Otrā atmoda: Īsta mīlestība

Kontekstam – pirmā atmoda lasāma ŠEIT.

Stasis piemeta plaukstu priekšā acīm un saviebās, pēc morga telpas puskrēslas pusdienlaika saule nepatīkami žilbināja. Ietūcījis jakas azotē spirta pudeli un sameklējis kabatā veco nošku, Stasis klusu nolamājās – 15. jūlijs. Šodien jāiet atrādīties uz „bezdarbniekiem” un kaut ko kārtējo reizi sadirst par cītīgiem mēģinājumiem atrast stabilu darbu, lai nepazaudētu pabalstu. Par laimi vismaz paskats bija pieklājīgs. Kaut arī sasodīts pidarass Ignats savu darbu darīja kārtīgi – Stasis bija apmazgāts tīrs un no viņa vairs nenesa pēc simtgadīgas divstāvu koka komunalkas kāpņutelpas. Baigi gribējās kādu belašu, bet laika vairs nebija. Atrādīšanās aģentūrā bija jau pēc stundas.

„Stasis Antons. Stasis Antons. EU! ANTONS. STASIS!” gaitenī pa puspavērtu durvju spraugu nepacietīgi sauca nodarbinātības aģente Dana. „It kā man to darbu vajadzētu, ne tev,” viņa noburkšķēja, redzot Stasi slienamies kājās, tad pagriezās un iegāja kabinetā. Stasis sekoja, kā katru šādu reizi nopētītams Danas pēcpusi un kājas. Dana bija klasiska Latgales mazpilsētas skaistule. Zaļas acu ēnas un koši rozā lūpas. Un kājas… Jau no 10. klases staigājot augstpapēdenēs, Dana bija uzaudzējusi tik brangus ikrus, kādus netika pieredzējuši pat uzkodu galdi kompartijas banketos.

„Esi izlaidis divas konkurētspējas paaugstināšanas lekcijas,” šķirstot Staša failu, uzskaitīja Dana. Stasis divus no sešiem vārdiem nupat dzirdētajā teikumā nesaprata, bet neko neteica. Tā kā salāpīties nebija laika, pašlaik pauri žmiedza paģiras. Paģirains Stasis spēja domāt tikai par divām lietām. Pirmkārt, saprotams, par salāpīšanos. Otrkārt, par pišanos. Reizēs, kad poha mocīja īpaši neganti un šķita, ka gals klāt, domas par sava genoma iešļākšanu kādas kuplas daiļavas grēka rievā šķita ne tik daudz vēlme, bet drīzāk tīri instinktīva nepieciešamība turpināt dzimtu.

„Nu, piemēram, pričom aizvakar nebiji uz lekciju un semināru, kurā piedalījās arī vietējie darba devēji?” turpināja Dana. „Pats vispār esi mēģinājis kaut ko sameklēt?”
„Ē, nu, biju apciemot ģimeni. Ignatu… nu, tēvu. Aizsēdējos.” Stasis aizvien spēja domāt tikai par šķidro ielāpu, kas bija jāuzliek jo drīzāk, jo labāk, un to, ka pēc tam ideālai dienai nenāktu par sliktu izšļakāt Danu krēma eklērā no aizmugures.
„Es tev prasu, vai tu pats mēģini darbu sameklēt?”
„E? Ā, jā. Nu, es biju uz dažām darba intervijām. Nu, tur morgā par palīgu un tā…” Stasis uz fikso lipināja melus kopā no tām neseno atmiņu un faktu driskām, kas promiļu ietekmē vēl nebija paguvušas sašķīst viendabīgā apātijas šļurā.

Dana bija vietējā. Viņa visus regulāros „bezdarbnieku” klientus zināja vaigā. Proti, viņa zināja visus pilsēteles iedzīvotājus. Tālāk tirdīt Stasi nebija viņas plānos – priekš kam? Staša turpmāko divu nedēļu plāns līdz nākamajai vizītei tāpat ir pilnīgi skaidrs. Dana to ļoti labi saprata, jo pati ik dienu gulēt bez vismaz 0,2 plakanā nelikās, bet piektdienās un sestdienās regulāri iežļāca arī tā nopietnāk.

„Nu tad – poka!” Stasis slējās kājās, jau sāka sildīt doma par ielāpu, kas gaidīs turpat aiz iestādes durvīm. Grasījies pagriezties promiešanai, pamanīja, ka Dana cieši skatās uz viņa krūtīm. Nepakustinot galvu, viņš palaida skatu zemāk. Tur no līdz pusei aiztaisītās vējjakas azotes kabatas ārā kakliņu bija pabāzusi spirta pudele, metot jautrus saules zaķīšus uz telpas sienas.
Stasis pagriezās un devās uz kabineta durvju pusi. Kaltēja neizturami.

„Pagaidi, Anton… Stasi? Man pēc stundas beigsies darbs… Varbūt vēlies atnākt pie manis? Nu… pasvinēt piektdienu nedaudz? Es sataisīšu rasolu…” Dana saspieda rokas pie sāniem, izceļot savus apaļumus.

___

Pirmie no tumsas iznira dialogi no kaut kāda krievu humora šova. Tad sāka pieslēgties oža. Smirdēja pēc slapja paklāja, pelnutrauka un sasvīdušas mīlas. Pēc minūtes Stasis atlipināja vaļā arī plakstiņus. Viņš bez biksēm gulēja zemē gaitenī uz izdēdējuša Vidusāzijas rakstu paklāja. Tātad ar Danu viss būs izdevies. Uzrausies kājās, Stasis vilkās uz virtuvi. Pamatīgi ieburkšķējās vēders. Stasis gandrīz nožāvās, uzkāpis uz tukšas šņabja 0,7. Tas nebija Ignata īpašais. To viņš Danai solīja pietaupīt finālam, citādi vakars kā likts būtu beidzies pārāk strauji. Tāpēc pa ceļam uz dzīvokli tika apmeklēts veikals.

Virtuvē viņam pavērās aina, kas tikai cilvēkam bez austrumu pierobežas rūdījuma šķistu neparasta. Pie galda sēdēja Dana ar seju līdz ausīm rasola bļodā, zemē pie vēl viena 0,7 taras bija rasola pļecka un karote. Nelielajā televizorā uz ledusskapja krievu humorists stāstīja kādu no tūkstoš jokiem par Vasiļisu Prekrasnaju. Uz galda stāvēja pusizdzerts Ignata īpašais. Stasis aizsmēķēja un piebakstīja Danai, piedāvājot cigareti. Dana nekustējās. Stasis piebakstīja stiprāk, tad pacēla Danas galvu no rasola bļodas un pabāza cigareti sievietei zem deguna. Danas majonēzes aizplīvurotās acis sapņaini vērās kaut kur izplatījumā. Stasis palaida vaļā Danas galvu, ļaujot tai ar „pļekš” atkrist atpakaļ rasolā. Tā ja… Viņš apsēdās, ar vienu spēcīgu vilcienu izpīpēja atlikušo cigareti un aizsmēkēja nupat Danai piedāvāto. Skaidrs, ka jāpazūd no šejienes. Atkal ieburkšķējās vēders. Tad vēlreiz. Stasis vēlreiz paskatījās uz rasolā nosmakušo Danu. Nodzēsa cigareti, pārliecās pāri galda stūrim, ar vienu roku aiz matiem piepacēla Danas galvu, ar otru pie sevis pievilka bļodu. Šoreiz sievietes galva „pļekš” vietā radīja „būkš”. Paņēmis bļodu klēpī, Stasis pagriezās pret televizoru un sāka ēst, dāsni aizdarīdams brokastis ar Ignata morga spirtu. Drīz pa viņa ausīm sāka stumties iekšā silta vate, gaļa atmiekšķējās un atlipa no kauliem, un Stasis nošļuka no krēsla uz grīdas. Viņš aizmiga smaidot.

