrām izkust uz mēles. Viņš būtu zelējis sakni un ar lūpām sūcis reibinošo sulu, un čāpstinot pūtis ķepīgu siekalu burbuļus, ļaujot svaigajam gaisam bagātināt cukuroto garšas buķeti.

Koku ieskautā klajumā uz lielā akmens satupuši rīmas ciltsbrāļi vēroja skatu, kas gadījās vien reizi mūžā. Kāds klejojošs kaimiņu cilts jaunulis bija iemaldījies viņu teritorijā un, neuzmanīgi skrienot pa nepazīstamo apvidu, iesprūdis starp divām cieši saaugušām priedēm.

Jebkurš pieredzējis mednieks būtu klusi un pacietīgi gaidījis, kamēr viņa ķermenis notievētu un viņš atbrīvotos no slazda. Tā vietā pamuļķis bija sācis kliegt, lai sasauktu palīdzību, bet koku spiediena rezultātā viņa deformētais krūšukurvis bija izmainījis viņa balsi. Cilvēkam raksturīgu skaņu vietā iespiestā jaunekļa kliedzieni vairāk līdzinājās aļņu mātītes riesta saucienam. Lieki piebilst, ka tas bija tikai dažu mirkļu jautājums, līdz pirmais aļņu tēviņš saslējās pakaļkājās un strauji ieguva iesprūdušo mednieku no mugurpuses. Ņiprās aļņa gurnu kustības radīja jaunus kliedzienus, kas savukārt atkal piesaistīja jaunus aļņu tēviņus, kuri šķietami nebeidzamā straumē plūda no visiem meža nostūriem.

Skarbajā pirmatnējajā kopienā izdzīvoja tikai veiklākais, stiprākais un gudrākais. Neveiklie un pamuļķie mira jau bērnībā un iepriekš aprakstītais skats bija liels retums. Evolūcijas atlases veiktais ciltsdarbs bija nežēlīgs, bet taisnīgs.

No gaļas un sūrām pākstīm sastāvošajā ēdienkartē, saldi kārumi parādījās tikai sagadīšanās pēc, tāpēc ikviens cilts pārstāvis vēl gadiem ilgi atcerējās tās retās reizes, kad viņam palaimējās baudīt cukurotu kārumu.

2016. gada jūnija vidū Purvciema dzīvoklī blāvi sarkanā ādas imitācijas dīvānā gulošā Natālija īgni spaidīja TV pulti. Neviens no daudzajiem kanāliem nespēja apmierināt viņas tieksmi pēc prātu nesasprindzinošas izklaides. Viņa alka ieraudzīt kādu uz slapjas grīdas paslīdošu punduri vai vismaz kucēnu, kurš muļķīgi tvarsta savu asti. Ar katru pogas spiedienu garastāvoklis arvien pasliktinājās. Jau veselas 35 minūtes viņa savā trim dubultzodiem rotātajā mutē nebija iestūmusi neko saldu. Cukura līmenis kuņģī draudēja nokrist no iedaļas īgnums līdz iedaļai dusmas.

Izslēgusi televizoru, Natālija, gandrīz piemetoties aizdusai, pasniedzās pēc portatīvā datora un Polijā ražotas vafeļu tortes. Novietojusi datoru uz saviem amatieru lidlauka izmēra tesmeņiem, viņa izklaidīgi nospieda uz pirmā YouTube video, kas izleca rekomendēto sarakstā. Tas bija raidījums “Suņu būda”, kurā raidījuma vadītājs uzdeva piedauzīgus jautājumus uzaicinātajam viesim, bet atbilžu laikā viesi pārtrauca un centās pazemot, izsmejot viņa atbildes.

Speķaini spīdīgos Natālijas vaigus kunkuļos sastūma smaids. Ar gluži automātisku kustību viņa kā maizes šķēli satvēra plaukstā visu vafeļu torti un nokoda lielu gabalu. Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, Natālija košļāja taukaini saldo našķi.

Viņa bija izvilkusi laimīgo lozi. Gadu tūkstošu evolūcijas laikā tik reti pieejamais cukurs un muļķība plūda Natālijā iekšā vienlaikus. Viņa baudīja luksusu par kuru senie cilvēki varēja tikai sapņot.

#LVnaxit

Kurzeme
Vidzeme Latgale
zemgale riga
Selija

Cehs.lv: Novazātās tradīcijas, globāls alkoholisms un Jānis

Šonedēļ Putlers un Soross mums samaksāja, lai Delfi lasītāju morāli kropļojam ar skepsi pret sūdīgām Līgo dziesmām.

