Otrā pusē ir radikālfeministiski noskaņotas būtnes, kas uzskata, ka sievietes tiek objektivizētas uz katra soļa un, ka mākslas performances ar konservētu pupiņu stūķēšanu vagīnā, ir veids kā no sabiedrības izspiest sieviešu emancipāciju.

Es esmu gudrs seksists, vai vēl precīzāk – maskulinists. Man rūp vīriešu labklājība, kas, godīgi sakot, ir ļoti stipri cietusi tieši seksisma un šovinisma dēļ. Jā, vīriešiem ir vidēji augstāks atalgojums, bet arī pašnāvību līmenis ir augstāks, tāpat kā mirstība no dažādām slimībām un nelaimes gadījumiem. Latvijā, vīriešu vidējais mūža ilgums ir 69 gadi, bet sievietēm – 79 gadi. Piedevām, vīriešu vidējais mūža ilgums ir mazāks nekā sievietēm jebkurā pasaules valstī, neitrāls tas ir tikai četrās valstīs Āfrikas rietumos, kur viss ir tik slikti, ka lielākā daļa nesagaida savu 54. dzimšanas dienu. Nepārprotiet, man neskauž, ka sievietes dzīvo ilgāk, bet desmit gadi ir ļoti ilgs laika posms, ko pavadīt uz zemes. Ja mēs, vīrieši, esam visu šo laiku bijuši dominantais dzimums, bet aizsaulē esam devušies daudz ātrāk, tad jāsecina, ka mēs kaut ko neesam darījuši pareizi.

Sievietes mūsu sabiedrībā tiek uztvertas kā nepilnīgas personas, nevis kā cilvēks, bet kaut kas starp bērnu un vīrieti. Par vienu no šādām pazīmēm uzskatu valsts organizētos vēža skrīningus ekskluzīvi tikai sievietēm. Jau sasniedzot 25 gadu vecumu, reizi trijos gados, katra sieviete saņem uzaicinājumu uz ginekoloģisko apskati. Jā, tas ir fantastiski, ka valsts rūpējās par sieviešu veselību, bet, ja vīrieši nesaņem ekvivalentu pakalpojumu, tas vairāk izklausās pēc: “par sievietēm ir jārūpējās, jo, atšķirībā no vīriešiem, viņas pašas to nespēj”. Piemēram, Lietuvā prostatas vēža skrīninga programma darbojas jau desmit gadu, bet Latvijā par to ierunājās tikai pirms gada. Nav tā, ka es būtu baigi priecīgs iet pie nepazīstama vīrieša, lai tas ar pirkstu varētu patīksmināties par to, ko sieva viņam liedz, bet, lai izvairītos no pāragras nāves, man par to nāksies maksāt.

Valstī varētu viss daudz ātrāk virzīties uz vīriešu emancipāciju, ja vien tajā nebūtu stipras seksisma šūnas, kur sieviete ir otršķirīgs cilvēks. Viens no galvenajiem seksisma avotiem joprojām ir reliģija. Nupat Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags paziņoja, ka nostiprinās baznīcas Satversmē sieviešu ordinācijas aizliegumu! Pirmkārt, man ir aizdomas, ka Jānis Vanags negrib ordinēt sievietes, jo uzskata, ka vīrieši daudz labāk prot pārliecināt mazus zēnus nestāstīt kaut ko vecākiem. Otrkārt – Satversme?! Kopš kura laika baznīcai, bez Tuvo Austrumu pasakām un teikām, ir arī juridiski dokumenti? Nespēju sagaidīt, kad baznīcas Satversmei tiks izstrādāta arī preambula.

Diemžēl jāsecina, ka vīrieši ir kļuvuši par upuri paši sev. Konservatīvā tieksme pēc kontroles nav saudzējusi sievietes, bet šķiet, ka visvairāk zem āmaura vīrieši ir likuši citus vīriešus. Ļoti uzskatāms piemērs ir PSRS – salīdzinoši neliela šovinistu elite baudīja komfortu un importa preces, kamēr pārējie vīrieši tika izmalti caur obligātā militārā dienesta ģedovščinu, kas daudzus no viņiem padarīja dzīvei vai karjerai nederīgus, kas savukārt noveda pie tā, ka pēcpadomju teritorijā ir viens no augstākajiem zinātnē nodarbināto sieviešu īpatsvariem, un viens no augstākajiem rādītājiem pašnāvībās starp vīriešiem, viena no lielākajām atšķirībām starp vīriešu un sieviešu vidējo mūža iglumu.

Veči, mužiki, vai mums nav apnicis klausīties par bagātajām atraitnēm, kurām vīri smagi strādājuš līdz atstiepušies, atstājot visu iedzīvi, lai tās varētu dzīvot bez bēdas un izklaidēties ar divdesmigadīgiem čaļiem? Pateicoties padomju dzīvesveidam un patriarhālām reliģijām, sabiedrībā joprojām ir dzīvs stereotips, ka vīrietim ir jābūt tam, kas nes mājās naudu, bet mēs taču arī gribam redzēt kā izaug mūsu bērni, mēs arī gribam dienas vidū aiziet uz bāru ar draugiem un paklačoties par sportu. Kāpēc mēs paši spraužam sprunguļus sev spieķos? Tā vietā, lai ierēktu par feministēm, mums sievietes ir tieši jāiedrošina. Ja viņas grib iet armijā – lai iet, lai sargā valsti. Ja viņas grib iet biznesā un raust sūrāko naudu – lai iet un pelna ģimenei. Vienlīdzība ir arī veču interesēs.

hPWxH