OMD? OMG!

Nesen uzdūros viedoklim, ka Latvijā būtu jāatjauno obligātais militārais dienests. Kā jau ierasts, šādu viedokli pauž cilvēki, kuriem pašiem šis dienests nedraud – vīrieši labākajos gados (pensionāri) un sievietes. Protams, es saprotu iemeslus, kas liek domāt, ka mums katrs pilngadīgais valsts vīrietis ir jāiemāca nogalināt, un bez apdomas un vilcināšanās pildīt pavēles. Iemeslus raizēties par valsts drošību dod gan tuvā kaimiņvalsts, gan attālāki teroristu grupējumi. Zemes pārapdzīvotība arī ir vērā ņemams faktors. Un kas var būt labāk, ka cilvēki organizētās, disciplinētās un apmācītās grupās sistemātiski iznīcina viens otru? Protams, labāk varētu būt iemācīties risināt konfliktus pārrunu ceļā un rast iespējas kopīgai labklājībai, taču tas ir pārāk sarežģīts ceļš. Labāk atjaunosim obligāto militāro dienestu un cerēsim, ka mums pietiks jauniešu, kas vajadzīgajā brīdī varonīgi dosies karot.

Kā jau katra obligāta lieta (piemēram, nodokļu maksāšana un vakcinācija) arī militārais dienests izraisa jautājumus un bažas. Kuri būs tie cilvēki, kurus iesauks armijā? Jauni, veseli, patriotiski Latvijas pilsoņi, vai ne? Ir acīmredzami, ka Latgales iedzīvotājus iesaukt armijā nedrīkst. Šis novads atrodas vistuvāk Krievijai un, diemžēl, ir visvairāk pārkrievojies. Nesenie notikumi Krimā, Doņeckā un Luhanskā liecina, ka pierobežas iedzīvotāji mēdz sagaidīt iebrucējus nevis ar ieročiem, bet ar ziediem, un pagriezt stobrus pret savas valsts pilsoņiem. Tas nozīmē, ka mēs savu pretinieku būsim apmācījuši apieties ar ieroci un paši tam izpauduši savu taktiku un stratēģiju.

Runājot par lojālo pilsoņu iesaukšanu armijā, ir jāapzinās, ka būs arī tādi cilvēki, kuri izšķirošajā brīdī izšķirsies mainīt pilsonību. Oļegs Znaroks un Illarions Girss dažādu iemeslu dēļ jau tagad ir atteikušies no Latvijas pilsonības. Arī viscaur latviskais Kaspars Dimiters ir vairākkārtīgi publiski draudējis pieņemt šādu lēmumu. Kara gadījumā tādu pārbēdzēju būs krietni vairāk.

Skaidrs, ka obligātajā militārajā dienestā nepieciešams iesaukt lojālus un patriotiskus latviešus. Tas nozīmē, ka militāra konflikta gadījumā, viņi pirmie stāsies pretiniekam pretī un, ļoti iespējams, pirmie ies bojā. Un pāri paliks slimie, klibie un nelojālie. Šai problēmai, manuprāt, ir elegants risinājums. Piedāvāju piešķirt pilsonību un iesaukt militārajā dienestā patvēruma meklētājus. Pieredze liecina, ka gadījumā, ja viņi patvaļīgi atstās valsti, viņi salīdzinoši ātri tiks atgriezti atpakaļ, bēglis Tariks neļaus samelot. Pieļauju, ka jebkura Eiropas Savienības vai NATO valsts būs gatava ziedot Latvijai nepieciešamo daudzumu patvēruma meklētāju.

Atceros, ka savulaik, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, jaunietim bija jāiet studēt augstskolā. Augstākā izglītība Latvijā zēla un plauka. Atvērās jaunas augstskolas, akadēmijas un universitātes. Koledžu bija papilnam. Lielveikalos, benzīntankos un kafejnīcās strādāja teologi, pedagogi un filologi ar maģistra diplomiem. Bakalauri mazgāja grīdas. Obligātais dienests noteikti piešķils jaunu dzirksti stagnējošajam augstākās izglītības tirgum.

Bet ar obligātā militārā dienesta atjaunošanu ir par maz. Vajag atjaunot arī citus nepelnīti aizmirstus vēstures lieciniekus. Neba mēs būsim tādi puskoka lēcēji-liberasti, kuri baidās no nopietnāku lēmumu pieņemšanas. Man ir sagatavots īss saraksts ar lietām, kuras būtu jāatjauno kopā ar obligāto militāro dienestu:

Pirmkārt – zobens. Armijas virsniekiem ir jābūt bruņotiem ar zobenu. Latvijas tautasdziesmas un teikas izsenis cildina zobentiņu, nevis triecienšauteni. Zobens simbolizē drosmi un cīņas sparu un ir atrodams gan valsts ģerbonī, gan daudzu cienījamu iestāžu emblēmās. Automāts, savukārt, ir atrodams tikai Mozambikas Republikas karogā un mēs noteikti negribam būt kā viņi. Pretinieks, redzot uzbrūkam zaldātus bruņotus ar zobeniem, ne vien kritīs panikā un zaudēs vēlmi pretoties, bet atkāpjoties arī bagātīgi mēslos dzimto zemīti. Šaubu nav – armijas bruņojumam jābūt modernam. Raizes pie malas – piedāvāju apbruņot mūsu armiju ar moderniem zobeniem, aprīkotiem ar lāzeriem, bezvadu internetu un video straumēšanas ierīcēm, nevis ar prastām tērauda sabļām.

Otrkārt, bordeļi. Obligātais militārais dienests nozīmē piespiedu izolāciju no sabiedrības. Dienošiem kareivjiem ir apgrūtinātas iespējas iepazīties un tikties ar brīvprātīgu seksa partneri. Bordelis būtu lielisks veids, kā kareivis varētu noņemt spriedzi un izbaudīt mīlas priekus. Bordeļa darbinieces būtu vervējamas tāpat kā kareivji – uz gadu iesaucot dienestā sievietes uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Brīvprātīgs dienests arī vecāka gada gājuma kundzēm nebūtu liedzams. Gaumes ir dažādas, to jums visas Dž.Dž.Džilindžera bijušās sievas apstiprinās.

Treškārt – armijā piemērojamo sodu sarakstā ir jāatgriežas decimācijai. Decimācija ir sena Romas armijas tradīcija, tikpat sena kā Romiešu leģioni. Un mēs zinām, ka leģionāru tradīcijas Latvijā tiek koptas un lolotas. Decimāciju izpilda lai sodītu vainīgu vienību – nogalinot katru desmito vienības kareivi. Obligāti jānorāda – katru desmito savas vienības kareivi. Ja mēs nebūsim līdzjūtīgi pret savējiem, arī pretinieks nevarēs cerēt uz līdzjūtību. Ženēvas konvencija? Jāiesaista “Rīgas Satiksmi”, “Rigvir” un maksātnespējas administratoru intereses lobējošie juristi, tie pratīs apmest līkumu jebkurai likuma normai.