“Līgo, līgo! Kur šogad svinēsi?” man uzbāzīgi vaicāja kāds puspaziņa, kuru satiku dirnot lielveikala rindā. Viņa iepirkumu ratos vērās teju vai Jāņu piramīda – pamatos ielikta alkohola stikla tara, nedaudz augstāk siera ritulis un diļļu čipsu paka, virs tās odu atbaidīšanas līdzeklis, kā arī realitātē neko nedodošas dārza sveces odu atbaidīšanai, bet pašā spicītē – disks ar jautrajām līgo dziesmām. Sapratu, ka ir pienācis tas maģiskais laiks, kad ļaudis vienu zaru čupu uzmauc galvā, bet otru aizdedzina.

Protams, Jāņi galvenokārt ir par tradīcijām, taču tajās es saskatu nelielu problēmu – manuprāt, vārds “tradīcija” tiek piesiets tam, lai attaisnotu jebkuru alkohola reibumā izdarītu lietu. Ja es dodos pliks vārtīties slapjā zālē 22. jūnijā, tad es esmu kategorijā “idiots parastais” un labākajā gadījumā mani neaiztur policija, taču, ja tas tiek darīts kārtīgā reibumā Jāņu naktī, tad attiecīgi es esmu malacis, kurš piekopj latviskās tradīcijas, mērcējoties veselību un skaistumu veicinošajā rīta rasā. Gluži kā to darīja mūsu senči. Jā, tie paši senči, kuri uz mājām zīmēja zvaigznīti, lai aizbaidītu kāda nogalināta cilvēka dvēs’li, kas, pieņēmusi iesauku Lietuvēns, staigā apkārt, lopus un ļaudis žņaugdams.

Tāpat “tradīcija” un “papardes zieda meklēšana” ļoti glīti attaisnos vienas nakts sakarus. Daži mani draugi papardes ziedu meklē visu gadu Vecrīgā. Vienīgi Vecrīgai savā ziņā ir daži plusi, piemēram, tur ir grūtāk saķert ērces vai ievelties latvāņos.

Tradīcija ir arī nejēgā piežļākt seju ar alu un pilnā balsī gavilēt līdzi vietējā benzīntankā iegādātajam Jāņu albumam un dziesmām par to, cik forši ir dzert. Taču tas ir okej tikai Jāņu vakarā, jo visos citos vakaros to sauc par alkoholismu.

Par dziedāšanu runājot – ticiet man, katrā kompānijā atradīsies kāds, kurš būs parūpējies par šausmīgas mūzikas izlasi visam vakaram un okupēs “dīdžeja” vietu blakus magnetolai. Atsevišķās ballītēs tas var būt arī Pasāts ar atvērtām durvīm. Kaut arī katru gadu parādās aizvien jauni atgremojumi dziesmām par alu un papardes ziedu, mani tomēr visvairāk iepriecina dažādie remiksi jau vecākām dziesmām, radot sajūtu, ka tās producējuši ir tie paši ļaudis, kuri sacer mūziku Čehu lunaparkam. Roberts Lejasmeijers nespētu labāk.

Lai nevienam nerastos šaubas, ka tieši tavā bagāžniekā ir visvairāk pretodu sveces, visskaļākais sabvūfers, visķimeņotākais siera riņķis un šoferis, kuram vēlāk būs vielielākais promiļu skaits, ir būtiski auto korpusā saspraust krūmus un zarus. Šeit ir padoms, kā to izdarīt ātrāk un vieglāk: ar paceltu kapotu iebraukt jasmīna krūmā, strauji aizcirst kapotu un padot atpakaļgaitā. Restēs viņu iestrēgs paši.

Lai ietaupītu policijas darbu un resursus, arī braukšanu dzērumā uz Jāņu nakti mēs varētu padarīt par latvisku tradīciju. Pirmkārt, mēs jau to aktīvi piekopjam, otrkārt, tas policijai atrisinātu problēmu ar jaunu alkometru iegādi, jo 2015. gada Jāņos kādam liepājniekam ar likumsargu rīcībā esošo ierīci, kas spēj izmērīt nieka 5,5 promiles, bija par īsu. 

Protams, dažiem Jāņi ir arī ģimeniskas tuvības diena, kurā no sen nesatiktiem radiniekiem dzirdēt diva veida teikumus:

1) “Vaj, kā tu esi izaudzis! Tu esi mainījies līdz pat nepazīšanai!”

2) “Eu, a, kad tu precēsies? m? Sintijai jau sen ir 3 bērni! Domā vecpuišos visu dzīvi dzīvot, m? m?”

Tajā momentā tu sāksi domāt, vai tikai nebija kaut kāds iemesls, kāpēc jūs neesat tik sen redzējušies.