Latvija reiz atteicās no obligātā militārā dienesta un pārgāja uz profesionālu armiju. Toreiz kā motīvi šai rīcībai tika minēti Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības paaugstināšana, armijas modernizācijas atvieglošana un dienošo karavīru algas un sociālo garantiju celšana. Man tagad grūti iztēloties kas ir mainījies kopš tā laika. Gan jau aktīvistiem no manabalss.lv šis jautājums ir skaidrāk redzams un labāk zināms. Re, kur noderīgs rīks šādu iniciatīvu novērtēšanai: http://www.cehs.lv/myballs/

Cehs.lv analizē mobilos operatorus

Katra cilvēka dzīvē pienāk moments, kurā tev ir izbesījuši absolūti visi mobilie operatori, tāpēc centies saprast,  kurš besī vismazāk. Subjektīvi piedāvāju savu redzējumu uz pasauli, piedāvājot tev grandiozu iespēju atstāt savu viedokli komentāros. Tikai kopā mēs varam padarīt šo digitālo pasauli labāku! Foršākos dirsienus pievienošu rakstam, ja nebūs slinkums, bet, visticamāk, būs.

LMT: Dārgs žīdmasonu kantoris ar pieklājīgu pārklājumu un labu internetu, taču tieši tik nihilistisku attieksmi pret saviem lietotājiem, ka ņirgāšanās nolūkos t̶i̶e̶m̶ ̶k̶a̶t̶r̶u̶ ̶r̶e̶i̶z̶i̶ ̶i̶r̶ ̶j̶ā̶p̶i̶l̶d̶a̶ ̶c̶a̶p̶t̶c̶h̶a̶,̶ ̶k̶a̶d̶ ̶c̶e̶n̶t̶i̶e̶s̶ ̶i̶z̶m̶a̶n̶t̶o̶t̶ ̶G̶o̶o̶g̶l̶e̶ tiem pārceļ IP adreses nahuj uz Vāciju, lai nestrādātu nedz Facebook event sadaļa, nedz lokācija mobilajām ierīcēm, kā arī lai rādītu debilas reklāmas, piedāvātu novērtēt T-Mobile servisu un PornHub’ā defaultā mestu priekšā septiņdesmitgadīgus MILF’us no Bavārijas.

Bite: Principā sakaru Optima Līnija ar lieku hromosomu – iztikt var, ir ļoti lēti, bet tevi uzrunā kā bērnu, taču, ja ikdienā nav nepieciešams satikties, tas ir vienalga.

Tele2: Internet Explorer, kas savus produktus pozicionē ar jauniešiem bez personīgās higiēnas, kas savu pārklājumu sāk risināt piecus gadus par vēlu.

VaiSpejTrapitLikePogai par Tele2:
Es lietoju Tele2 jau no brīža, kad nopirku mobīlo telefonu “Ericson”, nu tas stilīgais, kam varēja mainīt pogu paneļus. Esmu pats no Saulkrastiem…līdz ar to man bērnība pagāja kā jebkuram jaunietim, kam nebija mobīlā telefona, jo mans telefons vienmēr bija ārpus zonas. Vienīgais bonus – spēlītes. Tagad, 15 gadus vēlāk, nu jau lietojot šiku Samsung viedtālruni, joprojām esmu Tele2 klients. Un kad izbraucu apciemot savu Omi un izstaigāt dzimtās kāpas un apskatīt kādas tik mājas nav sabūvētas, es joprojām izbaudu mieru visas nedēļas nogales garumā…jo neviens mani nevar sazvanīt. Miers!

U par visiem tīkliem:
LMT klientu servisā strādā ārkārtīgi talantīgi profesionāļi, kuri klientam spēj iedvest kauna un vainas apziņu, kā arī novest klientu līdz vēlmei rūpīgi izlasīt līgumu un patērētāja tiesības reglamentējošos likumus. Acīmredzams ir viņu mērķis novirzīt visus neapmierinātos pie klientu servisa vadības, kuri, minēšu, ir ļoti vientuļi un alkst pēc cilvēciskas saskares. Tomēr LMT nekad nebūs pirmā izvēle, jo pakāsa Elkoram konkursā uz apkārtnes neglītākās ēkas titulu (uzvarot VEF Kultūras pili un Staķiku).
Tele2 NAV marihuāna. To es sapratu tikai vēlāk.
Bite patiešām ir citāda. Kā kaķis ar trim kājām vai tie džeki no Tele2 reklāmām.

Purvītis:
Bite – nav zonas (joprojām bļaģ, lielpisānos tornis, mazpisānos sēžot sausajā atejā priežu ielokā tikai sūda 3G ar ko knapi pietiek lai pabrowsētu “anal gif”)
Tele2 – zombijs. patīk, bet pats starp tiem negribu būt. Izmantoju tikai stacionārajam internetam, jo mazpisānos tam ir vislabākā zona. Bet sarunām nē, jo uz papīra sanāk visneizdevīgākie tarifi. Da i “mājas internets” ir pizdjec ne lētākais, bet tā kā manas interneta zināšanas aprobežojas ar cehu, youtube mūziku un animētajiem gifiem, tad ne-mājas internets arī ir okej.
LMT – vot šitais ir superīgākais appisēju kantoris. Uz papīra es maksāju kaukādus pāris eiro. Plus bezlimita internets (moš pietiktu ar 500mb, bet katrs nākamais gb ir sūda eiro, karoč maksāju maksimumu par bezlimitu, kas, atšķirībā no Bites arī ir – bezlimita). Plus mazcenas atvērtais mobilais, plus hujo majo, plus pvn, beigās sanāk 40Eur mēnesī. Katru mēnesi ar lielu sajūsmu skatos kā pāris eiro pieslēguma maksa satēk 20x lielākā rēķinā. Vot tā, lūk, bizness jātaisa. Cieņa un respekts!

Legingi

Apčīīiiiii!”

Blakussēdētājs, pretīgs vecis ar šķidru bārdu, nošķaudījās tik skaļi un izteiksmīgi, ka Laurai gandrīz izkrita no rokām telefons. Tieši bija pienācis viens jauns paziņojums – sākumā viņa bija domājusi, ka instagrammā, bet, nē, feisītī. Mamma bija nolaikojusi viņas postu ar jaunajiem sonya_winter kolekcijas legingiem. Laura nospieda uz instagrammas ikoniņu – nē, nekā. Viņa nopūtās.

Dina, salona īpašniece bija aizbraukusi uz Kolumbiju, uz semināru par ilgstpējīgu attīstību un paziņojusi, ka algas šomēnes būs tikai no komisijas naudām no pārdotā. Viegli jau tā bija teikt un viegli bija lidināties apkārt, ja tētis viņai par to maksāja. Tiesa, arī Laura vēl šomēnes varēja iztikt no omītes pabalsta… taču ar to pietika tikai ēdienam, jogas abonementam un kādam našķim. Par lielākiem pirkumiem nebija nekādu domu. Lauras vecajam telefonam jau sēdās baterija, bet to vēl varēja pārdzīvot. Bēdīgākais bija tas, ka gribējās kaut ko priekš sevis… kaut ko skaistu. Kaut ko tādu kā no sonya_winter kolekcijas.

Laura vēlreiz uzklišķināja uz pašas fotografēto bildi. Legingi bija balti ar sudrabotām latviešu rakstu zīmēm – ne tādi kā no pērnās kolekcijas, kur zīmes bija sarkanas un izskatījās pēc ziemassvētku rūķu zeķēm. Šie vizuļoja kā tāls un skaists dimants, starpgalaktisks kuģis, kurš aicina doties līdzi uz zemi, kur valda laime, skaistums un prieks. Viņa nedaudz pabīdīja attēlu uz priekšu. Septiņdesmit četri eiro. Tā bija jaunās kolekcijas cena, ne pieliksi, ne atņemsi. Viņa varbūt būtu sarunājusi ar Dinu par piecu procentu atlaidi sev kā darbiniecei, ja ne Alise. Tā vienmēr gorījās Dinas acu priekšā un Laurai negribējās diņģēt atlaidi tās kazas klātbūtnē.

Vecis blakus vēlreiz nošķaudījās un, kā viņai likās, arī nospļāvās uz grīdas. Laura pretīgumā novērsās. Telefons atkal iedžinkstējās un viņa to satvēra ciešāk. Nē, tikai īsziņa –atgādinājums no BITEs par nesamaksātu rēķinu. Joprojām neviena laika Instagrammā.

Vecis draudīgi sazvāļojās uz viņas pusi, taču nākamā jau bija Lauras pietura un viņa atviegloti izlēca no tramvaja, gandrīz pie pašām salona durvīm.

Taču ar to drūmais rīts nebūt nebeidzās, tieši otrādi. Pie sava datora jau sēdēja Alise, kura tēloti pamāja ar roku. Tēlot pat īsti nebija ko, jo viņas necieta viena otru ne acu galā. Laura jau sen būtu pateikusi Dinai par to, ka Alise zog tās acu krēmu, ja Alise nebūtu Dinas klasesbiedrene un draudzene no kaut kādiem aizlaikiem, kad abas bija kopā dzērušas vārtrūmēs. Nu, Alise jau nekur tālāk arī nebija tikusi, jo viss ko viņa darīja, bija kopēt Dinu. Pietika Dinai savu zīmolu nosaukt pat sonya_winter, kā Alise savā modes blogā (kura ideju, starp citu, viņa bija nozagusi no Lauras) sevi pārsauca par tanya_rack. Rack bija no Rācene. Viņa nozaga arī no Lauras ideju par dzejoļu publicēšanu blogā – pietika Laurai tikai ieminēties, ka viņa kaut ko raksta, tā nākamajā dienā Alises blogā parādījās Veltījums pavasarim – bezjēdzīgs rindu savārstījums ar tik par bezjēdīgu sunīša bildi fonā.

Salons sonya_winter, Tanya Rack pie telefona!” Nīstā koļēģe ieķērkstējās spalgā balsi, brīdi paklusēja, tad kaut ko iemurrāja klausulē un to nolika.

No rīta kāds bija?”

Nea, pagaidām neviena.”

Laura tēlotā aizņemtībā paņēma telefonu.

Es uz brīdi izskriešu.”

Aha.”

Laura atviegloti izelpoja. Katra minūte bez šīs spindzeles bija nektārs dvēselei. Viņa devās un virtuvi, lai uzvārītu sev ingvera tēju un pēc tam vienatnē, bez svešu acu skatienēm kārtīgi nopētītu kārotos legingus.

Iedžinkstējās telefons. Šoreiz ne viņas, bet ofisa mobilais.

Vai tas ir salons sonya_winter?”

Jā.”

Vīrieša balss bija patīkama un skumja.

Vai jums vēl ir liepas koka vālītes pret nomāktību un depresiju? Ar latvju rakstiem?”

Jā, protams. Tas ir mūsu īpašais produkts. Pirms Ziemassvētkiem ar atlaidi.”

Man ir tāds lūgums. Tikai nebrīnieties. Es esmu cilvēks ar kustību traucējumiem un ciešu no nomāktības un depresijas. Taču man nav pašam iespēju aiziet pakaļ jūsu vālītei. Es jums samaksāšu par piegādi. Simts eiro.”

Simts eiro?”

Jā. Tas ir – divdesmit eiro par vālīti un simts par piegādi. Bet ar tādu noteikumu, ja piegādāsiet to tagad.”
“Tagad?”

Laurai mēles galā bija kaut kas par kurjeru, bet tad viņa pati sev iekoda lūpā. Simts eiro… kāds kurjers? Viņa muļķe, vai? Tas nozīmēja, ka viņa varēs nopirkt sev kārotos legingus un vēl rokassprādzi ar auseklīti piedevām. Pie kam tā blozga Alise bija kaut kur aizvilkusies, droši vien uz humpenēm šopingā.

Jā, un jūsu adrese?”

Tas ir tepat netālu. Es jums nodiktēšu… iela… piektais dzīvoklis.”

Piektais dzīvoklis atradās piektajā stāvā – katrā stāva bija viens dzīvoklis. Kāpiens bija diezgan pamatīgs un lifta nebija – nez kā šis cilvēks ar kustību traucējumiem tur tika? Bet Laurai nebija laika par to domāt. Viņai reiba galva no domas, ka, iespējams, jau šovakar, varēs uzvilkt legingus.

Durvis atvēra vīrietis. Viņš nebūt nebija invalīdu krēslā kā Laura to bija gaidījusi.

Nu, nāc iekšā. Vālīte pie tevis?”

Laura izvilka no somiņas kartona kārbiņu ar latvju rakstiem.

Nu tad… nekautrējamies, uz priekšu.”

Laura devās tālāk, pa gaiteni un viesistabu. Tur, uz sarkana samta dīvānā, tērpusies tikai krūšturī un biksītēs sēdēja… Alise. Sev par ļaunu prieku Laura piefiksēja, ka krūšturis viņai bija no Rosmes, Laura pati sev tādu ar akciju tikko bija nopirkusi.

Nu, tad meitenes, nekautrējieties. Es jums apsolīju, ka katrai samaksāšu simts eiro un savu vārdu turu. Taču pēc padarītā. Kur vālīte pret depresiju un nomāktību? Tu, lūdzu atģērbies.”

Laura vēlreiz palūkojās uz vālīti. Tad uz Alisi. Cauri nedaudz netīrajam krūšturim viņas krūšu gali bija piebrieduši. Tad vēlreiz uz vālīti. Simts eiro. Legingi ar sudrabotajiem, vizuļojošajiem latvju rakstiem.

Atmoda

„Kad bija pēdējā reize, kad tu biji tā pa īstam laimīgs? Tā ja… Klusē, tātad nezini,” večuks nemaz negrasījās gaidīt atbildi un turpināja savā nodabā rosīties un vervelēt par dzīves jēgu, laikapstākļiem un to, vai ķausis ir atsevišķa nosaukuma vērts ēdiens vai vienkārši pārāk bieza zupa.

Stasis nekustīgi vērās vienā punktā, tad noteica: „Kādu huiņu tu tur dzen, vecais?”  Patiesībā ļoti stipri nodomāja, jo lūpas negribēja kustēties ne par ko.

„Nerādi nu tik drūmu seju, čalīt,” vecis bija uzvārījis pēc zeķes dvakojošu zāļu tēju, tad, papliķējis Stasim pa vaigu, apsēdās blakus un sāka strēbt karsto dzērienu: „Pasmaidi, viss taču ir kārtībā.”

Stasis vislabprātāk būtu uzšāvis pa tējas krūzi, lai sačākstenis dabū visu karsto šļuru savā pārgudrajā ģirklī. Kā vispār cilvēks tik skaļi spēj norīt jebko? Tas laikam ir īpašs talants, ko iegūst pēc 65. Guldzināmā rīkle. Taču Staša roka bija kā pienaglota.

Vecis turpināja gāzt ārā tādu verbālo caureju, ka Stasis nespēja saprast, vai tējas krūze paliek tukšāka vai tieši otrādi – drīz ies pāri malām. Beidzot vecais piecēlās, aizgāja pie metāla letes, nolika krūzi un paņēma mačalku ar bļodu. „Nu ko, Stasi, turpinām. Tūlīt jau būs viss.”