Dienu pēc Jāņiem tev būs absolūti vienalga par namatēva īpašo šašļika marinādi Gruzijas gaumē. Tu jau sen būsi aizmirsis, ko pārrunāji ar radiniekiem un kurš bija paņēmis līdzi paša sieto sieru – varbūt tev pat būs kauns atzīties, ka neatšķīri to no lielveikala kluča. Tāpat tu beigās būsi attapies dzerot lētāko alu, jo pašbrūvētais beidzās jau vienpadsmitos, bet nefiltrētais baigi gāž no kātiem. Vienīgais, kas paliks tavās atmiņās vismaz uz trīs dienām – ugunskura smaka.

Vai tavā kompānijā atradās arī kāds Jānis – kas, pie velna, to lai zina.

LĪGO DIRST

Kā no blogera kļūt par blogeri

Publicists Konrāds nebija pārāk izskatīgs, taču viņš šarmēja ļaudis ar savām smadzenēm. Viņš, loģiski, nebija arī pats turīgākais cilvēks savā draugu lokā, jo ir taču skaidrs, ka inteliģentiem cilvēkiem naudas nav. Par dziļi eksistenciāliem savārstījumiem neviens vidējo mēnešalgu nemaksā, taču nolaisties līdz CV iesūtīšanai labi apmaksātās darba vietās nozīmētu iekāpšanu netīrajā sistēmā, ko Kondrāds vienmēr asi kritizēja.

Viņš to kritizēja nevis tāpēc, ka uzskatītu to par sliktu esam, bet gan tāpēc, ka iespēja kritizēt iemiesoja visu viņa pasauli. Galvenokārt – viņa publisko tēlu, kas bija sācis dīgt pēc līdzīga principa kā padsmitgadnieces krūtis. Būtu jājūtas slikti par tā apbrīnošanu, taču ir atzinīgi jānovērtē fakts, jo tas glabā potenciālu nākotnei. Turklāt tas šad tad kļūst par apspriešanas vērtu tematu Tviterī.

Konrāda mūžīgās finansiālās problēmas nevarēja atrisināt arī bagātas sievas piemeklēšana, jo ar viņu vēlējās draudzēties tikai dāmas ekvivalentā stāvoklī. Nepārprotiet, viņas tiešām bija gudras meičas (savā lauciņā) un nozarē ļoti pieprasītas (savā lauciņā). Problēma slēpās tajā, ka viņu lauciņš bija tieši tik neliels, lai pieprasījums korelētu ar šampūna atšķaidīšanu, kad pudele iet uz beigām.

Konrāds bija ticis pie iespējas publicēties kādā žurnālā, tāpēc ātri prasījās attēls autoru slejai. Viņu pieteica kā skarbu, bet patiesu satīras rakstnieku, tāpēc joki bija mazi. Attēlam bija jāiemieso attieksme, melnbaltā krāsa, lai neredz pretīgās tapetes fonā, un bohēma. Cigarete, rūpju nomocīts acu sktiens, iespējams, viskija glāze…

“Klau, Kaspar, kā es izskatos?” viņš vaicāja vienam no saviem dzīvokļa biedriem. “Fantastiski! Gudri! Labais!” Konrāds zināja, ka Kaspars ir tā kā labradors, kurš allaž būs līdzās, lai mētātos ar komplimentiem. Konrāds un Kaspars bija gluži kā Betmens un Robins. Mozers un Štokingers. Kārlis Dagilis un viņa suns Jons. Jānis Skutelis un satīras scenāriste Nellija Ločmele LTV raidījumā “Skutelis IR studijā”.

Parasti Konrādu iepriecināja Kaspara nepamatotie komplimenti, taču ilgstošā raudzīšanās spogulī viņam lika aizdomāties un pamanīt novelkāto apģērbu, plaisas apmetumā un pretīgo lustru. Konrāds saprata, ka ar vārdu “vintāžs” viņš vienmēr mēģina nomaskēt vārdu “vecs”, bet ar vārdu “atmosfērisks” – “netīrs”. Gluži tādā pašā izpratnē kā Čomskis ir vintāža un atmosfēriska kafejnīca.

– “Kaspar, vecīt… Tev nešķiet, ka mēs dzīvē kaut ko darām nepareizi?”
– “Nē, ko tu. Apskaties uz mums! Kur mēs bijām pirms trim gadiem un kur mēs esam tagad!”
– “Mēs esam turpat, kur bijām, kamēr visi citi virzās uz augšu.”
– “Jā, mēs esam un paliekam true!”