Kad vecis pieliecās pie Staša sejas, brilles aizsvīda no elpas: „Paskat, tā paņēmis, ka vēl tagad garo!” nokrekstēja vecis. „Laikam negants padzēriens bijis, ko?”

„Ghāāāāāārrrgharasss! Ghrr… PIDARASS!” pēc pēdējiem veča vārdiem šaušalīgi iegārdzās Stasis, spēji uzšāvies sēdus un ar vēzienu mēģinot ķert veča degunu. Vecais apbrīnojami veikli izvairījās. It kā jau būtu gaidījis šādu pavērsienu. Nanosekundē atgriezās visas maņas, Stasis sajuta, cik patiesībā salts pret kailo dirsu un riekstiem ir morga bleķa galds. Aizvicojot garām veča sejai, Stasis zaudēja līdzsvaru un nožāvās uz grīdas.

„Ū-ja, ū-ja, tā jau var nosisties,” vēl nesenajam līķim uzsmēja baltajā halātā tērpies vecis.
„Aizpis muti, Ignat. Kur ir manas bikses?” pakritušais slējās kājās.

Saģērbies, viņš veltīja Ignatam vēl dažus daiļus epitetus, uz ātro ar medicīnisko spirtu apmazgāja seju, ierāva šļuku, aizkorķēja pudeli un izgāja.

„Līdz nākamajai reizei,” jau aizcirstām durvīm noteica Ignats, tad svilpojot sāka kārtot morga telpu.

Arī šoreiz Ignats Staša paņemtajai spirta pudelei bija piebēris dažu labu nieciņu, to viņš reizēm nekustīgi uz morga galda guļošajam Stasim nosauca par „mūsu mazo draudzības brīnumiņu”. Ignats bija vientuļš, vecs vīrs, bet  Stasis bija nelabojams alkoholiķis, un Ignats to zināja. Pēc trešās spontānās paralīzes, klīniskās nāves un attapšanās uz Ignata galda pat alkohola atmiekšķētās Staša smadzenes izkalkulēja likumsakarību starp pizģīto morga spirtu un atgriešanos šajā telpā. Tomēr paps Stasim bija mācījis, ka nav lielākas svētības kā šmiga par velti.

Ignats bezgala priecājās par kompāniju un, kaut nosacīti, bet sarunu biedru. Stasis pats sev to neatzina, taču zemapziņā novērtēja ne tikai bezmaksas komu, bet arī iespēju tikt nomazgātam par velti. Agras bērnības atmiņas kā sotaks sildīja dvēseli. Atmiņas no laika, kad Stasis Ignatu vēl sauca par tēti, un visa ģimene svētdienās gāja kopā pērties nelielajā pirtiņā.

Man nepatīk mans bērns

Reina, mana bērna māte, nebija mana pirmā mīlestība, bet tā bija mana pirmā “īstā” mīlestība. Mēs bijām jauni, pēdējo kursu studenti, nepilnas slodzes nodarbināti, lielu dzīves plānu piesātināti un līdz ausīm iemīlējušies. Ar vecāku atbalstu un svētību mēs īrējām nelielu dzīvokli, kur kopīgi rūpējāmies par savu saimniecību. Nebijām saderinājušies, bet diezgan skaidri zinājām, ka gribam pavadīt atlikušo dzīvi kopā. Mūsu attiecības arī iedrošināja ģimene un draugi, kas uzskatīja, ka esam lemti viens otram. Pārāk bieži “kas jauns?” vietā mēs dzirdējām “kad kāzas?”
Līdz stereotipiskai reklāmas attēlu ģimenei mums pietrūka tikai bērns. Populārā uzskata dēļ, ka bērns ir ģimenes lielākā laime, mēs pārtraucām lietot kontracepciju, un ilgi nebija jāgaida, kad mana mīļotā piezvanīja un teica vārdus, kurus es nekad neaizmirsīšu un, kas iezīmēja notikumu virkni, kas izmainīja manu dzīvi līdz nepazīšanai: “man šķiet, ka es esmu stāvoklī!” Tikko mēs bijām saņēmuši apstiprinājumu grūtniecībai, mēs uzaicinājām abu vecākus uz restorānu, lai paziņotu lielos jaunumus.

Šeit viss sāka iet lejup. Ja mūsu mātes, asarām acīs, priecājās par gaidāmo mazbērnu, mūsu tēviem ieslēdzās pavisam cits domāšanas režīms – mums bija jāizlemj kāzu datums! Par kāzām īpaši iestājās Reinas tēvs, ko var saprast. Es tomēr guļu ar viņa meitu, un tas nozīmēja, ka es nekad nebūšu viņa draugs. Viņš gribēja ātrāk leģitimizēt mazbērna ģimeni, lai nepiedzimtu bastards. Mans tēvs, šķiet, vairāk baidījās, ka manas un Reinas attiecības varētu izjukt bez laulību “līmes”.

Ap piekto nedēļu Reinai sākās rīta nelabumi un izrādījās, ka nelabumiem ar rītiem ir kopīgs tikai tas, ka slikta dūša ir arī no rītiem, bet ar tiem nebeidzās. Slikta dūša, vemšana un bezspēks mocīja Reinu 24 stundas diennaktī, un ieilga krietni aiz divdesmitās nedēļas. Šie nelabumi bija tik spēcīgi, ka Reina sāka zaudēt svaru. Manu prieku un mīlestību sāka nomainīt žēlums. Žēlums noraudzīties, cik ļoti mokās šī skaistā un brīnišķīgā būtne. Līdz ar pašsajūtu Reinai pasliktinājās arī garastāvoklis, apsīka dzīvesprieks un pacietība, mēs sākām strīdēties ne tikai par plānojamajām kāzām, bet pat par jebkuru ikdienišķu sīkumu. Ap šo laiku man izveidojās priekšstats, ka šis embrijs viņā nav dabas brīnums, bet drīzāk parazīts, kas no viņas lēnām izsūc dzīvību.

Mūsu kāzas bija glītas, bet vienkāršas. Tuvākie draugi un radinieki, dzimtsarakstu nodaļa, glauns auto, tilti, citu auto taurēšana un bankets. Lai arī Reina to neatzīst, zinu, ka sirdī viņa bija sapņojusi par vērienīgākām kāzām un romantisku medus mēnesi kādā skaistā Eiropas pilsētā, taču grūtniecības dēļ diemžēl viņa nevarēja ceļot.

Dzemdības nebija vieglas, bet bez nopietnām komplikācijām. Nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem laulātā ģimenē piedzima Reinholds, šis mazais sūds, un īstā elle varēja sākties. Zīdaiņu raudāšana ir drausmīgāka par velnu balsīm, kas sauc dvēseles uz elli. Tie pamodina sekundes laikā un neaizveras, lai ko tu arī darītu. Man šķita, ka nedēļa pirms diplomdarba nodošanas ir grūta, bet tas nav salīdzināms ar miega badu vesela gada garumā pēc bērna piedzimšanas. Kad tev ir divas un vairāk reizes nakts vidū jāmostas, lai barotu, mainītu pamperus, vai lai uķinātu to mazo mūdzi, kas ir izdomājis pamosties, lai papinkšķētu, tev sāk prātā nākt diezgan sliktas domas, piemēram, ka varētu viņu sapurināt, nolamāt, atstāt viņu glābējsilītē, vai pat nomest zemē, jebko, lai tikai viņš aizvērtos un ļautu vienu nakti izgulēties.