GOT IT

Zudusī apātija Burkhartā: Stellatslēga

Joakims sēdēja uz lieveņa kāpnēm un savā nodabā spēlējās ar stellatslēgu. Tā riņķīša grozīšana viņam šķita fascinējoša – ar mazu piepūli var panākt, ka stingrais metāla klucis iegūst nepieciešamo atstatumu. Vispirms viņš atslēgā iespieda savu pirkstu, pēc tam mēli, bet vēl pirms paspēja pazibēt doma par citu ķermeņa daļu ieklemmēšanu, viņu uzrunāja Gotlībs. “Skaista stellatslēga, Joakim. Tā ir tava?”

Joakims varbūt nebija spožākā spuldzīte lustrā, staltākā priede kāpās vai gudrs, taču pat viņš saprata, ka Gotlībam stellatslēga bija pilnīgi vienalga, un būsim atklāti – kāpēc lai vispār kāds komplimentētu tavu stellatslēgu?

– Mhm, aha. Ko gribi?
– Es gribu iepazīt tavu stellatslēgu.
– Tā nemaz nav mana stellatslēga.
– Bet tomēr tev patīk tā stellatslēga, vai ne?
– Kāpēc mēs runājam par stellatslēgu?
– Runa nav par stellatslēgu, Joakim, es vienkārši gribu ar tevi parunāties.
– Es stellatslēgā iespiedu mēli un domāju tajā iespiest pimpi!

Uzklausījis šo plānu, Gotlībs iekšēji nedaudz nomira, bet ārēji pamāja ar galvu un novilka saprotošu “aha”. Tā, it kā dzirdētais nebūtu nekas neparasts. Viņā norisinājās iekšējā cīņa. No vienas puses Gotlībs vēlējās palīdzēt brālim un padarīt viņa eksistenci jēgpilnāku, taču no otras viņš dziļi sirdī saprata, ka tam nav potenciāla un katra Joakima minūte šādā eksistences formā ir ciešanas.

Tomēr vienu lietu viņš līdz galam nespēja – nogalināt.

— —

Ārā pūta negants vējš un vilka uz vētru. Man ļoti patīk šādi laikapstākļi, jo māja rada drošības sajūtu. Vienalga, kas notiek ārā, tu esi savā drošības saliņā. Tomēr tumšās debesis un vēja radītā klaboņa visapkārt nebija ne uz pusi tik atmosfēriska, kā skats, ko varēju novērot paralēli – Gotlībs sēdēja uz dīvāna un ļoti cītīgi pētīja visparastāko naglu, savukārt Joakims steigšus ar stīvām kājām un viegli ieliecies uz priekšu aizskrēja uz savu istabu. Stellatslēga mētājās uz lieveņa.

Ja nu gadījumā esi palaidis garām iepriekšējās četras vai piecas daļas, tad vari atgūt iekavēto kaut kur šeit. 

Tāpat labāk nekā tava mamma

iPusdienas

Bija nedēļās vidus, darbs mani dzina uz kādu mazpilsētu, bet pusdienu izsalkums lika novietot dienesta auto pie vietas, kura sevi lepni dēvēja par restorānu. Bija kādas padsmit minūtes pāri divpadsmitiem un vieta šķita pārpildīta. Laba zīme, es nodomāju, gan jau, ka sanāks paēst nepārmaksājot vairāk par trim eiro. Klusībā cerēju, ka viņi pasniedz kompleksās pusdienas, un dienas zupa ir borščs nevis soļanka.

Pēc īsas sarunas viesmīlis ļoti laipni man norādīja uz vietu pie loga, aiz strūklakas. Zīme “rezervēts” pazuda vienā acumirklī. Droši vien, labākā vieta restorānā, es pie sevis nodomāju. Saņēmis ēdienkarti, es iedziļinājos izpētē, meklējot līdzsvaru starp ēdiena cenu, gaļas daudzumu un porcijas lielumu. Es vēl nepaspēju pilnībā pāršķirstīt ēdienkarti, un apstājos starp zupām un zivs ēdieniem, kad viesmīlis vēlreiz piegāja pie manis.

„Kompliments no šefa! ” viņš paziņoja un lika galdā baltvīna glāzi un lašmaizīti, kura vairāk līdzinājās Mondriāna gleznai, nevis uzkodai. „Ja atļausiet ieteikt,” viesmīlis pieliecās tuvāk un pazemināja balsi – „liellopa steiks šodien ir īpaši lielisks.” Nācās piekrist, un es domās pareizināju ar desmit plānotos pusdienu izdevumus.