Aptuveni pēc gada mums sāka atgriezties nakts miers, taču bērns atrada citus veidus, kā padarīt mūsu ikdienu nepanesamu. Veidus, kas mums nekad nebūtu ienākuši prātā, piemēram, sadzīves ķīmijas un elektroierīču padarīšana viņam nepieejama, kas nebūt nav viegli, jo tas mazais rakņājas pa visurieni, visur cenšas ielīst un visu pagaršot. Dārziņa atrašana arī sagādāja ne vienu vien migrēnu, t.i. kamēr lolojām ilūziju atrast vietu dārziņā bez pazīšanās vai kukuļdošanas.

“Kāpēc?” fāze bija no manas puses gaidīta, jo man šķita, ka spēšu tik labi izskaidrot viņam tik nepazīstamo pasauli, un ka spēšu iztikt bez tāda vārda kā “nedrīkst”. Manā plānā bija tikai viena kļūda – nebiju iedomājies, ka tas mazais cilvēks varētu būt pārāk stulbs, lai saprastu ko viņam stāsta. Dārziņš un vēlāk skola stipri sakropļoja ģimenes budžetu, jo viņam ne tikai vajadzēja mācībām nepieciešamās preces, bet tur sākās statusu cīņas. Nevienam citam bērnam nedrīkstēja būt foršāka, dārgāka rotaļlieta, kas nostādīja mūs dilemmas priekšā – vai nopirkt sīkajam egomaniakam viņa kāroto štruntu, vai samierināties ar kārtējo pinkšķēšanas šalti. Pērt gribējās, tomēr atturējos, jo šķita, ka ja sākšu, tad būs grūti apstāties.

Te nu mēs ar Reinu esam, nedaudz sabojātu veselību, zaudējuši visus lielos sapņus, mūsu kvēlā mīlestība ir transformējusies drīzāk par tādu kā ciešu draudzību, kāda ir izveidojusies starp cilvēkiem, kas kopā ir pārdzīvojuši traumatiskus atgadījumus, piemēram, ieslodzījumu koncentrācijas nometnēs.

Reina tā arī neatguva pirms grūtniecības figūru un mierinājumu viņa centās rast ezotēriskajā literatūrā un sirsniņām pie klišejiskajām bildēm Instagramā. Man, savukārt, liels paldies jāsaka alkoholam un Anatolija Kreipāna balsij, jo bez tiem nebūtu izturējis šos desmit gadus. Mums vēl ir cerība uz medusmēnesi un pilnvērtīgu dzīvi, bet jāpagaida, kamēr Reinholds atradīs kādu jaunu meiteni, ar kuru sabojāt savas dzīves.

Meža brāļi 3

MEŽA BRUOĻI

trešais cēliens

Tumša skatuve. Uz skatuves stāv galds, tam virsū galda lampa un avīze, galdu izgaismo prožektors. Aiz galda, pie sienas – Latgales karogs.

Iepriekš tika publicēts pirmais cēliens un otrais cēliens.

Lomās:
Broņislavs – vecākais
Staņislavs – gudrākais
Jezups – pastarītis

Lugas dalībnieki uznāk uz skatuves un apsēžas pie galda. Broņislavs paņem no galda avīzi un atver to.

Broņislavs: Tai. Palasiesim aveizi.
Staņislavs: Sporta ziņis!
Jezups: Spirta ziņis!
Broņislavs: Tai. Reigys Dinamo…
Staņislavs: Myusu puiši!
Jezups: Soviejī!
Broņislavs: Otkon papysa.
Staņislavs: Lohi.
Jezups: Pederasty!
Broņislavs: Pīci nuļļa.
Staņislavs: Syukotuoji!
Jezups: Gamaseki!
Broņislavs: Tai navar teikt. Gamaseks ir tys, kurš pysās diersā ar puišym i syukoj pipeļis. Padierst spieļi vieļ nav gomoseksuaļizms.
Staņislavs: Jezup, pazaver! Broņs aizstov gamasekus.
Jezups: Pats laikaim taids.
Broņislavs: Nā, puiši! As naasu pidarass. Latgaļī ņikod nabeja gamaseku!
Staņislavs: Vuords! Pidarasi jera tikai Ejropā!
Jezups: Gejropā!
Broņislavs: Pīmynat Ejrovizeji?
Staņislavs: Buordoinā buoba!
Jezups: Končita!
Broņislavs: Fuj, pidrila!
Staņislavs: Vemti gribīs!
Jezups: Seja preteiga, bet kuojis tai ņikuo.
Broņislavs: Vot, interesanti. Koņčita jera puiss ar cičim iļi buoba ar pipeļi?
Staņislavs: Puiss ar cičim!
Jezups: Buoba ar pipeļi!

Broņislavs pabāž roku zem galda un palabo stīvo.

Broņislavs: As itū Koņčitu ņi par kaidu naudu napistu.
Staņislavs: Daže par miļjonu napistu.
Jezups: Nū… Par miļjonu možka i izpistu.
Broņislavs: Nu ladna. Možka par miļjonu izpistu. Iļi pat par pusmiļjonu.
Staņislavs: Ja gūdeigi, arī par symts štukom izpistu.
Jezups: Par symts štukom katrs duraks izpistu. Pat par desmit štukom izpistu. A kū?
Broņislavs: Da i por pīcom toža izpistu.
Staņislavs: Da kauč par štuku. Ļubnajā laikā izpistu.
Jezups: Par štuku jevriku as jū i izpistu i diersā īdūtu.
Broņislavs: Par štuku jevriku es bi i diersā īdūtu i mutī pajimtu.
Staņislavs: Par štuku es bi ar trejim Končitom paprīcuotūs.

Staņislavs aizver acis, izbāž mēli un ar abām rokām sev virs sejas imitē divu locekļu masturbēšanu.

Jezups: Žēl, ka maņ nav štukas.
Broņislavs: Maņ tože nav štukas.
Staņislavs: I maņ nav.
Jezups: A par kū taida nataisņeiba?
Broņislavs: Par tū, ka vaļdeiba zūg.
Staņislavs: Vot, pidarasi.
Jezups: Gamaseki!

Nolaižas priekškars.

LatgalesKarogs

Sintijas stāsts

Pie bāra letes mīņājās divi puiši ar vienādām frizūrām un meitene baltā, apspīlētā krekliņā ar uzrakstu FCUK YOU. Sintija lēnām viņiem pietuvojās un kautrīgi nostājās sprīdi tālāk. Meitene pagriezās un, Sintiju pamanījusi, pagrūda malā abus vīriešus.

Roli, klients!”

No telpas dziļuma iznira smaidīgs puisis. Viņa rokas un krūtis (krekls bija pilnīgi vaļā) viscaur klāja tetovējumi, mati bija abās pusēs izdzīti un uz abām rokām greznojās dažādas krāsas rokassprādzes. Pieticīgā krekla kreisajā pusē bija pielipināta lapiņa “Barista.”

Jā, lūdzu.”

Es… khemm… es gribēju pavaicāt, vai pie jums var izvietot sludinājumu.”

Un Sintija pamāja uz bāra stūri, kur gozējās korķa dēlis. Pie tā bija piespraustas dažādas lapiņas – īrē, pērk, pārdod, meklē aukli, mīļāko, pavadoni uz tautiskajām dejām un 42. izmēra lateksa korseti. Pašā dēļa galā kāds bija uzlicis rozā zaķīti, kuram kāds cits bija piezīmējis smaidošu locekli. Sludinājumu dēlis bija kafejnīcas jaunievedums – tas pastāvēja tikai mēnesi un neviens to nelasīja, izņemot menedžeri Aldi, kurš uzskatīja, ka tas veicina kopienas sajūtu kafejnīcā.