Viesmīlis aizgāja, es, gaidot pasūtījumu, malkoju vīnu, pētīju restorāna izkārtojumu un mierināju domas vērojot zivis akvārijā. Steiks patiešām bija gards, taču manu sirdi apgrūtināja apsvērums, ka es nebiju ēdienkartē izlasījis tā cenu. Ap 20 eiro es varētu par to atdot, es prātoju, 40 būtu jau stipri par daudz, un, ja tas būtu vēl dārgāks, tad tā jau būtu laupīšana. Ej nu sazini, dzīvē mēdz būt dīvaini atgadījumi, es prātoju un palūdzu atnest rēķinu. Viesmīlis atnāca ar sarkanvīna pudeli rokā.

„Tas ir jums!” viņš svinīgi paziņoja. Gads uz etiķetes skaidri norādīja, ka šis vīns ir vecāks par mani pašu. Es neesmu idiots, man labpatīk sevi uzskatīt par saprātīgu būtni, un arī šinī gadījumā prāts ģenerēja idejas, lai izskaidrotu pēkšņo un pārlieko labvēlību. Pasaule sadalījās kategorijās “es” un “viņi” un šie “viņi” bija ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Viņi velk laiku un gaida, kad iedarbosies inde? Viņi grib pārdot manus orgānus melnajā tirgū? Viņi mani apreibinās un liks parakstīt aizņēmuma līgumu? Varbūt es līdzinos kādai slavenībai, jebšu mani uzskata par vietējā cīņas kluba organizētāju? Variantus, ka mani filmē slēptā kamera vai arī, ka es esmu miljonais klients, es atmetu kā nereālus.

Es vēlreiz palūdzu rēķinu. “Neuztraucieties, jūsu pusdienas ir par brīvu!”

“Kāpēc man tiek šis gods?” es biju patiesi izbrīnīts un mans izbrīns mijās ar neuzticības pilnu satraukumu.
“Redziet”, viesmīlis sāka “kad jūs ienācāt, es jums piedāvāju wi-fi paroli, taču jūs atteicāties! Vēl jo vairāk, pusdienu laikā, jūs ne reizi neizvilkāt no kabatas telefonu, lai gan es ievēroju – jums kabatās tādi ir divi. Mūsu šefpavārs ko tādu nav redzējis vairākus gadus.” Mēs atvadījāmies kā labākie draugi.

Es labprāt pareklamētu doto vietu, taču šķiet, ka viņi neizjūt klientu trūkumu. Bez tam, es esmu drošs, ka ikviens no jums atteiktos no bezmaksas pusdienām, ja tās vajadzētu baudīt bez komunikācijas ierīču lietošanas. Es pats būtu darījis tieši tāpat, ja todien abiem telefoniem nebūtu nosēdusies baterija. Ceru laboties un arī jums to iesaku. Baudiet dzīvi. Meklējiet mani feisbukā, rakstiet twitterī.

cream

Vieni pidari

Sēž derdzīgs vīrs ar roku pastieptu,
tam blakus suns guļ izsalcis.
Rīkle kalst un kāja struto,
Rīts tunelī – pa tukšo.

Bet ko var cilvēks padarīt, ja apkārt vieni pidari?

Iet garām puisis saniknots,
Triec ziedus nahuj-bļe pret sienu.
Līga dirsā nedeva,
Kaut solīt ilgi solīja.

Bet ko var cilvēks padarīt, ja apkārt vieni pidari?

Vegāns, ceļos nokritis,
Stumj puķes mutē aizgūtnēm.
Sula lipīgā no kātiem
Satek pidarasa bārdā.

Bet ko var cilvēks padarīt, ja apkārt vieni pidari?

Caur tuneli mēs visi
Šai dzīves sūdā iespiesti.
Un neprasīja to, vai gribam
Piedzimt pidarkropļu vidū.

Bet ko var cilvēks padarīt, ja apkārt vieni pidari?

3186944647_f57cf45d8e_o

Satriecoši vienkāršs paņēmiens kā zaudēt svaru

Katrs cilvēks zināmā dzīves brīdī sāk strauji pieņemties svarā. No tā izvairīties gandrīz nav iespējams, dzīvojot modernā post-komunistiskā sabiedrībā, kur ēdiena ir pa pilno, cukuru var iegādāties bez taloniem un darbs kaulus nelauž, tikai dažkārt sabeidz karpālo tuneli.

No sākuma, protams, pārsvarā ir hi-hi un ha-ha, sak, es jau resns nepalikšu un tas jau notiek tikai ar citiem. Ar kaut kādiem lūzeriem, ne ar mani. Bet tad pēkšņi – žviks žvaks, briku braku un siksnā jādur jauns caurums. Kad beidzot ir pienācis brīdis, kad ģenitālijas vairs nav saskatāmas bez vēdera ievilkšanas arī sēdus, cilvēki sāk domāt par to, kā no šiem liekajiem kilogramiem atbrīvoties.

Pirmā doma parasti ir sports. Ļautiņi metas uz trenažieru zālēm, nopērk riteni, velotrenažieri, skrienamās botas. Pēc īsa brīža jau klāt ir februāris un trenažierim ir ierādīta augsti godājamā dvieļu turētāja vieta. Jaunais sportists dzimst miris. Un ar dārgajām kedām var iet arī uz darbu.

Jo galu galā svara metējam ir kļuvis skaidrs, ka galvenais ir liekos kilogramus vienkārši neiegūt. Jo, ja katru dienu apēstu mazāk, nekā notērētu, liekie tauki ar laiku taču pazustu paši. Un atteikties no tupeņu papildporcijas un ķīseļa saldajā taču ir tik ļoti vienkāršāk kā taisīt divdesmit pietupienus katru rītu.

Pēc pāris nedēļām nesekmīgu mēģinājumu ieturēties pareizā formātā cienījamais resnītis saprot, ka tas ir teju neiespējami. Katru nedēļu kādam kolēģim ir dzimšanas diena ar torti. Katru dienu pusdienu piedāvājumā veseli trīs ēdieni ar bagātīgu miltu mērcīti. Katru vakaru rokas stiepiena attālumā ledusskapis, pilns ar doktordesu un maizi “Imantas Batons”. Un kā lai atsakās no pasēdēšanas ar draugiem alus ietvarā, lielajā un mazajā piektdienā, kā arī pa ceturtdienām? Un viesības sestdienās? Un donāti svētdienu rītos?

Nē, protams, ka no tā visa atteikties ir muļķīgi. Vai Pujāts no tā atsakās? Vai varat iedomāties, ka Vējonis nepiekož pie kafijas gardu kanēļmaizīti? Un Straujuma? Jebšu jums liekas, ka Kaimiņš starp kāstingiem neiecērt pa šļukai pilnpiena? Un ka Iesalnieks izvairās no tauku bļodiņas, ejot piedarbā?

Protams, ka viņi visi to dara. Jo viņi spēj domāt loģiski un jau sen ir izgājuši ārpus kastes. Un tagad arī jums būs iespēja izmantot šo revolucionāro metodi. Tā tik tiešām ļaus jums zaudēt svaru, neatsakoties no mīļākā ēdiena papildporcijas, no īsām uzkodām starp ēdienreizēm un pamatīgas pieēšanās pirms gulētiešanas. Principā varat pat iegūt papildu baudu, patērējot vairāk eļļā vārītu ēdienu. Pasūtiet friteri jau tagad!

Nestiepsim gumiju – revolucionārā Cehs.lv diēta ir pamatota ar visvienkāršāko matemātisko formulu, ko izmanto jau neskaitāmas slavenības un arī ļoti daudzi vienkārši cilvēki, gluži kā jūs. Tātad – uzņemot kalorijas, jūs daļu no tām pārstrādājat enerģijā, kuru patērējat, veicot fizisku slodzi, daļu noglabājat tumīgajās tauku šūniņās uz gurniem un vēl daļu izvadāt no ķermeņa fekāliju veidā. Ja slodzi palielināt negribas, kaloriju uzņemšanu samazināt nesanāk un jauni treknumi uz punča nav vēlami, tad atliek tikai vairāk dirst.

Un nē – mēs neiesakām izmantot dažādas caurejas zāles un tamlīdzīgas ķermeni gandējošas pieejas. Tā ir ķīmija un ar ķīmiju mums nav pa ceļam. Nē, vajag kvalitatīvāk un biežāk defecēt bez jebķādiem palīglīdzekļiem.

Pirmkārt, vajag pieradināt savu ķermeni pie tā, ka jākakā vismaz divas reizes dienā. Pēc pusdienām un pēc vakariņām. Un vēl vienu mazo mēģinājumu arī no rīta. Pirmos mēnešus vajag šo režīmu ievērot stingri, lai ķermenis saprot, kas no tā tiek prasīts. Atceries – tavam ķermenim ir smadzenes!

Lai būtu vieglāk ievērot režīmu, vajag to pārvērst par ikdienas rituālu. Apvienot to ar citām darbībām, kas veicamas aptuveni tajā pašā laikā. Teiksim, no rīta tīrīt zobus, sēžot uz poda. Pēcpusdienā pārskatīt e-pastus, ērti sildot darba atejas troni un vakarā skatīties jaunākās Latvijas televīzijas seriālu sērijas, jau sēžot mājīgajā privātajā mazmājiņā.