Bet protams! Ja vien jūsu sludinājums neaizskar morāles un tikumības normas!”

Un “Barista” valšķīgi pasmaidīja. Sintija izņēma no kabatas lapiņu. Tas bija viņas lepnums. Uz krāsainā printera izdrukāti vairāki cibiņu attēli un smaidoša melnādaina sieviete ar kreļļu virteni ap kaklu.

Kas tas ir?”

Tiešā pirkšana. Cibiņas no Nigērijas. Tās ražo nigēriešu sievietes savā ciemā un ar mūsu organizācijas palīdzību jebkurš tās var nopirkt šeit pa tiešo, apejot globālās korporācijas un kapitālistiskos tirdzniecības tīklus.”

Puisis iesmējās. Viņa smiekli skanēja dzidri un tīri, gluži kā meditatīvā mūzika, kuru Sintija bija klausījusies vakar vakarā pirms gulētiešanas. Viņa pietvīka.

Protams, lieciet. Un kādu kafiju jums?”

Sintija samulsa. Viņa nebija domājusi neko pirkt, pie kam kafija šeit maksāja astronomisku summu – trīs eiro. Taču puiša smaids bija tik atklāts un valdzinošs, ka viņa saminstinājās.

Jā, kafiju…”

Tas ir – kādu?”

Nu… melnu.”

Amerikano?”

Nu jau puiša skatiens viņu gandrīz caururba. Sintija tikai pamāja ar galvu.

Un ko klāt? Mums ir truša kišs šodien.”

Es esmu veģetāriete.”

Ļoti labi. Mums ir veģetārā versija – ar spinātiem, kazas sieru un glazētām šalotēm.”

Sintija bailēs palūkojās apkārt pēc ēdienkartes, taču tās nekur nebija – virs letes gozējās tikai melna tāfele ar uzrakstiem “Valentīndienas smūtiji!!! Single un double!!!!!!

Labi. Tad veģetāro.”

Desmit eiro.”

Sintijai viss sagriezās iekšā. Viņai nebija desmit eiro, taču tik ļoti gribējās pakavēties puiša kompānijā. Varēja vienkārši atvainoties un doties projām. Ja vien… Pareizi, viņai taču bija nauda no Zanes, vienīgās draudzenes, kura pagaidām bija nopirkusi divas Nigērijas cibiņas. Par laimi tās bija diezgan dārgas – trīsdesmit eiro katra. Viņa tagad no Zanes iemaksas paņems desmit eiro un vēlāk atliks atpakaļ.

Sintija uzsmaidīja puisim un iebāza roku maciņā.

Mani sauc Rolands. Tūlīt būs.”

Viņa apsēdās pie galdiņa. Apmulsumā Sintija bija aizmirsusi pielikt lapiņu pie ziņojuma dēļa, bet, nekas, tūlīt iedzers kafiju, apēdīs kišu un tad. Viņa nolika to uz galda. Nekur taču nebija jāsteidzas, un arī puisis lēnām grabinājās ap kafijas automātu, pa laikam viņai uzsmaidīdams. Pēc brīža viņš iznira, rokās turēdams kaut ko, kas ļoti atgādināja… tieši cibiņu.

Lūdzu jūsu kišs. Varbūt varu jums piedāvāt mājas sidru? Mums šodien ir īpašais piedāvājums – glāze mājas sidra un bezglutēna svaigēdāju mačas avokado artišoku kūciņa.”

Sintija paņēma no puiša rokām šķīvīti. Viņa gribēja teikt, ka alkoholu nelieto, taču viņa tumšo acu skatiens ieurbās kaut kur viņas apziņas un sarofāna dziļumos un visam augumam pārskrēja karsti viļņi. Sidrs taču galu galā nebija nekāds alkohols, tāda ābolu limonāde, un piedevām tas bija mājas – tātad bioloģisks.

Labi. Bet tikai vienu glāzīti.”

Viņa izdzēra četras. Un pēc tam paņēma truša kišu – un vēlāk arī kvinoju ar gliemenēm. Klāt piedzerdama liči un marakujas smūtiju, ko noslēdza ar divām glāzēm grappas. (Mājas grappas.) Ap to brīdi Sintija jau bija tā noreibusi, ka vairs nesaprata, ka ir iztērējusi visu cibiņu ietirgoto naudu un ka tā nekad nenonāks pie Nigērijas sievietēm, kā dēļ vesela ģimene tiks nolemta bada nāvei. No šī brīža sāksies Sintijas neizbēgama lejupslīde. Viņa nekad neatgriezīs naudu kasē, viņu izslēgs no organizācijas un Nigērijas ģimenes bada nāves dēļ viņa pēc savas dzīves beigām nonāks ellē. Viņa arī nekad vairs nesatiksies ar seksīgo Rolandu, jo viņš jau gadu gulēja ar pupaino Aneti (meiteni, kura figurē šī stāsta pirmajā teikumā), bet menedžeris Aldis, ieraugot uz Sintijas galda atstāto lapiņu ar melnādaino sievieti, ar tās palīdzību nodosies skumjai un vientuļai masturbācijai.

Alma Mater

„Mjā… tā diena, kad viss sagāja dirsā…” nopūtās Lidija un iestrēba kafiju. Par spīti tizlajam vārdam un Centrāltirgus veterānes sejai, viņa  nebija dzimusi pirms 50 gadiem deficīta ēnā, kad cilvēkus interesēja arī dzintariņa odekolonu smarža, ne tikai garša un patīkamā tilpuma/cenas attiecība.

Viņas sarunu biedrene izskatījās stipri jaunāka, kaut abas bija vienaudzes, turklāt krietni labāk ģērbta. Ilze arī parasti nemēdza lamāties, vismaz cilvēkos ne. „Jā… nelāgi,” viņa piekrita.

Abas turpināja malkot kafiju un pa logu vērot garāmgājējus, nepārmijot īpaši daudz teikumu. Viņas satikās apmēram reizi mēnesī, varbūt divas. Ilze šajos pasēdēšanas brīžos meklēja iespēju iztukšot galvu un nedomāt ne par ko, vien ik pa brīdim vienfrāžaini piekrist draudzenes teiktajam. Lidija, savukārt, nelaida garām iespēju uzturēt atmiņā dzīvu īstas kafijas garšu. To viņai allaž uzsauca Ilze. Lidija par savu algu varēja atļauties vien lētāko šķīsteni, kas garšoja pēc piecreiz izskalota espresso automāta filtra un taukšķētiem kastaņiem.

„Viss. Tās ir beigas. Es nezinu, ko tagad darīšu. Es nezinu, ko darīsiet jūs,” krāmējot no galda somā visu, kas nebija piesiets un tur salīda, noklepojās lektore. Viņa nebija radusi triekt sīvo tīrajā, viņa nebija radusi triekt sīvo vispār, taču allaž pienāk reize. Ierāvusi vēl vienu šļuku un pārlaidusi skatu auditorijā sēdošajiem studentiem, lektore manāmā reibumā nožļerkstēja: „Labi, dažām no jums vēl ir cerība atrast kādu bagātu pimpi un iesūkāties normālā dzīvē vai darbā, nu gluži kā Inga iesūkājās budžeta grupā. Jā, jā, nemaz neblenz, domā, visa skola nezina, cik ļoti tev patīk čūpstināt cīpslaino beku? Bet ko darīs tie daži pautotie idiņi, kas kļūdas pēc izdomāja kļūt par psihologiem, es nezinu. Uz neredzēšanos.” Tie bija pēdējie vārdi, pirms aizvērās auditorijas durvis.