Kad režīms ir ieregulēts, vajag sākt uzlabot kārnīšanās kvalitāti. Lai tiktu izvadīta pēc iespējas lielāka kāla masa, nepieciešams vismaz pusstundu pirms tualetes apmeklēšanas sākt intensīvi domāt par kakām. Var detalizēti atsaukt atmiņā iepriekšējās zarnu atbrīvošanās reizes, var mēģināt iztēloties, kā kakā kolēģi; priekšnieks. Var arī mēģināt domās konstruēt ideālu struņķi. Apvērt tā konsistenci, garumu un svaru.

Un tad, protams, pats process. Dirst vajag anatomiski pareizi, tupus un piespiežot ceļgalus pie krūtīm, lai iztaisnotu zarnas un tūpli, nodrošinot pēc iespējas efektīvāku fēču izvadi.

Un tas arī viss! Metode ir tieši tik elementāra, cik efektīva. Pierādīts, ka sākot aktīvāk strādāt ar savu dibenu, sabiedrībā pazīstami cilvēki ir panākuši to, ka ir iespējams izvadīt vairāk kā tūkstoti kaloriju dienā, kas citādāk būtu nonācis tieši tik neglītajā tauku slānī. Veiksmīgu diršanu!

xPpffva

Pilsēta urbānajiem ekofašistiem

Šonedēļ ne tikai priecējam Delfu lasītājus ar kārtējo lielisko rakstu, bet arī atbildam uz viņu komentāriem.

Katru reizi, kad man ir pārāk labs garstāvoklis, dodos to sabojāt, palasot, kādas glupības kārtējo reizi izdomājuši pilsētas “dabas draugi”. Ir neskaitāmas idiotu domubiedru grupas, kuras cenšas pašmērķīgi pielāgot pilsētu savām personīgajām vēlmēm, saucot to par “darbu visas sabiedrības labā”. Piemēram, “Pilsēta cilvēkiem”.

Piedāvāju nosaukumu “Pilsēta cilvēkiem” mainīt uz krietni vien precīzāko “Pilsēta iedomīgiem, latti sūcošiem ekofašistu šmuļiem, kuri uzskata, ka ir pasaules nabas”. Kālab tā? Jo ir pilnīgi naivi iedomāties, ka pilsētas vidējā iedzīvotāja prototips ir stilīgs, labi pelnošs jaunietis, kurš dzīvo Rīgas centrā, strādā reklāmas aģentūrā un pelna 1500 € pēc nodokļiem un pilnīgi visur vēlas pārvietoties ar velosipēdu. Vidējais Rīgas iedzīvotājs strādā rūpnīcā Pārdaugavā, pelna 500 € un viņu absolūti nekrata veloceliņu un āra kafejnīcu trūkums pilsētas centrā.

Šodien, piemēram, apskatīju ideju, kas saucas “Čaka ielas atdzīvināšana”. Respektīvi – Čaka ielas brauktuves sašaurināšana līdz vienai joslai katrā virzienā, lai abās ielas pusēs varētu izveidot veloceliņus, atvērt āra kafejnīcas un sastādīt kokus. Ja vēl spēju izprast vēlmi samazināt pilsētas centrā privāto automašīnu skaitu, lai trīs vasaras mēnešus būtu ērtāk pārvietoties ar velosipēdu, tad nekādi nespēju saprast vēlmi piestādīt centru ar kokiem.

Pret kokiem man vispār ir ļoti daudz iebildumu. Pirmkārt – tie aizņem vietu, kuru taču daudz labāk varētu izmantot plānoto veloceliņu paplašināšanai. Otrkārt – kokiem birst lapas, kuras pēc tam sētniekiem jāvāc. “Pilsēta cilvēkiem”, tikai ne sētniekiem? Treškārt…

Treškārt, ievērtējiet manu matemātiku, pilsētas koku draugi: neskaitot cilvēkus, kas centrā strādā, iepērkas vai ir tūristi, pastāvīgi šeit dzīvo aptuveni 23 515 iedzīvotāji. Viens cilvēks gada laikā patērē aptuveni tik daudz skābekli, cik spēj saražot 7 divpadsmit metrus augsti koki. Tātad, Rīgas centra pamatiedzīvotājiem gada laikā nepieciešami 164 605 koki. Ejam tālāk – Rīgas centra rajons ir aptuveni 300 hektārus liels. Lai centra iedzīvotājiem pietiktu skābekļa, visus šos 300 ha būtu jāapstāda ar kokiem, kas ir ne vairāk kā 4 m attālumā viens no otra. Sauciet mani par idiotu – bet tas būtu mežs, nevis pilsēta.

Paldies Dievam, dabā eksistē tādas parādības, kā vējš un lietus, kurām pateicoties ir iespējams nenosmakt, dzīvojot arī pilsētā, ne tikai mežā. Un, ja kādam tik ļoti nepieciešami koki, varbūt dzīve pilsētā tomēr nav jums. Turklāt – Rīgā jau ir vietas, kur ir koki, bērnu spēļu laukumi, apzaļumotas piknika vietas – tās sauc par parkiem.

Lai nebūtu tā, ka no manas puses ir tikai negācijas un pilsētvides uzlabošanas entuziastu izsmiešana, pastāstīšu, kas patiesībā būtu jādara, lai pilsētas centru padarītu draudzīgāku un ērtāku cilvēkiem, nevis pāris aktīvākajiem hipsteriem. Būtu jānojauc visas nejēdzīgās un lieku telpu aizņemošās divstāvu mājas no Grīziņkalna līdz pat Āgenskalnam un to vietās jāuzceļ mūsdienu standartiem atbilstošas divpadsmitstāvenes. Tādējādi, visi, kas strādā centrā varētu arī dzīvot centrā un ikdienā nebūtu nepieciešams izmantot nedz privātās automašīnas, nedz arī sasodītos velosipēdus. Pilsētas centrā pārvietošanos ar privātajām automašīnām varētu aizliegt pilnībā, visas ielas izklāt ar bruģi un uz katra stūra izveidot bērnu spēļu laukumus un trendīgas āra kafejnīcas.

Tomēr, kamēr dzīvošana centrā ir ekskluzīva luksusiespēja precīzi vienai divdesmitseptītajai daļai no pilsētas iedzīvotājiem, būtu jauki, ja “Pilsēta cilvēkiem” lūkotu pielāgot pilsētas ērtumu vairākumam tās iedzīvotāju un viesu, nevis savām personīgajām vēlmēm un utopiskajai izpratnei par pareizu pilsētu.

Toilet-Bike11

Sazīmē kropli: Treneris

Treneris ir slavens ar to ka ‘trenē’ savu riepu ar abām priekškājām ieslējies silē. Tā viņš pavada visu laiku, kad nemēģina uztrausties uz vaļīgāku mātīšu pakaļgaliem.

Runā ka viņš ir tik resns, ka gravitācijas spēku ietekmē tiecas pārvērsties par perfektu sfēru. Vienīgais, kas traucē, ir tauku kustība pārvietojoties. Gadās, ka viļņi, kas rodas tauku masā sperot vienu soli, panāk viļņus no iepriekšējā soļa. Sanāk smieklīgas ‘pļak, pļak’ skaņas.

Kā daudzi resnīši, Treneris bieži ir smieklīgs. Par viņu smejas un viņš pats smejas. Ne tur īsti varianti, ne ar kā. Īpaši smieklīgi ir, kad viņš cenšas iztaisīties seksīgs. Uzaudzē mazu bārdeli pa virsu trubultzodiem, uzvelk melnu t-kreklu, lai noslēptu speķa viļņošanos. Un, protams, iebāž lūpu kaktiņā brūnu cigarellu. Tad, ja pasaka vēl kaut kādu komplimentu, tad viņš vispār paliek sārts aiz svētlaimes un vaigi savelkas mazliet neķītrā pašapmierinatā smaidā. Protams, komplimenti jāmēģina izteikt pēc iespējas ticamākā balsī.

Ja Treneris nenoticēs, tad viņš var apvainoties. Un apvainojies Treneris ir īstena nelaime. Bimbas nāk ārā pa visiem galiem, nelaimīgais mūlāps sāk dzert un paliek vēl nelaimīgāks. Un pēc tam zvana un klausulē purpina kaut ko par to, kā kādreiz viss bija labāk un “kā mēs toreiz Kardinālā tās beibes nocopējām”. Ilūzijas un delūzijas – Trenera moto. Vienīgais veids kā nomierinat apvainojušos Treneri, ir samelot viņam vēl vairāk. Teikt, cik viņš ir foršs čalis. Talantīgs. patīk meitenēm. “Tev vēl viss priekšā, visi ceļi vaļā. Kopīraiteri vienmēr būs nepieciešami! Nemīz, viss būs štokos. iepišam!”

Tā nu viņš murmulē pa dzīvi – laiku pa laikam kāds rakstelis, kāds “klients” atmet naudu par haltūru – tādā garā. Cehstivālā viņu varēs atpazīt pēc drēbēm, kas izskatās pēc “tīrajām” un vēlmes pastāstīt tev kaut ko par ekonomikas grāmatu, ko viņš ir tikko izlasījis. Pasmaidi viņam, izliecies, ka viņš ir zajebis džeks. Tas priecīga teļa skatiens, ko viņš tev veltīs, būs tā vērts.