Kājās sāka slieties arī studenti. Tostarp Lidija un Ilze, abas nedaudz samulsušas. „Nu ko… ejam piedzerties?” iebļāvās viens no trim kursa čaļiem, ne tik daudz sarūgtinājuma par notikušo dēļ, cik nojautis lielisku izdevību pēc tam kojās izšaut ķekaru kādā no kursabiedrenēm.

Kopš ministrijas lēmuma akadēmiju faktiski izformēt un pievienot citai augstskolai Lidijas un Ilzes ceļi šķīrās. Ilze steigā atrada iespēju jau vismaz daļu jau iegūto kredītpunktu likt lietā un studēt tālāk, kaut nācās izvēlēties mazāk prestižu profesiju. Lidija nolēma, ka no sākuma jāatrod pilna laika maiņu darbs, lai sāktu nomaksāt studiju kredītu, pēc tam varēs domāt par bakalaura pabeigšanu.

Nu piecus gadus vēlāk kopīgajās kafijošanas reizēs abas tikpat kā nesmaidīja. Bija tikai viena lieta, kas spēja no draudzenēm vienmēr izvilināt ja ne īsu smiekliņu, tad vismaz sāju smīnu. Atkal un atkal.

„Jā, bet pilnīgs vāks, cik ļoti tai lektorei bija taisnība. Par tiem pimpjiem,” pēc ilgas klusuma pauzes veco tematu uzsāka Lidija. „Augstskolā es mulsu no šī vārda vien. Tagad pilnīga vienaldzība. Simtiem krānu un pimpju ik dienu.” Rīgas autoostas tualetes apkopēja Lidija piecēlās un noņēma no krēsla atzveltnes jaku. Jau pēc pusstundas sākās maiņa, un viņai atkal ar puspelējušu lupatu rokā ik 15 minūtes būs garlaikoti jālavierē starp mīzošiem večiem.

„Tev vismaz nav jāpieraksta katrs vārds, ko tie tur… nu…” Ilze pieklusināja balsi un turpināja: „pīī… saka.”  Iesmējās gan Lidija, gan Saeimas stenogrammiste Ilze.

Tezē tikšanās Vecrīgas bāros

Šonedēļ aizskāru reliģiozo Delfu lasītāju jūtas.

Vai spējat iztēloties situāciju, ka Latvijas iedzīvotāji varētu būt tik atvērti domājoši, ka mīļuprāt uzņemtu Rīgā un izguldītu savās mājās, teiksim, 15 tūkstošus musulmaņu jauniešu? Un, ja rīdzinieki nebūtu pietiekami aktīvi jauniešu uzņēmēji, vietējie publicistikas spīdekļi dotos guļammaisos gulēt parkā, lai norādītu uz to, cik ļoti svarīgi ir ikvienam uzņemt pie sevis jauno musulmani? Es arī nespēju to iztēloties.

Protams, protams, visi musulmaņi taču ir teroristi, bet kristieši ir jauki, pūkaini un mīloši. Kristietības vārdā taču neviens un nekad nav nogalināts, šī mīlestības un iecietības reliģija nesusi visiem tikai labu. Būsim reāli – Krusta karš, Breivīks un tūkstošiem mācītāju, kas apsūdzēti pedofīlijā, ir tikai pārspīlējumi, apmelojumi vai neveikli izņēmumi.

Pret pašu “tezē jauniešu tikšanos” man nav nekādu pretenziju – cik esmu dzirdējis no draugiem, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tas bijis lielisks veids, kā par ļoti mazām naudas summām apceļot visu Eiropu, piecas minūtes tēlojot apzinīgu Jēzus mācekli, lai pēc tam nodotos vērienīgām alkoholisko substanču patērēšanām ar citiem līdzvērtīgi intensīviem kristiešiem.

Sākumā pieļāvu domu, ka tik necienīgi izmantot šo cēlo pasākumu var tikai dzērājlatvieši, bet izrādās, ka arī ārvalstu jaunieši pie saviem guļvietu nodrošinātājiem Rīgā mēdza ierasties ap divpadsmitiem naktī, paziņojot, ka rīta lūgšanos izlaidīs. Protams, nevaru apgalvot, ka viņi bija pārāk aizrautīgi lietojuši dieva dēla asinis – iespējams, pārlieku intensīva lūgšanās vienkārši izsūkusi visas spēka rezerves. Nav jau arī tā, ka kristietība aizliegtu lietot alkoholu. Nav arī tā, ka man pašam negaršotu, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par to, ka pirms kristīgo jauniešu pasākuma Rīgā sākās nejēdzīga spiešana uz rīdzinieku jūtām, un ziņu portālos parādījās publikācijas ar ne tikai neprecīzu, bet pat klaji melīgu informāciju. Otto Ozols, piemēram, rakstīja, ka ”Tezē svētceļniekiem var nākties gulēt uz ielas”. Protams, var gadīties, ka atsevišķi svētceļnieki pēc kāda no Vecrīgas reidiem palika guļam uz ielas, tomēr būtu bijis vērtīgi pirms bļaustīšanās ņemt vērā pāris būtiskus faktus.

Pirmkārt – pilnīgi visiem jauniešiem bija nodrošinātas guļvietas Rīgas skolās. Jā, gulēšana uz sporta zāles grīdas nav gluži pieczvaigžņu viesnīca, tomēr tā nekad nav bijusi problēma nevienam no tiem simtiem tūkstošu visa vecuma latviešu, kas kaut reizi piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Pats savulaik pat semeloju, ka nav kur Rīgā palikt, lai tiktu padzīvot skolā, kas vienmēr nāca komplektā ar jautru balli (kurš gan nav iegrābies uz durvju roktura uzspiestā zobupastā, ko?).

Otrkārt – tik vērienīgus pasākumus jāsāk plānot vismaz gadu iepriekš, lai mēnesi pirms sākuma neizrādītos, ka nav kur izguldīt 15 štukas cilvēku, un “šādi Tezē organizētājvalsts tiek izvēlēta vienmēr” ir vairāk nekā sūdīgs pretarguments.

Treškārt – pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, dievam tic un sevi par kristiešiem uzskata 44% Latvijas iedzīvotāju (kas ironiskā kārtā norāda, ka lielākajai daļai latviešu Satversmes preambula ar varu piespiedusi mīlēt kristīgās vērtības). Tātad – tie būs savi 300 000 rīdzinieku, kuri vismaz publiski pasludina sevi par īstiem un kārtīgiem kristiešiem. Man vienmēr šķitis, ka svētceļnieku uzņemšana ir ļoti kristiešu garā, tāpēc atļaušos minēt, ka vai nu visi Rīgas kristieši dzīvo sasodīti mazos komunālajos dzīvokļos, vai arī viņi nav pret sevi un citiem līdz galam atklāti.

Bet šis ir klasisks “ne mana cūka, ne mana druva” – gan jau kāds cits paņems. Un paņēma. Arī vairāki mani draugi, kuriem ar kristietību nekad nav bijis pa ceļam. Un viņi uzņemtu pie sevis arī musulmaņu, ebreju un pastafariešu jauniešus, tikai tāpēc, ka, atšķirībā no pašmāju “kristiešiem”, ir jauki, izpalīdzīgi un neaizspriedumaini cilvēki. Iespējams, arī es kādu būtu uzņēmis, ja vien visus reliģiozos cilvēkus neuzskatītu par sava veida sektantiem (“Mans dievs ir īstāks par tavu, yo! Nē – mans dievs varētu tavējo piekaut!”).